Mūsu valstī tā iegājies — tiklīdz kas politikā neiet tā, kā kādam gribētos, maina nevis tikumus, bet likumus. Un nedomā par sekām.

Ja kādam vairāk naudas sevis reklamēšanai nekā citiem, uzliek kampaņas tēriņu limitus. Naudas politikā mazāk nekļūst (to tikai virspusēji mazāk pamana), toties jo čaklāk tiek izmantoti administratīvie resursi, bet tās jau ir citas problēmas, ko atkal vairāk vai mazāk sparīgi risināt.

Lai mazāk būtu tādu, kas nemierā ar savas partijas īstenoto kursu un pamet tās frakciju, nosaka liegumu aizgājušajiem domubiedriem veidot jaunas frakcijas vai pievienoties līdzīgi domājošajiem, kaut faktiski vajadzētu ļaut partijām pašām tikt galā ar savu personālpolitiku.

Var paredzēt, ka visai drīz tieši ar likumu grozījumiem politiķi centīsies novērst arī tādu gadījumu atkārtošanos kā Zaķa fanu rīkotā vēlētāju balsu pirkšana un deputātu kandidātu individuālās kampaņas, kas dažu labu līderi nu dikti sasāpinājušas. Kaut uz vēlētāju balsu vākšanu "pa kaktiem" partijas iepriekš ļoti labprāt pievēra acis, jo bija ieguvējas no tā arī pašas.

Bet šie gadījumi varbūt pat nav tik bīstami kā iniciatīva par grozījumiem vēlēšanu kārtībā, turpmāk vēlētājiem ļaujot politiķus vērtēt vien pozitīvi un nekādā gadījumā vairs ne svītrot.

Faktiski šāda iniciatīva (ko dīvainā kārtā atbalsta arī vairāki akadēmiskie spēki) uzskatāma par mēģinājumu iznīcināt vispēdējās politiskās atbildības paliekas — vērā ņemama instrumenta nekvalitatīvi strādājošo sodīšanai vēlētāju rokās vairs nebūtu.

Politiskā atbildība tāpat jau ir šķietami netverams jēdziens. Kad pēc kāda skandāla vaicā politiķiem, kāda būs viņu politiskā atbildība konkrētajā gadījumā, atbilde pārsvarā jau iepriekš ir prognozējama — šī atbildība izpaudīšoties vēlēšanās, kur pilsoņiem balsojot būšot iespēja novērtēt gan politiķa labos, gan sliktos darbus. Ja atcels svītrošanas iespēju, pat šāda atruna vairs nebūs nepieciešama — sastrādās ziepes, noplātīs rokas un stūrēs tālāk tādā pašā garā...

Tas ir gluži kā atteikties no nesekmīgu atzīmju likšanas skolās.

Iniciatīvas aizstāvji satraukti, ka plusiņi un svītrojumi pēdējā laikā kalpojot nevis kandidātu novērtēšanai, bet kā instruments konkurences cīņā. Jā, tā ir, bet, piedodiet, kurš tad pie tā vainīgs, ka paši politiķi savus vēlētājus visdažādākos aģitācijas materiālos sākuši atklāti mudināt pie konkrētā uzvārda likt plusiņu, pārējos svītrot? Tad nu nav brīnums, ka krietni svītroti tiek arī cienījamu cilvēku uzvārdi, pret kuriem neviens nekādu ļaunumu netur.

Un kas vēl būtiski — tos uzvārdus svītro taču ne jau tie, kas balso par citām partijām, — tas pašu elektorāts, turklāt kaut kādā veidā ļoti motivēts vienu vai divus celt, citus gremdēt.

Tātad problēma ir politiķu pašu radīta, un viņi to risināt piedāvā... protams, uz vēlētāju tiesību ierobežošanas rēķina. Ļoti mīļi no tautas priekšstāvju puses!

Ja gribat ko mainīt, sāciet paši ar savu politisko kultūru — uzņemiet partijās patiesi domubiedrus, nevis ikkatru, kas skaisti izskatās, slaveni vai gatavi pie jums nākt; definējiet striktus un korektus savstarpējās konkurences spēles noteikumus, iemāciet saviem biedriem kaut elementārus politiskās ētikas principus; savediet kārtībā kampaņas organizēšanas jautājumus, lai zināt, kurš ko dara un par ko katrs atbild.

Un, ja bail no svītrojumiem, tad nepelniet tos. Gluži kā divniekus skolā.