Ir tāds vecum vecs joks par to, kā mainās uzrakstīto vārdu jēga, mainot tikai komatus, bet neaiztiekot nevienu burtu: „Apžēlot nedrīkst sodīt!”

Šķiet, ka kaut kas līdzīgs notiek ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš „salicis komatus” Satversmē pēc savas izpratnes. Varbūt tas noticis neapzināti, bet varbūt apzināti, tiecoties pēc formāli nedeklarētas milzu varas.

Zinu, ka daudzus cilvēkus jēdziens „demokrātija” kaitina pilnīgi neprātīgi un viņi uzskata, ka tieši demokrātija ir tā, kas atļauj jebko, bet viena kārtīga „stingrā roka” (nu labi, dažas „stingrās rokas”) visu saliks pa plauktiņiem, cilvēki kļūs kristālskaidri. Savukārt tiem, kas tādi nekļūs kā uz burvju mājiena, būs tādas bailes no neizbēgamā soda, ka viņi arī dzīvos godīgi tik ilgi, kamēr tiešām par tādiem kļūs.

Tādēļ, iespējams, ka manas bažas par to, ka Satversme tiek lasīta, „saliekot citus komatus” un tā apdraudot demokrātiju, var likties tikai tāda ņemšanās ap teorijām, bet dzīve ir pavisam cita. Tomēr esmu pārliecināta, ka nav nemaz tik slikti reizēm atcerēties elementāras lietas no vidusskolas programmas.

Proti, autoritāram režīmam ir dažas pazīmes, no kurām divas ir: vara nav dalīta un ir koncentrējusies valdības vai prezidenta rokās; ir būtiski pastiprināta izpildvaras (valdības) loma. Klausoties Dombura studijā Valsts prezidenta idejās par likumu grozījumiem, kas Latviju padarīs vēl labāku un demokrātisku, es patiesi nesaprotu, vai tā ir demokrātijas pamatprincipu neizpratne vai viltīgs aprēķins.

Prezidents grib palielināt savas pilnvaras valdības veidošanas procesā — viņš izvirzītu Ministru prezidentu, par kuru Saeima nobalsotu un tad Ministru prezidents sastādītu valdību, kas Saeimai vairs nebūs jāapstiprina, to darītu Prezidents.

Interesanti gan, vai tas novērstu t.s. politisko tirgu Saeimā un tirgošanos par ietekmes jomām un amatiem!? Pat negribu iedomāties, cik melns būtu tas tirgus pirms balsojuma par Ministru prezidentu situācijā, kad neviena partija nevarētu būt droša, kāds vispār būs valdības sastāvs. Vēl vairāk — viegli paredzēt, ka Prezidents izvirza Ministru prezidentu (protams, pirms tam sasolot Saeimas deputātiem „savas partijas” valdības pretimnākšanu), pēc tam Ministru prezidents sastāda valdību, kāda vajadzīga un patīk viņam (un laikam jau Prezidentam arī) un viss!

Valdību varēs sastādīt no vienas partijas politiķiem un tai pietuvinātajiem uzņēmējiem un vēlētāji ar visiem saviem ievēlētajiem citu partiju deputātiem varēs darīt ko grib, dziedāt vai raudāt, būs valdība (1) un Prezidents (2), kuriem faktiski piederēs vara Latvijā. Tā teikt, vēlēšanas būs kļuvušas par fikciju, jo ministriem nav noteikti jābūt ievēlētiem deputātiem (to jau tagad likums to neprasa), Saeimai nebūs gandrīz nekādas teikšanas par izpildvaru, turklāt Prezidents grib palielināt izpildvaras pilnvaras. Viegli iedomāties, kā varu Latvijā pārņem Lembergs&Co un vajadzības gadījumā arī viņa domubiedri no „Saskaņas”.

Izskatās, ka aptuveni puse iedzīvotāju sapņo par tautas vēlētu Prezidentu, otra puse sapņo par Lembergu kā Nācijas Sauli un Tēvu.

Tad nu atliek iebarot tautai Prezidenta iecerētos likumu grozījumus un skat, Saeimai varbūt pat nebūs jāapstiprina Prezidenta izvēlētais Ministru Prezidents. Tā teikt, partijas un vēlētāji varēs ņemties ap savu Saeimu, bet Prezidents uztaisīs no savējiem valdību un vadīs valsti. Un runās par demokrātiju un parlamentāru demokrātiju, jo Saeima taču mums būs!

Jā, protams, tas izklausās pēc murga, bet, manuprāt, tieši par tādu murgu sapņo Prezidents un tie, kas stāv aiz viņa.