Nobeigums. Sākums šeit
 

EDSK Helsinku Noslēguma akts 1975. gadā, un Latvijas Republikas tiesiskās kontinuitātes nepārtrauktības doktrīna
 
Kā jau tika atzīmēts, 1990. gada 4. maija LR valstiskās neatkarības atjaunošanas Deklarācijā tika pasludināta de-fakto Pirmās Latvijas Republikas atjaunošana, kas tika izveidota 1918. gada 18. novembrī un turpināja it kā pastāvēt de-jure no 1940. gada līdz 1990. gadam. Tomēr tēze par Latvijas Republikas tiesiskās kontinuitātes nepārtrauktību, laika posmā no 1918. gada līdz 1990. gadam, pašos pamatos ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, kas tika noformētas pēc 1945. gada, un konkrēti, Eiropas Drošības un Sadarbības konferences Noslēguma aktam, datētam ar 1975. gada 1. augustu, attiecībā uz ko savā Paziņojumā Latvijas Konstitucionālajai tiesai arī pievērsa uzmanību Latvijas parlamenta deputāti.
 
Eiropas Drošības un Sadarbības konference sākās Helsinkos 1973. gada 3. jūlijā, turpinājās Ženēvā, laika posmā no 1973. gada 18. septembra līdz 1975. gada 21. jūlijam, un to noslēdza Helsinkos 1975. gada 1. augustā Augstie Pārstāvji no Austrijas, Beļģijas, Bulgārijas, Ungārijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas, Grieķijas, Dānijas, Īrijas, Islandes, Spānijas, Itālijas, Kanādas, Kipras, Lihtenšteinas, Luksemburgas, Maltas, Monako, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Sanmarīno, Vatikāna, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienotajām Valstīm, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, Turcijas, Somijas, Francijas, Čehoslovākijas, Šveices, Zviedrijas un Dienvidslāvijas.
 
Konferences Noslēguma aktā nepārprotami ir pierakstīta robežu nesagraujamības princips pēckara Eiropā. Šajā dokumentā, konkrēti, ir teikts:
 
 
«I. Suverēnā līdztiesība, suverenitātei raksturīgo tiesību ievērošana
 
Dalībvalstis ievēros viena otras suverēno līdztiesību un savdabīgumu, kā arī visas tiesības, kas piemīt to suverenitātei un tās aptverošas, kuru starpā ir, konkrēti, katras valsts tiesības uz juridisko līdztiesību, uz teritoriālo veselumu, uz brīvību un politisko neatkarību. Tās arī ievēros savstarpējās tiesības izvēlēt un attīstīt savas politiskās, sociālas, ekonomiskās un kultūras sistēmas, tieši tāpat kā tiesības noteikt savus likumus un administratīvos noteikumus. Starptautisko tiesību ietvaros visām dalībvalstīm ir vienādas tiesības un pienākumi. Tās ievēros savstarpējās tiesības noteikt un īstenot pēc saviem ieskatiem to attiecības ar citām valstīm, saskaņā starptautiskajām tiesībām un esošās Deklarācijas garā. Tās uzskata, ka to robežas var mainīties, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, mierīgā ceļā un pēc vienošanās, (...)

III. Robežu nesagraujamība
 
Dalībvalstis aplūko viena otras robežu nesagraujamību, kā arī visu Eiropas valstu robežas, un tāpēc tās tagad un nākotnē atturēsies no jebkurām tendencēm attiecībā pret šīm robežām. Tās attiecīgi atturēsies arī no jebkurām prasībām vai darbībām, kas ir vērstas pret jebkuras dalībvalsts visas teritorijas vai tas daļas sagrābšanu un uzurpāciju.
 
IV. Valsts teritoriālā viengabalainība
 
Dalībvalstis ievēros katras dalībvalsts teritoriālo viengabalainību. Saskaņā ar to, tās atturēsies no jebkurām darbībām, kas ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizāciju Statūtu mērķiem un principiem, attiecībā pret jebkuras dalībvalsts teritoriālo viengabalainību, politisko neatkarību vai jebkuras dalībvalsts vienotību, un konkrēti, no jebkurām šādām darbībām, kas paredz spēka pielietošanu vai spēka apdraudējumu. Dalībvalstis vienādā mērā atturēsies no tā, lai pārvērstu viena otras teritoriju par militārās okupācijas objektu, jeb cita veida tiešiem vai netiešiem spēka pielietošanas pasākumiem, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības, jeb arī iegūstamo objektu, izmantojot šāda veida pasākumus vai draudus to īstenošanai. Nekāda veida okupācija vai arī šāda veida iegūšana netiks atzīta par likumīgu. (25)
 
 
Vadoties pēc Helsinku EDSK Noslēguma akta teksta, tēzēm par okupāciju un LR pastāvēšanu de-jure, laika posmā no 1918. gada līdz 1991. gadam, nav pamatojuma, vadoties no starptautisko tiesību skatu punkta, jo 33 Eiropas valstis, ASV un Kanāda 1975. gadā tika atzinušas PSRS teritoriālo viengabalainību, jeb, citiem vārdiem sakot, PSRS pēckara robežu likumīgo dabu. Tam piekrita ar Vatikāns un Portugāle, kuri 1940. gadā atturējās no pārmaiņu atzīšanas Baltijā, kā arī ASV.
 
ASV prezidents Džeralds Fords, parakstot Helsinku Konferences Noslēguma aktu, paziņoja, ka „Amerikas Savienotās Valstis ar gandarījumu parakstās zem šī dokumenta tādēļ, ka mēs parakstāmies zem katra no šiem principiem”, t.i. 1975. gadā ASV bez jebkādām atrunām tika atzinušas valstu teritoriālās robežas pēckara Eiropā, tostarp arī PSRS robežas. (26)
 
Ievērības cienīgs ir tas apstāklis, ka Latvijas Republikas KT, izskatot saskaņā ar 21 Latvijas parlamenta deputāta iesniegumu lietu „Par likuma atbilstību„Par Ministru Kabineta pilnvarām, parakstot parafēto 1997. gada 7. augustā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpā līguma projektu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju”” un vārdiem „par robežu nesagraujamības principu, pieņemtu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai” 1. panta preambulas likumam „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par valsts robežu Latvijas un Krievijas starpā” un 9. pantu Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, datētu ar 1990. gada 4. maiju, un 2007. gada 27. martā parakstīto līgumu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju un likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par valsts robežu starp Latviju un Krieviju” — Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantu”, atzina: „4. Atzīt vārdus „ievērojot robežu nesagraujamības principu, ko tika pieņēmusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācija” likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par Latvijas un Krievijas valsts robežu” 1. pantu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Konstitūcijas 68. panta pirmajai daļai, un atzīt tos par spēkā neesošiem kopš lēmuma publicēšanas brīža.” (27)
 
 
Šis Konstitucionālās tiesas lēmums tika pieņemts, neskatoties uz to, ka nolēmuma tekstā tiek apgalvots, ka Helsinku Noslēguma akts it kā netiek attiecināms uz Baltiju. KT nolēmuma 72.3 punktā, konkrēti, ir teikts: „Pēc Helsinku noslēguma akta parakstīšanas, rietumvalstis (ASV, Francija, Lielbritānija, Beļģija u.c.), lai vēl viennozīmīgāk akcentētu Helsinku noslēguma akta neizplatīšanos attiecībā uz Baltijas valstīm, vairākās deklarācijas tika paskaidrojuši, ka Helsinku noslēguma akts nenozīmē prettiesiskās Baltijas valstu aneksijas atzīšanu, un ka pēc šī akta parakstīšanas, rietumvalstis arī pieturās pie neatzīšanas politikas veikšanas”
 
Gadījumā, ja secinājumam, attiecībā par Helsinku Noslēguma akta neizplatīšanos uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR patiesībā būtu pamatojums, raugoties no starptautisko tiesību skatu punkta, tad KT varētu pilnībā atsaukties uz Helsinku Noslēguma aktu, kā uz dokumentu, kurš apstiprina „nepārtrauktības” doktrīnu. Tomēr, tas apstāklis, ka KT tika izslēgusi no ratificētā likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par Latvijas un Krievijas valsts robežu” (jau pēc likuma ratificēšanas, 2007. gada 17. maijā!!!) 1. panta vārdus „ievērojot robežu nesagraujamības principu, ko tika pieņēmusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācija”, ļauj apgalvot, ka tas tika paveikts tā iemesla pēc, ka atsauce uz rietumvalstu politiskajām deklarācijām, KT izpratnē, bija nepietiekama tam, lai pamatotu okupācijas faktu un nepārtrauktības doktrīnu no starptautisko tiesību aspekta. Šajā sakarā, ir jāsecina, ka uz šodienu nav nekāda tiesiska pamatojuma apgalvot to, ka Latvijas Republika, kas tika pasludināta 1990. gada 4. maijā, ir tā pati valsts, kāda bija Pirmā Latvijas Republika. Patiesībā, 1990. gada 4. maija Republika — tā ir Otrā Republika, kas ir citāds valstisks veidojums, salīdzinājumā ar Pirmo Latvijas Republiku, kas pastāvēja līdz 1940. gada vasarai.
 

Vai augstākais varas nesējs — tie ir tikai latvieši vai arī visa tauta?
 
Kā viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, kurš KT Nolēmumā tiek lemts galēji pretrunīgi, ir jautājums par to, kam pieder suverēnā vara Latvijas Republikā — vai tikai latviešiem (lasi: tikai latviešu politiskajai elitei), jeb arī visai Latvijas tautai.
 
KT atbildē uz Latvijas parlamenta 21 deputāta paziņojumu ir teikts, ka „Latvijas valsts tika proklamēta, izmantojot tautu pašnoteikšanās principu. Tautu pašnoteikšanās ideja iezīmējās jau Ziemeļamerikas koloniju cīņas par neatkarību un Lielās franču revolūcijas laikā. Pirmā pasaules kara gados šī ideja tika plaši atzīta un laika gaitā kļuva par starptautisko tiesību svarīgāko normu (skat..: Cassese A. Self-Determination of Peoples. A Legal Reappraisal. Cambridge: Cambridge University Press, 1995, с.с. 11 — 66).
 
18.1. Periodā starp pasaules kariem, tautu pašnoteikšanās princips tika definēts politiskās prasības veidolā, atbilstoši kam teritorijas iedzīvotājiem ir jāsniedz tiesības brīvi risināt jautājumu, attiecībā par iedzīvotāju teritoriju valstisko piederību (skat..: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches. Berlin: Karl Henmanns Verlag, 1931, S.43).
 
Tautu pašnoteikšanās princips sevī ietver trīs elementus: tiesības uz patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, pašorganizēšanās tiesības un pašvaldības tiesības.
Tautas tiesības uz patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, kā pašnoteikšanās principa elements nosaka tauta tiesības brīvi un patstāvīgi izlemt jautājumu par savu politisko statusu, par pievienošanos jebkādai valsti, kā autonomijai, jeb arī par atdalīšanos no citas valsts un savas patstāvīgās valsts izveidošanu atbilstoši nacionālajām tiesiskajām normām.
 
Tautas pašorganizēšanās tiesības — tās ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savu valstisko iekārtu konstitūcijā, akceptētu visas tautas vēlēšanās vai dibināšanas sapulcē.
 
Tautas pašorganizēšanās tiesības — tās ir tiesības īstenot valsts varu, atbilstoši konstitucionāliem nolikumiem. (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas Universitāte, 1932., 134. — 135. lpp.)". (28)
 
Lasot KT atbildi nav skaidrs, ko KT domā ar jēdzienu „tauta”, vai tikai latviešus vai arī latviešus un nacionālās minoritātes kopumā. 1922. gada Latvijas Konstitūcijā, uz ko atsaucas KT, 2. pantā ir teikts: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Ņemot vērā to, ka Konstitūcijas neprecizē, ka Latvijas tauta ir tikai latvieši, un ņemot vērā to, ka citos Konstitūcijas pantos runa ir arī par nacionālajām minoritātēm, var secināt, ka Konstitūcijas ar jēdzienu Latvijas tauta tiek saprasti latvieši un nacionālās minoritātes kopumā. Tomēr, no KT atbildes tikai šāds tiešs skaidrojums neizriet, jo tajā, konkrēti 18.3. punktā ir teikts, ka „latviešu tauta, tāpat kā Eiropas tautu vairums, sāka sevi apjaust savas pirmās atdzimšanas laika posmā, XIX gadsimta otrajā pusē. Laika gaitā, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, tauta arvien uzstājīgāk tika pieprasījusi tiesības brīvi un patstāvīgi izlemt savu likteni”.
 
Ņemot vērā to, ka 2013. gada 23. maijā Saeimas deputāti nobalsoja par to, lai Likuma par pilsonību tekstā iekļautu latviešu statusu kā valstiskas nācijas statusu (29), kā arī to, neskatoties uz šīs pozīcijas kritiku no Eiropas Padomes puses (30), tanī pat gadā sabiedrības izlemšanai tika iznests, latviešu rietumu emigrantu un LR Prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja Egīla Levita, preambulas projekts LR Konstitūcijas tekstam, kurā Pamatlikuma līmenī tika piedāvāts nostiprināt tēzi attiecībā par to, ka Latvija — tā ir valsts, ko ir izveidojusi nevis Latvijas tauta, bet gan latviešu nācija, un šīs valsts galvenie mērķi un uzdevums — tā ir latviešu nācijas, nevis Latvijas tautas interešu aizsardzība, KT nenoteiktība skaidrojot terminu „Latvijas tauta” neizskatās nejauša! (31)
 
 
Augstākais varas nesējs — vai tā ir tauta vai politiskā elite?
 
Analizējot KT Nolēmumu atbilstību Latvijas Konstitūcijai, ļoti svarīgs ir jautājums, attiecībā par ārvalstu Latvijas diplomātu tiesīgumu, pēc 1940. gada pārmaiņām, uzstāties Latvijas tautas vārdā. Ņemot vērā to, ka KT savā argumentācijā pastāvīgi atsaucās uz dažādām bijušo Latvijas diplomātu iniciatīvām, kas ir virzītas uz to, lai pamatotu gan Latvijas okupācijas faktu, gan arī Latvijas valsts tiesiskās pastāvēšanas nepārtrauktību, var secināt, ka KT piešķir bijušajiem Latvijas diplomātiem tiesības uzstāties Latvijas tautas vārdā. Taču, vai šī KT tiesiskā pozīcija atbilst Latvijas Konstitūcijai?
 
Līdz 1940. gadam Latvijai bija 16 ārvalstu vēstniecības. Latvijas sūtņi bija akreditēti 25 valstīs. Bez tam, strādāja 194 konsuli. (32)
Pēc 1940. gada pārmaiņām absolūtais Latvijas diplomātu vairākums LPSR izglītību netika atzinuši un palika Rietumos. Daudzi no tiem „aukstā kara” gados uzstājās kā aktīvi „okupācijas” koncepcijas un „nepārtrauktības” doktrīnas piekritēji. Tomēr, ir jāņem vērā tas apstāklis, ka viņi pārstāvēja tādas varas instances, kas netika ievēlēti demokrātiskā ceļā, bet gan tika izveidojusies pēc valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā un, attiecīgi nevarēja paust un arī nepauda Latvijas tautas gribu. Citiem vārdiem sakot, bijušo Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ieliktņu tendencei uzstāties Latvijas tautas vārdā nav tiesiska pamata, jo tas ir pretrunā Latvijas Konstitūcijas 1. pantam, kurā teikts, ka „Latvija ir brīva demokrātiska republika”. K. Dišlera interpretācijā tas nozīmē, ka Latvijas tautai, 1934. gada 15. maijā tika liegtas pašnoteikšanās tiesības, jeb, citiem vārdiem sakot, tiesības īstenot valstisko varu atbilstoši konstitucionālajiem stāvokļiem. Tomēr, KT piešķir bijušajiem K. Ulmaņa nedemokrātiskā režīma pārstāvjiem tiesības uzstāties Latvijas tautas vārdā, jo nebūt ne Latvijas tauta, bet gan šie pārstāvji tika uzstājušies ar prasību atzīt „okupācijas” un LR tiesiskās pastāvēšanas nepārtrauktības faktu.
 
Nav nekādu šaubu, ka šī paša iemesla dēļ KT tika izslēgusi no sava vēsturiski-tiesiskās „nepārtrauktības” doktrīnas pamatojuma arī 1940. gada pārmaiņu Latvijā iekšpolitisko iemeslu analīzi. Tomēr, šāda pieeja ir pretrunā LR Konstitūcijas 2. pantam, kas pauž to, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Citiem vārdiem sakot, KT faktiski atsaka Latvijas tautai, kā vienīgajam suverēnās varas nesējam valstī, patstāvīgi izlemt savas valsts likteni.
 
 
Secinājumi
 
Ņemot vērā to, ka Latvijas Konstitucionālā tiesa (Satversmes Tiesa) savā paziņojumā, datētam ar 2007. gada 29. novembri, attiecībā par lietu „Par likuma atbilstību„Par Ministru Kabineta pilnvarām, parakstot parafēto 1997. gada 7. augustā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpā līguma projektu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju”” un vārdiem „par robežu nesagraujamības principu, pieņemtu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai” 1. panta preambulas likumam „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par valsts robežu Latvijas un Krievijas starpā” un 9. pantu Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, datētu ar 1990. gada 4. maiju, un 2007. gada 27. martā parakstīto līgumu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju un likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par valsts robežu starp Latviju un Krieviju” — Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantu”, argumentējot tēzes par Latvijas „okupāciju” 1940. gadā un par Latvijas valsts pastāvēšanas de-jure nepārtrauktību, laika posmā no 1940. līdz 1990. gadam
 
1) vispār neizskata 1940. gada pārmaiņu iekšpolitiskos iemeslus, bet gan vadās tikai no PSRS spiediena uz Latviju 1940. gadā novērtējumu no Rietumvalstu politiskās pozīcijas skatu punkta, kas pamatojas attieksmē pret PSRS kā valsti, ar citu politisku, sociālu iekārtu un citādu (ne buržuāzisku) ideoloģiju.

2) Latvijas „okupācijas” tēzes argumentēšanā, pastarpināti pamatojas, tostarp, arī uz nacistisko propagandu, vācu-fašistiskās okupācijas periodā Latvijā no 1941. — 1945. gadam;
 
3) ir pretrunā pati sev, jo vienlaicīgi gan apgāž likumīgo un leģitīmo Latvijas PSR raksturu, gan arī atzīst par likumīgu un leģitīmu LPSR Augstāko Padomi, kas tika izvēlēta 1990. gada 18. martā, pamatojoties uz LPSR 1978. gada Konstitūciju, jo tas ir nepieciešams tam, lai pierādītu Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, pieņemtu LPSR AP 1990. gada 4. maijā, likumīgo un leģitīmo raksturu.
 
4) faktiski piešķir bijušajiem K. Ulmaņa autoritārā un nedemokrātiskā režīma pārstāvjiem tiesības uzstāties Latvijas tautas vārdā, kas ir pretrunā Latvijas Konstitūcijas 1. pantam, kas pauž to, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”;
 
5) un vienlaicīgi faktiski atsaka Latvijas tautai, kā vienīgajai suverēnās varas nesējai valstī, patstāvīgi izlemt savas valsts likteni, kas ir pretrunā LR Konstitūcijas 2. pantam, kas pauž to, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”;
 
6) atsakās attiecināt Helsinku 1975. gada Noslēguma aktu, ar tā robežu nesagraujamības principu, izveidojušos Eiropā pēc Otrā pasaules kara beigām, uz Latvijas teritoriju,
 
 
Var izdarīt šādus secinājums:
 
1 KT nolēmums liecina par Latvijas tiesu varas nepastāvīgumu un tās atkarību no tās ideoloģijas, ko pauž valdošā labēji radikālā politiskā elite, kas ir izveidojusies rietumu latviešu emigrācijas radikālās daļas — K. Ulmaņa etnokrātiskā politiskā režīma ideoloģijas un bijušo nacistisko kolaboracionistu, Latvijas vācu-fašistiskās okupācijas no 1941. — 1945. gadam ideoloģijas ietekmē, kā arī vispārējo vēlēšanas tiesību likvidēšanas rezultātā 1991. gada 15. oktobrī. Citiem vārdiem sakot, KT Nolēmums liecina par to, ka šodien Latvija nav uzskatāma par tiesisku valsti.
 
2. Atrašanās „āmura un laktas” starpā, t.i. starp starptautisko tiesību prasībām un valdošās labēji radikālās politiskās elites prasībām, ir padarījusi dokumentu par galēji pretrunīgu, kas ir pretrunā gan starptautiskajām tiesībām, gan arī Latvijas Konstitūcijai.
 
3. KT nolēmums pastarpināti ir virzīts attiecībā uz K. Ulmaņa etnokrātiskā un autoritārā režīma politisko reabilitāciju.
 
4. KT nolēmums pastarpināti ir virzīts attiecībā uz bijušo latviešu nacistisko kolaboracionistu tēzes apstiprināšanu par to, ka 4 nacistiskās okupācijas gadi Latvijā, ar to sekām, Latvijas tautai bija daudz maigāki, kā 1 „boļševistiskās okupācijas” gads, kas ir pretrunā vēsturiskajiem faktiem.
 
5. „Nepārtrauktības doktrīna” ir pretrunā konstitucionālajai normai, kas pauž to, ka Latvijas Republika ir demokrātiska valsts, jo šī doktrīna atsaka tautai, kā vienīgajai suverēnās varas nesējai valstī, patstāvīgi izlemt savu likteni.
 
6. KT nolēmumā atainotā argumentācija nevis pierāda, bet gan apgāž tēzes attiecībā par Latvijas „okupāciju” 1940. gadā un par Latvijas Republikas „starptautiski-tiesisko nepārtrauktību” laika posmā no 1940. līdz 1990. gadam.
 
 
 
 
Piezīmes

1. Latvijas Republikas Konstitucionālas tiesas lēmums, attiecībā par lietu № 2007-10-0102. Rīga, 2007. gada 29. novembris. Publicēts: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/verd_2007_10.htm
2. Turpat.
3. Turpat.
4. Detalizētāk attiecībā par to skatīt: Antonijs Zunda. Baltijas valstu jautājums. 1940.-1991. — Rīga, 2011.; Viktors Guščins. Postpadomju Latvija — pieviltā valsts. Kāpēc Latvijas Tautas Fronte neaizveda līdz demokrātija? 1988 — 2013. — Rīga, 2013. — 368. — 389. lpp.
5. Antonijs Zunda. Baltijas valstu jautājums. 1940.-1991. — Rīga, 2011., 35. Lpp.
6. Turpat. 30.-31. Lpp.
7. Turpat. 32.-33. Lpp.
8. Turpat. 19. lp.
9. Turpat. Lp. 25.
10. Turpat. Lp. 43.
11. Latvijas Republikas Konstitucionālas tiesas lēmums, attiecībā par lietu № 2007-10-0102. Rīga,2007. gada 29. novembris. Publicēts: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/verd_2007_10.htm
12. Konstantīns Matvejevs: Latvijas tiesu sistēma tiek būvēta uz ļodzīgas pamatnes. Publicēts: http://www.newspb.ru/allnews/1353883/
13. Latvija nacisma jūgā. Arhīva dokumentu apkopojums. — М.: Izdevniecība "Eiropa", 2006. — 65.-66. lpp.
14. Turpat. 67. lpp.
15. J. Z. Kantors. Baltija: karš bez noteikumiem (1939 — 1945). — SPb: SIA "Žurnāls "Zvezda"", 2011. — 119. lpp.
16. Turpat. 179. lpp.
17. Latvijas Republikas Konstitucionālas tiesas lēmums, attiecībā par lietu № 2007-10-0102. Rīga,2007. gada 29. novembris. Publicēts: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/verd_2007_10.htm
18. Par Latvijas Kompartijas vēsturisko ceļu. Latvijas Kompartijas CK sekretāra G. K. Ģerķa ziņojums. — „Padomju Latvija”, 1990. gada 5. decembrī.
19. Latvijas Republikas Konstitucionālas tiesas lēmums, attiecībā par lietu № 2007-10-0102. Rīga, 2007. gada 29. novembris. Publicēts: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/verd_2007_10.htm
20. Skatīt: Jaroslaw Sozanski. International legal status of Lithuania, Latvia and Estonia in the years 1918 — 1994. — Riga, 1995. — P.107.
21. Abiks Elkins. 10 gadi bez atelpas tiesībām. Kāpēc Latvija nepieprasa Ņujorkā okupācijas fakta atzīšanu? — „Vesti segodņa”¸ 2001. gada 19. oktobrī.
22. L. Mjalksoo. Padomju aneksija un valstiskā kontinuitāte: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas starptautiski-tiesiskais statuss laika posmā no 1940. — 1991. gadam un pēc 1991. gada. — Tartu, Tartu Ülikooli Kirjastus, 2005. — 149. — 154. lpp.
23. Latvijas vēsture. ХХ gadsimts. — Rīga, izdevniecība Jumava, 2005. gads. — 413. lpp.
24. Detalizētāk par to skatīt: Žagars Ēriks. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940 — 1941. — Rīga, 1975; Ēriks Žagars. Socialist Transformations in Latvia, 1940-1941. — Riga, 1978; Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSR iekļaušanās PSRS sastāvā: (Dokumenti un materiāli)/ Sastādīja A. I. Spreslis, E. A. Žagars. — Rīga: Zinātne, 1986; Jurijs Jemeļjanovs. Baltija. Kādēļ viņi nemīl Bronzas kareivi? — Maskava, „Izdevējs Bistrovs, 2007; L. M. Vorobjova. Latvijas vēsture: No Krievijas impērijas līdz PSRS. 2 grāmatas/ Fonds „Vēsturiskā atmiņa”, Krievijas Stratēģiskās izpētes institūts. — М., 2009; Viktors Guščins. Pie jautājuma par „Molotova-Ribentropa pakta” saistību ar 1940. gada notikumiem Latvijā. — Publicēts krājumā: „Molotova — Ribentropa pakts” XX gadsimta ģeopolitisko procesu kontekstā. Starptautiskās konferences materiāli. — Viļņa, Politika, 2010. — 106. — 130. lpp; Jānis Urbanovičs, Igors Jurgens, Juris Paiders. Nākotnes melnraksti. Latvija 1934. — 1941. — Rīga, "Baltijas Forums", 2011.
25. Eiropas Drošības un sadarbības konference. Noslēguma akts. Helsinki, 1975. — Publicēts: http://www.osce.org/ru/mc/39505?download=true
26. Krievijas ĀM Informācijas un drukas departamenta komentārs attiecībā par Baltijas republikas iestāšanās PSRS „neatzīšanu”. — „Vesti segodņa”, 2005. gada 9. maijs.
27. Latvijas Republikas Konstitucionālas tiesas lēmums, attiecībā par lietu № 2007-10-0102. Rīga,2007. gada 29. novembris. Publicēts: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/verd_2007_10.htm
28. Turpat.
29. Grozījumi Pilsonības likumā. http://likumi.lv/doc.php?id=256964
30. Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities.  Cjmments of the Government of Latvia on the Second opinion of the Advisory Committee on the Implementation of the Framework Convention for the Protection of National Minorities by Latvia (received on 3 January 2014). Strasbourg, 3 January. PDF_2nd_Com_Latvia_en 2014.
31. Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Rīgā 2012.gada 17.septembrī. Publicēts www.president.lv; Jaunais Satversmes ievads ceļā uz Saeimu. — "Latvijas Avīze", 4. februāris, 2014.
32. Antonijs Zunda. Baltijas valstu jautājums. 1940.-1991. — Rīga, 2011., 26. Lpp.
 
 

Tiek publicēts atbilstoši ziņojuma «Latvijas Republikas Konstitucionālās tiesas (Satversmes Tiesas) 2007. gada 29. novembra lēmums un Latvijas valsts„starptautiskās-tiesiskās nepārtrauktības” laika posmā no 1918. gada līdz 1990. gadam doktrīnas» tekstam starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Jaunāko laiku valstiskās kontinuitātes koncepcija. Vēsturiski-tiesiskie un salīdzinošie aspekti (Maskava, 2014. gada 6. — 7. februāris”.