Pirmdien Maskavā notika starptautiskā apaļā galda diskusija „Mazākumtautību izglītība Latvijā starpkaru periodā (1920.-1940.): iespējas, problēmas un tradīcijas”. Pasākumu organizēja fonds “Vēsturiskā atmiņa”.

Zinātnieku diskusija uzskatāmi pierādīja, ka krievu valodā nodrošinātās izglītības ierobežošanas procesi Latvijā nav mūsdienu labējo konservatīvo politiķu izgudrojums. Patreizējai “reformai-2018” līdzīgas izmaiņas Latvijā noritēja jau pirms Otrā Pasaules kara. Tolaik tādā veidā izpaudās valsts sabiedriski politiskās sistēmas evolūcija nacionālistiskās diktatūras virzienā.

Par mūsdienu skolu „latviskošanas” vēsturiskajām paralēlēm stāsta vēsturnieks, Latvijas Kultūras attīstības fonda valdes priekšsēdētājs Vlads Bogovs.
 
- Bogova kungs, pašlaik tiek apspriesta 2018.gada izglītības reforma, kas saistīta ar mazākumtautību skolu pārvešanu uz apmācību latviešu valodā. Kā jums šķiet, vai šai politikai ir vēsturiskas saknes?

— Reformas un visas šāda veida politikas saknes ir meklējamas vēsturē, pareizāk sakot, to pamatā ir latviešu nācijas izveides fakts un pastāvēšanas tiesības. Latviešu nācija ir sākusi veidoties relatīvi nesen, XIX gadsimta beigās, tāpēc pašlaik par nacionālo politiku tiek uzskatītas vienkāršas, haotiskas darbības saskaņā ar principu „skaldi un valdi”. Šī reforma ir nacionālistiskās politikas turpinājums, vēlme pašiem pacelties augstāk uz citu cilvēku pazemojuma rēķina.

Galvenā sadomātā „latviskuma” problēma ir tā, ka ideologi to ir padarījuši par slēgtu, sevī ieciklētu sistemu. Tā noraida jebkādus mēģinājumus to paplašināt un papildināt no ārējo kultūru puses. Šajā mākslīgajā sistēmā iespējams iekļūt tikai piespiedu ceļā, varmācīgi iepotējot aprobežotu ideoloģizētu “latviskumu”. Šī slēgtā sistēma darbojas arī pašlaik, taču tā, ka paši latvieši no tās bēg un glābjas ārzemēs.

- Ja mēģināsim vilkt paralēles ar starpkaru periodu, kāda etniskā struktūra bija izveidojusies tolaik?

— Nu, pirmās republikas laikā krievu iedzīvotāju skaits šeit bija daudz mazāks — aptuveni 8 — 10% (šobrīd — aptuveni 25%), bet krievvalodīgo valsts iedzīvotāju skaits kopumā veido aptuveni 40%. Akcents ir mainījies. Tāpēc pašlaik latviešu kopiena spēlējas ar uguni. Agrāk krievvalodīgie iedzīvotāji bija beztiesīgāki sava nelielā skaita dēļ. Tagad viņu skaits ir lielāks; paplašinājušās arī intelektuālās iespējas.

- Kāda bija Latvijas politika attiecībā uz mazākumtautību izglītību pirmskara posmā? Kādā stāvoklī atradās izglītība krievu valodā Latvijas neatkarības rītausmā?

— 1919. gada decembrī Latvijas Tautas Padome pieņēma visai liberālu likumu „Par mazākumtautību skolu organizāciju Latvijā”. Saskaņā ar šo likumu Latvijā izveidojās jauna izglītības sistēma, kas paredzēja iespēju saņemt pamata un vidējo izglītību mazākumtautību valodā. Šajā likumā bija paredzēta arī iespēja mazākumtautībām ietekmēt izglītības sfēru likumdošanas līmenī. Izglītības ministrijas paspārnē izveidojās mazākumtautību izglītības nodaļas.

Turklāt likums „Par izglītības iestādēm Latvijā” paredzēja apmācību skolēna dzimtajā valodā visās pamatskolās. Saskaņā ar to valdības un pašvaldību pienākums bija uzturēt tik daudzas katras mazākumtautības pamatskolas, cik nepieciešams. Mazākumtautībām bija tiesības pieprasīt īpašas klases atvēršanu, ja viens skolotājs mācīja vismaz 30 skolēnus. Pašlaik jau visai apšaubāms ir jebkāds iespaids uz Latvijas valdības realizēto politiku. Varas pārstāvji pat nevēlas mūs uzklausīt. Padomi un ieteikumi viņiem neko nenozīmē.

- Vai šāds stāvoklis mazākumtautību izglītībā saglabājās visā laika periodā starp I un II Pasaules karu?

— Nē. Itin drīz, 20. gadu sākumā Latvijā attiecības titulētā vairākuma un mazākumtautību starpā sāk mainīties. To pat iespējams izsekot no publikācijām avīzēs un ievērot vairākas mazākumtautību apspiešanas sfēras: slēptas procentu normas ieviešana Latvijas Augstskolā krievu, ebreju un vācu tautības studentiem, nacionālās autonomijas likumprojekta atlikšana, jau izveidoto mazākumtautību institūtu darbības ierobežošana utt.

Galu galā 1925. gadā Saeimā tiek izvirzīts apspriešanai jaunā skolu likuma projekts, kas izsauca iebildumus no mazākumtautību deputātu puses. Likumprojekts netika pieņemts, tāpēc jauns uzbrukums skolu autonomijai sākās 30. gadu sākumā. Pēc tālaika izglītības ministra Ata Ķeniņa domām, visās valsts vai pašvaldību finansētajās vidusskolās mācībām bija jānotiek latviešu valodā. Ķeniņš un viņa domubiedri uzskatīja, ka tādā veidā sabruks siena mazākumtautību un pamatnācijas starpā. 

Taču demokrātisko varas institūtu apstākļos centieni likvidēt skolu autonomiju neguva panākumus — tie rada pretsparu ne vien no mazākumtautību, bet arī no atsevišķu latviešu aprindu puses.

- Tātad mazākumtautību stāvokli Latvijā lielā mērā ietekmēja Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveidošanās?

— Pilnīgi pareizi. 1934. gada jūlijā tika pieņemts jauns likums. Sākās Izglītības ministrijas mazākumtautību izglītības nodaļu likvidācija. Vienlaikus sākās arī skolu latviskošana. Tika izstrādāta noteikta instrukcija: ja viens no bērna vecākiem ir latvietis, bērnam ir jāapmeklē latviešu skola. Pirms tam pastāvēja izvēles iespēja. Rezultātā jūtami samazinājās skolēnu skaits, it īpaši krievu vidusskolās.

Sākumā Latvijā bija piecas krievu valsts ģimnāzijas: Rīgā, Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē un Jaunlatgalē (Pitalovā). 30. gadu beigās bija palikušas tikai divas krievu ģimnāzijas — Rīgā un Rēzeknē, ka arī krievu klase 2. Daugavpils valsts vidusskolā. Krievu valodā mācības noritēja arī vienā pilsētas ģimnāzijā Rīgā. Šī skola — Lomonosova ģimnāzija — pastāvēja no 1919. līdz 1935. gadam. Tā tika uzskatīta par labāko krievu vidējo mācību iestādi, tāpēc tās slēgšana kļuva par sāpīgu triecienu krievu inteliģencei.

- Vai varam apgalvot, ka patreiz ieplānotās izglītības reformas saknes sniedzas līdz pat Ulmaņa diktatūras laikiem?

— Visas nacionāldemokrātijas izveides aizsākumi ir meklējami 1934. gadā. Neviens pat nepievērš uzmanību tam, ka Latvija izveidojās agrāk. Parasti varas pārstāvji orientējas tikai uz 1934. gadu, kad pie varas nāca Ulmanis. Par pamatu tiek ņemti visi viņa autoritārie likumi. Tāds pašlaik ir azimuts — mēs ceļam latvisku Latviju.

- Tātad starpkaru periodā īpaši panākumi cīņā ar izglītību krievu valodā nebija manāmi. Taču pašlaik, kā jūs jau minējāt, krievu iedzīvotāju skaits ir lielāks, viņi ir labāk sagatavoti no intelektuālā viedokļa. Vai pašlaik būtu iespējams panākt labāku rezultātu cīņā par savām tiesībām? Kā jums šķiet, ar ko beigsies  reforma? Vai tā tiks novesta līdz galam?

— Jāņem vērā tas, ka pašlaik rit priekšvēlēšanu aģitācijas periods. Kad nekā cita darāma nav, ekonomika ir iznīcināta, instrukcijas pienāk no Eiropas, paši politiķi neko nelemj un īpašus panākumus negūst, sabiedrībai prātu var jaukt vismaz ar tādu ideju. Tiek piedāvāta pāreja pie krievu un latviešu valodas apmācību proporcijas 80 un 20 procentu apmērā, bet pēc pāris gadiem — 100 un 0 procentu apmērā. Tā ir pakāpeniska iespēja aizstāvēt savus politiskos uzskatus par lielu prieku noteiktai publikai.

Taču šajā jautājumā būtu jāņem vērā arī ārējais faktors. Ja notikumi Ukrainā attīstīsies par labu Krievijai, iespējams, tas liks mūsu nacionāldemokrātiem mazdrusciņ pierauties. Taču, ja situācija nevērsīsies par labu Krievijai, tas var piešķirt morālu spēku mūsu nacionālistiem.