Ilgu laiku domāju, vai ir vērts līst tur, kur jau pabijuši politikas metri un spalvas haizivis — tie, kas ar gadu gaitā noslīpētiem paņēmieniem vienā rāvienā pieceļ kājās pēc sensācijām un apšaubāmiem jaunumiem slāpstošo publiku. Nekas taču nav mainījies kopš Senās Romas laikiem, un plebeji alkst pēc maizes un izrādēm.

Nu, dienišķās maizītes dēļ cilvēkiem tagad nāksies pašiverēt pašiem, bet izrāžu gan jums būs papilnam — aizrīties var.

Jebkurai gaumei — kādas vien vēlaties.

Kam — asiņainais Maidans, kam — krievu tanki Ukrainas austrumos. Gan viena, gan otra izrāde ir saķepētas pa roku galam, jo asiņu Maidanā nemaz nebija tik daudz, Taču ikviens bojāgājušais ir upurēts svešu ambīciju un zemiska aprēķina vārdā.

Atsauciet vien atmiņā Tahriru.

Savukārt krievu tanki ir tikai Kijevas jaunās varas sapnis — pēc to parādīšanās būs tik vienkārši attaisnot savu mazspēju.

Kas tad Ukrainai pēc visas šīs jezgas ir ticis?

Ko panākuši tie, kas sacēla tādu troksni par to, ka vara ir korumpēta un nedomāja par tautu; tās ciešanas bija tik milzīgas, ka nācās aizmirst mieru un miegu un doties uz barikādēm, lai sviedriem vaigā izcīnītu taisnību uz zemes, kaut arī  jau Šekspīrs savulaik ir teicis, ka taisnības virs zemes nav, un nav tās arī augstāk.

Kāds īsti ir ieguvums pēc banketa?

Nolēmu parēķināt bilanci, lai vismaz pats saprastu — varbūt man tomēr nav bijusi taisnība, kad atbalstīju tos, ko tagad kaunina sašutušie Rietumi, un viedais aizokeāna lielvalsts prezidents nosaka sankcijas agresoram un brīdina par to, ka XXI gadsimtā nav pieļaujama svešu teritoriju sagrābšana tāpat vien — tāpēc, ka tā sagribējies. Galu galā, tā ir pirmā reize mūsdienās.

Patiešām, pirmā gan. Pirmo reizi bez asiņu izliešanas — tāpēc jau tas nav pieļaujams.

Re, ja būtu bijis kā Kosovā, ar bumbošanu un tūkstošiem bojāgājušo visās etniskā konflikta pusēs — nu tak tad viss būtu kārtībā! Bet tā — bez asinīm — i nemēģiniet.

To visu tomēr metīsim pie malas, arī bez manis šeit jau pateikts ļoti daudz. Runa nav par to, kam taisnība, bet gan par to, kas tad maniem tautiešiem galu galā par to visu  ir ticis.

Jaunajā „Pilnīgi slepeni” numurā publicētas to cilvēku biogrāfijas, kuri nostājušies pie varas stūres, lai daudzcietušo Ukrainu izvilktu no tiem... nu, jūs jau paši saprotat, kur viņi patreiz atrodas.

Nenoticēju rakstam un devos interneta ārēs, lai pārliecinātos par to, vai avīzei var ticēt. Atmetu vienu figūru, kurai tiek pārmesta tās orientācija — man tas ir nepieņemami. Te būs pārējie.

Aleksandrs Turčinovs

Prezidenta vietas izpildītājs, Radas spīkeris, Ukrainas karaspēku virspavēlnieks, sens bižainās Jūlijas līdzzinātājs. UDD (drošības dienesta) vadītāja krēslā sēdēdams, iznīcināja visus dokumentus un lietiskos pierādījumus lietā pret savu šefu — Jūliju Timošenko.
No politikas brīvajā laikā viņš ir arī baptistu priesteris un uzņēmējs.

Sergejs Pašinskis

Prezidenta vietas izpildītāja administrācijas galva, veicinājis bankas „Украина” bankrotu. Strādādams „Ощадбанк” (tā ir Krājbanka), piedalījās shēmās ar 4 milj. dolāru izlaupīšanu.

Tiek turēts aizdomās par cukura krīzes organizēšanu un lielopu gaļas iepirkšanu no Brazīlijas, kuras ievešana 2005.-2006. gg. bija aizliegta. Pastāv aizdomas arī par „Турбоатом” un Kremeņčugas naftas pārstrādes rūpnīcas sagrābšanu. Tas bija Pašinskis, kurš aizveda no Maidana vēlākajās dienās pēkšņi pazudušo snaipera šauteni.
 
Ministru kabinets

Arsēns Avakjans (Avakovs) — IeM.

Cilvēks no Juščenko komandas. 2012. gadā Ukrainas Prokuratūra pret viņu ierosināja krimināllietu par varas un amata pilnvaru pārkāpumu, kas izraisījis smagas sekas. Tika izsludināts starptautiskā meklēšanā.

Kopā ar patreizējo administrācijas vadītāju piedalījies iepriekšminēto uzņēmumu, kā arī Harkovas medicīnas universitātes un akcionāru kompānijas „Харьковоблэнерго” bankrota organizēšanā. Rezultātā budžets nesaņēma 150 miljonus grivnu.

Avakovs bija tuvs BAB draugs. kopš 1993. gada tika pārbaudīta viņa loma vairākos smagos noziegumos: AS „Инвестор” priekšsēdētāja vietnieka Konovalova slepkavība un gāzes kondensāta laupīšana īpaši lielos apmēros Bakalejas atradnēs.

Dmitrijs Bulatovs — jaunatnes un sporta lietu ministrs

Tas pats „Automaidana” aktīvists, ko „nolaupīja” nelietīgie specdienesti. Noskaidrojies, ka „nolaupītais” Bulatovs šo laiku pavadīja sava drauga vasarnīcā.
 
Maksims Burbaki — infrastruktūras ministrs

Saskaņā ar 2011. gadā iesniegto deklarāciju, nav nopelnījis ne kapeikas, bet 2012. gadā viņa kompānijas statūtkapitālā parādījās 17 miljoni grivnu.
 
Vladimirs Groismans — vicepremjers reģionālās politikas, celtniecības un DzKS jautājumos

2009. gada decembrī pret tēvu un dēlu Groismaniem tika ierosināta krimināllieta par krāpšanu īpaši lielos apmēros. Summa — 100 miljoni grivnu.
 
Ludmila Deņisova — sociālās politikas ministrs

Kādreizējā Ukrainas Pensiju fonda pārvaldes priekšniece un Krimas finanšu ministre. Amatu atstājusi ar skandālu pēc tam, kad prokuratūra viņu aizturēja sakarā ar aizdomām par korupciju un piedalīšanos valsts līdzekļu piesavināšanās shēmās.

Andrejs Mohņiks — ekoloģijas un dabas resursu ministrs

Ukrainas nacionālists, partijas „Свобода” biedrs. 2009. gadā iniciēja vēršanos pie prezidenta Juščenko ar prasību piešķirt Ukrainas Varoņa titulu Stepanam Banderam, Ukrainas nacionālistu kustības sacelšanās armijas (UPA) cīņu atzīt par ukraiņu nācijas nacionālo atbrīvošanās cīņu un 14. oktobri — UPA dibināšanas dienu — pasludināt par valsts svētkiem.
 
Pāvels Petrenko — tieslietu ministrs

2012. gadā savā kontā noglabājis 6,5 miljonus grivnu — četras reizes vairāk, nekā nopelnījis!
 
Jurijs Prodāns — enerģētikas un ogļrūpniecības ministrs

Bižainās Jūlijas labā roka. 2005. — 2007. gg. līdzdarbojās korupcijas un budžeta līdzekļu izlaupīšanas shēmās.
 
Aleksandrs Šlapaks — finanšu ministrs

Trakajos deviņdesmitajos gados strādāja pie Kolomoiska bankā „ПриватБанк” — „speciālists” valsts  iepirkumu jautājumos. Laikā, kad Šlapaks ieņēma ekonomikas ministra amatu, tika konstatēti valsts iepirkumu pārkāpumi, kuru kopējā summa sasniedza 220 miljonus grivnu.

Īsumā esmu pieminējis odiozākos valstsvīrus, kuri pašlaik stūrē valsti uz priekšu, taču šo sarakstu varam turpināt — „kur vien skaties, visur draņķi”.

Ne vārda neteikšu par tiem, ka uzticētas divas problemātiskākās nozares. Te nu es piekrītu Aleksandram Giļmanam — viņi nav ielikti šajās vietās, lai uzbarotos, viņi tur ir slaucamie lopiņi. Tiesa, Kolomoiskis gan pienīgu govi tikai ārēji atgādina.

Tā lūk, pilsoņi ukraiņi.

Krimu jūs jau esat zaudējuši, un ar tādu valdību drīz patiešām bez biksēm paliksiet.