Intervēja Jurijs Aleksejevs


— Prezidenta kungs, mēs taču esam kolēģi – no izglītības un pirmās profesijas viedokļa...

— Kā tā?

— Rīgas Politehniskais institūts, Radiotehnikas un sakaru fakultāte...

— (Smaida) Radiotehnika – tā ir laba izglītība, mūs savulaik labi mācīja.

— Vai šī izglītība jums palīdz prezidenta darbā?

— Protams! Matemātika, ķēžu teorija, matricas, prasme lasīt un veidot shēmas – tas viss ļauj ātri apgūt jaunu informāciju.

— Pēc divām nedēļām apritēs gads, kopš jūs esat ieņēmis prezidenta posteni. Gads ir bijis sarežģīts: Saeimas atlaišana, referendums par krievu valodu, budžeta samazināšana... Prese jūs dēvē par „bagātāko pensionāru Latvijā”, jūs varētu arī atpūsties... Vai nenožēlojat, ka uzņēmāties šo darbu?

— Es bez darba nevaru. Pieredze liecina: es vislabāk jūtos tad, kad situācija ir ļoti sarežģīta. Pirmo reizi politikā iegāju (ja to var saukt par politiku), kad kļuvu par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju tieši pārmaiņu laikā. Darbu sāku PSRS laikā un turpināju jau pie jaunās Latvijas Republikas varas. Bija brīdis, kad nebija ne likumu, ne naudas, ne arī kaut kādas konkrētas varas.

Iespējams, tieši šeit slēpjas atbilde uz jūsu jautājumu: augstākā matemātika ļauj atrast vajadzīgās formulas ļoti neordinārās situācijās. Tā ļauj domāt savādāk – tā ir priekšrocība, un tā dod man spēkus. Ja priekšā ir nestandarta situācija, varu domāt neordināri un izmantot to, ko esmu sakrājis gadu gaitā. Uzskatu, ka esmu uzkrājis lielu pieredzi un kontaktus ar visdažādākajiem cilvēkiem.


Lietuvas AES – nekādas politikas, tikai komercija

— Nesen Latviju apmeklēja jūsu kolēģe – Lietuvas prezidente Gribauskaites kundze. Tika apspriesta Visagīnas atomelektrostacijas celtniecība. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai mums ir jāpiedalās projektā?

— Ja tas ir komerciāli izdevīgi Latvijai, — protams...

— Un nekādas politikas?

— Nē, nekādas. Es tīri cilvēcīgi atbalstu Lietuvu. Būtu muļķīgi no viņu puses necelt atomelektrostaciju [slēgtās Ignalinas stacijas vietā]. Es tikai nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs tik ilgs laiks. Viņiem ir pieredze, cilvēki un infrastruktūra, ir muļķīgi to neizmantot. Tas ir tāpat, kā mēs palaidām garām izdevību atjaunot VEF...

Tomēr mēs esam divas atsevišķas valstis, mēs šo projektu varam vērtēt tikai komerciāli. Vērtējumu šajā gadījumā sniedz „Latvenergo”, kompānija, kurā strādā ļoti pieredzējuši, ambiciozi un atbildīgi cilvēki. Savulaik man bija iespēja pastrādāt „Latvenergo”, tāpēc es cenšos būt lietas kursā pēc iespējas vairāk.

Latvijas iespējas enerģētikas sfērā pieaug, nevis samazinās. Nesen noritēja ārzemju investoru sēde – tika izvērtētas hidroelektrostacijas celtniecības iespējas. Runa nav par pusgadsimtu veciem projektiem, tehnoloģijas ir modernas. Caurplūdes hidroelektrostacijas – tas ir pavisam cits veids, kā izmantot ūdens resursus. Tās ļoti strauji attīstās, ir īpaši Vācijā. Bez tam Latvija ir pieņēmusi lēmumu pievienoties Nord Pool.

— Pēc trim gadiem sāks strādāt Baltijas AES Kaļiņingradas apgabalā – jauns spēcīgs elektroenerģijas ražotājs. Vai tā nesamazinās Latvijas un Lietuvas projektu konkurētspēju? Tirgus taču nav bezgalīgs...

— Jaunajai Kaļiņingradas AES nekas neliedz kļūt par Nord Pool dalībnieku. Viss ir atkarīgs no tā, kā Vācija risinās savus jautājumus pēc savu AES slēgšanas. Elektrība iet pa vadiem, ne politiskā virzienā, bet gan saskaņā ar Oma likumu. Es uzskatu, ka cilvēki rīkojas saprātīgi, — ja viņi kaut ko ceļ, tad viņi domā arī par to, ko darīs ar enerģiju.

Bez tam jāpaskatās, kas norisināsies Baltkrievijā. Mēs visi esam vienā un tajā pašā tīklā. Baltkrievijā ir zināms elektroenerģijas deficīts – iespējams, arī viņi kļūs par lielā tirgus dalībnieku. Es uz to skatos kā inženieris no loģikas viedokļa.


Nevajag steigties ar eiro ieviešanu

— Latvija gatavojas iestāties eiro zonā, kurā pašlaik jūtamas lielas problēmas. Varbūt nevajag steigties?

— Pirmkārt, mēs nekur nesteidzamies. Visi mūsu pasākumi ir veltīti izdevumu samazināšanai un ienākumu palielināšanai, es nesaskatu nekādas pretrunas. Jautājums ir par to, kā situācija tiek vērtēta Eiropā – cik kritiska tā ir. Ja notiek vissliktākais variants (tiesa, es tā nedomāju), Latvija pagaidām ir izdevīgākā situācijā – mums ir sava valūta

Ja mums būtu šodien jāpieņem lēmums par to, vai mums ieiet eirozonā, es teiktu: „Pagaidīsim vēl pusgadu!”. Taču mums vēl ir pusotrs gads, un viss, ko mēs šobrīd darām, ir vērsts uz ekonomiskās situācijas stabilizāciju.

— Vai jūs uzskatāt, ka esam izvēlējušies pareizu stabilizācijas ceļu?

— Protams, varam strīdēties, vai esam izvēlējušies labāko krīzes pārvarēšanas mehānismu, taču šie strīdi ir neauglīgi. Mēs vairs nevaram izvēlēties citu scenāriju, — laiks ir pagājis. Es ceru, ka tas mums vispār nebūs vajadzīgs. Latvija ir ieguvusi starptautisku atzinību kā valsts, kas veiksmīgi pārvarējusi krīzi. Tas ir labs signāls tiem, kuri nezina, kur ieguldīt naudu. Pasaulē tādu ir daudz. Ja mēs tagad rīkosimies saprātīgi, mēs varam panākt būtisku izrāvienu. Tāds ir mans uzskats.

— Nu, bet ja situācija Eiropā pasliktināsies? Nopietnas problēmas sākušās ne vien Grieķijā, bet arī Spānijā un Itālijā...

— Pie patreizējā ES pārvaldes modeļa reāli ilgtermiņa uzlabojumi nav iespējami. Modelis būs jāmaina. Merkeles kundze saprotami paziņoja, ka ir jāvienojas par daudzām nepatīkamām lietām – kopēja budžeta veidošanu utt. Es uzskatu, ka tas ir loģiski. Ja izdosies vienoties, ES būs nākotne, ja ne — tas vienkārši nav iespējams.

Te arī atbilde uz jautājumu par enerģētiku. Ja izdosies vienosies par stingru vadību finanšu sfērā un vienotu nodokļu sistēmu, sekos arī nepieciešamība vienoties arī par vienotu politiku enerģētikas sfērā. Pēc manām domām, vienotā enerģētikas politika var kļūt par milzīgu līdzsvara mehānismu it sevišķi mazākajiem spēlētājiem.

Runājot par eirozonu... Situācija tur ir kurioza. Pašlaik no 16 valstīm noteikumus izpilda tikai četras. Tas ir signāls par to, ka kaut kas nav kārtībā, turklāt ļoti lielā mērogā – ar pārvaldi, iespējams, arī noteikumi neatbilst esošajai situācijai.

— Ja nu vienoties neizdosies? Sēdēsim un gaidīsim?

— Es uzskatu, ka mums ir jābūt saprātīgiem un jāmeklē iespējas. Mums ir jāmeklē eksports. Latvija ir maza, iekšējais tirgus šeit ir mazs. Jebkura normāla ražošana pārsniegs Latvijas vajadzības. Tāpēc mums aktīvi jāmeklē partneri. Šobrīd es uzskatu, ka situācija mums ir ļoti izdevīga. Pasaule mūs uztver pozitīvi, jūtama acīmredzama vēlme ar mums sadarboties. Tas mums ir jāizmanto.

Galveno prioritāti Latvijai veido kaimiņvalstis, taču ne tikai tās. Pēdējā laikā par mums interesējas Āfrikas un Centrālāzijas valstis. Tās interesējas par iespējām strādāt kopā ar mums. Varu saprast nelielu, resursiem bagātu valstu interesi – tām vajadzīga ieeja ES. Latvijai tas ir jāizmanto. Tuvākajā laikā atbrauks Turcijas prezidents. Turcija ir valsts ar milzīgu potenciālu. Šī valsts var patikt vai nepatikt, taču tā veiksmīgi attīstās.


Gaidām Krievijas prezidenta atbildes vizīti

— Bet kā tad ar Krieviju? Latvijas Drošības policija nesen publicēja atskaiti, kurā apgalvoja, ka Krievija mūs apdraud. Krievijas sūtnis Latvijā A.A. Vešņakovs paziņoja, ka mūsu valstu attiecības kļūst vēsākas...

— Es tā nedomāju. Man šķiet, ka šīs attiecības – biznesa un cilvēku attiecības – kļūst arvien stingrākas un stabilākas. Tā ir augoša tendence. Runājot par politiku... Es neredzu pamatu, kāpēc šīs attiecības nevarētu iet uz priekšu pozitīvā virzienā...

— Nu, tieši tas ir jūsu – valsts prezidenta – darbs...

— (smaida) Šis jautājums drīzāk jāuzdod Krievijas prezidentam. Latvijas prezidents jau Krieviju ir apmeklējis. Mūsu ielūgums ir spēkā, un man ir visciešākā pārliecība par to, ka tas realizēsies. Es ļoti labi saprotu, ka šobrīd jaunievēlētajam [Krievijas] prezidentam ir citas prioritātes. Sevišķi svarīga ir G20, kur jārisina aktuālie jautājumi. Viens no galvenajiem jautājumiem ir Eiropas attīstība. Taču esmu pārliecināts, ka pienāks arī Latvijas kārta. Starp Latvijas politiķiem ir grupas, kurās valda dažādi viedokļi [par attiecībām ar Krieviju], taču tas neliecina par kopējo politiku, it sevišķi situācijā, kad Latvija ir sasniegusi noteiktu ekonomisko stabilitāti.

— Jau divus gadus rit veiksmīga „investoru vīzu” pārdošana. Galvenie pircēji ir Krievijas iedzīvotāji...

— Es šo procesu atbalstu. Kas var būt saprātīgāks un labāks, ka cilvēks šeit grib ieguldīt naudu un arī kādu laiku dzīvot? Es uzskatu, ka tas ir ļoti loģisks pasaules attīstības ceļš. Tā rīkojas ne tikai mazās valstis. Piemēram, Vācija pašlaik pārskata savus noteikumus. Agrāk bija ļoti sarežģīti iekļūt Vācijā, īpaši uzņēmējiem. Noteikti vajadzēja ieguldīt simt tūkstošus eiro. Tagad šie noteikumi ir atcelti, viņi paši aicina: nāciet, brauciet un dariet... Mums ir jādara tāpat.

— Taču mūsu „nacionālais bloks” pastāvīgi cenšas apturēt procesu…

— Es uzskatu, ka šajā attīstības posmā tas vienkārši nav iespējams. Šis jautājums parlamentā tiek pacelts gandrīz vai reizi pusgadā, taču nekas nav mainījies. Latvijā ir daudz krievu tautības iedzīvotāju ar radnieciskām un cilvēciskām saitēm. Kāpēc tās neizmantot? Nav nekā stabilāka par cilvēciskajām saitēm. Latvijas valsts būtība ir tāda, ka tā ir daudznacionāla. Šis faktors ļāva to izveidot un atjaunot. Arī nākotne ir tāda pati.


Es nepārmetu cilvēkiem, kuri balsoja par krievu valodu

— Par daudznacionālismu… Pirms pusgada valstī notika referendums par krievu valodu http://imhoclub.lv/material/nu-i-kogo-zhe-vi-pobedili-bratja-latishi-nu-brali-latviesi-ko-isti-jus-esat-uzvarejusi. Lielākā daļa krievu un latviešu tautības iedzīvotāju to vērtēja kā nopietnu šķelšanos sabiedrībā...

— Es uzskatu, tam ir vairāki iemesli. Tostarp arī ekonomiskā krīze. Taču esmu pārliecināts, ka situācija mainīsies uz labo pusi, kad mainīsies intereses un nākotnes redzējums. Vērtējot cilvēcīgi, tas ir, atmetot visu politisko, ja es nebūtu prezidents, es tik un tā atbalstītu savu – latviešu valodu. Es nevaru pārmest tiem krievu tautības cilvēkiem, kuri balso par savu valodu. Jocīgi būtu, ja viņi balsotu citādi.

— Daugavpilī par krievu valodu balsoja 85% balsstiesīgo. Vai jūs neuzskatāt, ka būtu iespējams iet pretī vairākuma gribai un ieviest krievu valodu vismaz kā oficiālo reģionālo valodu?

— Es nedomāju, ka tas būtu vajadzīgs. Redziet... Es atceros laikus, kad Daugavpilī latviešu valoda vispār nebija dzirdama. Tagad visi saprot, visi runā. Piemēram, Medumu skolā ir radusies fenomenāla situācija: pagastā dzīvo tikai 8 latviešu ģimenes, bet skola ir pārgājusi pilnībā uz apmācību latviešu valodā. Bērni māca vecākiem latviešu valodu...

— Taču 85% balsstiesīgo atbalstīja krievu valodas ieviešanu otrās valsts valodas statusā…

— Es domāju, ka pašlaik ir ekonomiski neiespējami ieviest krievu valodu kā oficiālo... Ja organizētu referendumu Latgalē par latgaļu valodu kā par reģionālo valodu, par to nobalsotu...

— Starp citu, ļoti skaista un interesanta valoda. Kāpēc gan ne?

— Tad jābrauc uz Poliju. Varšavas un Poznaņas universitātēs māca latgaļu valodu un raksta zinātniskus darbus par latgaļu valodas gramatiku. Bet vai tad tas nozīmē, ka tur būtu kā reģionālā valoda jāievieš latgaļu valoda? Tas radītu milzīgu haosu.

Es domāju, ka Latgalē ir atsevišķi cilvēki, kuriem ir grūtības ar valodu, taču tiem, kuri iet skolā, problēmu nav. Viņi ir par vienu valodu bagātāki – tas ir liels pluss šīm mazākumtautību skolām. Paskatieties, piemēram, uz lietuviešu un ukraiņu skolām. Vai jūs domājat, ka tur ir tikai ukraiņi vai lietuvieši? Protams, ne. Vēl viena valoda — tā ir vēl viena bagātība. Ja valodu pārvērš par politisku līdzekli, – tas ir viens jautājums, taču faktiski tā ir bagātība.

Es visur apgalvoju: ja mēs latviešu skolās nemācām krievu valodu, mēs bērnus padarām konkurētnespējīgus salīdzinājumā ar tiem, kuri nāk no mazākumtautību skolām. Par valodas diskrimināciju nevar būt ne runas. Tā drīzāk ir personīga izvēle.

— Nesen jūs izlēmāt atlaist prezidenta padomnieku vēstures jautājumus. Šis postenis tika slēgts. Vai jums nav vajadzīgs personiskais speciālists vēstures interpretēšanai?

— Ir taču vēsturnieku komisija, kuras darbs netiek apturēts. Mans padomnieks savu darbu darīja ļoti labi, taču, ņemot vērā mūsu mazo štatu – mazāk nekā desmit cilvēki, – mums ir jāizdara izvēle. Šobrīd man daudz svarīgāki ir jautājumi, kas saistīti ar nākotni. Es esmu pārliecināts par to, ka Eiropā drīz notiks izmaiņas. Mēs nodarbojamies ar starptautiskajiem nākotnes attīstības jautājumiem, — tie ir nostājušies pirmajā vietā.