Sākumā bija tikai fragmentāra informācija — kaut kas noticis Zolitūdē „Maksimā”, iespējams, ir cietušie.
 
Pēc tam informācija sāka parādīties ģeometriskā progresijā. Vispirms — viens bojāgājušais un trīs ievainotie. Vēlāk — trīs bojāgājušie un aptuveni desmit ievainotie. Taču nākamās dienas rītā ziņa iegāza kā ar mietu pa galvu — divdesmit deviņi bojāgājušie! Pēc tam vēl un vēl, cipars auga arvien lielāks un briesmīgāks. Pēc tam mēs visi, apjukuši savā bezpalīdzībā nebeidzamo šausmu priekšā, ko nesa nežēlīgā cilvēku dzīvību izgaišana aiz nāves robežas kā atlikts nāves spriedums, izdzirdām kārtējo — un atkal tikai aptuveno — ciparu. Piecdesmit!
 
Šī apziņa nesa šoku. Jebkurā citā vietā pasaulē tas varētu notikt,  tikai ne mūsu klusajā, gandrīz miegainajā, akurāti saķemmētajā un omulīgajā Latvijā?!
 
Emocijas kāpj pāri malām. 
 
Tās pavada adrenalīns, kas neļauj samierināties ar bezpalīdzību un pieprasa darbības — meklēt vainīgos. Ņemiet ciet! Pirmajā mirklī rodas doma, ka  tie ir acīmredzami — konkrēts apsargs vai apsardzes darbinieki, kuri nesāka evakuāciju, kad kaut kādu iemeslu dēļ iedarbojās kaut kāda signalizācija. Nu, celtnieki arī — visi vienā barā — tie, kuri krāva uz jumta un noteikti starp nesošajām sijām visu, ko paši bija tur sanesuši. Kurš tad cits būtu vainīgs, ja ne viņi?
 
Nenoliedzu. Iespējams, viņi patiešām ir vainīgi. Es to vienkārši nevaru zināt, kamēr neesmu iepazinies ar notikuma vietas apskates rezultātiem, ekspertīzēm, dokumentiem, liecinieku un cietušo liecībām. Ar daudzajiem krimināllietas sējumiem, kas (ļoti gribas tam ticēt) ne tikai būs, bet arī tiks rūpīgi lasīti visos izmeklēšanas posmos.
 
Tāpēc pagaidām nevaru par to spriest. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu iespējamā vaina darbību vai bezdarbības rezultātā ir tikai pēdējais, nejaušais posms sistemātiskā traģēdijas iemeslu virknē. Šie iemesli ir daudz dziļāki.
 
Par to nu es noteikti spriedīšu,  un gribu pastāstīt par savu vērtējumu.
 
Vai tad tā nav visus šos gadus pie varas esošā valdība, kas secīgi realizē no iespējamo seku rezultāta viedokļa amorālāko un no ārienes uzspiesto lozungu „Tirgus noregulēs visu!”
 
Noregulēs? — Jā.
 
Vai visu? — Nē.
 
Tirgus patiešām nav slikts regulētājs, taču regulēt tas spēj tikai peļņu, neko citu. Un ar šīs te peļņas starpniecību tas sekundāri regulē arī tirgus dalībnieku eksistences apstākļus. Kā interešu labā regulē? Vai iedzīvotāju interesēs? Jā, zināmā mērā. Arī iedzīvotāji ir tirgus dalībnieki. Un iedzīvotāji, protams, ja vien viņiem ir  izvēle, var sākt ignorēt kādus citus tirgus dalībniekus. Rezultātā samazināsies viņu peļņa. Peļņas krišanās ir šāda dalībnieka cena. 
 
 Kādu tad cenu maksā iedzīvotāji par šādu starpniecisku regulēšanas procesu? Dažādu. Reizēm arī briesmīgu.
 
Iedzīvotāju ieguvums šī lozunga secīgas realizācijas rezultātā ir visai apšaubāms. Valdības ieguvums ir acīmredzams. Tā ir reāla iespēja nedarīt neko, ja nav tiešas personiskas (savtīgas) ieinteresētības rīkoties — lūk, kāds ir valdības ieguvums. Un vēl kas — valdības atbildības neesamības garantija. Par visu taču atbildību nesīs slikti orientētie tirgus dalībnieki, nevis viņi. Vieni — ar peļņu, citi — ar visu vērtīgāko, kas viņiem ir palicis...
 
Tāpēc — bez jebkādas nožēlas un šaubām autoritatīvajiem tirgus dalībniekiem un svētā lozunga nesējiem par labu — valsts policijas struktūras „Apsardze” iznīcināšana.
 
Tāpēc — maksimāla visu, pat iedzīvotājiem vitāli nozīmīgu sfēru kontroles funkciju nodošana privātās rokās.
 
Tāpēc — gadiem ilga kategoriska nevēlēšanās pieņemt vienkāršo un skaidro likumu „atslēgas galdā”, kas stājas spēkā gadījumā, ja nav iespējams nomaksāt hipotēku. Iedzīvotājus tas jau ir novedis parādu verdzībā — par to parūpējušies daži iespaidīgi un sekmīgi ārvalstu tirgus dalībnieki.
 
Tāpēc... lasītāj, jūs taču arī pats varat turpināt šo piedziedājumu „Tāpēc...” ar desmitiem citu piemēru.
 
Neko nevaru teikt — puiši ir labi iekārtojušies. Vienkārši sāk visus sertificēt... vai nesertificēt... dažādu iemeslu dēļ. Un vēl — vienkārši sadala... vai nesadala... to pašu iemeslu dēļ.
 
Jebkurā sfērā ir vesels bars to, kas vēlas tik jauki iekārtoties. Un tas jau nekas, ka dažbrīd viņi neko nesajēdz šajās sfērās. Tas jau nekas, ka daži no viņiem vispār tā pamazāk sajēdz...
 
Un tā nu mūsu priekšā stājas kāds deputāts, jauns un emocionāls. Ar trīsām it visur — skatienā, elpā un vārdos, spiežot kreiso roku pie sirds no Saeimas tribīnes saka — es esmu gatavs kļūt par iekšlietu ministru. Es taču esmu bijis pat īsta advokāta palīgs! Jūs tikai laidiet! Jūs tikai atļaujiet!  Neatļāva... pagaidām. Taču pielaidīs, noteikti pielaidīs... ar tādu kvalifikāciju un kaismīgu vēlmi vadīt IeM!
 
Ir arī kads cits pielaistais. Pat vēl augstāk pielaistais. Viņš visai pasaulei stāsta savu personisko panākumu unikālo stāstu! Ieturēti, bez emocijām. Acīmredzot netic. Taču viņam piebalso kuratori, ohoho, kādu tirgu iespaidīgie dalībnieki! Tiesa, arī viņi īpaši netic panākumiem, taču piebalso — galvenais taču ir tas, lai viņš ļautu tirgum visu noregulēt. Un tad viņi pie mums izvērsīsies... Vēl trakāk, nekā iepriekš.
 
Un vēl ir viņa kolēģis un padotais. Tas, kurš reiz pavisam neaptēsti paspēlējās ar nodokļiem personisko panākumu dēļ. Pirms tam viņš ar savaldīgā priekšnieka piekrišanu līdzekļu ekonomijas nolūkos ņēma un palaida vējā valsts pārvaldes struktūru, kas būtu varējusi novērst traģēdiju „Maksimā”. Iznīcināja, lai tirgus pats visu noregulētu, iekasējot savu maksu no dalībniekiem.
 
Un vēl ir kāds politoloģijas  profesors, kurš, vāji orientēdamies pasaules politiskajā kartē, reiz izmeta, ka Krievija un Turcija ir kaimiņvalstis. Gluži kā matemātikas profesors, kurš nezina reizināšanas tabulu. Viņš mums ir mūžīgais ministrs — vienalga kādā jomā. Ļoti cenšas nostiprināt iedzīvotāju drošību — prasa naudiņu NATO vajadzībām.
 
Profesionāļi...
 
Un atkārtosim viena tāda paša teikto: „Nekā īpaša.” Tāda ir mūsu ikdienas realitāte. Tādu kā viņi pie mums tiešām ir papildam — rindā stāv uz vietu pie varas stūres viņu pašu celtā sabiedrībā, kur viss eksistē nevis cilvēku, bet gan tirgus ērtībām varen iespaidīgu tā dalībnieku personā. Būtu pagrūti atcerēties visu par viņiem. Un vai tas būtu vajadzīgs?
 
Kā lai viņus nosaucam? Kas apvieno visu šo... plejādi?
 
Es zinu, kas viņus apvieno — tas, ka viņi īpaši nekaulēsies par maksu savu panākumu dēļ. Viņi zina, ka šo cenu viņiem maksāt nenāksies, un asarainajā samaksājušo korī arī nebūs jādzied.
 
Nu, ja tā, tad es zinu arī vārdu — franču valodā tas skan Сhantera pas*.




* Vārds «шантрапа» (lamu vārds krievu valodā, ar ko tiek apzīmēts sīks likumpārkāpējs, huligāns) ir cēlies no šīs frāzes franču valodā. Savulaik franču guvernanti šo frāzi — „Nedziedās” lietoja, atlasīdami, piemēram, koru dalībniekus. (Tulk.piez.)