Gadu pēc traģēdijas meklējam atbildes, vai kā sabiedrība esam kļuvusi labāka, un atbilde mums nepatīk. „Maximas” apgrozījums atkal ir tieši tāds pats, kā pirms traģēdijas, celtnieki turpina saņemt valsts pasūtījumus, bet valsts palīdzība cietušajiem drīz beigsies.

Drīz masu medijos sagruvušā lielveikala kadrus nomainīs Ziemassvētku rūķi. Dzīve patiešām turpinās. Tas ir fakts. Pirms kāda mēneša, kā katru vakaru, stāvēju garā rindā pie "Maximas" kasēm un aizdomājos. Manā mazajā "Maximas" veikalā vakaros rindas ir vienmēr, jo trūkst pārdevēju, turklāt viņas vienmēr izskatās tik nogurušas, ka es nekad neuzdrošinos strīdēties ar viņām par neprecīzām cenām. Tā stāvēju un pēkšņi sev uzdevu jautājumu — velns ar ārā, ko es te daru?

Tajā dienā biju uzzinajusi, ka mana kolēģe Diāna Spinu no LTV7 joprojām neiepērkas ''Maximā''. Es neesmu ne par matu labāka kā citi!

Kādā nomākušā sestdienas rītā braucu uz Jūrmalu intervēt "Maximas" kasieri Mārtiņu, kurš garas stundas pavadīja zem drupām. Tajā naktī viņš bija pie samaņas. Glābēji viņu iznesa pēdējo, kad bija skaidrs, kad viņam uzkritušie betona bluķi ir kustināmi.

Tā bija mana brīvdiena, un es biju sapīkusi, tāpēc pirmais jautājums, ko es uzdevu Mārtiņam — vai viņš ir juties laimīgs pēdējā gada laikā. Es pati jutos ļoti nelaimīga. Mārtiņš atbildēja, ka jā, jo var pakustināt rokas un kājas. Viņa pirksti — slimīgi trausli un rētām nosēti — kustējās.

Es neticēju un lūdzu parādīt. Viņš parādīja. Viņa acis iemirdzējās, kad viņš uzkāpa uz sava sporta velosipēda, kuru viņš nopelnīja, strādājot "Maximā". Gadu viņš bija sapņojis par braukšanu ar riteni un tas piepildījās. Kad braucu mājās pēc intervijas, man vairs nelikās, ka dzīve ir tik draņķīga.
 

Kad Zolitūdes traģēdijā bojā gājušās Elgas Jakoveles—Gruzdes mammai, ticīgai katolietei, uzdevu jautājumu, vai viņai pietiek pazemības pateikties Dievam par meitas nāvi, es jau zināju atbildi.

Ar to nav iespējams samierināties pat ticīgam cilvēkam, kuru Dievs aicina pateikties par visām labām un ļaunām lietām. Visu gadu viņa strīdas ar Dievu.

Viņas meita bija ļoti skaista, tikko precējusies, novērtēta darbā un mīlēta draugu vidū. Tagad māte ir pārliecināta, ka Dievs paņēmis Elgu pie sevis, lai viņa darītu labus darbus debesīs un sargātu cilvēkus no augšas. Piemineklī viņa iegravējusi arī mazu sprādzīti no spīdīgiem akmentiņiem — lai būtu cilvēciskāk.

Piecpadsmitgadīgais Filips Jesipenko, kas Zolitūdes traģēdijā zaudēja abus vecākus, sācis nodarboties ar sportu. Hokejs ir ideāla spēle, kurā var izlādēties un izgrūst visas dusmas. Viņš nevar samierināties, kā var aiziet uz veikalu pēc maizes un neatgriezties. Abi ar Angelinu, kas zaudēja māti, kļuvuši par labiem draugiem.

Glābējs Staņislavs Turoks aktīvo glābēju darbu piespiedu kārtā nomainījis pret kantora darbu. Saskrūvētais mugurkauls vairs neatļauj doties tur, kur sirds joprojām velk.

Pensionāri Broņislavs un Tamāra Skrindi kļuvuši par vecākiem saviem mazbērniem, jo viņu māte gāja bojā. Mūža nogalē viņi spiesti apgūt angļu valodu, kas mazajiem vajadzīga skolā un aizstāt vecākus. Mazā Arta ar uzzīmēto peles degunu, vecmammas apskauta, ar skumju un neizprotamu izteiksmi raugās uz mums visiem un uzdod jautājumu — kāpēc jūs man atņēmāt mammu?
 

LTV dokumentālā filma „Zolitūde.Pēcvārds” 

Dace Stirāne, "Panorāma"