Diemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka rodas nepieciešamība skaidrot ābeces patiesības. Vakar IMHOklubā tika publicēts Artura Priedīša (1946) raksts, kurā viņš nosauc jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (1970) no Nacionālās Apvienības par nelieti, jo viņa 2010.gada janvārī kā žurnāliste piezvanīja viņam un, tēlojot pozitīvu ieinteresētību, izvilinājusi informāciju, bet pēc tam publicēja „Latvijas Avīzē” galēji negatīvu un nomelnojošu rakstu („Latvijas pilsonības jūgā”).

Šim notikumam no vienas puses var nepievērst īpašu vērību, jo šādas parādības ir plaši izplatītas latviešu žurnālistikā un valstī notiek daudz drausmīgākas lietas (legalizēta bērnu izlaupīšana no ģimenēm, legalizēta bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām, apzināta un mērķtiecīga bērnu maitāšana u.c.), bet no otras puses gan pats konkrētais gadījums, gan tā vaininieces straujā karjeras izaugsme, gan arī noteikta Mūrnieces rīcību attaisnojoša argumentācija atsedz cēloņus, kuru dēļ Latvija ir tik zemu kritusi un kritīs vēl daudz zemāk, ja cilvēki (vispirmām kārtām latviski runājošie) neattapsies.

Ja īsumā raksturo konkrēto Ināras Mūrnieces rīcību, tad viņa:

1) uzņēmās izpildīt primitīvu nomelnošanas pasūtījumu;

2) destruktīva pasūtījuma izpildes vārdā pārkāpa cilvēciskas morāles normas (liekuļoja, izlikās, nomelnoja);

3) pēc būtības pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, tai skaitā arī deklaratīvi tik iecienīto „pretējās puses” viedokļa uzklausīšanu (pretējā puse rakstā ir izkariķēta un nomelnota, bet pēc būtības tās viedoklis nav aprakstīts);

4) izkropļoja sava intervējamā paustā būtību;

5) nepildīja žurnālista pienākumu un misiju iedziļināties lietu būtībā;

6) maldināja savus lasītājus, radot viņos nepareizu priekšstatu par aprakstāmo parādību, tādējādi ieguldot savu artavu tautiešu debilizēšanas kopējā lietā.

No Mūrnieces rakstītā ir skaidrs, ka raksts ir tapis kā atbilde uz Artura Priedīša uzstāšanos radio „Baltcom” 2009.gada decembrī, kur viņš — latvietis pietiekami kritiski izteicās par Latviju un latviešiem, kas plaši tika izplatīts „krievu” presē. Nepatīkami, vēl jo vairāk tādēļ, ka to saka latvietis. Uz kaut ko tādu, protams, bija jāreaģē un, lūk, drīzumā arī sekoja galvenā latviešu „nacionālās” ideoloģijas sargsuņa „Latvijas avīzes” reakcija — nomelnojošs un dēmonizējošs raksts pret izteikumu autoru. Mūrniece šai gadījumā ir centīgs izpildītājs, kurš ir saņēmis uzdevumu un, neaizdomājoties par tā izpildes morālajiem aspektiem, spīdoši to paveic — „muļķa profesors” iekrita kā mazs bērns, bet Mūrniece visdrīzāk tika uzteikta par labi paveiktu darbu.

Kādai tad būtu jābūt normālai, cienījamai, patriotiska cilvēka un žurnālista reakcijai? Jānoskaidro apstākļi, jāuzzina kāpēc šis cilvēks tā uzskata, kāpēc viņš tā izsakās, kur galu galā ir problēma. Kad ir noskaidrota problēma, tad par to ir jāuzraksta, aprakstot to un iespējams, ja pašam ir redzējums, ieskicējot kādus risinājuma virzienus. Ja, noskaidrojot cilvēka viedokli, (vai deklarēto viedokli, ja šķiet, ka viņš ir apzināts kaitnieks) tiek konstatētas kādas kļūdas (tas, ko žurnālists uzskata par kļūdu), tad ir jāizklāsta cilvēka uzskatu (deklarēto uzskatu) būtība un jādod savs redzējums. Tāda ir normālas žurnālistikas būtība, kura, vadoties no šī principa, kalpo sabiedrībai, palīdz identificēt tās trūkumus, palīdz tos mazināt vai pat novērst, stiprina sabiedrību un uztur tajā taisnīgumu un godīgumu. Šāda žurnālistika un šādi žurnālisti ir zelta vērti, viņu devums sabiedrībai ir nenovērtējams.

No Mūrnieces publikācijas ir redzams, ka viņa ne tikai nav šāda žurnāliste (kas nav brīnums, jo no „Latvijas Avīzes” un no Latvijas mēdijiem vispār tāds ātri vien tiktu atlaists), bet, ka viņa ir zemiskas metodes izmantojošs rīkojumu izpildītājs (iztapoņa). Mūrnieci neinteresē kādēļ Priedītis pateica, ko pateica, viņu neinteresē izpildīt žurnālista pienākumu un misiju. Mūrniecei Priedītis ir vai nu tikai ienaidnieks, pret kuru visi līdzekļi ir labi un/vai tikai profesionāla darba objekts ar kuru var izrīkoties kā ienāk prātā, kas jebkurā gadījumā ir necienīgi.

Mūrniece daudz citē Priedīti, izraujot viņa teikto no konteksta, parādot viņu kā latviešu nīdēju, tādā pašā garā pierakstot viņam klāt „kremli” un parādot viņu kā mantrausi un laimes meklētāju, bet ne vārda pēc būtības nav pateikts par Priedīša „Multikulturālisma centru”, kas bija viņa sirdslieta un par ko viņš ļoti daudz ko varētu pastāstīt, par tā slēgšanas apstākļiem, par to, kādēļ Priedītis multikulturālisma ideju uzskata par būtisku, par iemesliem kādēļ viņš grib atteikties no Latvijas pilsonības un par to, kādēļ tad viņš ir tik kritiski noskaņots pret Latviju un latviešiem. Mūrniece izpilda dažas formālas prasības (ar autoru ir runāts, viņš ir citēts un citāti visdrīzāk ir pareizi), bet pēc būtības ir paveikta kaitniecība un lasītāju maldināšanu.

Mūrniece savā rakstā nav žurnāliste, bet gan propagandiste, kurai neinteresē patiesība, bet kura tikai strādā uz savas apšaubāmās propagandas izplatīšanu un nosargāšanu par katru cenu. Un pati Mūrniece te, protams, ir tikai bandinieks (līdzīgi kā cits bijušais „Latvijas Avīzes” žurnālists Raivis Dzintars), bet galvenā figūra ir „Latvijas Avīze” un tās radītājs Voldemārs Krustiņš, kurš Padomju laikā stāvēja marksisma — ļeņinisma dogmu sardzē (bija otra lielākā LPSR laikraksta „Padomju Jaunatne” galvenais redaktors), bet šajos laikos pārkrāsojās par pietiekami proamerikānisku un gana ES-centrētu latviešvalodīgu „nacionālistu”.

Ideoloģiskie ienaidnieki

Mūrniece, rakstiski „izrēķinoties” ar Priedīti, apliecina, ka viņš viņai ir ienaidnieks. Viņa izturas pret Priedīti kā pret ienaidnieku. Nu izlikās ieinteresēta, lai izvilinātu no ienaidnieka informāciju, paveica to un uzrakstīju visu kā nākas no savas avīzes propagandētās ideoloģijas viedokļa. Viss kārtībā! Kas tur īpašs? Priedītis izsakās pret Latviju, pret latviešiem, bet „Latvijas Avīze” ir par latviešiem un Latviju. Jauki! Pret ienaidnieku tā izturēties drīkst! Tāds ir pietiekami plaši mietpilsoņu masā izplatīts viedoklis, ko daudzreiz atklāti nesaka, bet kurš pavīd vienā otrā izteikumā.

Ja šo domu attīstām, tad ir jāpasaka, ka, piemēram, latvietis Kaspars Dimiters arī ir šādu „latviešu” „nacionālistu” ienaidnieks — viņš ir pareizticīgais, krievmīlis un arī publiski izteicās, ka grib atteikties no Latvijas pilsonības.

„Nu jā, tas ir Dimiters, ar viņu viss ir skaidrs”, iebildīs profesionālie komentatori un tiem piebalsojušie mietpilsonīši, un izteiksies līdzīgi kā Mūrniece rakstā par Priedīti.

Bet ko lai saka par Aināru Mielavu? Uzstājās 9.maija svētkos (attēlots ilustrācijā) un cik negatīvi izteicās par jaunlaiku Latviju. Arī viņš ir ienaidnieks? Viņu gan ar samazgām tā neaplej, bet tikai noklusē. Un kā ir ar Imantu Ziedoni un Edgaru Liepiņu? Arī viņi ir pietiekami kreptīgi izteikušies par mūsu jaunlaiku sabiedrību.

Labi pazinu gudru cilvēku, kurš bērnībā ar māti slēpās pa nomalēm, lai izvairītos no Sibīrijas, no kuras viņa tēvs tā arī neatgriezās. Viņš visu Padomju laiku nostrādāja kolhozā par mehāniķi, lai gan spējīgs bija uz daudz ko vairāk. Piedalījās „atmodā”, samērā ātri saprata, ka tas viss ir muļķojošs teātris nezinošajiem, vēlēšanās principiāli nepiedalījās un par Latvijas nelaimju cēloni uzskatīja „zaglīgos bāleliņus” nevis „krievus”, ko pamatoja ar daudziem piemēriem. Kad vienreiz iebildu pret tēzi, ka „Latvija nav glābjama” un aizrādīju, ka teorētiski kaut kādai izejai tomēr ir jābūt, viņš pēc ilgākas pauzes atbildēja: „Lai izglābtu Latviju, sākumā ir jānāk Ļeņinam, bet pēc tam Staļinam.” Toreiz man Ļeņins ar Staļinu, līdzīgi kā vairumam propagandas apdauzīto latviešu, bija „asiņaini tirāni”. Arī viņš sanāk bija ienaidnieks un ienaidnieks, protams, esmu arī es. Pazīstu vēl vairākus tādus latviešus.

Un kas ir rakstnieks un publicists Pauls Stelps? Pirms pusgada viņš uzrakstīja autobiogrāfisku rakstu „Lācis nāk!”, kurā daudz pastāstīja par sevi un saviem uzskatiem (māte izsūtīta par bruņotu pretestību Padomju varai). Stelps savu rakstu nobeidz šādi:

„Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji — lieli un mazi. Nodevēji — tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.”

Arī viņš noteikti ir ienaidnieks, jo citos savos rakstos, izsakoties latviešvalodīga primāta vārdiem, „slavē Krieviju”, apšauba „Latvijas leģitimitāti” un arī „apvaino latviešus”: „Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju — sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē!„

Tāpat ienaidnieks noteikti bija arī viens no retajiem patriotiski noskaņotajiem un godīgajiem ārzemju latviešiem Gundars Valdmanis (1940-2005). Lai gan viņš kā rādās bija antikomunistisku mītu gūstā, tas viņam netraucēja saprast, ka kategoriski nedrīkst iznīcināt Latvijas PSR rūpniecību un ka Latvija var uzplaukt, balstoties uz Padomju laiku tehnisko inteliģenci (to, kuru pārkrāsojušies nomenklatūristi, uz augšu izsitušies blēži un nelietīgie, ar anglosakšu specdienestiem saistītie ārzemju latvieši atstūma no resursiem un lēmumu pieņemšanas procesiem).

Pret Gundaru Valdmani draudzīgi vērsās gan amerikāņi, gan arī pārkrāsojusies nomenklatūra ar tās mēdijiem, kā rezultātā šis pietiekami gudrais un spējīgais latvietis plašās tautas masās palika atmiņā kā „dulls” un „skandalozs” deputāts, kurš uz Saeimas sēdēm nāca šortos (patiesībā šortos Valdmanis ieradās tikai uz vienu ārkārtas sēdi, pirms kuras nepaspēja pārģērbties). Valdmaņa atmiņu grāmata „Starp dzirnakmeņiem” pieejama te.

Vēl kā neērtu valdošās kliķes ienaidnieku piemērus var minēt pēdējo desmitgažu spējīgāko latviešu psihoterapeitu Imantu Eglīti (1938-1997), kurš „brīvajā Latvijā” it kā izdarīja pašnāvību (tie, kuri viņu labi pazina, stāsta, ka Eglītis nebija tas cilvēks, kurš tā rīkotos) un ētikas jautājumos specializējušos filozofijas doktoru Augustu Miltu (1928-2008), kuru mēģināja iesaistīt plaši izplatīto jaunlaiku neētisko darbību attaisnošanā.

Imants Eglītis papildus tam, ka bija ļoti labs psihoterapeits, kurš savā profesionālajā darbībā palīdzēja daudziem cilvēkiem (viņš bija arī slavenā psihiski smagi slimā šahista Mihaila Tāla ārstējošais ārsts), sarakstīja arī virkni joprojām aktuālu populārzinātnisku grāmatu ("Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju", "Par alkoholismu", "Par norūdīšanos", "Par cilvēka psihi", „Psihiatrija” — elektroniski pieejamas te), visnoderīgākā no kurām pašreizējos apstākļos ir „Psihiatrija”, kurā visa cita starpā homoseksuālisms ir klasificēts kā viens no psihisko slimību veidiem.

Savukārt Augusta Milta redzamākais devums ir grāmatas un lekcijas par ētiku. Tomēr ja latviešiem būs kaut kāda nākotne, tad tajā Milts visdrīzāk paliks atmiņā kā darba „Buržuāziskā individuālisma krīze” autors, kurā viņš vēl Padomju laikā ļoti precīzi apraksta tās kapitālistiskās sabiedrības amorālās iezīmes, kuras nogalina pašreizējo Latvijas sociumu un latviešus (palasiet, rakstīts kā par šodienu).

Patiesībā krustiņ-mūrniecveidīgu „nacionālistisku” darboņu ienaidnieki savulaik bija un joprojām paliek arī tādi latviešu dižgari kā Rainis un Kārlis Balodis, kuri savulaik pirmajā „brīvajā” Latvijā tika daudz un dikti lamāti, kuri abi mira mīklainos apstākļos un kurus „īstenie nacionālisti” necieš un pēc iespējas pulgo joprojām.

Šo „nacionālistu” ienaidnieku sarakstu var turpināt un izrādīsies, ka tajā ir daudz cilvēku. Tur patiesībā var ierakstīt arī tos „dezertierus” un „laimes meklētājus”, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pametuši „savu Latviju”. Visbeidzot, ja turpinām attīstīt šo domu, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kuri tad nav „Latvijas Avīzes” = Ināras Mūrnieces = „latviešu” „nacionālisma” ideoloģijas ienaidnieki un kā patiesībā saucas tāda ideoloģija?

Radošā impotence un bailes no opozīcijas

Pauls Stelps, komentējot 2014.gada LTV diskusiju ar „cienījamu akadēmiķu” piedalīšanos, raksta: „Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu. Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms.

Tā ar „ūdeni izlej bērnu”.

Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām. Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci. Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu. Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo. Viņus pārņem paniskas bailes. Viņiem nav savas spēka sajūtas. Katra opozīcija izraisa niknumu.” Labi pateikts. Ja kāds „izraisa niknumu” (Priedītis, cits opozicionārs, „krievi”, Krievija, Putins, vienalga kurš), tad propagandistiski nomelnojam un miers. „Uzklausīt” (korekti aprakstīt oponentu un viņa viedokli) nav Mūrnieces, „Latvijas Avīzes” un visas Latvijas oficiozās preses stils.

Lasītāju maldināšana un atraušana no realitātes

Lai cik zemiska arī nebūtu Ināras Mūrnieces = Latvijas Avīzes attieksme pret Arturu Priedīti un citiem cilvēkiem, ko viņi ieskaita ideoloģisko ienaidnieku kategorijā, vislielākā viņu cūcība un nelietība ir attieksme pret saviem lasītājiem. Latvijas Avīze maldina savus lasītājus, radot viņiem ačgānu, realitātei neatbilstošu pasaules ainu, kas katru, kurš tic LA rakstītajam, padara arvien aprobežotāku, dezorientētāku un samazina individuālās pašaizsardzības spējas pret kriminālās biznesorientētās birokrātijas agresiju .

Ko, piemēram, „Latvijas Avīzes” lasītājs uzzināja no Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas pilsonības jūgā”? To, ka ir viens slikts latvietis, kurš grib atteikties no Latvijas pilsonības, ka viņš izsakās negatīvi par latviešiem un ka šādu viedokli izplata „krievu” prese. Vienīgais, ko šī informācija tās patērētājam reāli dod, ir nacionālās apdraudētības sajūta no krieviem, kas pašas par sevi jau ir destruktīvas jūtas, vēl jo vairāk tik vienpusīgas, mākslīgas un maldinošas.

Tomēr vēl būtiskāks jautājums ir, ko lasītāji tā arī neuzzināja.

No Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas Avīzes” lasītāji tā arī neuzzināja, ka Arturs Priedītis gribēja atteikties no Latvijas pilsonības pēc tam, kad viņš tika aizmuguriski notiesāts un ne tikai nesaņēma nevienas valsts institūcijas, kurās griezās ar sūdzībām, palīdzību pret šādu patvaļu, bet nesaskatīja pat iestāžu ieinteresētību reāli izmeklēt konkrēto gadījumu. Tas ir ļoti nopietns pārkāpums, vēl jo īpaši tādēļ, ka 4.maija Latvijas politikāņi ir īpaši iemīļojuši terminu „tiesiskums”, kuru labskanīguma labad lieto pa labi un pa kreisi.

Padomju laikā aizmuguriski tiesas spriedumi tika praktizēti pret personām, kuras tur aizdomās smagos noziegumos un ir aizbēgušas no valsts. Artura Priedīša gadījumā tas tika izdarīts, lai ātrāk un „efektīvāk” atstātu Priedīša „Multikulturālisma centru” bez telpām, nodot tās ar Alekseju Vidavski saistītam recedīvistam (oficiāli 3 reizes notiesātai personai). Priedītis nesaņēma ne tikai uzaicinājumu uz tiesu, bet pat pašu tiesas lēmumu. Tas ir nonsenss un galējs absurds, kurš liecina, ka ar tieslietu sistēmu Latvijā ir ļoti nopietnas problēmas. Pat vairāk, tas liecina, ka tieslietu sistēmas Latvijā reāli nav, bet tās vietā ir organizācijas, kuras lieto tieslietu atribūtiku un terminus, bet patiesībā veic pavisam citas funkcijas (aizsargā „savējos” un izpilda pasūtījumus). Lasītājiem šī ir ļoti būtiska informācija, jo par līdzīgas patvaļas upuri var kļūt jebkurš. Un tā arī reāli notiek, kas ļoti labi ir redzams arī bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļā un pēc tam sekojošajos „tiesas” procesos, kas brīžiem pat nesniedzas līdz tiesu parodijas līmenim. Mūrniece par to klusē, līdzīgi kā visa „Latvijas Avīze” gandrīz nemaz nerunā par bāriņtiesu agresiju pret ģimenēm un bērniem.

Vēl LA lasītāji neuzzināja neko vairāk par Priedīša „Multikulturālisma centru” (izņemot to, ka tam vienu brīdi finansējumu piešķīra Sorosa fonds, nepasakot, ka tie bija līdzekļi datora iegādei un ka visus desmit gadus centrs tika uzturēts pārsvarā par Priedīša personiskajiem līdzekļiem) un viņa uzskatus par multikulturālismu.

LA lasītāji neuzzināja, ka Priedītis no vienas puses multikulturālismu uzskata par vienu no cilvēku un visas sabiedrības kulturālās bagātināšanas līdzekļiem, bet no otras puses uzskata, ka Rietumvalstīs izplatītā daudzu kultūru paralēlpastāvēšanas prakse nav multikulturālisms, tiek kļūdaini saukta par multikulturālismu un ir pat kaitīga. Lasītāju redzesloka paplašināšanai šī ir būtiska informācija, pat ja nepiekrīt Priedīša multikulturālisma izpratnei, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati latviešu tauta savā būtībā ir multikulturāla un ir multikulturālisma produkts. Mūrnieca, protams, neko par to neraksta, visdrīzāk tāpēc, ka ir „vienas valsts, vienas nācijas, vienas kultūras” aprobežotāko ideologēmu adepte.

Tāpat LA lasītāji neuzzināja, ka Priedīša „Multikulturālisma centru” deviņdesmito gadu vidū personiski ieradās apskatīt divi ASV vēstniecības 2.sekretāri (Maskavas un Rīgas), kas ir pietiekami ievērojams fakts, īpaši, ja zina par kādu darbības jomu atbild amerikāņu vēstniecību otrie sekretāri.

Ja Mūrniece par to rakstītu, tad viņa varētu publicēt apmēram šādu Artura Priedīša izteikumu: „Viņi ieradās, lai izpētītu, kas es esmu par cilvēku, kas ir „Multikulturālisma centrs”, jo tāds centrs tolaik bija tikai mums Austrumeiropā. Tas ir ļoti nopietni, un skaidrs, ka amerikāņu specdienestiem tas ļoti interesēja. Viņi saprata, ka es nekalpošu ASV un mana pozīcija ir bīstama priekš ASV politikas Baltijā, jo viņu mērķis bija starpetniskā naida (krievi-latvieši) uzturēšana Latvijā. Mans centrs nekad to nedarītu. Mūsu mērķis bija draudzēties ar visiem, palīdzēt saglabāt citu tautu kultūru, bet nevis naidoties.”

Idejiskās amoralitātes sekas

Var iebilst, ka Mūrniece un viņai līdzīgie „cīnās par Latviju un latviešiem”, „karš ir karš” utt. Ar tādām un tamlīdzīgām iebildēm nelieši var attaisnot jebkādu nelietību un necilvēcību, kurai izdodas piekabināt nacionālo jautājumu (vai vienalga kādu pūli aktivizējošu idiologēmu). Tad kāpēc vispār jābūt godīgam ne tikai pret oponentiem, bet visbiežāk arī pret ienaidniekiem?

Tāpēc ka, rīkojoties negodīgi, nelietīgi, bezgodīgi, cilvēks zaudē savu Godu. Viņš ar savu rīcību tādējādi nostiprina sevī bezgodīgumu un izdzēš sevī Goda nospraustās morāli — ētiskās robežas. Šodien šāds cilvēks ir bezgodīgs pret ienaidnieku, oponentu vai konkurentu, bet rītdien viņš tāds var būt pret jebkuru (šī likumsakarība attiecas arī uz pūlī plaši izplatāmo rīcības modeli — „nothing personal, just business”).

Ja kāda morāli — ētiskā robeža ir izdzēsta, tad pēc tam jau ir vienalga pret kuru un kā vārdā veikt jau praksē apgūto nelietīgo darbību (sākumā pret „ienaidnieku”, pēc tam pret konkurentu, „sliktajiem savējiem”, „traucējošajiem”, kolēģiem un visbeidzot pret radiniekiem un vistuvākajiem — vīru, sievu, māti, tēvu, brāli, māsu, dēlu, meitu). Nelietība tādējādi kļūst par normu un tai ir tendences progresēt, paplašinot savas robežas un likvidējot arī citus cilvēka morāli — ētiskos ierobežojumus.

Vienā brīdī nekāda ideja un ideoloģija šādu cilvēku pēc būtības vairs neinteresē, pirmajā plānā tad izvirzās personiskā iedzīvošanās, privilēģiju kāre, drošība, egoistisko vēlmju un ambīciju apmierināšana. Egocentrisms un savu (savas grupas) interešu aizsardzība kļūst primāra. Pārējie cilvēki tad pārvēršas vai nu par statistiem, vai nu par līdzekli, vai arī par ienaidniekiem, kuri traucē vai apdraud.

Raksta turpinājumu lasiet rītdien.