Pēdējo laiku dramatiskie notikumi Ukrainā ir likuši sarosīties atsevišķām mūsu valsts amatpersonām. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs steidz liegt iebraukšanu Latvijā plaši pazīstamajiem Krievijas estrādes māksliniekiem Oļegam Gazmanovam, Josifam Kobzonam un Allai Perfilovai jeb Valērijai.  

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis paziņo, ka ņemot vērā Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu Ukrainas austrumos, Eiropas Savienībai (ES) būtu jāparāda zobi Krievijai, tajā skaitā, ieviešot ieroču tirdzniecības embargo un nosakot ekonomiskās sankcijas. Savukārt Saeimas deputāts Atis Lejiņš ir nonācis pie atziņas, ka ja ne Latvijas valsts, tad noteikti daudzas valsts amatpersonas rīkojas pretēji Latvijas valsts un ES interesēm*. Lejiņš retoriski vaicā: “Citām ES valstīm mēs nekautrējamies norādīt, ka jāpastiprina sankcijas pret Krieviju. Aktīvi iestājamies pret ES valstu iesaisti gāzes vada „Dienvidu straume” būvniecībā, ko faktiski ir izdevies iesaldēt.

Tāpat nevēlamies, ka Francija mūsu austrumu kaimiņam nodod Mistral kuģus. Bet vai paši esam paveikuši visu, lai mūsu rīcība būtu atbilstoša nacionālajām un ES interesēm?”. Cienījamais deputāts pats atbild uz uzdoto jautājumu nonākot pie atziņas, ka Latvijas valsts uzturot korumpētu sistēmu (tiek norādītas valsts iepirkumu sistēmas nepilnības), pati darbojas pretēji Latvijas un ES interesēm.

Turpinot Lejiņa sākto tēmu var secināt, ka sākot ar 1991. gadu, Latvijas valsts politikas veidotāji ne tikai ievērojamas valsts naudas plūsmu centrus, kā valsts iepirkumus, bet arī pelnošākās valsts nozares (piemēram, tranzīts) ir atdevušas PSRS bijušo partijas sekretāru un valsts drošības dienestu pārstāvju rīcībā.

Ir zināms, ka 1991.gada 5.janvārī PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejai (PSKP CK) pakļautā VDK trešā nodaļa, kas nodarbojās ar militāro pretizlūkošanu, nosūtīja telegrammu padomju armijas un jūras kara bāzēm visā valstī, ar kuru tika nodoti VDK priekšsēdētāja kodēti norādījumi dibināt privātas komercfirmas un kopuzņēmumus ar ārvalstīm.

Jaunajām firmām bija jākļūst par drošu aizsegu PSKP CK un VDK vadītājiem un pašiem noderīgākajiem operatīvajiem darbiniekiem, lai pārsūknētu valsts un partijas naudu uz augstu partijnieku un VDK vadītāju kontiem ofšorzonās. Latvijā, it īpaši ar Ventspils ostu interesēm ir saistītas vairākas pazīstamas kompānijas, kuru līdzdalībnieki ir bijušie LKP CK pārstāvji un VDK bijušie virsnieki un par kurām daudz runāts kā par čekas veidojumiem.

Kā raksta grāmatas „Ēnas pār Ventspili” autors Vilis Seleckis, ''ja VDK un Padomju Savienības Komunistiskās partijas spicei bija kaut kādas ekonomiskas intereses Latvijā, tad pirmām kārtām tās saistītas ar Ventspils ostu, kurai tai laikā cauri izplūda viena septītā daļa PSRS eksportētās naftas. Ja tā ir, tad iznāk, ka arī tagad Ventspils osta kalpo galvenokārt tiem, kuri Latviju ir uzskatījuši tikai par savu koloniju. Nav jābrīnās, ka savu ekonomisko interešu nodrošināšanai Ventspilī viņi ir izraudzījušies drošus un pārbaudītus kadrus no savu bijušo kolēģu vidus''.

Iepriekš minēto pastiprina fakts, ka Latvijas valsts, kontroli pār Latvijas tranzīta nozari un šīs nozares ģenerētos līdzekļus pilnībā ir atdevusi bijušo LPSR Komunistiskās partijas funkcionāru rīcībā, daudzi no kuriem ieņem atbildīgus amatus attiecīgās pašvaldībās, brīvostās un valsts kapitālsabiedrībās. Faktiskie lēmumi attiecībā uz šo nozari vēl joprojām tiek pieņemti nevis Saeimā, Ministru Kabinetā, Satiksmes ministrijā, bet gan atsevišķos PSKP CK un VDK bijušo biedru kabinetos Ventspilī, Rīgā un citur pasaulē.

Diemžēl ir jāatzīst, ka neviena no Latvijas valsts valdībām un politiskajām partijām nav vēlējušās atgūt no PSRS Komunistiskās partijas un VDK darboņiem Latvijai un ES tik svarīgo Latvijas tranzīta nozari un tās radītos ienākumus (Brīvostu pārvalžu; Valsts kapitālsabiedrību), kuri lieti būtu noderējusi valstij, lai nodrošinātu normālu dzīves līmeni sabiedrībai. Visas kā viens, tai skaitā “Latvijas Tautas Fronte”; “Latvijas Ceļš”; “Latvijas Pirmā partija”; “Tautas Partija”; “Visu Latvijai/TB/LNNK”; “Saskaņas Centrs”; “Vienotība”; “Zaļo un Zemnieku savienība” šo partiju priekšteči un kloni šajā kontekstā ir faktiski kalpojuši un turpina kalpot PSRS Komunistiskās partijas un VDK interesēm.

Arī šobrīd izskatās, ka Saeimu pārstāvošās partijas nevēlas pārņemt kontroli pār Latvijas lielāko ostu pārvaldēm, Satiksmes ministrijas paspārnē atrodošām valsts kapitālsabiedrībām un to ģenerētajām naudas plūsmām, tādējādi apliecinot, ka pie varas esošie politiskie spēki (arī “Visu Latvijai/TB/LNNK), kopā ar “Saskaņas Centru” un “Gods kalpot Rīgai” turpina uz valsts un ES rēķina nodrošināt PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un VDK intereses Latvijā.

P.S.

Laikā, kad valsts funkcionāri faktiski atbalsta sabiedrības, ES mantas šķērdēšanu, ziedo veselas tautsaimniecības nozares apšaubāmiem grupējumiem, dažu estrādes mākslinieku neielaišana valstī, skarbi izteicieni un aicinājumi kolēģiem piemērot arvien jaunas sankcijas, izskatās pēc klaja populisma.

* Seimas deputāta Ata Lejiņa raksts “Lejiņš: Vai rīkojamies savās nacionālajās un ES interesēs?”. Publicēts www.diena.lv.