Latvijas ārpolitika vienmēr ir sakņojusies naivā, bet nepārvaramā cerībā pamācīt citas pēcpadomju telpas valstis.

Mums ļoti gribas ar "vecākās māsas" morālajām tiesībām rādīt tām pareizo ceļu uz Rietumu vērtībām un ieguvumiem, atsaucoties uz pašu sasniegumiem — iekļaušanos prestižās starptautiskās apvienībās, (relatīvi) veiksmīgo pieredzi valsts varas un ekonomikas transformācijā. Taču ne latvju politiķi un diplomāti var īsti ko iemācīt "skolniekiem", ne tie grib kaut ko mācīties no Baltijas pieredzes.
 

"Noderīgo idiotu" diplomātija
 
Lai tikai saglabātu ilūzijas par savu ietekmi austrumos no Eiropas Savienības robežas, mūsu valsts kopā ar dažām citām, tikpat tukšu ambīciju apsēstām, kļuva par nekritisku līdzjutēju, pat dedzīgu advokātu tur īstenotiem "demokratizācijas procesiem" — neraugoties uz visām dīvainībām to norisē, vadoņu kultiem, nožēlojamām un pat traģiskām sekām. Tāpēc esmu svēti pārliecināts, ka savstarpēji naidīgo odžu murskulis, ko medijos pieņemts dēvēt par Ukrainas demokrātisko varu, pret "četrām Baltijas valstīm" (+ Polija) ar to aizrautīgo aizbildniecību attiecas kā pret "noderīgiem idiotiem". (Šķiet, Igaunijas politiķi to apjēdz pietiekami skaidri, un tāpēc tur pēdejā laikā jūt mazāk proukrainiskā entuziasma.) Tieši tāpat kā pirms tam kvazidemokrāta Mihaila Saakašvili komanda Gruzijā vai kādreizējais mesiānisma/narcisisma pārņemtais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko ar savu galmu un kolorītās Jūlijas Timošenko valdību.
 
Tas, ka dedzīgā šefība par "krāsaino revolūciju" politprojektiem radīja un turpina radīt iekšēju rīvēšanos starp ES rietumiem un austrumiem, traucējot Briselei īstenot apdomīgāku un tāpēc efektīvāku diplomātiju, pie mums netiek uzskatīts par būtisku problēmu. Īpaši tagad, kad (kā to formulēja Jānis Kažociņš*) pēc Krimas pievienošanas Krievijas ir globāli reabilitēta "baltiešu paranoja"*. Tas rada maldīgu pārliecību, ka vecās ES valstis vēl atvainosies par nepietiekamo entuziasmu Viļņas apspriedē un pēc tās — bet šāds noskaņojums nodrošina Latvijas ārpolitikai papildus risku iebraukt vēl dziļāk Ukrainas krīzes auzās.
 
Vienīgais labums, ka Latvijas ambīcijas ir vienlaikus gan naivas, gan liekulīgas — tiklīdz mūsu aizbilstamie piedzīvo izgāšanos, viņi tiek pilnībā aizmirsti. Kuram gan eirodeputātam, kurai Saeimas frakcijai šodien vairs interesē augstāk piesauktie Saakašvili un Juščenko? Sen ir pilnībā aizmirsti Baltkrievijas disidenti, nemaz nerunājot par Ičkērijas brīvvalsti un tās pārstāvniecībām... Taču viltus solidaritātē resursi tika izšķiesti un iespējas zaudētas, nacionālās intereses palika nerealizētas, bet sabiedrība -dezorientēta. Iespējams, Latvijas austrumpolitika būtu krietni efektīvāka un Briselē cienītāka, ja tā koncentrētos tikai uz klaji merkantilām attiecībām ar abām tiešajām ES kaimiņvalstīm (Krieviju un Baltkrieviju), kā arī biznesa kontaktiem Vidusāzijā.
 

Eh, uzsūtīt viņiem Jundzi...
 
Pats galvenais, ko tagadējai Ukrainas varai jeb nesenajai Viktora Janukoviča režīma opozīcijai varēja — un to vajadzēja obligāti vismaz censties izdarīt! — iemācīt Latvija un Baltija: apjēgt nevardarbīgas pretošanās un likuma ietvaros īstenotas politiskās cīņas patieso efektivitāti**. Visefektīvākā humānā palīdzība, ko mēs varējam sniegt Kijevai, būtu uzspiest "demokrātiem" Tālavu Jundzi — tieši kā savulaik akadēmiski un praktiski rūdītu padomnieku nevardarbībā. Baltijas valstīm izdevās atgūt neatkarību (un sasniegt visu pārējo, ar ko patiesi varam lepoties) tieši/tikai tāpēc, ka uz brīvības izcīnītāju rokām nebija asiņu. Vēl vairāk — viņu rēķinā nebija ne izsistu skatlogu, ne pat sadedzinātu riepu. Arī Polijā "Solidaritāte" spēja iztikt bez jebkāda militārā spārna vai kaujinieku grupām.
 
Diemžēl nākas atzīt, ka pilsoniskai cīņai pret totalitāru režīmu ir viena milzīga priekšrocība: protestētājiem skaidri apzinoties iespējamās represijas, ir imunitāte pret "Molotova kokteiļu", bruģakmeņu un kamuflāžas revolucionāro romantiku. Protams, es pieļauju, ka baltiešu politiķiem, diplomātiem, sabiedriskiem aktīvistiem varētu neizdoties pārliecināt Kijevas kolēģus un Neatkarības laukuma ("Maidana") demonstrantus, ka varmācīgi protesti, "stihiska" bruņošanās un lauka komandieru kastas izveidošanās viņus tikai iedzen vēl lielākā strupceļā. Un ka tādējādi demokrātija nevis tiek stiprināta, bet noārdīta. Taču vajadzēja pacensties. Nekādi "zaļie cilvēciņi" nav attaisnojums "patriotisku" kaujinieku grupējumu un privātu armiju veidošanai, valsts varas "varmācības monopola" tīšai zaudēšanai.
 
Rezultātā Ukrainā arvien jaušamāk atkārtojas kaut kas no Dienvidslāvijas sabrukuma scenārija (kur Krievijas sagrābtā Krima aizvieto Kosovu), tāpat kaut kas no Ziemeļīrijas, Lībijas vai pat Sīrijas konfliktiem. Atliek tikai cerēt, ka, pirmkārt, arī šai krīzei pietiekami ātri tiks izstrādātas kaut kādas jaunas "Deitonas vienošanās" un, otrkārt, transplantējamo orgānu "melnajā tirgū" tuvākā laikā nebūs vērojama pārprodukcija.
 
Politiskās cīņas aizstāšana ar bruņoto ir ātrākais ceļš, kā nupat vēl dzīvotspējīga sabiedrībai kļūt par "failed state". Politiķi un valsts varas aparāts, nereti radot dažādus paramilitārus projektus pašu ērtībām, kļūst par savu kreatūru — paramilitāristu vadoņu — marionetēm vai zaudē varu vispār. Karakungi pievāc sev ne tikai varmācības, bet arī patriotisma monopolu — kurš te nav lējis asinis par dzimteni, lai tur muti, ver vaļā maku un patur sveci! Pavisam nelielām bruņotām struktūrām ir iespējams kontrolēt, apspiest un represēt milzīgas civiliedzīvotāju masas. Politiskie vai patriotiskie lozungi tiek izmantoti, lai demagoģiski attaisnotu paramilitāristu straujo kriminalizēšanos — apgalvojot, ka no kontrabandas, narkotiku tirdzniecības vai reketa iegūtie līdzekļi tiek izmantoti "svētam mērķim". Īru republikāņu armija ātri vien kļuva par britu salu kriminālās pasaules sastāvdaļu. Ičkērijā, gluži kā joprojām Somālijā, izpirkumi par sagrābtiem ķīlniekiem veidoja teju vai dominējošo pozīciju valsts iekšzemes kopproduktā.
 
Diemžēl valsts paramilitarizācijas process ir skaidri saredzams arī Ukrainā — abās "ierakumu pusēs". Kas gan respektēs valsts varu, ja tā jau nespēj/nevēlas nodrošināt Vīnes konvencijas ievērošanu savā galvaspilsētā?
 
(Kosova, šķiet, ir vienīgā valsts, kas patlaban spējusi veiksmīgi tikt galā ar lauka komandieru kundzību. Tiesa, tas tika izdarīts izteikti ekstravagantā veidā. Rietumi atļāva karakungam Hašimam Tači un viņa padotajiem, nomainot kamuflāžu pret kaklasaitēm, kļūt par šīs valsts valdību un pieverot acis uz ANO tribunāla prokurores Karlas del Pontes apsūdzībām. Šādai procedūrai tačisti ļāvās, jo valsts ir maza un trausla, pilnībā atkarīga no ārējās palīdzības un nespējīga sevi nosargāt no Serbijas nelokamās vēlmes to inkorporēt.) 
 

Pašu aizmirstam atmodas mācību
 
Latvijas valsts un sabiedrība, izliekoties neredzam un pat cenšoties attaisnot Ukrainas politiskā konflikta apzinātu militarizāciju un, vēl ļaunāk, abpusēju paramilitarizāciju, ne tikai izdara "lāča pakalpojumu" Ukrainai. Tā mēs dūšīgi izbradājamies pa savas atmodas vērtīgāko mantojumu. Palasot daža eksaltēta žurnālista vai aktīvista tekstus, rodas iespaids: latviešiem gluži vai jākaunas ukraiņu kaujinieku priekšā, ka 1991. gadā neesam pratušies liet (svešas) asinis par Latviju, ka tad neaizpildījām vairākus brāļu kapus ar brīvības cīņu upuriem, ka Rīgas ielās ārzemju tūristiem nabagdāvanas nelūdz LTF kara invalīdi skrandainos Herberta Cukura v. n. triecienbataljona mundieros...
 
Tādā veidā, idealizējot Ukrainas krīzi, mēs paši radām — paldies Dievam, pagaidām hipotētiskas — iekšpolitiskās problēmas. Nākas piekrist Saeimas deputātam Imantam Parādniekam, ka Latvija varētu mācīties no šīs valsts rūgtās pieredzes. Taču grūti noticēt, ka nespējot/necenšoties nodot citiem savu pieredzi, pratīsim vismaz apgūt svešu. Drīzāk, ņemot vērā to, ka slikts piemērs pielīp, mūsu specdienestiem jārēķinās ar specifiskas publikas klīnisku interesi par degmaisījumu receptēm un "kaujas kaķeņu" modeļiem.
 
Protams, man gribas ticēt, ka Latvijas politiķiem Ukrainas kolēģu traģiskā pieredze tiem iemācīs/atgādinās, cik bīstami viņiem pašiem var izrādīties jebkāda politiskās cīņas iznešana ārpus parlamentāti municipālajiem rāmjiem un, jo īpaši, ārpus tiesiskā regulējuma. Pieļauju, ka ik pa brīdim — bet īpaši tagad, kad tiek saldkaisli modelēta Krimas vai Slavjanskas notikumu varbūtēja atkārtošanās mūsmājās — kādā latvju napoleona prātā rodas ideja, ka partijai noderētu ja ne sava karadraudze, tad vismaz neliela "sporta grupa" neapjaustai vaj'dzībai.

Vai gluži otrādi — kāda jauna īpaši patriotiska masu organizācija, uzturēta no valsts budžeta (tādējādi palīdzot sasniegt kārotos 2 procentus). Kas gan spēj vēl vairāk iejūsmināt dažu prominentu "svētdienas militāristu" par iespēju savākt ap sevi dedzīgus jauniešus, ietērpt tos plankumainos "treniņtērpos" — lai paskraida ar uzkabi svaigā gaisā un aizstaigā līdz šautuvei, lai iemācās marša soli un brālības garu, lai pakalpo kā fons uz sava labdara priekšvēlēšanu plakātiem... Tikai apziņa, ka paša izlolotie "družīnisti" izdevīgā var uzsākt savu spēli un uzsēsties radītājam uz kakla, spēj radīt imunitāti pret napoleoniskām tieksmēm.
 
Tāpat man gribas naivi cerēt, ka Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs patlaban interesējas ne tikai par bufatoriskajiem Baltijas kazakiem vai, pieļauju, valstij nelojālu "afgāņu" grupām, bet arī par viņu varbūtējiem pretiniekiem hipotētiskos krīzes brīžos — hiperpatriotiem.

Turklāt tieši preventīvas uzraudzības un profilakses nolūkos. Nevis, piemēram, tēvišķi uzmundrinoši un iedrošinoši... Pilnīgi pietiek, ka jau deviņdesmito gadu sākumā dažādi aizsargi un "aizsargi" ar pāris sarūsējušiem "stroķiem" labprāt — turklāt, visticamāk, apzināti! — pakalpoja kā "noderīgie idioti"austrumu un rietumu medijiem ar lietišķiem pierādījumiem tam, ka Baltijā "atdzimst nacisms". (Tīklā tā arī nevarēju atrast kolorītās fotogrāfijas no toreiz starptautisku — bet ne iekšpolitisku skandālu — izraisījušās laikraksta "SM" reportāžas.)
 
Diemžēl, joprojām ir visai augsta ticamība, ka mūsu televīzijās un glancētos žurnālos kādā brīdī varētu uzrasties aizgrābtības pilnas intervijas ar dzimtenes mīlestībā sprakšķošiem, stalti uniformētiem un intelekta neapgrūtinātiem jauniešiem, kuri Pierīgas mežos aizrautīgi gatavojas brīdim, kad viņiem, mūsdienu Lāčplēšiem, vajadzēs celties un uzveikt iekšējo ienaidnieku. Jo riktīgam patriotam sen ir skaidrs, ka uz Latvijas armiju paļauties nevar, tā dauzās apkārt pa tāltālām Afganistānām un Čadām, turklāt kareivju gars pārmērīgi piesūcies ar ziemeļatlantismu un pakļāvību civilai vadībai... Kaut kā mēs, latvieši, joprojām neesam no rūgtās vēsturiskās pieredzes iemācījušies, ka ir tāds dzimtenes mīlestības līmenis, ko var sasniegt tikai trakie vai/un algoti provokatori.
 
Uzdrīkstēšos pieļaut domu, ka NBS komandiera Raimonda Grūbes sajūsma par to, ka Ukrainas/Krimas notikumi ir veicinājuši sabiedrības interesi par militārām lietām***, varētu būt, mazākais, stipri pietēlota. Pieredzējušam un nosvērtajam virsniekam noteikti ir apjauta, ka nervozi ļaudis vienmēr — bet jo īpaši nervozos laikos — alkst tikt tuvāk kara zinībām un arsenāliem tieši tāpēc, lai izdevīgā brīdī apšaubītu, pārkāptu vai pilnībā sagrautu valsts "varmācības monopolu". Nevaldāma kāre pēc plintēm, kamuflāžas drānām un iespējas trīsreiz dienā iekulties varoņdarbos vienmēr ir pietiekams arguments, kāpēc gribošo vajag atstāt bešā — un ceru, ka vismaz armija pieturēsies pie šīs vecās gudrības.
 
* "Bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs norādīja, ka pirms vairākiem gadiem daudzi sacīja, ka Baltijas valstis sirga ar paranoju, taču atsevišķos gadījumos tā bija pamatota. "ASV ir teiciens — tas, ka sirgstiet ar paranoju, nenozīmē, ka kāds jūs tiešām nevajā. Es domāju, ka tagad daudzi saprot, par ko mēs līdz šim esam runājuši. Krievija mēģina atgūt lielvalsts statusu, un, lai to panāktu, tā izmantos visus savā rīcībā esošos instrumentus — cieto varu, ekonomisko varu, kā arī maigo varu," pauda Kažociņš." (LETA, 13.06.2014)
 
** Iespējams, ne mazāk svarīga atziņa ir tā, ka Rietumu sajūsma, solidaritāte un vēlme palīdzēt nav mūžīgas, bet gan ātri gaistošas. Gluži kā baltieši 90. gadu pašā sākumā, arī ukraiņi patlaban ļaujas rožainiem sapņiem, ka bagātā Eiropa "adoptēs" viņu valsti un nodrošinās labklājību.
 
*** "...Šajā brīdī parādās jautājums par tiem diviem procentiem, bet tas ir tikai sekundārs. Galvenais ir cilvēku vēlme. Labi, ka tā ir būtiski palielinājusies. Piemēram, zemessardzes mājaslapas apmeklējums pieaudzis piecas reizes. Tas liecina, ka jauni cilvēki aktīvi interesējas par iespēju līdzdarboties aizsardzībā. Reālo pieteikumu skaits par uzņemšanu zemessargos pieaudzis par 36% pretstatā ierastajai praksei, ka gada sākums šajā ziņā ir kluss laiks." ("Latvijas Avīze", 09.04.2014)