Populārākās naudas atmazgāšanas shēmas Latvijā
(Tā nav sazvērestības teorija, tā ir korupcijas prakse...)


Mūsu valsts slīkst ēnu ekonomikas purvā, — informē prese un dusmojas ierēdņi. Arī es nolēmu iesaistīties cīņā ar nelegālo ienākumu legalizāciju.

Aprakstīšu divas nozīmīgākās (no apjomu viedokļa) noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanas shēmas.

Trīssoļu likvidācijas shēma

Naudas atmazgāšanai piemērotākais paņēmiens – likvidācijas process – jālikvidē kaut kas, kaut kur un pēc iespējas vairāk. Ugunsgrēks ir ērtākais brīdis nest ārā vērtīgākās lietas. Likvidācija ir ātrākais un vienkāršākais paņēmiens, kā piesavināties to, kas atrodas likvidējamajā objektā.

Ja galamērķis ir nauda, vēlamākais likvidācijas mērķis, protams, ir finanšu iestādes. Atliek tikai izvēlēties kādu lielāku „medījumu”, tālākais process ir vienkāršs:

- Bankas bankrota un ieguldītāju glābšanas programmas izsludināšana;

- Valsts budžeta un pensiju fondu iesūknēšana bankā – „palīdzības sniegšana” ieguldītājiem;

- „Norēķini ar ieguldītājiem” — no budžeta un pensiju fondiem saņemtās naudas pārskaitīšana uz PAREIZAJIEM ofšoriem, kuri naktī pirms likvidācijas pēkšņi kļūst par ļoti vērtīgiem bankas klientiem, lielāko depozītu un vērtīgāko vērtspapīru īpašniekiem.

Pēc tam notiek „dalīšana”, pie tam sastopami vairāki varianti:


Primitīvā

- Naudas pārskaitīšana no ofšora kontiem uz saviem personiskajiem un procesā piedalījušos partneru kontiem;

- Vietējo uzņēmumu, partiju un sabiedrisko organizāciju finansēšana no šiem ofšora kontiem;


Salikti sakārtota

- Šīs pašas naudas saņemšana, taču nu jau valsts kredītu izskatā un sadale starp ierēdņiem.

Pateicoties šīm vienkāršajām un šķietami altruistiskajām darbībām, tiek „nošauti vairāki zaķi”:

- Iedzīvotāju „bikšu saturēšana”, kas nepieciešama, lai izvairītos no sacelšanās;

- Iedzīvotāju sadale divās kategorijās: agresīvie apgādājamie, kas pilnībā atkarīgi tikai no „devēja rokas”, priecājas par iespēju sēdēt pie „siles”, gatavi „savu māti pārdot”, un cilvēki, kuri nepiedalās šajos dzīves priekos un ko šī iemesla dēļ dziļi ienīst pie pirmās kategorijas piederošie – tie taču ir konkurenti cīņā par ilgoto „sili”.

- Neuzkrītošs un saprotams aicinājums ierēdņiem „piedalīties” – viņi, pieņemot posteni, pamazām pāriet līdzzinātāju kategorijā. Jā, jā, Burkāna kungs un Ševcovas kundze, saņemot algu, arī jūs kļūstat par grandiozās afēras līdzzinātājiem. Citu starpā arī caur jūsu naudas makiem tiek atmazgāti slīkstošajās bankās pazūdošie pensiju fondi, kas pēc tam pārvēršas par starptautiskajiem aizņēmumiem – tie Jums tiek izsniegti algas izskatā.


Salikti pakārtota

Vairākas iespējas tiek apvienotas, radot fantastisku sinerģijas efektu:

Piemēram, iespējams nevis vienkārši nozagt naudu, pārsūknējot to no budžeta slīkstošajā bankā, pārskaitot pareizajam ieguldītājam ofšora zonā un vienkārši pārvēršot skaidrā naudā. Var taču pieņemt likumu… nu, piemēram, par cukura rūpniecības likvidāciju, saņemot par to varenu pateicību no konkurējošajām valstīm. Paralēli par naudu, kas parādījusies pareizā ieguldītāja ārzonas kontā, var nopirkt pāris cukura rūpnīcas konkurējošajās valstīs un mierīgi pārdot savu rūpnīcu saražoto cukuru stulbajiem iedzīvotājiem, turklāt vienlaikus:

- Saņemt likumīgu un absolūti legālu MONOPOLISTISKU superpeļņu;

- Saņemt uzslavu no konkurējošajām valstīm par jaunu darba vietu radīšanu;

- Izveidot sev nelielu rezerves ostu gadījumam, ja stulbie iedzīvotāji tomēr atjēgsies un nāksies steigšus evakuēties tālāk prom no dažādiem neērtiem jautājumiem „Kur nauda, Zin?” stilā.


Gaida... autoru gaida Dimā spalvas cienīgs sižets, kura priekšā nobāl „Grāfs Monte-Kristo”: par pieticīgu fizikas docentu, kurš pārvērtās par respektablu dāņu buržuā, cukura speciālistu tieši pēc darba premjera postenī šādas „zāģēšanas” laikā. Vispirms zāģēta tika banka... nu, nosauksim to par „Baltijas banku”, bet „otrajā piegājienā” premjera postenis tika ieņemts tieši uz laiku, kas bija nepieciešams līdzīgas finanšu iestādes likvidācijai – atgādināsim, ka to slavenu padarīja reklāma ar Arni Līcīti galvenajā lomā: „Vai mamma neuzzinās?”.

Var jau būt, ka „mamma” uzzinās vai vismaz nopratīs... bet ko viņa var izdarīt? Tikai pie mums taču ir Korupcijas novēršanas apkarošanas birojs. Nelieniet, kur nevajag...

Šajā lietā galvenais – lai likvidējamie objekti nebeigtos. Nu... tuvākajai piecgadei to pietiks, bet pēc tam... priekšā taču vēl ir tāds aizraujošs process, kā valsts likvidācija...


Vergu tirdzniecība

Vispirms veiksim vienkāršus aprēķinus:

- Ārsta apmācības izmaksas (tā ilgst vismaz 10 gadus – šajā periodā iekļauts mācību un interna darba laiks) – miljons dolāru.

- Emigrējušo mediķu skaits – 10 000.

Tādējādi uzņēmējvalstu tīrā peļņa (tās ir tieši t.s. „zelta miljarda” valstis) — 10 000 000 000 dolāru. Tā ir peļņa tikai uz mediķu rēķina vien.

Bet inženieri un agronomi, tehniķi un tehnologi, pavāri un konditori, metinātāji un atslēdznieki – vismaz 400 000 no darba izmestu cilvēku, kuru izglītošanā un iemaņu sniegšanā ieguldīti... nu labi, ne jau pa miljons dolāru... nu, vidēji, teiksim, 250 000. Tie taču ir 100 000 000 000 dolāru.

Šādu peļņu Vecā Pasaule guva, pateicoties kvalificētu darbaspēku importam tikai no mazās Latvijas vien. Atpakaļ atgriezušies (pie tam – kā kredīti) desmitkārt mazāk. Vai jūs gribat teikt, ka eksportētāja pārstāvji par šo nedzirdēta dāsnuma akciju nedabūja ne kripatiņu? Staņislavskis tādā gadījumā stingri teica „Neticu!”


Elegants trīssoļu variants, vai ne?

Vietējiem iedzīvotājiem mākslīgi tiek radīti neizturami dzīves apstākļi. It kā nejauši šajā pašā laikā tiek atvērtas robežas emigrācijai uz valstīm, apstākļi kurās kardināli pozitīvi atšķiras no mākslīgi radītajiem Dzimtenē.

Saņemtā naudiņa godīgi tiek sadalīta starp tiem, kas izdzina, un tiem, kas vilināja. Legalizācijas paņēmieni – starptautiskie kredīti-algas ierēdņiem – tiešs finansējums pareizajām partijām un sabiedriskajām kustībām no uzņēmējiem, ieinteresētiem iegūt lētu un padevīgu darbaspēku no austrumu kolonijām. Vārdu sakot, „miers-draudzība-košļene...”

Kas viņi ir – mūsu laika varoņi?

Protams, mēs varam saukt vārdā ministru kabinetus no Godmaņa līdz Godmanim un tālāk – līdz pat Dombrovskim. Taču tas nebūs gluži pareizi, jo daļa šo personu ir statisti un skolnieki – cītīgi, taču skolnieki.

Ir arī citi – bezbailīgi bruņinieki, kam nevar pārmest sirdsapziņas mokas, pašaizliedzīgi bruņinieki cīņā par naudas zīmēm, kuri izliekas cīnāmies par nacionālajām vērtībām, liberālisma komisāri, ko sauc īsā kā pistoles šāviens vārdā – Trimda.

Bez viņu ietekmes rietumvalstu finansistu aprindās (jeb, iespējams, — bez viņu pašaizliedzīgās kalpošanas rietumvalstu finansistu aprindām) vietējā budžeta un daudzo kredītu, sākot no G24 un beidzot ar nesen izvietotajiem (lasīt – nesen izzagtajiem), un valsts vekseļu zāģēšana un atmazgāšana pēc jau aprakstītās shēmas būtu daudz sarežģītāka.

Daži vārdi par pierādījumiem

Likumā „Par nodokļiem un nodevām” (1. daļa., 4. punkta 15. un 38. p.) teikts, ka strīdos ar Valsts ienākumu dienestu taisnība jāpierāda nevis šim dienestam, bet gan nodokļu maksātājam. Tas ir, viņi, uzskatīdami manu naudu par savējo, piedāvā man pierādīt, ka viņiem nav taisnība.

Man šķiet absolūti pareiza „allaverde”, ja tie, kas pretendē uz manu naudu, kliedēs manas šaubas par savu ne gluži likumīgo vai, pareizāk sakot, pavisam nelikumīgo darbību. Gribētos, lai šaubu kliedēšanas procesu nepavadītu bļāvieni „pats tu esi muļķis” un sašutums „kam tu tici – man vai savām nekaunīgajām acīm?!” stilā.