Kad man bija 17 gadi, māte programmas ietvaros „aizsūtīja” mani dzīvot uz Izraēlu. Visi mani vectētiņi un vecmāmiņas ir ebreji. Aizbraucu, sāku mācīties valodu. Pēc pusgada iekārtojos darbā. Gadu vēlāk sākās dienests armijā. Pēc dienesta (2,5 gadi) sapratu, ka tas viss nav man piemērots. Patiešām, tādiem, kā man, perspektīvu nav daudz: celtniecības un lauksaimniecības sfēras ir ieņēmuši arābi, bet paši Izraēlas iedzīvotāji jaunos repatriantus ne īpaši vēlas ielaist citās sfērās. Tāpēc viņi pēc dienesta armijā parasti paliek strādāt armijā vai sāk darbu policijā. Es to nevēlējos. Turklāt augstā iedzīvotāju blīvuma dēļ dzīvokļi jau tolaik bija ļoti dārgi: pirms 12 gadiem par divistabu dzīvokli prasīja 200 tūkstošus dolāru (Latvijā – 7 tūkstošus dolāru).

Vārdu sakot, paskatījos un atgriezos Latvijā. Tagad esmu precējies, audzinu divas meitas.