Izglītības reforma
11.11.2013
Константин Чекушин
Инженер, организатор игр «Что? Где? Когда?»
Visu to labāko - bērniem!
Mēs maksājam, mums ir tiesības izlemt
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Борис Марцинкевич,
Михаил Герчик,
Лилия Орлова,
Aleksandrs Giļmans,
MASKa _,
Юрий Борисович,
Phil .,
Эрик Снарский,
доктор хаус,
Heinrich Smirnow,
Юрий Чуркин,
Владимир Бычковский,
Konstantīns Čekušins,
Александр Кузьмин,
Timber ***,
N-тропик .,
Михаил Фридман,
Марк Козыренко,
Johans Ko,
Vladimir Timofejev,
Снежинка Αυτονομία,
yellow crocodile,
Лаокоонт .,
Vladimirs Sokolovs,
Олег Синяев,
Инна  Дукальская,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Александр Харьковский,
Захар Коробицын,
Светлана Штонда,
Vitya Hruszenko,
nekas negro,
Александр Ли,
Анатолий Первый,
Андрей Жингель,
Александр Смирнов,
Mister Twister,
Нина Вишневская,
Александр  Сергеевич,
Aisek Brombergs,
Rīdziniex Originalis,
Kārlis Zariņš
Tā nu ir iznācis, ka mana darbība krievu bērnudārzu un skolu jautājumā rod atbalsi līdz pat šim laikam, tāpēc gribētos vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma. Iemeslu ir pietiekami daudz.
16. oktobrī notika diskusija «Pirmsskolas izglītība tikai latviski. Lieki, pāragri vai pēdējais brīdis?» Šo pasākumu organizēja portāls politika.lv ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu.
Domapmaiņas panelī piedalījās Vjačeslavs Dombrovskis (izglītības un zinātnes ministrs), Ina Druviete (Saeimas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētāja), Eiženija Aldermane (Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja), Dace Dalbiņa (Latviešu valodas aģentūras Izglītības nodaļas direktora vietniece), Sigita Zankovska-Odiņa (Cilvēktiesību centra pētniece). Nacionālā apvienība dalībai diskusijā deleģēja savu speciālistu izglītības jautājumos Edvardu Ratnieku.
Kā jau ierasts, diskusijā tikai iesaistīti visi, izņemot tos, ko šī diskusija skars tieši un atstās ievērojamu iespaidu.
Atgriezīsimies nesenā pagātnē
Burtiski pirms pāris mēnešiem bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis iegrima pārdomās par savām politiskajām perspektīvām un droši vien noprata, ka četru gadu laikā jau ir nedaudz piemirsts. Kā nu ne. Pajautā, kam gribi: «Ko šis kungs, sēdēdams Briselē, ir izdarījis Latvijas labā?», diezin vai kāds varēs ko sakarīgu atbildēt. «Tādā noskaņā ziloni pārdot neizdosies,» – nodomāja «melnais Kārlis» un palaida veco plati par visas izglītības pāriešanu uz latviešu valodu.
Neapšaubāmi, tas bija kā balzāms pār nacionālistu apvienības raižpilnajām sirdīm, kuras locekļi jau labu laiku runā par krievu bērnudārzu likvidāciju. Pašiem nepietiek, bet te vēl kaut kādas etniskās minoritātes mēģina līst priekšējās rindās.
Visa šī situācija izraisa dīvainu deja vu sajūtu. Rodas nevis vēlēšanās piedalīties šādās diskusijās, bet gan dusmas. Skaidrs, ka jautājuma būtība nevienu īpaši neinteresē. Smieklīgi taču būtu domāt, ka nacionālisti rūpējas par mūsu bērniem. Tas nav viņu elektorāts, un visas viņu runas nav domātas mums, drīzāk jau tās ir vērstas pret mums. Vienotība necenšas īpaši maskēties un idejiski piekrīt saviem jaunajiem kolēģiem. Tāpēc, neskatoties uz visām iepriekšējām diskusijām, tēma tiek cilāta atkal un atkal. Kā mēdz teikt, ja ne tā, tad savādāk. Cenšas nomocīt.
Rezultātā man radās vēlēšanās pastāstīt par to, kāda ir krievu vecāku pozīcija. Arī es esmu viens no viņiem. Iespējams, es mazliet riskēju, taču projicēšu to kā kopēju pozīciju, ko nenāktu par ļaunu aizstāvēt nepieciešamības gadījumā...
Sāksim ar pamatiem
Pirmkārt, visi normālie vecāki saviem bērniem vēl tikai to labāko. Tas ir vienkāršs fakts, tāpat kā gandrīz gatava atbilde uz jebkuru ar bērnu izglītību saistītu jautājumu. Pats par sevi saprotams, arī pētījumu rezultāti liecina, ka lielākā daļa vecāku, kuri uzskata, ka viņu bērni mācīsies Latvijā, apzinās valodas zināšanu nepieciešamību. Pie tam ir jāsaprot, ka visas diskusijas, kas saistītas ar pirmskolas un vispārizglītojošo skolu pāreju uz latviešu valodas apmācību, nav saistītas ar izglītības kvalitāti. Tā ir tīrā politika, kurā nav vietas vecāku, bērnu un bieži vien arī nacionālo minoritāšu skolās strādājošo pedagogu viedokli (starp citu, tas ir acīmredzams, lasot minētās diskusijas dalībnieku sarakstu).
Atgriezīsimies pie bērnudārziem. Šodien visiem vecākiem tiek piedāvāta iespēja izvēlēties vienu no variantiem.
Pirmais variants – pirmskolas izglītības process latviešu valodā.
Otrais variants – bilingvāls pedagoģiskais process, līdzīgs tam, kāds vērojams bilingvālajās ģimenēs. Tā ietvaros pedagogi ar bērniem sazinās divās valodās.
Trešais variants – nacionālajām minoritātēm paredzētās pirmskolas izglītības standarta modelis.
Ceturtais variants – mājas pirmskolas izglītība.
Ir izskanējis svarīgs fakts – mums ir izvēle. Ikvienam var būt savas prioritātes. Piemēram, es nekad necentīšos nevienu pārliecināt neatdot bērnu latviešu bērnudārzā vai jebkādā citā. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kas raksturīga jebkurai demokrātiskai valstij. Taču faktiski bilingvālie bērnudārzi atrodas privātās rokās, un ne jau visi var atļauties atdot bērnu privātā dārziņā.
Mēs maksājam, tātad mums ir tiesības pieņemt lēmumu
Daudziem vecākiem doma par bērna atdošanu latviešu dārziņā ir nepieņemama, jo aizdomas par to, ka bērns var neiejusties kolektīvā, atpalikt attīstībā vai zaudēt savu nacionālo identitāti, ir visai pamatotas. Tātad lielākajai daļai pieņemamākais ir trešais variants – standarta modelis – parasts krievu dārziņš ar savu (valsts apstiprinātu) valodas apmācības programmu. Starp citu, pagājušajā gadā šāda programma tika izgudrota. Tāda ir mūsu izvēle.
Pie tam valdības un pašvaldību struktūru rokās ir visi nepieciešamie instrumenti, lai padarītu pievilcīgu JEBKURU modeli. Kā jau teicu, mēs visi saviem bērniem vēlam vislabāko, tātad ikviens bez jebkādas piespiešanas no malas un ilgas pierunāšanas izvēlēsies saviem bērniem piemērotāko modeli.
Līdz ar to arī konstruktīvām diskusijām ir jānorit ar mērķi uzlabot izvēli. Ar mērķi uzlabot izglītības kvalitāti. Taču tādā gadījumā ir jāstrādā. Jāizdara pētījumi. Jādomā. Jāiegulda finansiālie līdzekļi. Tas nav tik vienkārši. Daudz vienkāršāk ir nobļauties: «Slēdzam ciet pie visiem velniem. Kas nenoslīks, tie izpeldēs!» Ko tur lai saka. Vieglas priekšvēlēšanu frāzes.
Man šķiet, ka vecākiem vajadzētu skaidri un gaiši paziņot – mēs paši gribam izlemt, kādu izglītības modeli izvēlēties. Mēs maksājam nodokļus, un mums ir tiesības nevis lūgties, bet gan pieprasīt atbilstošu izglītību saviem bērniem.
Mēs pat nedomājam par iespēju apspriest krievu bērnudārzu vai skolu slēgšanu. Tāda punkta mūsu dienas kārtībā nav vispār.
16. oktobrī notika diskusija «Pirmsskolas izglītība tikai latviski. Lieki, pāragri vai pēdējais brīdis?» Šo pasākumu organizēja portāls politika.lv ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu.
Domapmaiņas panelī piedalījās Vjačeslavs Dombrovskis (izglītības un zinātnes ministrs), Ina Druviete (Saeimas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētāja), Eiženija Aldermane (Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja), Dace Dalbiņa (Latviešu valodas aģentūras Izglītības nodaļas direktora vietniece), Sigita Zankovska-Odiņa (Cilvēktiesību centra pētniece). Nacionālā apvienība dalībai diskusijā deleģēja savu speciālistu izglītības jautājumos Edvardu Ratnieku.
Kā jau ierasts, diskusijā tikai iesaistīti visi, izņemot tos, ko šī diskusija skars tieši un atstās ievērojamu iespaidu.
Atgriezīsimies nesenā pagātnē
Burtiski pirms pāris mēnešiem bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis iegrima pārdomās par savām politiskajām perspektīvām un droši vien noprata, ka četru gadu laikā jau ir nedaudz piemirsts. Kā nu ne. Pajautā, kam gribi: «Ko šis kungs, sēdēdams Briselē, ir izdarījis Latvijas labā?», diezin vai kāds varēs ko sakarīgu atbildēt. «Tādā noskaņā ziloni pārdot neizdosies,» – nodomāja «melnais Kārlis» un palaida veco plati par visas izglītības pāriešanu uz latviešu valodu.
Neapšaubāmi, tas bija kā balzāms pār nacionālistu apvienības raižpilnajām sirdīm, kuras locekļi jau labu laiku runā par krievu bērnudārzu likvidāciju. Pašiem nepietiek, bet te vēl kaut kādas etniskās minoritātes mēģina līst priekšējās rindās.
Visa šī situācija izraisa dīvainu deja vu sajūtu. Rodas nevis vēlēšanās piedalīties šādās diskusijās, bet gan dusmas. Skaidrs, ka jautājuma būtība nevienu īpaši neinteresē. Smieklīgi taču būtu domāt, ka nacionālisti rūpējas par mūsu bērniem. Tas nav viņu elektorāts, un visas viņu runas nav domātas mums, drīzāk jau tās ir vērstas pret mums. Vienotība necenšas īpaši maskēties un idejiski piekrīt saviem jaunajiem kolēģiem. Tāpēc, neskatoties uz visām iepriekšējām diskusijām, tēma tiek cilāta atkal un atkal. Kā mēdz teikt, ja ne tā, tad savādāk. Cenšas nomocīt.
Rezultātā man radās vēlēšanās pastāstīt par to, kāda ir krievu vecāku pozīcija. Arī es esmu viens no viņiem. Iespējams, es mazliet riskēju, taču projicēšu to kā kopēju pozīciju, ko nenāktu par ļaunu aizstāvēt nepieciešamības gadījumā...
Sāksim ar pamatiem
Pirmkārt, visi normālie vecāki saviem bērniem vēl tikai to labāko. Tas ir vienkāršs fakts, tāpat kā gandrīz gatava atbilde uz jebkuru ar bērnu izglītību saistītu jautājumu. Pats par sevi saprotams, arī pētījumu rezultāti liecina, ka lielākā daļa vecāku, kuri uzskata, ka viņu bērni mācīsies Latvijā, apzinās valodas zināšanu nepieciešamību. Pie tam ir jāsaprot, ka visas diskusijas, kas saistītas ar pirmskolas un vispārizglītojošo skolu pāreju uz latviešu valodas apmācību, nav saistītas ar izglītības kvalitāti. Tā ir tīrā politika, kurā nav vietas vecāku, bērnu un bieži vien arī nacionālo minoritāšu skolās strādājošo pedagogu viedokli (starp citu, tas ir acīmredzams, lasot minētās diskusijas dalībnieku sarakstu).
Atgriezīsimies pie bērnudārziem. Šodien visiem vecākiem tiek piedāvāta iespēja izvēlēties vienu no variantiem.
Pirmais variants – pirmskolas izglītības process latviešu valodā.
Otrais variants – bilingvāls pedagoģiskais process, līdzīgs tam, kāds vērojams bilingvālajās ģimenēs. Tā ietvaros pedagogi ar bērniem sazinās divās valodās.
Trešais variants – nacionālajām minoritātēm paredzētās pirmskolas izglītības standarta modelis.
Ceturtais variants – mājas pirmskolas izglītība.
Ir izskanējis svarīgs fakts – mums ir izvēle. Ikvienam var būt savas prioritātes. Piemēram, es nekad necentīšos nevienu pārliecināt neatdot bērnu latviešu bērnudārzā vai jebkādā citā. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kas raksturīga jebkurai demokrātiskai valstij. Taču faktiski bilingvālie bērnudārzi atrodas privātās rokās, un ne jau visi var atļauties atdot bērnu privātā dārziņā.
Mēs maksājam, tātad mums ir tiesības pieņemt lēmumu
Daudziem vecākiem doma par bērna atdošanu latviešu dārziņā ir nepieņemama, jo aizdomas par to, ka bērns var neiejusties kolektīvā, atpalikt attīstībā vai zaudēt savu nacionālo identitāti, ir visai pamatotas. Tātad lielākajai daļai pieņemamākais ir trešais variants – standarta modelis – parasts krievu dārziņš ar savu (valsts apstiprinātu) valodas apmācības programmu. Starp citu, pagājušajā gadā šāda programma tika izgudrota. Tāda ir mūsu izvēle.
Pie tam valdības un pašvaldību struktūru rokās ir visi nepieciešamie instrumenti, lai padarītu pievilcīgu JEBKURU modeli. Kā jau teicu, mēs visi saviem bērniem vēlam vislabāko, tātad ikviens bez jebkādas piespiešanas no malas un ilgas pierunāšanas izvēlēsies saviem bērniem piemērotāko modeli.
Līdz ar to arī konstruktīvām diskusijām ir jānorit ar mērķi uzlabot izvēli. Ar mērķi uzlabot izglītības kvalitāti. Taču tādā gadījumā ir jāstrādā. Jāizdara pētījumi. Jādomā. Jāiegulda finansiālie līdzekļi. Tas nav tik vienkārši. Daudz vienkāršāk ir nobļauties: «Slēdzam ciet pie visiem velniem. Kas nenoslīks, tie izpeldēs!» Ko tur lai saka. Vieglas priekšvēlēšanu frāzes.
Man šķiet, ka vecākiem vajadzētu skaidri un gaiši paziņot – mēs paši gribam izlemt, kādu izglītības modeli izvēlēties. Mēs maksājam nodokļus, un mums ir tiesības nevis lūgties, bet gan pieprasīt atbilstošu izglītību saviem bērniem.
Mēs pat nedomājam par iespēju apspriest krievu bērnudārzu vai skolu slēgšanu. Tāda punkta mūsu dienas kārtībā nav vispār.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Эйнарс Граудиньш
Экономист, независимый обозреватель
Zilie pavadā
Palēninātas darbības seksbumba
Владимир Линдерман
Председатель партии «За родной язык!»
Divi lati par normu
Referendums pret globālo prāta aptumsumu
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Debilitāte + nelietība = debilā nelietība
Jaunās sociālās sintēzes produkts
Яков Плинер
Доктор педагогики
Uzbrukums krievu izglītībai Latvijā nebeidzas
Cik ilgi vēl?