Latvijas specdienestu vadība nekad nav slēpusi to, ka aplūko sabiedriskās zinātnes (pirmkārt- vēsturi), kā „nacionālās drošības” faktoru. Kādu nolūku vadīti, politiķi, desmitgažu laikā, mums „izskaidro” vēsturisko notikumu „vienīgi patieso” traktējumu? 

Tātad, Krievijas fonds „Vēsturiskā atmiņa” ir sagatavojis izdošanai Latvijas valsts politiskās vēstures hrestomātiju, attiecībā par tās politiski-ideoloģisko saturu un darbības mehānismiem, tostarp, kontekstā ar lēmumu izveidot Krievijas-Latvijas vēsturnieku komisiju. 

Tagad, ekspertiem un visiem interesantiem, ir pieejami krievu valodā, visi oficiālās Rīgas dokumenti, kas reglamentē Latvijas ierēdņu un zinātnieku attieksmi, attiecībā pret aktuālajiem vai strīdīgajiem vēstures jautājumiem. 

Grāmatā ir atainots augsti stāvošu personu politiskais novērtējums un „vēsturiskie” rīkojumi, kā arī sniegta oficiālās Latvijas historiogrāfijas, propagandas un skolu mācību literatūras paraugu tematiskā izlase un detalizēta analīze.

Ar autora atļauju, IMHOclub, publicē ievadraksta „Latvijas valsts vēstures politika” fragmentus- lai pārdomāti iepazītos ar pētījuma problemātiku. Vēlākā gaitā, publicēsim nodaļu „Krievzeme, Krievija, austrumslāvi un krievi, no senlaikiem līdz mūsdienām, skolas mācību grāmatās un rokasgrāmatās”. Stāsts būs par to, kā anti- Krievijas un rusofobijas propagandas atbalsts, Latvijā, valsts līmenī, tika atstājis nozīmīgas pēdas skolas vēstures kursu pasniegšanas saturā. Drebiet!

Vienmēr tikai upura lomā

Jau sākot ar 1990.- 1991. gadu, pilns priekšstatu pārskats, attiecībā par notikumiem, kas ir saistīti ar atrašanās laiku PSRS sastāvā, tika izmantots Latvijā, valsts līmenī, kā sabiedriskās apziņas un jaunās varas nostiprināšanas instruments. Šīs ideoloģiskās konstrukcijas pamatā tika likta latviešu emigrantu tēze, attiecībā par Baltijas republikām, kā divu totalitāro režīmu upuriem, saskaņā ar ko padomju režīms tika pasniegts, kā „bīstamāks un sliktāks” titulētajām Baltijas tautām, salīdzinājumā ar nacistu režīmu.

Ir jāatzīmē, ka „padomju okupācijas” koncepcija, savulaik, kalpoja kā attaisnojums tam, lai ievērojamai daļai republikas iedzīvotāju, tiktu atņemtas politiskās tiesības un virkne ekonomisko tiesību. Masveida „nepilsoņu” apkaunojošais institūts ir uzskatāms par Latvijas etniskās režīma izveidošanas pamatu, kas iespaido oficiālo vēstures zinātni. Par to, 2005. gadā, nepārprotami paziņoja LR Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle: „Gadījumā, ja mēs atteiksimies no okupācijas koncepcijas, tad mēs, līdz ar to, pakļausim briesmām mūsu politiku, attiecībā uz pilsonību, attiecībā uz nepilsoņiem un viņu tiesībām (aizliegums piedalīties pašvaldību vēlēšanās) un citiem būtiskiem jautājumiem. Ir saprotams, ka šādu soli mēs nevaram spert” (skat. 2.1.p.).

Ideoloģiskie pamati, pēc kuriem vadās oficiālā Latvijas vēstures zinātne, dokumentāli ir apstiprināti virknē politiski- deklaratīvajos varas iestāžu aktos, pie kuriem var attiecināt LR Saeimas deklarāciju „Par Latvijas okupāciju”, datētu ar 1996. gada 22. augustu, „Par latviešu leģionāriem Otrajā Pasaules karā”, datētu ar 1998. gada 29. oktobri un „Par Latvijā notikušā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodīšanu”, datētu ar 2005. gada 12. maiju (pilnīgus dokumentu tulkojumus sk. I nodaļā). Šie dokumenti ir spēkā līdz pat šai dienai.

Konkrēti, deklarācijā „Par Latvijas okupāciju” tiek apgalvots, ka „PSRS okupācijas laikos tika veikts mērķtiecīgs genocīds pret Latvijas tautu, tādējādi, pārkāpjot Konvenciju par genocīda nepieļaušanu un tiesāšanu par to, datētu ar 1948. gada 9. decembrī... PSRS vadība mērķtiecīgi piepludināja Latviju ar simtiem tūkstošu migrantiem, un ar viņu palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti” (skat. 1.3.p.).

Deklarācijā „Par latviešu leģionāriem Otrā Pasaules kara laikā” ir paziņots, ka „XX gadsimta trīsdesmitajos gados, Eiropā izveidojās divas milzīgas totalitāras teroristiskas valstis. Šo valsti agresīvo mērķu realizēšana tika uzsākta, parakstot, tā saukto Molotova- Ribentropa paktu, kā rezultātā tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība, un to pārmaiņus okupēja gan PSRS, gan arī Vācija” (skat. 1.4.p.). Šajā pat deklarācijā vērojami centieni mazināt nacisma noziegumus, retušēt atmiņas par nacistiskā genocīda upuriem, un glorificēt brīvprātīgos Waffen SS latviešu leģionārus: 

«Patiesi, kāda daļa no Latvijas pilsoņiem, iestājās Latviešu Leģionā brīvprātīgi, taču tas notika tādēļ, ka 1940.-1941. gados PSRS tika veikusi Latvijā genocīdu. Simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstošu tika deportēti uz PSRS attālajiem rajoniem. Arī Vācija, šajā laikā, veica kara noziegumus un genocīdu Latvijas teritorijā, tomēr tie skāra Latvijas pilsoņus daudz mazākā mērā. Tāpēc atradās kādi Latvijas pilsoņi, kuri uzskatīja, ka, iestājoties Leģionā, viņi tādējādi aizsargās savas ģimenes un sevi no jaunām PSRS masu represijām, kuras vēlākā laika gaitā arī notika».

Tālākā tekstā tiek kategoriski apgalvots: „Iesaukto un brīvprātīgi iestājušos Leģionā karavīru mērķis bija Latvijas aizsargāšana no staļinistiskā režīma atjaunošanās. Viņi nekad nav piedalījušies hitleriskajās soda akcijās, kas bija vērstas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Latviešu Leģions, tāpat, kā arī somu armija, karoja, nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu no dalībvalstīm- PSRS, kas, attiecībā pret Somiju un Latviju, bija agresors.”

Pamatojoties uz šo dokumentu, Latvijas valdībai tiek uzlikts pienākums „rūpēties par latviešu kareivju goda aizskaršanas mēģinājumu novēršanu gan Latvijā, gan arī ārzemēs”. „Padomju okupācijas” un „padomju genocīda” koncepcijas, kā minimums, ir ļoti strīdīgas, attiecībā uz ko, vairākkārtīgi tika vērsta Krievijas vēsturnieku uzmanība. Tomēr, Latvijā šīs vēsturiski- ideoloģiskās koncepcijas ir nostiprinātas valstiskajā līmenī, tādējādi radot nezinātnisku ietekmi, attiecībā pret Latvijas vēsturnieku darbību.

Kas skubina vēstures ratu

Kā oficiālās Rīgas galvenā „dzensiksna”, kas tika aicināta ideoloģiski izveidot un piepildīt ar faktiem „okupācijas” retoriku, ir uzskatāma, 1998. gada 13. novembrī, izveidotā LR prezidenta Vēstures komisija. Komisijas sastāvā, sastāvot no 11 biedriem, arheologa, profesora A. Caunes vadībā (šobrīd komisija sastāv no 14 biedriem, tās priekšsēdētājs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, profesors I. Feldmanis), bija arī Latvijas prezidenta padomnieks vēstures jautājumos A. Zunda (kurš šo amatu zaudēja 2012. gada jūnija „štatu samazināšanas” sakarā, septembra beigās tika iecelts par, kopējās ar Krieviju, komisijas līdzpriekšsēdētāju, I Feldmaņa vietā). 

Komisijas darbība, laika posmā no 1998. gada, tika vērsta piecos pamatvirzienos, kas aptvēra laika periodu, no 1940. gada līdz 1991. gadam (darba grupu vadītāji- I. Šneidere, A. Stranga, I. Feldmanis, H. Strods, D. Bleiere). Par šīs struktūras galvenajiem uzdevumiem kļuva oficiālo personu nodrošināšana ar tēzēm, attiecībā uz „okupācijas” retoriku un tematiku „noziegumi pret cilvēci Latvijā, padomju un nacistu okupācijas laikā” prezentācijām starptautiskajā arēnā; pie kam, akcents tika likts uz „padomju totalitārisma noziegumiem”- ar mērķi pierādīt šo abu režīmu „vienlīdzību”, attiecībā par to ideoloģijas un prakses noziedzību, un „daudz smagākus” noziegumus latviešiem izdarījušo „padomju okupāciju”, kas izpaudās kā „genocīds”. Kā šīs ideoloģiskās spriedzes medaļas otra puse, ir uzskatāma Waffen SS latviešu leģionāru attaisnošana un slavēšana, kuri tikai „cerēja ar Hitlera palīdzību padzīt Staļinu, un atjaunot Latvijas neatkarību”.

Daudz veiksmīgāks Latvijas oficiālās pozīcijas „izskaidrojums” rietumu auditorijai paredzēja, līdztekus pastāvošajai negatīvajai attieksmei pret PSRS, arī dažas piekāpšanās un pārliecināšana par vispārēju demokrātisko vērtību pieņemšanu. Šajā sakarā, Latvijas vēsturnieki, veica sekojošu manevru: aktīvi piedalījās Holokausta tematikas apspriešanā, atstājot bez pienācīgas uzmanības latviešu kolaboracionistu noziegumus pret baltkrieviem, krieviem un ukraiņiem; attīstīja tēzi par SS leģionāru cīņu tikai pret PSRS, nevis pret visu antihitlerisko koalīciju; centās izcelt „eirokomunismu” ārpus komunistiskās un nacisma ideoloģijas salīdzinājuma, ņemot vērā tā intelektuālo bagāžu, kā arī kreiso noskaņojumu aktualitāti un ietekmi Rietumeiropā.

Pakāpeniski Latvijas vēsturnieki un politiķi nāca pie slēdziena, ka ir iespējama pret ebrejiem vērstā genocīda Latvijas teritorijā atzīšana, rēķinoties ar to, ka Izraēla un ASV un citu valstu ebreju kopienas atkāpsies no kritikas, attiecībā uz Latvijas politiku pret citām mazākumtautībām un Waffen SS veterānu slavēšanu, kā „padomju totalitārā režīma upuriem un nacionālajiem varoņiem”.

Šis manevrs, ievērojamā mērā, ir izdevies: ar retiem izņēmumiem, Latvijas valdībai vai likumdošanai vērstie kritiskie izteikumi, atskan tikai no dažu starptautisko ebreju organizāciju puses, kas nodarbojas ar kara noziedznieku meklēšanu un antisemītisma monitoringu pasaulē. 2005. gadā Latvijas valdība par apsolīja ebreju kopienai atgriezt īpašumus, vai arī izmaksāt kompensāciju par to nekustamo īpašumu, kas tai netika atgriezts restitūcijas kārtībā. Tomēr, tālākā gaitā, šīs vienošanās praktiskā realizēšana, tika nolikta tālajā atvilktnē (nacionālistu spiediena ietekmē, kuri iestājās par to, ka „ebreji tika aktīvi atbalstījuši padomju okupantus”, pie kam „par visu ir jāmaksā krieviem, nevis latviešiem”).

Tomēr, pēc būtības, notika pirmskara kopienas tiesību atzīšana, attiecībā pret esošo Latvijas ebreju kopienu, kurā, pēc savas izcelsmes, cik zināms, vairāk par pusi ir ebreju, kuri ir iebraukuši Latvijā padomju laikā. Šeit ir acīmredzami saskatāma dubultstandarta izpausme: citu nacionalitāšu pārstāvjiem, kuri ieradās Latvijā pēc 1940. gada, tika liegtas politiskās un virkne ekonomisko tiesību.

Kā citus, vēstures politisko instrumentu, ķēdes posmus ir jāmin sekojošas struktūras: „Latvijas Okupācijas muzejs” (izstāžu- izpētes centrs, ko LR ĀM ieviesa protokolā kā obligāti apmeklējamu ārzemju oficiālajām delegācijām; tas organizē dažādus pasākumus: sākot ar metodiskajiem semināriem, kas atbilstoši sagatavo skolu skolotājus, līdz pat pretpadomju anekdošu vakariem; 2013.- 2015. gadā tiek plānota tā paplašināšana, tostarp, par ārvalstu ziedojumu naudu, 2013. gadā, par šī specifiskā muzeja „goda patronu”, sakarā ar tā 20 gadu jubileju, piekrita kļūt Latvijas prezidents Andris Bērziņš, Latvijas Kara muzejs (vāc privāto kolekciju dokumentus un latviešu SS leģionāru „varoņdarbu” artefaktus, veic īpašas izstādes, konferences, grāmatu prezentācijas, piemēram, par hitleriešu dzelzs krustu kavalieriem), Konstitūcijas aizsardzības biroja- galvenā Latvijas specdienesta Totalitārisma seku dokumentācijas centrs (uzglabā aģentūras uzskaites kartiņas- „VDK maisi”, iepriekš aktīvi piedalījās padomju specdienestu represīvās darbības prezentācijās, un Latvijas Policijas Politiskās pārvaldes vadības sakaru ar Abvēru un SD sakaru retušēšanā, Otrā Pasaules kara laikā.) 

Spēles saasināšanās

2010. gadā pieņemtais lēmums, attiecībā par Krievijas un Latvijas kopējās vēsturnieku komisijas izveidošanu, izraisīja milzīgu valsts darbinieku un Latvijas oficiālo vēsturnieku aktivitāti, kuri pauda virkni paziņojumu, kas uzskatāmi liecināja par Latvijas komisijas daļas ideoloģiskajiem pamatiem un politisko noslieci.

LR ĀM Valsts sekretārs A. Teikmanis, laikraksta „Latvijas Avīzes” publicētajā intervijā, 2011. gada 11. janvārī, atklāti translēja Latvijas zinātniekiem- vēsturniekiem, oficiālās Rīgas politisko nostādni: „Nevar būt ne mazākās runas par to, ka mūsu vēsturnieki nonāks pie jebkādiem absolūti jauniem secinājumiem. Mēs savu vēsturi nepārrakstīsim un to nemaz arī negrasāmies darīt. Ne par unci.” LR Saeimas priekšsēdētāja S. Āboltiņa, 2011. gada 11. janvārī, Latvijas medijiem paziņoja, ka „padomju okupācija” Latvijā ir uzskatāma, gluži par tādu pat „neapstrīdamu” un „fundamentālu” faktu, kā Holokausts. Šis, kādas no valsts augstākās amatpersonas paustais, viedoklis ir uzskatāms par savdabīgu „mājasdarbu”, kas ir vērsts, attiecībā uz Holokausta un „padomju genocīda pret latviešiem” vienādošanas spekulāciju izvēršanu. Šī shēma ir veikta ar tādu aprēķinu, lai retušētu to tematiku, kas ir saistīta ar latviešu līdzdalību ebreju totālā iznīcināšanā, nacistu okupētajā Latvijas teritorijā, kā arī, lai pastiprinātu politiski-finansiālās pretenzijas, attiecībā pret mūsdienu Krieviju.

LR prezidenta Vēsturnieku komisijas vadītājs, I. Feldmanis, kura kandidatūru tika izvirzījusi oficiālā Rīga, kā divpusējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētāju, intervijā „Latvijas Avīzei”, 2010. gada 3. decembrī, atzīmēja: „Mēs esam nodibinājuši „Mazo bibliotēkas Latvijas vēstures fondu ”, lai pretotos tai propagandas politikai, kādu Krievija vērš pret Latviju un citām, bijušās PSRS, republikā. Viņu mērķis- mūsu nacionālās identitātes maiņa [...] Viņu propagandas mērķis- panākt to, lai latviešu attieksme pret Krieviju kļūtu daudz labvēlīgāka, un lai Latvija tikta vēl vairāk pārkrievota”.

Feldmaņa galējo cinismu un amorālo attieksmi spilgti demonstrē sekojošais fragments, no viņa intervijas, kas publicēta 2008. gada jūlijā: „Padomju un Krievijas vēsturnieki vienmēr ir apgalvojuši, ka Salaspils bija nāves nometne. Nekā tamlīdzīga! Ar vārdiem „nāves nometne” zinātniskajā literatūrā tiek saprasta nometne, kurā upurus nogalina uzreiz pēc atvešanas. Nekas tamlīdzīgs Salaspils nometnē nenotika. Daži krievu vēsturnieki, mazākais, piecdesmit reižu tika palielinājuši šajā nometnē bojā gājušo skaitu: tajā kopskaitā tika iznīcināti tikai aptuveni 2 tūkstoši cilvēku, nevis 100 tūkstoši. Tajā vienlaicīgi varēja atrasties tikai, no diviem līdz trim tūkstošiem cilvēku — lūk tāds paplašināts cietums. Nometni tika cēluši no Vācijas atvestie ebreji, no kuriem, kāds tūkstotis, Salaspilī gāja bojā...” (skat. 3.4. p.).

Ir raksturīgi, ka Feldmanis saskata nacistu atbalstīšanā, latviešiem noderīgu darbību, un pat savdabīgu Pretošanās kustību. Lūk, kā izskatās, šis savdabīgais izmanīgās domas paraudziņš: „Šajā gadījumā, līdztekus tādiem terminiem, kā „kolaborācija” (parasta sadarbība ar okupantiem) vai „kolaboracionisms” (nodevīga sadarbošanās), var pielietot definīciju „taktiskā kolaborācija”, kas nozīmē, sadarbības ar vācu okupācijas varu izmantošana, lai virzītos uz tādu mērķu sasniegšanu, kas dažādā mērā, atbilstu latviešu tautas interesēm. Apspriešanas cienīgs ir jautājums, attiecībā par to, vai var uztvert un izcelt taktisko kolaborāciju, kā konkrētu pretošanās kustības veidu. ”

Ir iespējams konstatēt faktu, ka oficiālā Rīga nolēma „veikt saasinājumu” jau 2010. gada janvārī, apstiprinot Feldmaņa kandidatūru, kā Latvijas prezidenta Vēsturnieku komisijas vadītāju, un izveidojot administratīvos priekšrakstus viņa izvirzīšanai, divpusējās vēsturnieku komisijas, priekšpostenim. Eļļu ugunī pielēja Latvijas ĀM un SAB negatīvie un aizliedzošie žesti, attiecībā pret Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” darbiniekiem, 2012. gada ziemā un pavasarī. Šajā gadījumā, 2012. gada rudenī notikusī, Feldmaņa un Zundas rotēšana, pēc būtības, neko nemaina.

Konkurence par tiesībām uz patiesību

Gadu pēc Andra Bērziņa kļūšanas par valsts galvu, 2012. gada vasarā, Latvijā, pro- valdības vēsturnieku aprindās, saasinājās situācija. Agresīvi- uzbrūkošu pozīciju, vērstu pret Krieviju, esošais prezidentālās Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, I. Feldmanis, pakāpeniski zaudē bijušo, gandrīz absolūto ietekmi. Attiecībā uz to, saistās arī dažas Feldmaņa eskapādes (piemēram, intervijā „Sestdienai”, 16.06.2012.), nostiprinot „nacionāli noturīga” un „drošsirdīga”, attiecībā pret Krieviju, akadēmiskā vēsturnieka imidžu, ar kuru „nepietiekamā mērā konsultējas valdošie politiķi”, pastāvot iespējai ieņemt nākotnē deputāta krēslu Saeimā, virzītu no kādas labēji nacionālistiskas partijas.

Viņa kolēģis, prezidenta padomnieks vēstures un nacionālo minoritāšu jautājumos, A. Zunda, kopš 2012. gada 28. jūnija, jau ir zaudējis savu ieņemamo amatu, ko tika ieņēmis kopš 1998. gada. Šo atstādināšanu var saistīt ar vēstures padomnieka vispārējo „politisko nolietošanos”, kā arī ar viņa rekomendācijām, attiecībā pret „neuzmanīgu” latviešu SS leģionāru attaisnošanu un slavēšanu, kas prezidentam- „pragmatiķim” radīja ievērojamus reputācijas zudumus pagājušā gada vasarā, kā arī to, ka jaunajam valsts vadītājam nav novērojama apsēstība, attiecībā par vēsturiski- retoriskajiem problēmjautājumiem.

Kā konkurējošs ar „vecajiem” oficiālajiem vēsturniekiem, kā struktūra izvirzās Sociālās atmiņas izpētes centrs (SAIC), ko izveidoja Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinību fakultātes Sociālpolitiskais izpētes institūts (direktors J. Ikstens).

Nav pārsteigums, ka tikko izveidotais SAIC jau ir paspējis nokļūt asas kritikas krustugunīs, no oficiālo akadēmisko vēsturnieku puses, kuri cenšas nosargāt savu monopolstāvokli, attiecībā par „nepieņemamu politisku novirzi”, savukārt, no nacionālradikāļu puses, „Latvijas Avīzē” pausto- par „iesīkstējušo vēstures pozīciju izšķīdināšanas risku”.

SAIC dibinātāji un aktīvisti LR prezidenta piedāvāja „daudz viltīgāku”, salīdzinājumā ar „akadēmiķiem”, politisko dividenžu iegūšanas un imidža zaudēšanas koncepciju, attiecībā par kara- vēsturiskās tematikas izmantošanu. Tās pamatā ir ideja izcelt nelielu daļu „lojālo” vietējo sarkanarmiešu veterānu (kā likums- etniskie latvieši), un noorganizēt viņu publisko „samierināšanos” ar SS leģionāriem, balstoties uz Latvijas Republikas nepārtrauktības un „okupācijas” postulātu atzīšanu. „Samierināšanās” sofisma formulējums tiek piedāvāts šāds: „Gan leģionāri, gan arī sarkanarmieši netika karojoši zem pareizajiem karogiem, bet gan vieniem, gan arī otriem galvenais ienaidnieks bija pareizs.” 

Šīs idejas propagandas efekts ir vērsts ne tikai iekšējai auditorijai, bet arī ārējai: Latvija jau pretsoļus, attiecībā pret sabiedrības samierināšanu, ir spērusi, tagad „bumba” ir Krievijas laukuma pusē.

Lai veiktu šo „samierināšanas” koncepcijas realizēšanu, Latvijas prezidents neapmierinājās ar vienreizēju kontaktu ar Padomju Armijas kara veterāniem, 2012. gada maijā, bet arī veica intensīvu tikšanās sēriju, jūnijā un jūlijā, ar „abu samierinošos pušu” pārstāvjiem: 20. jūnijā- ar Waffen SS leģionāru pārstāvjiem, galvenokārt no emigrantu organizācijas „Daugavas vanagi”; 26. jūnijā- ar Latviešu Strēlnieku apvienības aktīvu (padomju veterāni- latvieši, kuri tika atbalstījuši, 1990.- 91. g. Latvijas Tautas Frontes idejas); 27. jūnijā- ar Latviešu oficieru apvienības biedriem; 3. jūlijā- ar Latviešu nacionālo partizānu apvienības un Latviešu nacionālo kareivju apvienības („mežabrāļi” un leģionāri) vadību; 4. jūlijā- ar Latvijas antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācijas (LAKCA) pārstāvjiem, daļu no kuriem, tikšanās ar prezidentu, tika „izbrāķējusi” viņa kanceleja (par „sovjetismu”)

Andrim Bērziņam, kopumā, izdevās panākt viņa „samierināšanās” iniciatīvas atbalstu, bet ar nosacījumu no leģionāru un „mežabrāļu” puses, ka tā skar tikai tos, kuri atzīst Latvijas „padomju okupāciju”, un netiek attiecināta uz „bijušajiem čekistiem un padomju varas piekritējiem”. Kā nākošam solim ir jābūt likumprojektam, attiecībā par Otrā Pasaules kara dalībnieka statusu. Šādā veidā, SAIC, prezidenta kanceleja, ar LR ĀM atbalstu, cenšas „veterānu samierināšanas” izskatā, saņemt politiskās un imidža dividendes, juridiski atrisinot tādā veidā, kā minimums, divus papildjautājumus:

- pacelt Waffen SS bijušo leģionāru un citu hitleriskā karaspēka apakšvienību karavīru statusu, līdz „Otrā Pasaules kara veterānu” statusam;

- sadalīt padomju karaspēka veterānus, kuri tika atbrīvojuši Latvijas teritoriju no vācu nacistiem un viņu līdzskrējējiem, Latvijai „piederošajos” un „nepiederošajos” (pēdējā gadījumā- tie ir galvenokārt „nepilsoņi” un Krievijas pilsoņi, kā arī LR pilsoņi, kuri tika strādājuši PSRS drošības instancēs, noliedzoši „padomju okupācijas” doktrīnu utt.)

Lai nu kā, šīs prezidenta „samierināšanas” iniciatīvas tāpat buksē. Pēc daudzām tikšanās reizēm gan ar padomju veterāniem un personām, kuras karoja hitleriskās Vācijas pusē, Latvijas valsts galva, tomēr nespēja sniegt vienošanās projektu, kas apmierinātu visas puses. Valdošo aprindu centieni panākt samierināšanos, vadoties pēc principa „abpusēja vardarbīga un noziedzīga latviešu iesaukšana gan Sarkanajā armijā, gan Waffen SS”, neguva atbalstu no veterānu puses, un saņēma Krievijas ĀM un vietējo krievvalodīgo organizāciju nosodījumu.

Vēsturisko iekarojumu sardzē

Latvijas specdienestu vadība netika slēpusi, ka aplūko sabiedriskās zinātnes (pirmkārt- vēsturi), kā „nacionālās drošības” faktoru. Tomēr, ja agrāk Latvijas specdienestu uzmanība tika vērsta, attiecībā pret ārzemju zinātnieku „graujošo” darbību, tad, 2013. gada sākumā, tika uzsākta, jebkuras republikas zinātniskās darbības, pakļaušanas specdienestu kontrolei.

2013. gada 14. februārī, Latvijas Republikas Saeima veica labojumus likumā „Par zinātnisko darbību”, kas par likumīgu padarīja specdienestu kontroli, attiecībā uz zinātnieku darbu. Par labojumiem balsoja valdošajā koalīcija ieejošo partiju („Vienotība”, „Reformu partija”, „Nacionālā apvienība”) deputāti. Saskaņā ar likumā ieviestajiem labojumiem, zinātne Latvijā- īpaši nozīmīgs nacionālās drošības faktors (2.-1. pants). Jaunajā likuma redakcijā tiek uzskatīts, ka par Latvijas zinātnieka pienākumu ir uzskatāms „pārtraukt zinātniskos pētījumus, gadījumā, ja tie, saskaņā ar valsts drošības iestāžu slēdzienu, var radīt nacionālās drošības apdraudējumu” (6. panta, 5. punkts). Ir jāatzīmē, ka saskaņā ar šo pozīciju, slēdzienu, attiecībā par zinātniskā pētījuma bīstamību, pieņēma nevis zinātnieks vai zinātnieku savienība, bet gan specdienesti. Jauniem pienākumiem ir jāparādās arī zinātnisko institūtu direktoriem, kuri ir apņēmušies, pēc specdienesta pieprasījuma, viņus informēt „par veicamajiem vai finansējumam pasludinātajiem pētījumu projektiem, kā arī par ārzemju pētnieku dalību šajos, institūta veiktajos, pētījumos, un par zinātnieku dalību, ārvalstīs veiktajos zinātniskās izpētes projektos.”

Tāpat arī, Latvijas specdienesti ir piešķīruši sev tiesības piedalīties Latvijas Zinātniskās padomes darbā, pie kam, šai padomei pieņemot lēmumus, attiecībā par jautājumiem „kas skar nacionālās drošības un valsts noslēpumu jomu”, ir jāņem vērā specdienestu slēdziens (15. pants, 4.-5 punkts). Zinātniskajiem institūtiem var tik atņemts to zinātniskais statuss, un tie var tikt izslēgti no valsts zinātnisko institūtu reģistra tādā gadījumā, ja specdienestu rīcībā ir „informācija par tādu zinātniskās institūta darbību, kas rada draudus nacionālajai drošībai” (32. pants, 1.- 31 punkts). Zinātnisko institūtu izslēgšana no zinātnisko institūtu Reģistra nozīmē, tiesību atņemšanu, attiecībā uz valsts dotāciju saņemšanu un dalību vietējos un starptautiskos konkursos, kas paredz vietējo budžetu dotācijas, tiesību atņemšanu, attiecībā par pasniedzēja darbu un dalību zinātniskās kvalifikācijas paaugstināšanā.

Tas nozīmē, ka pateicoties likuma „Par zinātnisko darbību” labojumiem, Latvijas specdienesti ieguva tiesības tieši iejaukties zinātniskajā darbībā, tanī skaitā, iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu, attiecībā par zinātnisko izstrādņu veikšanu, pārtraukt zinātniskos pētījumus, un slēgt zinātniskos institūtus, aizbildinoties ar „nacionālās drošības apdraudējumu”.

Nav šaubu, ka paši pirmie, specdienestu spiedienu izjustu sabiedrisko zinātņu pārstāvji. Pieņemot likuma „Par zinātnisko darbību” labojumus, sitienam pakļautas kļuva Latvijas nevalstiskās zinātņu struktūras un visi tie sabiedrisko zinātņu pārstāvji, kuri pauž tādas idejas, kas nesaskan ar oficiālo valsts ideoloģiju.

Šajā sakarā, fonda „Vēsturiskā atmiņa” darbinieki, uzstājās ar īpašu paziņojumu, un tika uzsākuši parakstu vākšanas kampaņu pret šiem labojumiem, lai piesaistītu starptautiskās zinātniskās sabiedrības uzmanību, speciāli izveidotā Interneta vietnē: www.thepetitionsite.com. Šis solis izraisīja rezonansi vietējos medijos un zinātniskajās aprindās. Bira pārmetumi, attiecībā par to, ka pret Latvijas specdienestu virskundzību iestājas tikai „Latvijas ienaidnieki” (skat. 3.17, 3.18 dok.). 

Pēc tam, jaunie Latvijas zinātnieki, pēc doktorantu Olgas Procevskas un Gustava Strengas iniciatīvas, uzstājās ar atklātu vēstuli, adresētu LR valdībai, paužot aicinājumu, neapstiprināt šos labojumus, jo tie „apdraud akadēmisko brīvību, un ievieš, demokrātiski nepieņemamu, drošības dienestu kontroli pār akadēmiskajiem pētījumiem” (skat. 3.16 dok.). Pret labojumiem iestājās arī Saeimas opozīcijā esošā „Saskaņas Centra” frakcija. „Nekvalitatīvi” sagatavota dokumenta un klaji negatīvas sabiedriskās rezonanses gan Latvijā, gan ārzemēs, rezultātā, Latvijas prezidents Andris Bērziņš, 2013. gada 22. februārī, to atgrieza atkārtotai izskatīšanai Saeimā (skat. 1.15 dok.). Ir sagaidāms, ka Latvijas specdienesti vēlreiz centīsies, šos labojumus, izlaist caur Saeimu, tikai nedaudz mīkstinātā izskatā.

Kā mēs redzam, mūsdienu Latvijas vēsturiskā zinātne tiek pakļauta būtiskam spiedienam no valsts puses, kas ir noteikusi stingrus ideoloģiskos ietvarus, XX gadsimta notikumu interpretācijai. „Vienīgās patiesības” modeli, attiecībā pret vēsturisko notikumu izskaidrošanu, tika fiksēts ar virkni LR Saeimas deklarāciju, un pastāvīgi tiek vēsturniekiem „izskaidrots” valsts darbinieku paziņojumos. Šajā gadījumā, saruna par vēsturiskās diskusijas brīvību Latvijā, attiecībā par XX gadsimta „problēmjautājumiem”, ir lieka.

Publicēts saīsinātā versijā.