Divas latviešu meitenes ir izdomājušas jaunu patērētāju un ražotāju (pareizāk sakot, zemnieku) attiecību formātu. Vienlaikus viņas strādā arī pie tādām nozīmīgām idejām, ka „zaļais” dzīvesveids un atbalsts vietējiem „bioloģiskajiem” zemniekiem. Pārsteidzošākais ir tas, ka viņām patiešām viss izdodas.

Stāsta Zane Ruģēna-Bojāre (patiesībā sarunā aktīvi piedalās arī Elīna Zuša, taču IMHOclub.lv formāts neļauj norādīt divus spīkerus). Protams, sarunas vieta — ekoloģiskā kafejnīca „Pienene”.


Elīna Zuša un Zane Ruģēna-Bojāre.


Uz Gulbeni pēc burkāniem

— Pirms četriem gadiem radās iespaids, ka ekoloģiskie produkti ir vajadzīgi visiem — tas nav nekas tāds īpašs, tas ir ikdienas dzīves elements. Visās malās tika vērti vaļā ekoloģisko produktu veikali, tas bija ļoti moderni. Taču cenas veikalos bija ļoti augstas. Tad nu es sāku meklēt internetā kādu zemnieku saimniecību, no kuras varētu nopirkt produktus „pa tiešo”.

Atradu vienu vienīgu saimniecību — Gulbenes rajonā. Toties tās īpašnieki izrādījās īsti entuziasti un pie viena piedāvāja visu, ko izaudzējuši arī viņu kaimiņi. Sākumā mēs gribējām nopirkt tikai burkānus, taču galu galā atvedām mājās bulciņas, marinētus gurķus, mājas sieru — dažādus apkārtējo bioloģisko saimniecību ražotos izstādājumus.

Uz Gulbeni devos pati un aicināju piedalīties savus draugus un radus. Savācās 15 cilvēku pūls. Pietika, lai sadalītu benzīna izdevumus (Gulbene nemaz nav tik tuvu). Piekrāvām pilnu mašīnu — vecīgā „Mazda” lēkāja vien pa grambām un gurķu burkas jautri džinkstēja...


Francūži iedvesmo

Pati strādāju vides aizsardzības sfērā un darbā iepazinos ar krievu sievieti no Latvijas. Viņa pašlaik dzīvo Francijā un ir iepazinusies ar vietējo tiešo iepirkumu sistēmu. Viņa man pastāstīja, kā tiešo pirkumu ideja darbojas Francijā un kā francūži ar tās starpniecību atbalsta savus zemniekus. Šī sistēma lielā mērā ir palīdzējusi pārciest ekonomisko krīzi.

Francūži ļoti rūpējas par saviem zemniekiem, tāpēc viņi uzzina, kāda naudas summa ir nepieciešama noteiktam zemniekam un sadala to starp pircējiem — tā saucamo „grozu” saņēmējiem. Nu, bet pēc tam patērētāji, teiksim, reizi nedēļā saņem savu produktu grozu, piemēram, ar svaigām olām, salātiem, redīsiem un artišokiem — visu, kas konkrētajā brīdī nepieciešams.

Tāda sistēma mums ar Elīnu šķita nepieņemama. Mēs vēlamies patstāvīgi plānot savu ikdienas ēdienkarti, un mums ir jāzina, vai mēs varēsim nodrošināt ģimeni ar pienu vai biezpienu noteiktā daudzumā. Taču pati grozu sistēma un globāla zemnieku atbalsta ideja mums iepatikās. Iespējams, tā kļūs par nākamo soli mūsu kustības attīstībā Latvijā.




...Uzaicinājām franču aktīvistus apmeklēt Latviju. Tas bija ļoti veiksmīgs risinājums, jo latviešu zemnieki nebija stāvā sajūsmā par iespēju piegādāt produktus mūsu neoficiālajam pircēju pulciņam. Viņi teica, ka tas esot ļoti sarežģīti utt.

Mums taču vajadzīgi ne tikai pārtikas produktu piegādātāji vien. Ilgi sarunājāmies ar zemniekiem: viņu uzskatiem ir jāsakrīt ar „zaļo” ideju, jo no tiem ir atkarīga attieksme pret savu darbu un galu galā — arī paša produkta kvalitāte.

Ilgu laiku zvanījām un sarunājāmies ar zemniekiem. Viņu starpā gadījās dažādi cilvēki. Ievērojami atbalstīja jau pieminētā saimniecība Gulbenē, kuras aktīvie saimnieki ir sapulcējuši sev apkārt arī citus „zaļās” saimniekošanas aktīvistus. Tāpēc Francijas bioloģisko saimniecību un pircēju pulciņa pārstāvjus vedām uz turieni. Viņi pastāstīja, kādam, viņuprāt, būtu jābūt tiešo pirkumu procesam: ko tas dod un kā notiek. Šie cilvēki paši ieradās ciemos un pastāstīja par savu pieredzi. Brauciens netika organizēts par kaut kādu tur fondu līdzekļiem. Visu organizējām paši!


Darbs kopīgam labumam

Izrādījās, ka nav nemaz tik viegli organizēt iepirkumus pat tik šaurā draugu lokā: jāsameklē piegādātāji, jāsavāc pasūtījumi, tie jānodod, jāved produkti utt. Tāpēc jau ekoloģisko produktu veikalos ir tādas cenas. Vienā jaukā dienā draugi teica: tev tik labi sanāk! Kā būtu, ja mēs tev dotu naudu par visa procesa organizēšanu? Taču es sapratu, ka tādā gadījumā ne ar ko neatšķiršos no parasta veikala, bet no šī formāta mēs gribējām izvairīties.

Tad radās doma: kā būtu, ja pasūtītāju pūla dalībnieki ziedotu mazdrusciņu sava dārgā laika, lai pastrādātu kopīgam labumam? Tādējādi iecere ieguva jēgu — mēs varējām iepazīties ar ražotājiem, parādīt, ka esam ieinteresēti viņu darbā, un atbalstīt viņus. Galu galā, tieši bioloģisko saimniecību zemnieki savos produktos ieliek milzumu enerģijas un dvēseles.

Uz mums abām milzīgu iespaidu atstāja tas, ka ar brīvprātīgā darba starpniecību pulciņu dalībnieki var paši pielikt roku šajā iecerē: pirmkārt, nodrošināt savu ģimeni ar labiem produktiem, otrkārt, sniegt savu ieguldījumu apkārtējās vides aizsardzībā. Tas taču ir pats galvenais.


Kā viss ir organizēts

Mūsu grupa strauji auga: no 15 cilvēkiem līdz simtdivdesmit. Bez jebkādas reklāmas vai sludinājumiem presē — tāpat vien! Cilvēki nodeva informāciju viens otram. Sākām veidot pulciņus. Pašlaik to jau ir vairāk nekā desmit, un vēl daži veidojas.

Aprakstīsim viena pulciņa aptuveno darba kārtību nedēļai... Otrdien dežurants sazvanās ar visiem zemniekiem, ar kuriem sadarbojas pulciņš un noskaidro, ko viņi šobrīd var piedāvāt. Kopumā viena pulciņa sarakstā ir apmēram 23 zemnieku saimniecības. Pēc tam dežurants aizpilda īpašu pasūtījuma tabulu un izsūta visiem dalībniekiem. Tajā var būt līdz pat 500 pozīcijas: piens, dažādi sieri, zaļumi, konditorejas izstrādājumi, sēklas, sviests, ievārījumi, jogurti, bērzu sula, kļavu sula, gaļa utt. Līdz ceturtdienai pircēji apdomā savas vajadzības. Pēc tam tabula tiek nosūtīta fermeriem. Brīvdienās fermeri izpilda pasūtījumus un sasaiņo produktus — katram pircējam atsevišķi. Pirmdien produkti tiek atvesti uz Rīgu (jā, mums ir pulciņi  arī citās pilsētās, saraksts ir pieejams šeit).

Pašlaik piegādi veic pašas zemnieku saimniecības. Mēs aicinām viņus kooperēties, jo tā iznāk lētāk, arī apkārtējai videi netiek nodarīts liels kaitējums. Jaunajiem pulciņiem iesakām sadarboties ar zemniekiem atbilstoši ģeogrāfiskajam principam, lai būtu iespējams ekonomēt uz transporta rēķina.

Pirmdien dežurants sadala produktus pa kārbām — katram pulciņa dalībniekam ir sava kārba. Kur tas notiek? Katram pulciņam ir savas telpas. Piemēram, mēs esam izvēlējušies kafejnīcu „Piens” Miera ielā. Ļoti svarīgi ir, lai šīs telpas tiktu piešķirtas draudzīgi — bez maksas.



Miera iela, pirmdienas vakars.

Pirmdienas vakarā pulciņa dalībnieki ierodas pēc saviem produktiem un norēķinās par tiem. Nākamajā nedēļā nododam naudu zemniekiem — no rokas rokā, kā parasti pircēji. Katrs pulciņa dalībnieks vidēji pasūta produktus apmēram par 20 — 25 eiro nedēļā.



Latvijas fermeru darba augļi gaida pircējus kafejnīcas „Piens” palīgtelpās.


Iesīkstējušie zemnieki

Cenas ir dažādas. Tās ir atkarīgas no sezonas, pasūtījumu apjoma un citiem faktoriem. Dažkārt tās pat ir zemākas, nekā parastajos veikalos, citkārt — zemākas, nekā ekoloģiskajos veikalos. Piemēram, siers izmaksā 5 eiro par kilogramu, desmit olas — 2,5 eiro. Par gaļu gan neko pateikt nevarēsim — mēs esam veģetārieši. Taču arī gaļa ir iekļauta sarakstā... Godīgi sakot, mēs rēķināmies ar pieņemamām cenām, jo šajā kustībā ieguldām spēkus un savu laiku.

Pašlaik tikai Rīgā vien darbojas desmit pulciņi. Tie ir izveidojušies Cēsīs, Valmierā, Siguldā, Ikšķilē utt. Pašlaik veidojas pulciņš Daugavpilī, kā arī vēl daži Rīgā. Problēmu rada zemnieki. Lai sapulcētu jaunu pircēju pūlu, ir jāsameklē jauni piegādātāji, jo patreizējie neražo produktus lielā daudzumā. Mūsu idejas pamatā taču bija vēlme atbalstīt nelielās saimniecības.

Taču tā ir arī mūsu problēma, it īpaši ņemot vērā to, ka strādājam tikai ar tām saimniecībām, kas saņēmušas gan zemes, gan produkcijas pārstrādes „bioloģisko” seritifikātu. Starp citu, pateicoties darbam ar mums, daudzas saimniecības ir izlēmušas saņemt otru sertifikātu (par pārstrādi). Agrāk viņi nebija to uzskatījuši par nepieciešamu — kāda jēga ražot „bioloģisko” pienu, ja piena kombinātā tas tik un tā tiks saliets kopējā katlā?

Starp citu, izrādījās, ka Latvijā ir vairākas saimniecības, kas saņēmušas piena pārstrādes sertifikātu, lai varētu pārdot, piemēram, eko-pienu, eko-sieru  un eko-biezpienu. Viena no tām ir saimniecība „Ieviņas”. (Sveicieni spīkerei Jeļenai Juhno — aut. piez).

Pietiekami liels ir arī „bioloģisko” olu, gaļas, vistu piegādātāju skaits. Gribētos, lai mūsu zemnieki lielāku uzmanību pievērstu arī dārzeņu audzēšanai: nevis ierastajiem kartupeļiem un bietēm, bet arī šim tam interesantākam, piemēram, puķkāpostiem, baklažāniem, spinātiem. Taču mūsu zemnieki no gada gadā turpina audzēt standarta komplektu — sīpolus, kāpostus, burkānus un bietes. Mēs viņiem sakām, ka vajadzētu paplašināt kultūru sarakstu, jo mūsdienās pilsētnieki vēlas kaut ko vairāk. Kāpēc gan nepamēģināt?! Mēs ceram, ka zemnieki gribēs paeksperimentēt, jo viņi jau ir sapratuši, ka pircēju pulciņi ir stabils spēks, un ir ienteresēti turpināt šo sadarbību.


Burkas un iesaiņojums dosies atpakaļ pie fermeriem.


Pilsētnieki laukos

Reizi gadā kopā ar ģimenēm kāpjam autobusā un dodamies lielā ceļojumā: iepazīties ar zemnieku saimniecībām, kas piegādā mums produktus. Pagājušajā gadā 35 cilvēki no diviem pulciņiem devās divas dienas ilgā braucienā pa Gulbenes novadu. Apmeklējām piecas zemnieku saimniecības, paskatījāmies kā viņi dzīvo. Varētu teikt, ka iepazināmies ar govīm, kas dod mums pienu. Elīna ir izaugusi laukos, viņa zina, ko nozīmē izaudzēt kartupeļus. Mūsdienās bērniem tāda priekšstata nav. Pēc šī brauciena cilvēku attiekme pret lauksamniecību mainījās pašos pamatos. Arī zemnieki sajuta, ka viņu darbs kādam ir vajadzīgs.

Plānojam nākotnē arī paši piedalīties kādos lauku darbos vai organizēt talkas ciemā, piemēram, palīdzēt uzkopt teritoriju. Man šķiet, arī tā būtu interesanta pieredze.

Domājam arī par pašas kustības tālāko attīstību. Mūsu mērķis ir izstrādāt interneta platformu, kas cilvēkiem dotu iespēju izvērtēt to, kā viņi pērk pārtikas produktus un kā pie tam iespaido apkārtējo vidi. Projekts ir liels, un viens no tā elementiem attiecas uz produktu pasūtījumiem. Ar interneta platformas palīdzību (būs pieejama arī mobilā lietojumprogramma) to izdarīt būs daudz vieglāk. Tiks atvieglota arī jaunu pulciņu izveide. Vides aizsardzības fonds jau ir piešķīris grantu platformas radīšanai.

IZZIŅA

Bioloģiskā lauksaimniecība — lauksaimniecības forma, kuras ietvaros tiek apzināti minimizēts sintētiskā mēslojuma, pesticīdu, augu attīstības regulatoru, pārtikas piedevu, ģenētiski modificētu organismu pielietojums. Tā vietā ražības uzlabošanai, kultūraugu nodrošināšanai ar minerālajiem elementiem, cīņai ar kaitēkļiem un nezālēm tiek izmantots sekas efekts, organiskais mēslojums (mēsli, komposts, pēcpļaujas atliekas, siderāti utt.), dažādas augsnes apstrādes metodes utt. Vikipēdija.