Tautu draudzība
20.08.2013
Эдгар Грант
Предприниматель от IT
Vainas komplekss
PSRS sistēmas un latviešu priekšā
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Jurijs Aleksejevs,
K F,
Sergejs Vasiļjevs,
Дарья Юрьевна,
Борис Марцинкевич,
Vadims Gilis,
Лилия Орлова,
Александр Янин,
Aleksandrs Giļmans,
George Bailey,
Zilite ~~~,
Аркадий Посевин,
Viesturs Āboliņš,
Эрик Снарский,
доктор хаус,
Владимир Вахтель,
Mister Zzz,
Дмитрий Катемиров,
Виталий Кассис,
Юрий Чуркин,
Pāvels Tokarenko,
Андрей (хуторянин),
Lora Abarin,
Владимир Петров,
Владимир Бычковский,
Андрей Радовский,
Николай Арефьев,
Александр Салымский,
Ed Dantes,
Борис Бахов,
Сергей Т. Козлов,
Илья Кельман,
Aleksandrs Ļitevskis,
Артём Губерман,
Janis Veldre,
N-тропик .,
Марк Козыренко,
Viktors Matjušenoks,
Vladimir Timofejev,
Снежинка Αυτονομία,
Ludmila Gulbe,
yellow crocodile,
red pepper,
Иван Александрович Горбачёв,
Лаокоонт .,
Ольга  Шапаровская,
Vladimirs Sokolovs,
Виктор Чистяков,
serjoggah sushkov,
Инна  Дукальская,
Валерий Суси,
arvid miezis,
Иван Васильевич,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Константин Рудаков,
oleg nevicki,
Илья Нелов (из Тель-Авива),
Ирина Кузнецова,
Дмитрий Галашин,
Борис Еремеев,
Максим Важенин,
Юрий Янсон,
Владимир Владимирович,
Сергей Леонидов,
Анатолий Первый,
Edgars Grants,
Андрей Жингель,
Александр Смирнов,
Dina Prohorova,
Robot Ygrek,
Робин Шервудский,
Алина Войткова,
Александр  Сергеевич,
Регина Гужене
Daudz kas Padomju Savienībā bija labs, daudzi to atceras ar siltiem vārdiem. Taču bija kāda īpatnība, kam visi pēc paraduma nepievērsa uzmanību ne PSRS eksistēšanas laikā, ne arī pēc tās iziršanas...
Šīs īpatnības pamatā bija sistēmas iespēja jebkuru cilvēku apsūdzēt jebkādā noziegumā — vienalga, kādā. Ikvienu varēja apsūdzēt kā neuzticamu tāpēc, ka viņam, piemēram, ārzemēs dzīvo radinieki vai dzimtā ir inteliģenti. Vai par kādu nepiesardzīgu vārdu. Vai par nepareizi piešūtu pogu ar otrādi apvērstu ģerboni pie armijas ķiteļa. Un apsūdzētais neko nevarēja padarīt. Vēl vairāk, viņš saprata, ka viņš nav vainīgs, vienkārši kādam ir jāizpilda atmaskojumu vai arestu plāns.
Ilgajos PSRS, kā arī Latvijas pastāvēšanas gados visi bija pieraduši pie tā, ka sistēma pati rada nosacījumus, ko nav iespējams izpildīt. Sistēma padarīja cilvēkus beztiesīgus, ierobežoja viņu ekonomiskās, reliģiozās, morālās, intelektuālās un jebkādas citas brīvības, taču vienlaikus prasīja no cilvēkiem mīlēt sevi un justies laimīgiem par to, ka tā eksistē.
Skaidrs, ka tikai daži cilvēki izrādījās atbilstoši sistēmas prasībām. Pārējie vairāk vai mazāk saprata, ka viņus var apsūdzēt jebkādā noziegumā, taču pierada ar to sadzīvot. Ja nelaime nenāca, šī doma mocīja tikai retumis.
Tā eksistence noteica apziņu, jo katra padomju cilvēka apziņā iesakņojās doma par savu neapšaubāmo vainu tēvzemes priekšā. Iespējams, no tā necieta laucinieki, kuri nepavisam neinteresējās par politiku.
Latvijas neatkarība, kas turpinās līdz pat šim laikam, ir cēlusies tieši no padomju dzīves realitātes. Cilvēki ir palikuši tādi paši, psiholoģija nav mainījusies, citāda ir tikai sabiedriskā iekārta un kārtība.
Te nu jaunā vara paziņoja, ka visās valsts nelaimēs vainīgi ir krievi un krieviski runājošie — sākot no 40. gados notikušās okupācijas un līdz pat Maskavas „vieglajai rokai” 21. gadsimta sākumā. Un krieviski runājošie nebija ne izbrīnīti, ne sašutuši, jo viņi jau pie tā ir pieraduši. Sak, jā, nu agrāk bijām vainīgi vienā, tagad — pavisam citā, viss skaidrs. Sagremoja. Norija.
Psiholoģijā valda viedoklis, ka tukšums galvā nav iespējams. Ja kaut kas pamet apziņu, tad kaut kam citam noteikti ir jāieņem šī vieta. Piemēram, tā iesaka atmest smēķēšanu — aizvietot galvā smēķēšanu ar kādu citu nodarbību vai hobiju, jo pretējā gadījumā radīsies tukšums, un cilvēks neizbēgami atgriezīsies pie sava kaitīgā paraduma.
Varai mainoties, vainas sajūta komunistiskās partijas priekšā galvās un sirdīs tika eleganti aizvietota ar vainas sajūtu daudzcietušās latviešu tautas priekšā. Tāpēc daudzi tā saucamie krievvalodīgie ir gatavi atdot savas balsis par latviešu partijām, sargāt latviešu tautas tiesības vai klusībā piekrist etnisko latviešu tiesībām uz pašnoteikšanos, uz pārākumu a priori Latvijas teritorijā, uz vienīgo un neatkārtojamo valsts un oficiālo valodu un tā tālāk.
Kā mēdza teikt mans matemātikas pasniedzējs: „Vai tas ir labi? Diezin vai...”
Dažos vārdos par sevi. Uzņēmējs, krieviski domājošs latvietis. Aktīvi strādāju pie Latvijas-Krievijas zinātniskā ražošanas biznesa izveides. Kompānija:http://naviget.co
Šīs īpatnības pamatā bija sistēmas iespēja jebkuru cilvēku apsūdzēt jebkādā noziegumā — vienalga, kādā. Ikvienu varēja apsūdzēt kā neuzticamu tāpēc, ka viņam, piemēram, ārzemēs dzīvo radinieki vai dzimtā ir inteliģenti. Vai par kādu nepiesardzīgu vārdu. Vai par nepareizi piešūtu pogu ar otrādi apvērstu ģerboni pie armijas ķiteļa. Un apsūdzētais neko nevarēja padarīt. Vēl vairāk, viņš saprata, ka viņš nav vainīgs, vienkārši kādam ir jāizpilda atmaskojumu vai arestu plāns.
Ilgajos PSRS, kā arī Latvijas pastāvēšanas gados visi bija pieraduši pie tā, ka sistēma pati rada nosacījumus, ko nav iespējams izpildīt. Sistēma padarīja cilvēkus beztiesīgus, ierobežoja viņu ekonomiskās, reliģiozās, morālās, intelektuālās un jebkādas citas brīvības, taču vienlaikus prasīja no cilvēkiem mīlēt sevi un justies laimīgiem par to, ka tā eksistē.
Skaidrs, ka tikai daži cilvēki izrādījās atbilstoši sistēmas prasībām. Pārējie vairāk vai mazāk saprata, ka viņus var apsūdzēt jebkādā noziegumā, taču pierada ar to sadzīvot. Ja nelaime nenāca, šī doma mocīja tikai retumis.
Tā eksistence noteica apziņu, jo katra padomju cilvēka apziņā iesakņojās doma par savu neapšaubāmo vainu tēvzemes priekšā. Iespējams, no tā necieta laucinieki, kuri nepavisam neinteresējās par politiku.
Latvijas neatkarība, kas turpinās līdz pat šim laikam, ir cēlusies tieši no padomju dzīves realitātes. Cilvēki ir palikuši tādi paši, psiholoģija nav mainījusies, citāda ir tikai sabiedriskā iekārta un kārtība.
Te nu jaunā vara paziņoja, ka visās valsts nelaimēs vainīgi ir krievi un krieviski runājošie — sākot no 40. gados notikušās okupācijas un līdz pat Maskavas „vieglajai rokai” 21. gadsimta sākumā. Un krieviski runājošie nebija ne izbrīnīti, ne sašutuši, jo viņi jau pie tā ir pieraduši. Sak, jā, nu agrāk bijām vainīgi vienā, tagad — pavisam citā, viss skaidrs. Sagremoja. Norija.
Psiholoģijā valda viedoklis, ka tukšums galvā nav iespējams. Ja kaut kas pamet apziņu, tad kaut kam citam noteikti ir jāieņem šī vieta. Piemēram, tā iesaka atmest smēķēšanu — aizvietot galvā smēķēšanu ar kādu citu nodarbību vai hobiju, jo pretējā gadījumā radīsies tukšums, un cilvēks neizbēgami atgriezīsies pie sava kaitīgā paraduma.
Varai mainoties, vainas sajūta komunistiskās partijas priekšā galvās un sirdīs tika eleganti aizvietota ar vainas sajūtu daudzcietušās latviešu tautas priekšā. Tāpēc daudzi tā saucamie krievvalodīgie ir gatavi atdot savas balsis par latviešu partijām, sargāt latviešu tautas tiesības vai klusībā piekrist etnisko latviešu tiesībām uz pašnoteikšanos, uz pārākumu a priori Latvijas teritorijā, uz vienīgo un neatkārtojamo valsts un oficiālo valodu un tā tālāk.
Kā mēdza teikt mans matemātikas pasniedzējs: „Vai tas ir labi? Diezin vai...”
Dažos vārdos par sevi. Uzņēmējs, krieviski domājošs latvietis. Aktīvi strādāju pie Latvijas-Krievijas zinātniskā ražošanas biznesa izveides. Kompānija:http://naviget.co
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Райвис Дзинтарс
Сопредседатель объединения Nacionālā apvienība
Jāmēģina saprast krievus
Ja vēlamies viņus redzēt kā savējos
Александр Дубков
Журналист
Kara gadi
Pret krievu identitāti
Вадим Авва
Публицист
„Odiozie krievi”
Kas tad patiesībā kaitina rusofobus?
Юрий Алексеев
Отец-основатель
Čemodāns, stacija… Bet ja nu kopā ar staciju?
Pieredzējuša okupanta pārdomas