Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ikgadējais ziņojums Saeimā par situāciju valsts ārpolitikā un tam sekojošās vairākas stundas ilgās deputātu debates mudināja uz dažām pārdomām un secinājumiem.
 
Drīz paies jau ceturtdaļgadsimts kopš Latvijas neatkarības atgūšanas brīža. Šajā laikā mūsu valsts ārpolitiski ir panākusi visu, par ko tikai varēja sapņot — gan NATO iestājusies, gan par  Eiropas Savienības dalībvalsti ir kļuvusi. Kopš 2014. gada 1. janvāra esam iestājušies eirozonā, tātad esam iekļuvuši pašā ES „kodolā”. Priekšā vīd iestāšanās OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) — īstā Eiropas elites klubā.
 
Taču pie varas esošās politiskās elites domāšana attiecībā uz austrumu kaimiņu nav mainījusies ne par mata tiesu.

Vēl vairāk, gan pats ministra ziņojums, kaut arī tas bija diplomātiski nosvērts, gan koalīcijas deputātu izteikumi (mūsu nacionālisti, kā parasti, visur izspiežas galvgalī) norādīja uz to, ka naids pret Krieviju, tāpat kā ļaunā retorika šajā virzienā iegūst arvien jaunas formas.
 
Ne īpaši izvēloties izteicienus, Krievija tika nodēvēta par Ļaunuma impēriju, kas kaļ Latvijas nodevīgas iekarošanas plānus, turklāt vēl ir uzdrošinājusies sagrābt savās rokās Ukrainu. Bez tam Krievija visvisādi pastiprina šeit savu „kluso spēku” ar biznesa un plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Ārprāts! Latviešu vidū pakāpeniski kļūst populāri Krievijas televīzijas kanāli! Krievu uzņēmēji faktiski tika apsūdzēti sadarbībā ar Krievijas specdienestiem (konkrēti tika nosaukts „Uralhima” akcionāra vārds). Pabriks bēdājās par Krievijas militārajām mācībām netālu no mūsu robežām, viņu ļoti uztrauca vidēja rādiusa raķetes un — uzmanību! — krievu desantnieki. Vārdu sakot, vajag palielināt izdevumus militārajām vajadzībām, citādi, nedod Dievs...
 
Skatos to visu, klausos un domāju. Agrāk man šķita, ka visa šī naidpilnā pret Krieviju vērstā retorika nav nekas cits, kā vien politiska spēle ar elektorātu, centieni piesaistīt vienkāršo latviešu balsis, prasmīgi manipulējot ar vēsturisko atmiņu. Tagad redzu, ka šie cilvēki PATIEŠĀM tic tam, ko saka...
 
Kā noprotu, galvenais ārpolitikas uzdevums ir valsts drošības nodrošināšana ar diplomātiskiem paņēmieniem un sabiedrības labklājības vairošana, stimulējot ārējās tirdzniecības apgrozījumu un eksporta pieaugumu. Šajā sakarā uzdevu retoriskus jautājumus Rinkēvičam un Pabrikam: vai valdība netic tam, ka NATO spēj pasargāt Latviju? Kāpēc mēs izmantojam aukstā kara retoriku? Kāpēc Eiropa ir jānostāda pret Krieviju vai Rietumi — pret Austrumiem?
 
Rusofobās politikas rezultātā Latvija ik gadus zaudē vairākus simtus miljonu eiro. Visā neatkarības periodā šīs summas jau veido miljardus! Viens vienīgs dīkstāvē esošais Ventspils naftas pārvads varētu pārskaitīt sociālajā budžetā desmitiem miljonu eiro, nerunājot jau par tranzītu no Austrumiem uz Rietumiem kopumā. Tūrisma potenciāls ir aizmetņa stadijā, kaut arī interese ir parādījusies... Paldies jāsaka Migrācijas likumam, kam izdevies atdzīvinat ekonomiku. Taču arī to grib apcirpt.  Kāpēc? Nu, krievi taču! Tā ir visa mūsu ārpolitika...
 
Ukraina Latviju, tāpat kā Eiropu satrauc tikai tāpēc, ka tā ir pavērsusi seju pret Krieviju. Eiropai Ukraina nav vajadzīga, toties Krievijai ieriebt — tas gan ir ko vērts! Ja nav savas pozīcijas, ārpolitika pārvēršas par dubulto standartu un liekulības kvintesenci, virsotni...
 
Tāds jēdziens, kā pragmatiska, savstarpēji izdevīga un draudzīga politika vismaz attiecībā uz kaimiņvalstīm, mūsu ministriem nav zināms. Iespējams, viņiem ļoti negribas tādu politiku realizēt, jo mums taču ir jāatrodas Eiropas (un ne tikai) politiskajā meinstrīmā — viss, kas nāk par labu Krievijai, ir slikti mums. Un otrādi. Pie tam bieži izskan viedoklis, ka mēs varēsim uzticēties jaunajai Krievijai, kurā būs nodibināta eiropeiskā demokrātija. Tātad — „arābu pavasari” NVS teritorijā! Sāksim ar Ukrainu! Krievija būs nākamā...
 
Diplomātiski izsakoties, — tuvredzīgi cilvēciņi! Ja tepat līdzās sāksies Lībijas un Sīrijas variants, nekāda NATO nelīdzēs. Eiropas un visas pasaules interesēs ir saglabāt stingru, stabilu, attīstītu un prognozējamu Krieviju ar tādu demokrātiju, kas to spēs nodrošināt.

Tos, kuri nesaprot, ka ar Krieviju ir jāsaglabā draudzīgas attiecības, no kā var gūt labumu, nevis jākaro, atliek tikai dēvēt par muļķiem! Tie, kas vēlas kādā valstī saskatīt ienaidnieku, saņems ienaidnieku.
 
Impērijas un savienības rodas un pazūd, bet kaimiņvalstis saglabājas... Taču tāda nu reiz ir mūsu „tālredzīgā” ārpolitika.