Mūsdienu publiskajā telpā viens no populārākajiem jēdzieniem ir „degradācija”. Šo jēdzienu visbiežāk var sastapt socioloģiskajā un kulturoloģiskajā publicistikā, mācītāju izteikumos par tikumību, sociālo filosofu esejās, homoseksuālisma un citu perversiju nosodījumos. Bez jēdziena „degradācija” vairs nespēj dzīvot arī masu sabiedrība. Internetā ir sastopami degradācijai veltīti forumi, kuros masu sabiedrības „elektroniskā” daļa ļoti aktīvi iepazīstina planētas sociumu ar savu viedokli par degradāciju.

Jēdzienu „degradācija” var attiecināt gan uz garīgo pasauli, gan uz materiālo pasauli. Piemēram, mēdz runāt par tehnikas (mašīnu, darbagaldu) degradāciju, dažādu materiālu (metāla, koka, stikla) degradāciju, dabas degradāciju, vides degradāciju.

Taču, saprotams, jēdziens „degradācija” vispopulārākais ir sarunā par garīgo pasauli. Vērtējot mūsdienu cilvēku garīgo pasauli, visbiežāk izsakās par degradācijas trim veidiem — morālo degradāciju, intelektuālo degradāciju un profesionālo degradāciju. No profesijām galvenokārt uzsver politiķu degradāciju. Savukārt morālo degradāciju un intelektuālo degradāciju visbiežāk saskata inteliģencē.

Visretāk norāda par tautas degradāciju — tikumības un saprāta lejupslīdi visā tautā. No senseniem laikiem ir pieņemts tautu nevainot nekādos grēkos. Tauta ir svēta. Pastāv nerakstīts likums nevainot visu tautu. Tauta kā kolektīvs veidojums negrēko. Tautā var grēkot vienīgi atsevišķi indivīdi — attiecīgās tautas pārstāvji. Grēko cilvēki. Tauta negrēko, tāpēc pret tautu nedrīkst izturēties negatīvi. Tauta nekad nekļūdās. Tauta vienmēr zina, ko vēlas, un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi. Visa tauta nekad nav vainīga. Vainīgi ir atsevišķi tautas pārstāvji.

Teiksim, latviešu tauta nav vainīga, ka mums nav godīgi un gudri politiķi. Pie tā nav vainīga latviešu tauta, bet vainīgi ir politiķi. Arī krievu tauta nav vainīga, ka pēcpadomju Latvijā nespēja izveidot cienījamas augstskolas, bet spēja izveidot nožēlojamas augstākās izglītības „koročku” tirgotavas galvaspilsētas Lomonosova ielā. Pie tā nav vainīga krievu tauta, bet vainīgi ir atsevišķi krievu deģeneratīvi izglītības „biznesmeņi”.

Ebreju tauta nav vainīga, ka Krievijā piektās kolonnas dedzīgākie nacionālie nodevēji ir ebreji. Pie tā nav vainīga ebreju tauta, bet vainīgi ir atsevišķi viegli uzpērkami Krievijas ebreji. Ukraiņu tauta nav vainīga, ka tik viegli pakļāvās rusofobiskajai zombēšanai, kas noveda pie asiņaina haosa un valsts sabrukuma. Ukraiņu tauta nav vainīga, bet vainīgas ir tikai ukraiņu jaunās paaudzes. Amerikāņu tauta nav vainīga, ka var sākties III Pasaules karš. Amerikāņu tauta pie tā nav vainīga. Vainīgi ir amerikāņu alkātīgie magnāti, kuri vēlas pārvaldīt visas planētas dabas bagātības.

No senseniem laikiem sastopamais likums nevainot visu tautu ir nerakstīts likums. Tas tiek samērā konsekventi ievērots. Neviens sevi cienošs zinātnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists, politiķis, biznesmenis publiskajā telpā nekad neizsakās kritiski par visu tautu. Tā tas turpinās arī šodien.

Taču šodien ir internets un tā sniegtā iespēja publiski pastrādāt jebkuru leksisko nelietību. Proti, nolamāt jebkuru — tautu, karalieni, prezidentu, ministru, deputātu, direktoru, kolēģi, kaimiņu, sievasmāti, partiju, valdību, prokuroru, tiesnesi, slepenpolicistu, policistu, žurnālistu, profesoru, akadēmiķi, skolotāju utt. Tāpēc tagad interneta publiskajā telpā nav retums, piemēram, šādas frāzes par latviešu tautu: „Diemžēl morālais pagrimums ir mūsu prievīšu sabiedrībā — skauģi, deģenerāti, zudusī tauta, kurai nav nākotnes”.

Neapšaubāmi, velēšanās kaut ko kritisku pateikt par visu tautu ir pastāvējusi vienmēr. Tāda iespēja pastāvēja arī pirms interneta anonīmo komentāru ēras. Krievu ģeniālais zinātnieks Aleksandrs Zinovjevs vienmēr lietoja atklātu valodu. Viņš nebaidījās teikt, ka „krievu tauta pašlaik atrodas degradācijas stadijā, kas ir tuva izmiršanas stadijai”. Visi saprot, ka Zinovjevs krievu tautai nevēl ļaunu. Viņš ar savu atklāto valodu centās palīdzēt tautai. Viņa pārliecībā tautai ir jāapzinās savs reālais stāvoklis. Ja tauta nespēj apzināties savu reālo stāvokli, tad tauta nekad nespēs izkļūt no degradācijas.

Lai publiskajā telpā kritiski raksturotu visu tautu, var izvēlēties attiecīgu terminoloģiju. Respektīvi, var nelietot jēdzienu „tauta”, bet tā vietā var lietot jēdzienu „sabiedrība” vai „etnoss”. Abu minēto jēdzienu asociatīvā saikne ar jēdzienu „tauta” ir ļoti stabila un praktiski nepārprotama. Katrs intuitīvi saprot, ka „sabiedrība” un „etnoss” ir tas pats, kas „tauta”.

Bet vispār jāsaka, ka tautas un degradācijas attiecības ir paradoksālas. Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija ir tautas pastāvēšanas obligāta stadija. Šajā ziņā vēsturiskā pieredze ir zinātniski vispārināta daudzās etnoloģiskajās, vēsturiskajās, kulturoloģiskajās teorijās. Galvenokārt tajās teorijās, kurās tautas dzīve ir skatīta atbilstoši cilvēka dzīvei; proti, tauta tāpat kā cilvēks piedzimst vismaz no divu etnosu sintēzes. Pēc tam tauta tāpat kā cilvēks aug, pilnveidojās, sasniedz noteiktu briedumu, pēc kā iestājās pakāpeniska novecošana un nāve.

Zinātne ir pārliecināta, ka tauta tāpat kā cilvēks nedzīvo mūžīgi, jo tautai tāpat kā cilvēkam nepiemīt nemirstība. Zinātnes arguments ir vēsturiskā prakse — tautu izzušana. Un, lūk, vērtējot tautas mūža nogali, zinātne var droši izsacīties par degradāciju, pagrimumu, obskurāciju  kā kolektīvu procesu.

Tā tas, piemēram, sastopams Ļeva Gumiļeva teorijā par etnoģenēzes fāzēm. Savukārt Osvalds Špenglers uz tautas kultūru lūkojās kā uz dzīvu organismu, kuram piemīt tādas stadijas kā piedzimšana, bērnība, jaunība, briedums, novecošana un nāve.

PIRMĀ TĒZE par degradāciju var skanēt šādi: degradācija (pakāpeniska pasliktināšanās un panīkums) ir tautas vēsturiskās pastāvēšanas konstants elements un ietilpst tautas etnoģenētiskajā procesā kā atsevišķa stadija.

Ja par tautas degradāciju parasti izsakās kā par noteiktu pēctecīgu stadiju mūža nogalē, tad atsevišķa cilvēka garīgā degradācija (pagrimums) var izpausties visās dzīves stadijās. Pat bērnībā un jaunībā. Psiholoģija jau sen pēta personības degradāciju, kuras procesā cilvēks zaudē priekšstatu par savu identisko vērtību, psihiskās un intelektuālās īpašības, apstājās vispārējā attīstība.

Psiholoģija jau ir ļoti daudz noskaidrojusi par personības regresiju (amorālo un prettiesisko uzvedību) un degradāciju kā psihiatrisko sabrukumu.

Degradācija ir process. Šī procesa intensitāti, vērienu, dziļumu, kvantitatīvo apjomu, „panākumus” var noskaidrot vienīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli. Gan atsevišķa cilvēka degradāciju, gan visas tautas degradāciju var salīdzināt plašākā kontekstā — ar citiem cilvēkiem un ar citām tautām.

Mūsdienās tādi salīdzinājumi ir ļoti izplatīti. Eiropā, piemēram, bieži salīdzina rietumeiropiešus un austrumeiropiešus, nosakot kopējo un atšķirīgo morālajā un intelektuālajā sfērā. Bez salīdzinājuma degradācija nav iepazīstama.

OTRO TĒZI par degradāciju var formulēt šādi: degradācija ir vērtējama vienīgi salīdzinājumā, un degradācijas vērtēšana ir antropoģenētisko un etnoģenētisko salīdzinājumu kompetencē.

Degradācija vienmēr izpaužās attieksmē pret noteiktām normām. Morālā degradācija izpaužās attieksmē pret morāli tikumiskajām normām. Intelektuālā degradācija izpaužās attieksmē pret loģikas, racionalitātes, veselā saprāta normām. Profesionālā degradācija izpaužās attieksmē pret dotās profesijas prasmēm un normām.

Degradācija sākās tad, ja neievēro attiecīgās normas. Teiksim, morālā degradācija sākās tad, ja nejūt morālo normu robežu, pie kuras ir jāapstājās savā uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Intelektuālā degradācija sākās tad, ja apzināti devalvē jēdzienus — izziņas un domāšanas galvenos instrumentus. Tā, piemēram, par mūsdienu politiķu degradāciju nākas skumt galvenokārt tāpēc, ka viņi ir ārprātīgi devalvējuši tādus jēdzienus kā demokrātija, suverenitāte, patriotisms, nacionālisms, cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, neatkarība, pilsoniskā sabiedrība, sociālais taisnīgums.

Garīgā degradācija ir organiski vienota ne tikai ar noteiktām normām, bet arī ar noteiktām sankcijām par attiecīgo normu neievērošanu.

Piemēram, morālo normu neievērošana ir vienota ar tādu sankciju kā sabiedriskais nosodījums. Profesionālajā vidē tas var būt profesionālās korporācijas nosodījums.

Nosodījums var izpausties visdažādākajā veidā. Padomju laikā daudzās darbavietās bija tāda sabiedriskā nopēluma institūcija kā „biedru tiesa”, kolektīvi nosodot morālo normu pārkāpējus. Ļoti bargs sabiedriskais nosodījums bija tad, ja par morālo normu pārkāpēju ievietoja informāciju presē. Tolaik no tā cilvēki ļoti baidījās, jo par negatīvo informāciju presē izjuta lielu kaunu.

Tik tikko izlasītos teikumus, iespējams, daudzi uztver ar smaidu. Objektīvs iemesls smaidīt ir jaunajām paaudzēm, kuras ir uzaugušas pēcpadomju mediju iecienītās negatīvās informācijas atmosfērā. Tagad mediji raksta tikai par sliktām norisēm. Ja iesaka uzrakstīt par kaut ko labu (teiksim, par kāda cilvēka darba panākumiem), tad mediji tūlīt no tāda priekšlikuma atkratās, jo tā, lūk, būšot „piarēšana” un par to ir speciāli jāsamaksā.

Diemžēl šodien ir liels vairums dziļi aprobežotu cilvēku, kuri lepojās, ka par viņiem medijos publicē neslavas rakstus. Šodien pat iestāsta, ka publicitātei negatīvā informācija ir vērtīgāka nekā pozitīvā informācija. Par to Public relations aptaurētie guru sacer supergudras teorijas.

TREŠĀ TĒZE par degradāciju ir šāda: garīgā degradācija lielā mērā ir atkarīga no cilvēku individuālās un tautas kolektīvās atmiņas.

Cilvēku individuālā un tautas kolektīvā atmiņa glabā noteiktas morāli tikumiskās normatīvās tradīcijas. Tagadnes morāli tikumiskais klimats vienmēr ir vitāli saistīts ar pagātnes morāli tikumisko klimatu. Tagadnē atsevišķi cilvēki un visa tauta mācās no pagātnes kļūdām un, protams, mācās arī no pozitīvās vēsturiskās pieredzes.

Cilvēku individuālā atmiņa un tautas kolektīvā atmiņa ir kultūras elementi. Katrā kultūrā mēdz būt sava specifiska attieksme pret atmiņu. Ja kultūrā īgnorē atmiņu, tad tāda kultūra nespēj balstīties uz pagātnes mantojumu un tāda kultūra nepazīst tradīciju kontinuitāti — nepārtrauktību, pēctecību.

Rietumeiropiešiem ir iemesls šņākt par austrumeiropiešiem tāpēc, ka uz planētas Austrumeiropa ir vienīgā teritorija, kurā regulāri apzināti likvidē kultūras kontinuitāti. Pie tam aizvadītajos apmēram 100 gados austrumeiropieši to bravūrīgi izdarīja vairākas reizes. Izglītots un kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka kultūras nepārtrauktības un pēctecības likvidēšana ir drausmīgākais, kas var notikt ar kultūru. Faktiski tā ir ne tikai kultūras degradācija, bet kultūras nāve.

Likvidējot kultūras kontinuitāti, tiek likvidētas nacionālās kultūras saknes. Triviāli salīdzinot, tas ir tas pats, kas nocirst kokam saknes. Tāpēc nav jābrīnās par jēdziena „degradācija” popularitāti. Ja vēl jaunajām paaudzēm iezombē, ka tas viss, kas bija līdz 1990.gada 4.maijam, simtprocentīgi nekur neder, bet Rietumeiropiešu jaunajām paaudzēm jau no XX gs. 70.gadiem iezombē neoliberālisma un postmodernisma smirdošās pērles, tad morāli tikumisko normu vēsturiskā pēctecība nav gaidāma.

Vēsturiskās pēctecības vietā uzplaukt zombiju ģenerētās normas un zombiju atzītās sankcijas par normu pārkāpumiem.

Tā ir normu un sankciju sistēma, kura nebalstās ne uz individuālo atmiņu, ne uz tautas kolektīvo atmiņu.

Tā ir sistēma, kura vispār neatzīst atmiņas vajadzību un atzīst vienīgi tagadni — atzīst tikai to, kas notiek pašlaik.

Tā ir sistēma, kuras mežonīgā veģetēšana nevar notikt bez jēdziena „degradācija”.