2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Latvijas Republikas Satversme
 

Komentāros manam rakstam ne vienu reizi vien man tika uzdots jautājums un pat izteiktas apsūdzības par to, ka neesmu piedāvājis valsts varas atbildības mehānismu. Taču savu ideju es izteicu tieši tāpēc, ka gribēju apspriesties ar gudriem un zinošiem cilvēkiem. Apspriedes rezultātā es saņēmu norādi uz kādu neviennozīmīgu grāmatu – Jurija Muhina un Oļega Šeņina darbu „Практичная русская идея” („Praktiskā krievu ideja”).

Nedomāju vērtēt šo darbu. Teikšu tikai to, ka tas ir pārāk emocionāls un daudzi tajā izskatītie jautājumi ir apstrīdami. Taču grāmatas galvenā ideja nemaz nav slikta, un itin labi var dīgt Latvijas zemē. Pacentīšos šo ideju izklāstīt ar dažiem labojumiem, ņemot vērā mūsu patreizējo situāciju. 

Par tautas kalpu atbildību

Saskaņā ar Satversmi, augstākā vara pieder tautai, un tautai ir tiesības tiesāt simt cilvēkus (Saeimu) un valdību, kam tā ir devusi pilnvaras. Šīs tiesības neviens nevar atņemt, kamēr vien Latvija tiek uzskatīta par demokrātisku valsti. Cilvēki, kuri apšauba tautas neapstrīdamās tiesības sodīt tos, kas tai kalpo, tīši vai netīši atsauc valsts pamatlikuma – Satversmes nolikumus. 

Valsts augstākā vara ir tauta, par to zemāks ir likumdevējs. Augstākās varas uzdevums un mērķis ir tautas dzīves līmeņa uzlabošana. Šī uzdevuma neizpildīšana ir noziegums tautas priekšā, izpildīšana – varoņdarbs. Tikai vēlētāji lemj, vai likumdevējs savas darbības laikā ir veicis varoņdarbu vai noziegumu. 

Šo iespēju vēlētāji saņems, kad Saeimas pilnvaru termiņa beigās, vēlēšanu laikā katrs vēlētājs kļūs par tiesnesi un tiesās deputātus par viņu darbu. Ja viņš uzskata, ka šie cilvēki, ir padarījuši viņa dzīvi labāku, deputātus un valdību gaida apbalvojums, piemēram, prēmija četru gadu algas apmērā. 

Ja vēlētājs uzskata, ka šie cilvēki ir bijuši neitrāli, nekādas sekas nav gaidāmas, taču, ja vēlētājs uzskata, ka deputātu un valdības vainas dēļ viņa dzīve ir kļuvusi sliktāka, vēlētājs piespriež deputātiem un valdībai brīvības atņemšanu uz laiku, ko viņi ir nostrādājuši Saeimā. 
Loma, ko ikviens pilsonis pilda tautas tiesā, līdzinās zvērinātā piesēdētāja uzdevumiem kriminālās tiesvedības ietvaros. Pirmkārt, viņš ir saimnieks, kas vērtē savu padoto darbu. Spriedumu par to, vai tautas kalpi ir vainīgi vai nav, izsaka tautas tiesas locekļi – vairāk nekā miljons „zvērināto piesēdētāju”, kuri, pamatojoties uz savu pārliecību un sirdsapziņu, lemj, vai deputāti ir vainīgi pie tā, ka vairākumam valsts pilsoņu dzīve ir kļuvusi sliktāka. 

Neskatoties uz to, ka ikviens tautas tiesas loceklis paudīs savu personisko viedokli par to, vai deputāti ir vainīgi pie tā, ka viņa dzīves līmenis ir pasliktinājies, vērtējums kopumā sniegs maksimāli objektīvu rezultātu.

Piemēram, ja 75% reģistrēto vēlētāju izlems, ka valdošā koalīcija ir pelnījusi sodu, visi bijušās Saeimas valdošās koalīcijas locekļi pēc vēlēšanām tiek pasludināti par noziedzniekiem. 

Tas ir, gadījumā, ja tauta atzīs Saeimas un valdības darbu par neapmierinošu, VISAI SAEIMAI UN VALDĪBAI PILNĀ SASTĀVĀ tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, kas līdzinās tās valdīšanas laikam, tas ir, uz 4 gadiem. 

Iespējams, virtuves strādniece, šoferis vai krāvējs nevar spriest par to, kas notiek valstī. Taču viņi var spriest paši par savu dzīvi, par to, vai tā kļuvusi labāka vai sliktāka. Tas ir vienīgais jautājums, ko viņi pārzina labāk, nekā jebkurš cits. Šajā jautājumā viņi ir taisnīgi tiesneši, un tas arī ir vienīgais jautājums, kurā viņiem nāksies paust savu viedokli. Tāpēc viņu piespriestais sods vai atalgojums būs taisnīgs un piemērots. 

Likuma „Par tautas tiesu” īpatnība ir tā, ka atbildība par noziegumu tautas priekšā iestājas deputātu darbību vai bezdarbības rezultātā, atšķirībā no pārējiem Krimināllikumā norādītajiem noziegumiem – atbildība par tiem iestājas pēc konkrētu darbību veikšanas (piemēram, zādzība, slepkavība, laupīšana, kukuļdošana amatpersonai utt.).

Vainīgais ir zināms – tie ir deputāti, bet tautas tiesas uzdevums ir noteikt, vai viņi ir vainīgi pie tautas dzīves pasliktināšanās vai uzlabošanās, — vai viņi ir izdarījuši noziegumu vai varoņdarbu. 

Ja valsts iedzīvotāju vairākums atzīmē, ka viņu dzīve ir kļuvusi sliktāka un tas, pēc viņu domām, ir noticis bez objektīviem iemesliem, pie tā neapšaubāmi ir vainīgi deputāti: pat ja pilsoņu dzīves līmeņa pasliktināšanās notikusi objektīvu apstākļu dēļ, tie nav pienācīgi un saprotami izskaidroti cilvēkiem, neskatoties uz ilgo laika periodu, ko patreizējie deputāti atrodas pie varas. 

Lai kāda būtu valdība, neapmierinātie atradīsies vienmēr, tāpēc nozieguma pazīmes (kāda cilvēka dzīves pasliktināšanās) vienmēr atradīsies. Tautas tiesas uzdevums ir noteikt, vai šī pasliktināšanās ir masveida parādība vai atsevišķs gadījums. Ja tā patiešām ir masveida parādība, tad valdības darbībās ir saskatāms nozieguma sastāvs. Ja tas ir atsevišķs gadījums, protams, — ne. 

Turklāt šobrīd valdība gadījumā, ja tā ir izvēlēta no jauna, uztver to kā absolūtu indulgenci par visiem pagātnes grēkiem. Savukārt vēlētājs vienkārši dod valdībai vēl vienu iespēju. 

Ja vērtējuma un jaunu vēlēšanu periodi būtu dalīti, tādas dilemmas viņu acīs nebūtu: valdības un Saeimas darbs jau būtu atzīts par neapmierinošu par ekonomikas sagraušanu un nepareizajām ekonomiskajām reformām, taču tas netraucētu cilvēkiem balsot par viņiem, ja vien nebūtu redzama kāda cita alternatīva. 

Vēlētājam vēlēšanu iecirknī saņemot deputātu vērtējuma projektu (atsevišķi no vēlēšanu biļetena), iespējams izvairīties no vēlētāju apmāna. Ja Saeima nav tikusi galā ar darbu, taču nav arī piemērotu kandidātu, tā saņem spriedumu „sodāma”, un sods, kas to gaida pēc jaunā darba termiņa, liks Saeimai strādāt daudz labāk, lai izpelnītos tautas piedošanu par izdarīto noziegumu. 

Taču, ja Saeimas darbības vērtējums netiek sniegts, kā tas notiek pašlaik, deputāti jaunās vēlēšanas mierīgi var uzskatīt par visu iepriekšējo grēku automātisku piedošanu. 

Dzīvē pastāvīgi rodas situācijas, kurā darbinieks (speciālists), kurš nav ticis galā ar savu uzdevumu, saglabā savu darba vietu dažādu iemeslu dēļ – pieredzes trūkuma, citu speciālistu trūkuma dēļ utt., taču priekšnieks uzskata par nepieciešamu viņu sodīt – samazināt prēmiju, noteikt soda naudu utt. Tātad „atkārtota ievēlēšana” ir viens, bet sods – pavisam kas cits. 

Atkārtota ievēlēšana nenozīmē pozitīvu vērtējumu. Tas vispār nav nekāds vērtējums. Negatīvs vērtējums (sods) neparedz obligātu atlaišanu (neievēlēšanu). 

Tāpēc, lai maksimāli vienkāršotu tautas tiesas procedūru, to iespējams apvienot ar vēlēšanām. Līdz ar to nebūs nepieciešami būtiski papildu izdevumi, — tas ir loģiski un acīmredzami. Taču vēlētājs iecirknī saņems ne tikai biļetenu ar kandidātu uzvārdiem, bet arī sprieduma projektu. 

Ja tautas dzīve uzlabosies neatkarīgi no likumdevēju pūlēm, taču viņi par to saņems atalgojumu, tas gan nav gluži taisnīgi, taču nekā briesmīga nav. Paveicies. Labāk lai necer uz veiksmi, bet gan domā, kā strādāt tālāk, lai izvairītos no nejaušībām. Taču, ja dzīves līmenis kļūs sliktāks no likumdevējiem neatkarīgu iemeslu dēļ, varētu domāt, ka sods nebūs gluži taisnīgs. Šeit mēs no jauna sastopamies ar to, ko tradicionālajās krimināltiesībās dēvē par netīšu kaitējumu. 

Ja lielākā daļa pilsoņu uzskata, ka deputāti par „objektīviem” apstākļiem dēvē to, kas patiesībā ir nolaidības, muļķības vai pat korupcijas rezultāts – valsts vara, kas nespēj sodīt īstos noziedzniekus, pati tiks sodīta, un tas būs tikai taisnīgi. Nu, bet ja iedzīvotāji būs tik aprobežoti, ka to nesapratīs, — vainīgi ir nevis viņi, bet gan vara. 

Tāpēc ir dota vara, lai iedzīvotājus padarītu gudrus.

Nebūs nekāda liela nelaime, ja tauta neņems vērā neliekuļotos likumdevēju apgalvojumus un paskaidrojumus un it kā netaisni tos sodīs. Tā nav netaisnība. Taisnīgi ir ar s...u lāpstu mēzt projām tos, kas plāno mazliet pagrozīties pie varas stūres un pēc tam savu stulbumu attaisnot ar „objektīviem” iemesliem. 

Par vēlētāju atbildību

Lai vēlētāju attieksme pret vēlēšanu procesu būtu pietiekami nopietna un atbildīga, jārada arī noteikts vēlētāju atbildības mehānisms. Starp citu, dažās valstīs likumdošanā iekļauts vēlētāju pienākums piedalīties balsošanā. Par šī pienākuma neievērošanu paredzētas dažādas sankcijas: soda nauda (Ēģipte, Turcija, Beļģija, Austrija), pārkāpējiem uz noteiktu laiku tiek atņemtas tiesības ieņemt amatu valsts un pašvaldību iestādēs (Argentīna). 

Līdzīgi noteikumi ir jāpieņem arī pie mums, tikai abas šīs sankcijas ir jāapvieno – par neierašanos vēlēšanās bez objektīva iemesla ir jānosaka ievērojams sods un jāatņem iespēja uz diviem vēlēšanu termiņiem ieņemt amatu valsts un pašvaldību iestādēs. 

Vēlētājs neiet uz vēlēšanām, jo saprot, cik bezjēdzīga ir šī nodarbe, neredz nekādu saikni starp viņa atdoto balsi un viņam vajadzīgo rezultātu. 

Vēl vairāk – viņš skaidri saskata deputātu kandidātu liekulību un politisko aprēķinu, kuri tikai nepieciešamības pēc aicina „paust tautas viedokli, tās izvēli, kas jāciena, lai kāda tā būtu.” 

Ja vien viņiem būtu kāda iespēja ieņemt viņiem vajadzīgos amatus bez vēlēšanām, viņi iztiktu bez jebkādiem komplimentiem tautai, viņi pat nepieminētu to. 

Pavisam citādi būs pēc tam, kad tiks pieņemts likums „Par tautas tiesu”. Pat doma par to, ka tava balss palīdz izlemt 100 cilvēku likteni, no kuru darba ir atkarīgs tavs paša un tavu tuvinieku liktenis, ka saskaņā ar tavu un simtiem tūkstošu tavu līdzpilsoņu lēmumu viņus būs iespējams nopietni sodīt vai apbalvot, padarīs došanos uz vēlēšanu iecirkņiem par interesantu un jēgpilnu nodarbi. 

Iespēju, ka neliels pulciņš pilsoņu sniegs neobjektīvu vērtējumu, mazinās tas, ka tautas tiesas spriedums stāsies spēkā, ja par to balsos nevis puse to, kas piedalās vēlēšanās, bet gan 75% valsts reģistrēto vēlētāju. Tādējādi tiks minimizēts iespējamais risks, — ka neliels pulciņš deputātu darbību „aizvainoto” varētu panākt to nosodīšanu tautas tiesā. 

Nenozīmīgs mazākums nespriedīs sodu mūsu visu ievēlētajiem deputātiem! 

Likums „Par tautas tiesu” ir jāveido tā, lai tautas tiesa nepārvērstos par demokrātisku dekorāciju, līdzīgu vispārējām vēlēšanām. Visu vēlētāju piedalīšanās tiesas procedūrā un sprieduma pasludināšanā, pamatojoties uz vēlētāja personisko viedokli par savas dzīves kvalitāti ievērojami mazina manipulāciju iespējas. 

Taču ar to nepietiek. Ir jāpatur prātā: likuma mērķis ir nevis likumdevēju iebiedēšana, bet gan darbspējīga valsts varas orgāna izveide, kas tiks galā ar tautas nosprausto uzdevumu — organizēt iedzīvotājus ar mērķi uzlabot tautas dzīvi. 

Likumdevējam ir jābūt kolektīvam, kā tas pašlaik notiek gandrīz visās valstīs, jo situācijā, ja runa ir par prāta, nevis par muļķības summēšanu, tad divas galvas patiešām ir labākas, nekā viena. Taču šim kolektīvajam prātam patiešām ir jānes atbildība par savas valdīšanas sekām, tas ir, jāsaņem sods par valdīšanas laikā pieļautajām kļūdām, un galvenais ir tas, ka tam ir jau pirms valdīšanas sākuma uzskatāmi jāizprot, kāds sods to gaida par kļūdām. 
Likumdevējs ir deputātu grupa, ko uz noteiktu laiku ievēl tauta. Ikviens deputāts tiek ievēlēts atsevišķi, taču likumus viņi izdod visas grupas vārdā. Šo likumu izpilde ir obligāta visas valsts teritorijā, neatkarīgi no tā, cik deputāti ir nobalsojuši par, cik – pret. Tātad nav iespējams vērtēt katra deputāta darbības rezultātus atsevišķi, deputātu sapulci ir jāuzskata par vienotu veselu — tāpat kā vienu cilvēku. 

Kolektīvā atbildība izraisa neizpratni un iebildumus pašu deputātu korpusa pārstāvju vidū. 

Tam deputātam, kurš nezina, kā rīkoties, lai tautai būtu vieglāka dzīve, ir jāiet atpakaļ uz savu institūtu, nevis jāsēžas deputāta krēslā. Ja neesi pārliecināts par to, vai tava balss tiks sadzirdēta un saprasta, neej uz Saeimu. Ir taču arī citas lietderīgas profesijas. Apgūsti kādu no tām. Cilvēkam ir jādara tas, ko viņš prot un nav jātraucē citiem. 

Ja kāds deputāts vēlas izvairīties no atbildības par tautas dzīves pasliktināšanos, paskaidrojot, ka, viņš, sak, esot balsojis pret tarifu celšanu, šādu paskaidrojumu ņemt vērā nav iespējams, jo šie cilvēki ir ievēlēti parlamentā nevis tāpēc, lai balsotu „par” vai „pret”, bet gan tālab, lai gūtu cilvēkiem nepieciešamos rezultātus. 

Ja tiek pieņemts likums, kas pasliktina cilvēku dzīvi bez objektīviem iemesliem, neskatoties uz viņu pretošanos, varam secināt, ka šie deputāti nav pietiekami pārliecinoši izteikušies pret to, nav pārliecinājuši savus kolēģus, nav pietiekami aģitējuši, un viņu atrašanās pie varas ir izrādījusies bezjēdzīga. Turklāt tāda deputāta vaina būs vēl smagāka. Viņa „dumjie” kolēģi varēja gluži vienkārši kļūdīties, bet viņš, zinādams, ka viņa argumenti ir pamatoti, nav pielicis visus spēkus, lai pārliecinātu pārējos. Un viņš ir pieļāvis, ka tiek pieņemts lēmums, kas nodara kaitējumu tautai. 

Ko veicinās kolektīvā orgāna kolektīvā atbildība?

Pirmkārt. Valsts likumdošanas orgānam vairs nenāksies uzklausīt murgainas idejas par „uzturēšanās atļauju kvotu” ieviešanu vai „soda palielināšanu par valodas likumu pārkāpumiem”. Svarīgi būs tikai tas, kā nekavējoties uzlabot tautas dzīvi un padarīt to drošāku. 

Otrkārt. Deputātu korpusu pametīs visi tie, kas nezina, ko darīt, lai tauta dzīvotu labāk, kas visus spēkus pieliek, lai izkalpotos sava saimnieka priekšā vai uzturētu savu popularitāti uz vēlētāju grupu emociju viļņa. 

Treškārt. Pašlaik deputāti ne vienmēr uzklausa viens otru: viņi izjūt nepatiku pret runātāju, atraida viņa idejas vai pat ir aizņemti ar savām darīšanām. Pēc tam, kad tiks pieņemts likums, viņi vēl joprojām var izjust viens pret otru, ko vien vēlas, taču viņi ieklausīsies viens otrā, jo nevarēs atļauties palaist garām kādu racionālu domu jebkura runātāja vārdos. Nav taču izslēgts, ka tukšu strīdu un ambīciju dēļ viņiem nāksies tupēt uz vienām nārām. 

Kolektīvās atbildības priekšā viņi būs tik vienoti, ka varēs nonākt pie lēmuma pieņemt likumus vienbalsīgi. 

Gadījumā, ja kāds no deputātiem-noziedzniekiem nolems pirms termiņa atteikties no savām pilnvarām, viņš saņems sodu, kas ir līdzvērtīgs deputāta krēslā pavadītajam laikam. 

Tuvojoties deputātu pilnvaru termiņa beigām, viņi, vērtējot savu darbu un tā rezultātus, apzinoties kļūdas, kuru dēļ iespēja visiem kopā saņemt negatīvu vērtējumu ir visai augsta, un pārdzīvojot par sāktajām, taču līdz galam nepabeigtajām iniciatīvām, var piedalīties kārtējās vēlēšanās. 

Gadījumā, ja viņiem izdosies izskaidrot savu pozīciju vēlētājiem, pārliecināt par savu darbību pamatotību, pareizi atklāt perspektīvas un pārliecināt par nepieciešamību ievēlēt viņus no jauna, iespējams sodu atlikt. 

Tādējādi vēlētājs varēs ņemt vērā izdarītā nozieguma raksturu un sabiedriskās bīstamības pakāpi: tautas dzīves pasliktināšanos, vainīgā – viņiem pazīstama cilvēka – personību, ieskaitot arī vainu mīkstinošos vai padziļinošos apstākļus – viņa paskaidrojumus, kas sniegti, tiekoties ar vēlētājiem, un masu medijos. 

Taču deputātam, kas pieļāvis tautas dzīves pasliktināšanos, ir jāattaisno izrādītā uzticība. Tā var izpausties kā sekmīgs darbs nākamā pilnvaru termiņa laikā – „pārbaudes laikā”. Kritērijs, kas ļaus spriest par to, vai izrādītā uzticība ir attaisnota, būs tas pats tautas spriedums kārtējās tautas tiesas laikā – „cienīgs saņemt apbalvojumu”, „ir pelnījis sodu”, „bez sekām”. 

Uz tautas tiesas jaunā sprieduma pamata – „cienīgs saņemt apbalvojumu” soda izciešana uz iepriekšējā sprieduma pamata „nosacīti notiesātajam” deputātam tiek atcelta kā cilvēkam, kas attaisnojis tautas uzticību. Tiesa, šajā gadījumā viņš prēmiju nesaņems. 

Gadījumā, ja tautas tiesas jaunais spriedums pauž „bez sekām”, agrāk saņemtā soda termiņš tiek uz pusi saīsināts – šāds spriedums liecina, ka deputāts daļēji ir izpircis savu vainu tautas priekšā. 

Iespējams arī „nosacīti notiesātajam” deputātam visnelabvēlīgākais variants – ja viņa rīcība (vai bezdarbība) kārtējo reizi ir novedusi pie tautas dzīves pasliktināšanās. Šādā gadījumā viņam nāksies sēdēt nevis 4, bet gan 8 gadus. 

Protams, viņš var pamēģināt kārtējo reizi piedalīties vēlēšanās, taču vai viņš spēs no jauna pārliecināt vēlētājus par savām spējām? 4 gadi ir ilgs laiks, kur nu vēl 8 gadi. Šajā laikā izaugs jauni vēlētāji, kuri nav deputātu pazinuši, parādīsies jauni sāncenši, mainīsies vēlētāju gaume un vēlmes, priekšvēlēšanu cīņas metodes utt. 

Otrkārt, kārtējā neveiksme pēc pilnvaru temiņa beigām var paildzināt cietumsodu uz laiku no 8 līdz 12 gadiem. Tas ir ļoti, ļoti nopietni.

Šī iespēja tikt ievēlētam atkal un atkal pat gadījumā, ja likumdevējs ir saņēmis negatīvu spriedumu, ir lieliska atbilde visiem kolektīvās atbildības pretiniekiem. 

Jā, visi deputāti nes kolektīvu atbildību tautas priekšā, jā, viņi visi kopā tiek pasludināti par noziedzniekiem vai varoņiem, neatkarīgi no personiskās aktīvās līdzdalības vai neiesaistīšanās likumdevēja orgāna darbībā. Taču katrs deputāts var atlikt vai pat atcelt sprieduma izpildi sev personīgi. Šim nolūkam viņam ir jāpārliecina vēlētāji par to, ka tieši viņš nav vainīgs pie tā, ka tautas dzīve ir kļuvusi sliktāka, ka apstākļi ir bijuši nepārvarami. 

Jāpiebilst, ka solidārā (kolektīvā) atbildība nav nekas jauns ne tikai krimināltiesību vēsturē, bet arī patreizējā ekonomiskajā vidē. 

Jāatzīmē, ka likumam „Par tautas tiesu” nav nekāda atpakaļejoša spēka, tāpat kā visiem pārējiem likumiem. 

Nu, bet „uzkodām” – aptuvens likuma „Par tautas tiesu” melnraksts 

1. Likuma mērķis

1.pants. Likuma mērķis ir sniegt Latvijas Republikas tautai iespēju apbalvot un sodīt Saeimas un Ministru kabineta locekļus un likt viņiem nodrošināt tautai konstitucionālo aizsardzību un dzīves uzlabošanos.

2. Noziegums un varoņdarbs

2.pants. Tautas dzīves līmeņa pasliktināšana bez objektīviem iemesliem ir noziegums pret tautu, dzīves līmeņa uzlabošana – varoņdarbs.

3. Noziedznieki un varoņi

3.pants. Saskaņā ar šo Likumu (2.pants) visi Saeimas un Ministru kabineta locekļi bez izņēmuma tiek pasludināti par noziedzniekiem vai varoņiem saskaņā ar viņu pārvaldes rezultātiem.

4. Nozieguma vai varoņdarba atzīšana

4.pants. Saeimas un Ministru kabineta locekļu noziegums vai varoņdarbs tiek atzīts tautas tiesas laikā. Katrs vēlētājs pauž savu gribu šajā jautājumā, pamatojoties tikai uz savu pārliecību par Latvijas valdības vainu un nopelniem.

5. pants. Tautas tiesa pār Saeimas un Ministru kabineta locekļiem norit jauno Saeimas vēlēšanu laikā.

6. pants. Vēlēšanu laikā katrs vēlētājs, kas ieradies vēlēšanu iecirknī, kopā ar biļetenu saņem Saeimas un Ministru kabineta locekļiem izsakāmā sprieduma projektu. Spriedumā ir trīs punkti: „Cienīgs saņemt apbalvojumu”, „Pelnījis sodu”, „Bez sekām”. Ar slēgtās balsošanas palīdzību vēlētājs norāda savu lēmumu.

7. pants. Ja 75% reģistrēto vēlētāju izlemj „Pelnījis sodu”, visi Saeimas un Ministru kabineta locekļi pēc Saeimas vēlēšanām tiek pasludināti par noziedzniekiem.

Ja 75% reģistrēto vēlētāju izlemj „Cienīgs saņemt apbalvojumu”, visi Saeimas un Ministru kabineta locekļi tiek pasludināti par varoņiem.

Ja neviens no šiem lēmumiem nesavāc 75% reģistrēto vēlētāju balsu, tautas lēmums tiek uzskatīts par atzinīgu bez apbalvojuma („Bez sekām”).

5. Sods un apbalvojums

8. pants. Saeimas deputātus un Ministru kabineta locekļus – noziedzniekus divu nedēļu laikā pēc jaunās valdības pilnvaru saņemšanas arestē IeM darbinieki. Viņi tiek ieslodzīti brīvības atņemšanas iestādēs uz laiku, kas līdzinās valsts pārvaldes orgānos faktiski nostrādātajam laikam.

9. pants. Sprieduma izpilde var tikt:

— atlikta, ja Saeimas deputāts ir ievēlēts no jauna;

— atcelta, ja Saeimas loceklis ar atliktu spriedumu jaunajā tiesā saņem spriedumu „Cienīgs saņemt apbalvojumu”;

— uz pusi samazināta, ja Saeimas loceklis ar atliktu spriedumu jaunajā tiesā saņem spriedumu „Bez sekām”. 

Tautas tiesas piespriestais sods tiek summēts.

10. pants. Ja vēlētāji pieņem spriedumu „Bez sekām”, LR valsts pārvaldes augstāko orgānu locekļi, kam nav agrāk piespriests sods, savu amatu atstāj bez sekām.

11. pants. Ja tautas tiesa atzīst, ka Saeimas deputāti un Ministru kabineta locekļi ir „Cienīgi saņemt apbalvojumu”, visi LR valsts pārvaldes augstāko orgānu locekļi, kam nav agrāk piespriests sods saskaņā ar šo likumu, tiek apbalvoti ar prēmiju 4 gadu darba algas apmērā un tiek apbalvoti ar Trīszvaigžņu ordeni.

6. Likuma darbības termiņš

12. pants. Saskaņā ar šo Likumu noziegumam nav noilguma termiņa. No jauna atklātu apstākļu gadījumā ar referenduma lēmumu tautas tiesa no jauna var izskatīt iepriekšējo sasaukumu un vēlēšanu rezultātus, un gadījumā, ja tautas spriedums atšķiras no iepriekšējā, LR valsts pārvaldes augstāko orgānu locekļi var tikt reabilitēti, sodīti vai apbalvoti. 

7. Likuma darbības nenovēršamība

13. pants. Saskaņā ar šo likumu par vainīgām atzītās personas netiek apžēlotas vai amnestētas.

14. pants. Izvairīšanās no tautas tiesas vai tās sprieduma izpildes ir īpaši bīstams noziegums, kas tiek sodīts saskaņā ar likumu.

15. pants. Ja Saeimas deputāti un Ministru kabineta locekļi, kas tiesājami saskaņā ar šo Likumu, mēģina jebkādā veidā izvairīties no tautas tiesas, divu mēnešu laikā pēc tiesas konstitucionālā termiņa viņi tiek atzīti par noziedzniekiem, kam nekavējoties jāsaņem sods. 

16. pants. Ja atsevišķi Saeimas deputāti un Ministru kabineta locekļi cenšas izvairīties no tautas tiesas piespriestā soda, viņiem ir jāsaņem sods.

8. Likuma negrozāmība

17. pants. Šis Likums tiek pieņemts referendumā un tā grozījumi ir pieļaujami tikai ar atbilstošu visas tautas lēmumu.