Krievijas parlamenta augšpalāta ir devusi atļauju prezidentam Putinam ievest Krievijas karaspēku Ukrainas teritorijā. Puse Ukrainas šo ziņu sagaidīja ar aplausiem.
 
Vjačeslavs Kņazevs, mūsu spīkeris no Krimas, naktī pastāstīja, ka Krimā cilvēki ir saukuši „Urā!” un apskāvušies. Doņeckā, Dņepropetrovskā, Harkovā un vēl dažos apgabalu centros valsts dienvidaustrumos tauta ir padzinusi no administrāciju ēkām aizbarikādējušos tajās banderiešus un Ukrainas karogu vietā pacēlusi Krievijas karogus.
 
Jaunizceptais Ukrainas nācijas līderis, kādreizējais bokseris Kličko histēriski drebošā balsī pieprasīja izsludināt vispārēju mobilizāciju. Premjerministra Jaceņuka rokās kūp klausules — viņš ir apzvanījis visus Valsts departamenta, Drošības padomes un Eiropas Komisijas kabinetus ar bļāvieniem: „Palīdziet, labie ļaudis!” Visi progresīvie masu mediji dienu un nakti auroja: ka-a-arš!
 
Nu, tagad varu droši apgalvot: nekāda kara nebūs. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Varbūt pamēģināsim vispirms padomāt, KAS tad īsti karos ar Krieviju? Kāds SPĒKS?
 
 
1. variants — NATO
 
Interesanti gan — kāpēc? NATO komandē ASV, bet patreizējā situācija Ukrainā ir tieši tāda, kādu to gribēja panākt ASV. Mūsu amerikāņu draugu galvenais mērķis ir nolikt lielu un smirdīgu kaku Eiropas durvju priekšā. Īsts viņu roku šedevrs ir Dienvidslāvija. Nu, no Ukrainas īsta Dienvidslāvija gan neiznāks, bet kaut kas jau būs...
 
Turklāt NATO nav īsti iemācījusies karot ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Pabumbot nabadzīgo Afganistānu vai nelaimīgo Irāku — to jau var, it īpaši, ja lietā tiek likti bezpilotu iznīcinātāji. Bet sastapties ar spēcīgu pretinieku... Gruzijā jau pamēģināja... Fucking shit!
 

2. variants — Ukrainas armija
 
Ukrainas armija — tas ir pavisam īpašs stāsts. Mans paziņa — Padomju armijas virsnieks Ukrainas armijā dienēja pēdējos piecus gadus līdz dembelim (tā nu sagadījās). Viņš stāstīja, ka Padomju armija gan nebija nekāda ideālā, taču bardaks, ar kādu viņam nācās saskarties „незалежна” Ukrainā, viņam ne sapņos nebija rādījies. Vārdu sakot, valstī, kur jau 23 gadus par lielāko varoņdarbu tiek uzskatīta zādzība, armija principā nav cīņasspējīga.
 
Spilgts piemērs: pirms divām nedēļām zvanu viņam pa Skype (viņš dzīvo Ļvovā). Jautāju: „Kā veicas?”
 
— Nu, tā, — viņš atsaucas. — Skatos pa logu, kā deg mana kādreizējā armijas daļa.
— Kas noticis?
— „Banderlogi” (tā pašlaik Ukrainā tiek dēvēti jaunie banderieši) ieradās, kareivjus un virsniekus izdzina uz ielas, izlaupīja ieroču noliktavu, bet ēkas aizdedzināja...
— Patiešām, neviena šāviena pat nebija?
— Kurš tad gribēs asinis liet par tādu niecīgu algu? Visiem nospļauties...
 
Un vēl jāpiebilst: Ukrainas armijā lielākā daļa kareivju un jaunāko virsnieku ir cēlušies nevis no „banderiešiem”, bet gan no Ukrainas dienvidaustrumu rajoniem. No tiem, kurus „heilropeiskie” rietumnieki un „kreatīvie” kijevieši uzskata par „sovkiem un ubagiem”. Nu, kā jums šķiet? Vai viņi ies liet asinis par „oranžajiem” ideāliem? Šaubos gan...
 
 
3. variants — milicija, iekšējie karaspēki
 
Viņi pašlaik ir pazemoti līdz pēdējam — tagad šie cilvēki pat baidās miliča formā uz ielas iziet. „Kārtību” valstī sargā „banderlogi” ar nūjām — viņiem acīs labāk netrāpīties. Krievijas migrācijas dienests ir paziņojis, ka šobrīd uz Krieviju ir devušies aptuveni 150 tūkstoši Ukrainas pilsoņu. Lielu daļu no viņiem veido bijušie miliči un viņu ģimenes locekļi. Nē, viņi karot neies.
 
Miliči arī karot neprot. Viņu uzdevums ir sargāt sabiedrisko kārtību, nevis šaut no lielgabaliem un ložmetējiem. Jā, Ukrainā bija arī cīņai gatava vienība — nelaimīgais „Berkuts”. Taču tagad viņi drīzāk ies cīņā Krievijas pusē, nevis sargās „banderlogu” valdību. Krimā (Doņeckā, Harkovā utt.) „berkutieši” pašlaik aktīvi atbalsta Ukrainas pievienošanos Krievijai.
 

4. variants — „Labējā sektora” kaujinieki
 
Te nu jautājums ir interesants. Šajā komandā ir 2,5 — 3 tūkstoši prasmīgu cīnītāju. Mēs visi redzējām, kā viņi rīkojās Maidanā. Šos puišus militarizētajās nometnēs Lietuvā un Polijā ir kārtīgi apmācījuši amerikāņu specdienestu instruktori. Principā, tas ir reāls spēks.
 
„Labējā sektorā” ir arī 15 — 20 tūkstoši jauniešu un pusaudžu — banderiešu modernā Hitlerjugend. Viņi karot neprot, taču burtiski kaist vēlmē, ko radījis viņu klīniskais, plaši pielietotā lozunga „Varoņiem — slava!” izraisītais stulbums. Tādi itin labi noderēs kā lielgabalu gaļa un CNN fotogrāfiju modeļi — kādam taču vajadzēs fotogēniski gulēt asiņu peļķē ar izgāztām zarnām.
 
Bet... „Labējā sektora” kaujinieki ir profesionāļi, tātad viņi neies karot par velti. Maidanā viens ierindas kaujinieks „sponsoriem” izmaksāja 100 līdz 150 dolārus dienā, komandieris — 300 līdz 500 dolārus. Ar noteikumu, ka neviens viņus neapšaudīs ar īstām patronām. Bet krievu jūras kājnieks no Sevastopoles (ja tā notiks) šaus, ilgi nedomādams, un trāpīs.
 
Cik tad pasūtītājiem (ja tādi atradīsies) izmaksās „Labējā sektora” pakalpojumi īstā karā? Baidos, ka naudas viņiem nepietiks. Nez vai „banderlogi” ies pa īstam asinis izliet. Pretī ložmetējiem viņi neies pat par lielu naudu. Cik zinu, ASV budžetā nav ierēķināts īsts karš pret Krieviju.
 
 
Bērni pret pieaugušajiem
 
30 gadus vecs sportists jau ir veterāns. Visi rekordi parasti tiek uzstādīti, kad pinnes vēl nav īsti no sejas pazudušas. Taču karā parasti uzvaru gūst pieauguši onkuļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir ko zaudēt. Viņi cīnās par savu dzimto māju, ģimeni, bērniem. Atšķirībā no sārtvaidzīšiem — zēniem, viņi patiešām karo nopietni.
 
Vakar informatīvās aģentūras visu dienu raidīja kadrus no Ukrainas dienvidaustrumiem — par to, kā „banderlogu” sērga tiek izdzīta no valsts iestādēm. Trīs mēnešus r-r-revolucionārajā Kijevā „maidana-disenē” lēkāja piņņaini puikas. Viņi tur skata pēc „uzvarēja”. Pēc tam tie paši „maidauņi” devās uz Doņecku „nostiprināt uzvaru”. It kā jau nostiprināja, kaut ko ieņēma...
 
Bet vakarā (pēc darba) sanāca pieauguši vīri, sadeva oranžajiem jaunuļiem pa purnu un ar spērieniem padzina uz mājām... Bez dziesmām, bez dejām, bez ārzemju emisāriem ar pīrādziņiem, bez degošām riepām. Lai rietumnieku „banderlogi” pie viņiem vairs nelīstu, viņi uzvilka virs valdības ēkām Krievijas karogus. Prieks skatīties!
 
 
Kurš sargās dzimteni?
 
Noskatījos janvāra un februāra kadrus no Maidana, kur neapbruņotie iekšējo karaspēku kareivji tika apmētāti ar akmeņiem un Molotova kokteiļiem. Redzēju kadrus, kur šie zēni ar apdegumiem, izsistām acīm, ar lauztām rokām un kājām gulēja slimnīcā. Jāsaka, ka puišu sīkstums mani pārsteidza. Trīs mēnešus stāvēt neapbruņotiem salā pret banderiešu izdarībām...
 
Vai zināt, kad es sapratu, ka mūsdienu „banderlogu” Ukrainā būs iespējams ievest jebkādu karaspēku un armija neies to aizstāvēt? Kad ieraudzīju kadrus, kuros par zvēriem kļuvušie „maidauņi” piekāva ukraiņu kareivjus un miličus, piespieda mesties ceļos un zvērēt. Un visos Ukrainas televīzijas kanālos tika izbaudīta „nelietīgo berkutiešu” pazemošana.
 
Starp citu, „berkutiešu” starp viņiem nebija daudz. Īpašo uzdevumu vienību „Berkuts” veido trīs tūkstoši cilvēku. Maidana apķēdējumā stāvēja iekšējā karaspēka vienības. Par viņiem ņirgājas prātu zaudējušie „banderlogi”.
 
Un neviens no pašu tautas, no ukraiņu tautas pat nemēģināja apturēt idiotus un aizstāvēt SAVU armiju. Pateikt: „Tie taču ir kareivji, viņi godīgi pildīja saņemto pavēli, viņus nodeva ģenerāļi-prezidenti un pārēji neģēļi. Viņi stāvēja (no jūsu viedokļa) nepareizajā pusē, taču viņi bija uzticīgi zvērestam, ko devuši MŪSU dzimtenei...” Neviens neteica: „Atjēdzieties!” Apkārt dejoja un priecājās oranžbrūnie mērgļi.
 
Tad es, kā cilvēks, kurš ir dienējis armijā, kā virsnieks, sapratu, ka es neietu aizstāvēt TĀDU „dzimteni”.
 
Lai tā deg zilās ugunīs!