Ziņa par to, ka lietuviešu skolēnu elektroniskajās dienasgrāmatās ir pazuduši vārdi „tēvs” un „māte”, ko aizstājuši „1. vecāks” un „2. vecāks” zibens ātrumā aplidoja masu medijus un sociālos tīklus. Tā nav lietuviešu ierēdņu pašdarbība — viņi tikai pilda Eiropas Padomes rekomendācijas.
 
2010. gadā publiskotajā EP lēmumā teikts, ka vārdu „tēvs” un „māte” lietošana ir seksisma izpausme. Novācijas iniciatori bija šveiciešu sociālisti — Šveicē šie „seksiskie” termini no oficiālās apgrozības dzēsti jau pirms vairākiem gadiem.
 
Dīvaini, taču šķiet, neviens nav pievērsis uzmanību tam, ka šī reforma precīzi atbilst slavenajā Oldesa Hakslija antiutopijā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” aprakstītajai. Pagājis jau labs laiciņš, kopš to lasīju, detaļas ir piemirsušās, taču nesen noskatījos pēc grāmatas motīviem uzņemto filmu un biju pārsteigts par Hakslija pareģošanas spējām — „Brīnišķīgā jaunā pasaule” ir uzrakstīta 1932. gadā, vairāk nekā pirms 80 gadiem!
 

Te būs fragments no grāmatas, kurā studenti kautrējas izrunāt vārdus „tēvs” un „māte”, jo tie ir atzīti par nepieklājīgiem:
 
„Un kas ir "vecāki"? — IAD noprasīja.
Iestājās neveikls klusums. Vairāki zēni nosarka. Viņi vēl nebija iemācījušies novilkt svarīgo, taču nereti gaužām smalko robežu starp neķītrību un tīro zinātni. Beidzot vienam pietika dūšas pacelt roku
— Cilvēki senāk bija… — Viņš sastomījās; vaigos saplūda asinis. — Nu, viņi bija dzīvdzemdētāji.
— Pilnīgi pareizi. — Direktors atzinīgi pamāja.
— Un, kad bērni tika izlieti…
— Piedzima, — atskanēja labojums.
— Nu, tad viņi bija vecāki — tas ir, ne jau bērni, protams; tie otrie. — Nabaga zēns bija galīgi apmulsis.
— Vārdu sakot, — direktors rezumēja, — vecāki bija tēvs un māte. — Neķītrība, kas patiesībā bija zinātne, ar blīkšķi iekrita zēnu novērsto skatienu klusumā.”
 

Bet šeit — par juvenālo justīciju:
 
“— Māte, — viņš skaļi atkārtoja, nostiprinādams viņu apziņā šo zinātnes mācību; un, atzvilis krēslā, ar svinīgu nopietnību piebilda: — Tie ir nepatīkami fakti; es to zinu. Tomēr nepatīkama ir lielākā daļa vēstures faktu. /.../ Jums jāpatur prātā, ka tajos rupjas dzīvdzemdētāju vairošanās laikos bērnus vienmēr audzināja vecāki, nevis Valsts Apstrādes centri.”
 
Rakstnieku-futurologu sacensībās Hakslijs neapšaubāmi ir apsteidzis Orvelu. Orvels nākotni veidoja, vadoties no pagātnes un tagadnes realitātes, savukārt, Hakslijs izmantoja nevis faktus, bet gan sava laika modernās idejas — intelektuālos asnus, kas vēl tikai gaidīja iespēju pāraugt faktos.
 
Orvels pārvērtēja vardarbības lomu nākotnes totalitārajās sistēmās un pamatīgi kļūdījās attiecībā uz seksu. Viņš uzskatīja, ka seksuālā brīvība un totalitārisms nespēj eksistēt līdzās, — tie vienmēr konfliktēs. Hakslija romānā seksuālā brīvība un totalitārisms lieliski sadzīvo. Rupja fiziska vardarbība nav vajadzīga — to aizvieto medicīniskas manipulācijas un propaganda. No cilvēka var izliet jebko, kas vajadzīgs valsij. Nav vajadzīgi ne nāves sodi, ne cietumi, ne policistu steki.
 

Minēšu vēl kādu fragmentu no Hakslija romāna, kurā precīzi uzminēts, kā nākotnē skolā noritēs seksuālās apgaismošanas mācību stundas:
 
„No netālā krūmāja iznāca kopēja, pie rokas vezdama mazu zēnu, kurš iedams vēkšķēja. Viņiem pa pēdām sekoja izbijusies meitenīte.
— Kas noticis? — direktors noprasīja.
Kopēja paraustīja plecus. — Nekas sevišķs, — viņa atbildēja. — Tikai šis puika atsakās piedalīties parastajā erotiskajā spēlē. To es dažreiz biju ievērojusi jau agrāk. Un šodien atkal. Un nupat viņš saka brēkt… /…/ Tāpēc es vedīšu viņu iekšā, pie Psiholoģijas direktora asistenta. Tikai lai noskaidrotu. vai nav nekādu noviržu no normas.
Direktors noraudzījās viņai nopakaļ un pēc tam pievērsās studentiem. — Tas, ko sacīšu jums tagad, varbūt šķitīs neticami. /…/ Viņš izpauda satriecošo patiesību. Ļoti ilgu laiku pirms Mūsu Forda un pat dažu vēlāko paaudžu mūža garumā erotiskas rotaļas starp bērniem tika uzskatītas par nenormālām (atskanēja smieklu šaltis) un ne tikai par nenormālām, bet pat par amorālām (nē!) un tāpēc tika bargi aizliegtas.
Klausītāju sejās vīdēja pārsteiguma pilna neticība. Nabaga mazulīšiem neļāva izklaidēties? Viņi nespēja tam noticēt.”
 

Tāpēc, godātie „dzīvdzemdētāji”, laipni lūdzam iemiesotajā antiutopijā! Grāmatā „Brīnišķīgā jaunā pasaule” autors daudzviet ir trāpījis „desmitniekā”, es izvēlējos tikai dažus citātus. Starp citu, iesaku noskatīties ekranizāciju. 1998. gadā uzņemtā filma saucas tieši tāpat — „Brīnišķīgā jaunā pasaule”. Ceru, ka jūs izjutīsiet veselīgu riebumu pret „gaišo rītdienu”, pretī kurai mūs ved, turot aiz rokas.
 
Vēl kāds romāns-antiutopija, kurā pārsteidzoši precīzi aprakstīta homoseksuālisma sociālā loma, ir Entonija Bērdžesa „Alkstošā sēkla” (The Wanting Seed). Plašam lasītāju lokam ir pazīstams cits Bērdžesa romāns — „Mehāniskais apelsīns”. Viens no romāna varoņiem, Dereks Frosts, auglīgs heteroseksuāls tēviņš, izliekas par homoseksuālistu karjeras dēļ.
 
„Viņš gāja, pasitis portfeli padusē, mirdzinādams gredzenus izstieptajos pirkstos un kaut ko aizrautīgi stāstīdams savam elegantajam kolēģim. Beatrise-Džoanna vēroja šo lielisko homoseksuālista parastās uzvedības imitāciju — Dereka publisko tēlu — un ar grūtībām valdīja augošo nicinājumu. Viņa jau dzirdēja aprautus vārdus; viņa kustībās bija dejotāja grācija. Un neviens, izņemot viņu, nezināja, kāds satīrs slēpjas aiz šī bezdzimuma radījuma ārienes. /.../ Dereks Fokss atvadījās no kolēģa („Ļoti interesants piedāvājums, dārgais. Mēs noteikti rīt kaut ko izdomāsim”) un ar viltīgu sejas izteiksmi paplikšķināja viņam pa pēcpusi.”
 
Savukārt Dereka brālis Tristams cieš neveiksmi karjerā savas normālās orientācijas dēļ. Viņa priekšnieks norāda citus darbiniekus, kas kandidē uz augsto posteni skolas administrācijā. Lielākā daļa no tiem ir „homo”, tātad ir atbilstošāki amatam.
 
Gribot negribot prātā nāk doma: varbūt lielākā daļa personāžu, kas pašlaik svinīgi organizē savu coming-out (t.i., publiski paziņo par savu netradicionālo seksuālo orientāciju), ir nevis dabiski homoseksuālisti, bet gan „homo” karjeras dēļ? Parīzes, Berlīnes, Cīrihes mēri... Kurš nākamais? Visi uzskata par savu pienākumu paziņot pasaulei par savu seksuālo orientāciju, ko vairs pat mute neveras saukt par „netradicionālu” — Eiropas ierēdņu un augsta ranga politiķu vidū tā ir pavisam tradicionāla.
 
Grāmata „Alkstošā sēkla” ir rakstīta pirms 50 gadiem. No mūsdienu eiropiešu viedokļa, tās satīriskais patētisms ir neapšaubāma „homofobijas” un „rasisma” izpausme. Pasaka ir kļuvusi par patiesību.
 

*  *  *
 
Atgādināšu, ka Latvijā pašlaik turpinās parakstu vākšana par grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” piedāvā izdarīt divus grozījumus šajā likumā.
 
Pirmkārt: „Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs dzimumaudzināšanai jābūt balstītai uz Latvijas Republikas Satversmes 110. panta. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”
 
Otrkārt: „Bērnu kā dalībnieku vai skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma.”
 
Par šiem grozījumiem iespējams parakstīties pie jebkura Latvijas notāra (notāru saraksts, ofisu adreses un darba laiks ir norādīts vietnē notars.lv). Paraksta cena — 2 eiro 84 centi. Ja radušies jautājumi, zvaniet pa tālr. 25708484 vai rakstiet mums uz e-pastu: norma.tradicija@gmail.com.