Godātie lasītāji! Vakar saņēmām kārtējo vēstuli no ārzemēm. Šoreiz tā nākusi no Francijas. Autori — emigrante, „komunikāciju konsultante” un politologs, tīrasiņu francūzis — piedāvāja mums „bez atlīdzības” (tas ir, par velti) rakstu par to, ka Eiropā ir jāuzlabo Krievijas imidžs. Citādi mūsu valsts vietējos plašsaziņas līdzekļos tiek atainota kā ļauna un agresīva diktatūra, un valsts kanālos notiek pret Krieviju atklāti vērsta propaganda.

— Neapšaubāmi, Krievijas valdība var arī turpmāk ignorēt to, ka ar katru gadu Krievijas tēls ārzemēs arvien vairāk pasliktinās, — brīdina  politologs un komunikāciju speciāliste. — Taču tādā gadījumā nāksies samierināties ar to, ka Krievijas prezidenta vizīte Parīzē notiek gandrīz vai paslepus, un Fransuā Ollands sniedz visai atturīgus komentārus.

Taču atturīgie Francijas prezidenta komentāri nebūt nav briesmīgākais sods, kas mums draud par imidža ignorēšanu. Tā rezultātā Eiropas valstu līderi „ir spiesti minimizēt ekonomisko un politisko sadarbību ar Krieviju”. Autori secina, ka šī iemesla dēļ mūsu valsts ir ārkārtīgi ieinteresēta „komunikāciju stratēģijas izstrādē” un „maksimāli vispusīgas un objektīvas informācijas sniegšanā” Eiropas sabiedrībai.
 
...Ja vēlaties zināt, kas šeit patiesībā ir ieinteresēts un par ko, tad aprunāsimies par šo tēmu. 

Pēc būtības raksts ir parasts emigrantu mēģinājums pastāstīt par savu komunikāciju superspēku. Tādus rakstus mēs saņemam kaudzēm — pa simtam mēnesī. Jāsaka, ka starp mūsu kādreizējiem līdzpilsoņiem, kuri pārvākušies uz pastāvīgu dzīvi Eiropā, kur valda Dzīves Līmenis, ir milzum daudz tādu, kas vēlas nopelnīt mazliet rubļu, „uzlabojot šeit Parīzē” pamestās  Dzimtenes imidžu. Vai, piemēram, „kļūt par tiltu starp Krieviju un Rietumiem”.
 
Taču mūs interesē kas cits. Visi šie emigrantu sapņi par starpnieka lomu spilgti demonstrē eiropeisko domāšanu un eiropeisko pieeju. Īsāk sakot, šie eiropieši piedāvā Krievijai risināt eiropiešu masveida apziņas problēmas, ko sev radījuši paši eiropieši.
 
Pretrunas ir acīmredzamas. Ja Eiropas valstu līderiem nepieciešama draudzība un sadarbība ar Krieviju, principā, viņiem pašiem vajadzētu radīt tās pozitīvo imidžu, nevis laist pa saviem valsts kanāliem pret Krieviju vērstu propagandu.
 
Nu, bet ja Eiropas līderiem draudzība un sadarbība ar Krieviju nav vajadzīga, tad piedāvājums iztērēt Eiropā pēc iespējas vairāk naudas, lai neitralizētu tās radīto pretkrievijas propagandu, -  tā ir tīrā izspiešana, turklāt vēl dīvaina: „Nu, uz priekšu, pamēģiniet mūs pārliecināt, bet mēs vēl kaut ko par jums izdomāsim.” Gluži kā „maksāt un nožēlot grēkus”, tikai ar zināmu finesi — „maksāt un taisnoties”.
 
Taču vissvarīgākais ir pavisam kas cits. Sniegt „pilnīgu un objektīvu informāciju par sevi” Rietumvalstu oficiālā pasaules uzskata ietvaros ir pilnīgi bezjēdzīgi. Jā, mūsu valsts bruņojas. Jā, laulību homoseksuāļu starpā pie mums nav un nebūs. Jā, pie mums sēž cietumā par gopaku baznīcā. Jā, Ziemeļkaukāzs nu nekādi nav kļuvis par „neatkarības citadeli”. Un Krievija nedomā atdot Sīriju Rietumu un teroristu aliansei.
 
Būtu muļķīgi mēģināt pārliecināt Rietumu oficiālās aprindas par to, ka tā nav, jo tie būtu meli. Ja teiksim patiesību, tad pasaulē, kur neapbruņota Krievija ir laba lieta, kur Kaukāza emirāts ir laba lieta, homoseksuāļu laulības ir labas, gopaks baznīcā ir labs un teroristu uzvara ir laba, mēs būsim un paliksim ļaunums.

Tāpēc patiesībā vienīgais, kas būtu nepieciešams — ņemt un ar ideoloģiskām formulām noformēt to pasaules skatījumu, ko valsts sev jau ir iezīmējusi, iespējams, apzināti, varbūt arī instinktīvi. Lieta tāda, ka visu iepriekšminēto „ļaunumu” atbalsta lielākā mūsu valsts iedzīvotāju daļa — tieši tam jau ir domātas sociālās aptaujas. Starp citu, arī pašā Eiropā, kad oficiālais viedoklis neaizmiglo masu patieso balsi, Krievija šīm masām jau sāk patikt par visu iepriekšminēto. Bez jebkādām komunikāciju tehnoloģijām un politoloģiskām izvirtībām.
 
Ja nu patiešām vajag kaut ko piedāvāt attīstītajām Eiropas valstīm, tas tas ir šis krievu pasaules skatījums. Bez kautrēšanās un Eiropas speciālistu palīdzības, kuri spēj runāt tikai no sava skatupunkta. Kā normālu cilvēcisko vērtību sprediķi pirmatnējo tautu vidū, kas apmaldījušās dīvainos rituālos un elites viltīgajās shēmās.
 
Starp citu, lai to izdarītu, nevajag atrauties no mūsu pašu daudzo problēmu risināšanas, —  mūsu problēmas arī ir nozīmīgas, lai arī atšķiras no mēģinājumiem svešā pasaules skatījumā parādīt, cik labi mēs esam.

Galu galā, jo vairāk viņu valdošā elite savām tautām stāstīs baismīgo patiesību par mūsu tolerances trūkumu, militāro spēku un nepaklausību ASV, jo vairāk tā palīdzēs mūsu imidžam.