Iestāšanās eirozonā iezīmē Latvijas integrācijas ES noslēgumu. Plaši izplatīts ir mīts par to, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē pilnīgu patstāvības zaudējumu — sak, visiem ir jāievēro noteikumi un jāpieturas pie vienotas politikas. Patiesībā tā nav. Ikviena ES dalībvalsts, kas noteiktās sfērās ievēro kopējos noteikumus, tomēr realizē pati savu politiku un cenšas sasniegt pati savus mērķus.
 
Valstu kompetencē joprojām paliek būtiskākie jautājumi, tāpēc dalība ES sniedz atšķirīgus rezultātus. Piemēram, Īrijā, kas pirms dažiem gadu desmitiem bija pavisam atpalikusi (no eiropiešu viedokļa), ekonomikas līmenis ir pārsniedzis vidējos rādītājus, un no emigrācijas valsts tā ir pārvērtusies par imigrācijas valsti. Taču Grieķija praktiski ir palikusi tajā pašā līmenī, „radošā” pieeja statistikai, kas ļāva ilgu laiku saņemt (un šķiest) Briseles dāsnās subsīdijas, galu galā noveda pie nežēlīgas krīzes.
 
Latvija ir vienīgā bijusī sociālistiskā bloka valsts, kurā kopš „dzelzs aizkara” krišanas pie varas ir bijušas tikai labējās partijas. Latvijas politikas mērķi ES bija atbilstoši. Modernās Eiropas sociāldemokrātiskās vērtības — taisnīgumu un solidaritāti — valdošās partijas atklāti ignorēja. Tā nu pēc desmit gadiem, kas pagājuši kopš iestāšanās ES, rezultātus par „panākumiem” var uzskatīt tikai labējie. Valdība manipulē ar dažanedažādiem ekonomikas indikatoriem, taču Latvijas iedzīvotāji redz, ka labējo „sasniegumi” nez kāpēc nenāk par labu viņu reālajai labklājībai, drīzāk gan otrādi. Objektīvie rādītāji liecina par Latvijas iedzīvotāju sociālo tiesību ignorēšanu. Piemēram, Eurostat dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis veido 29% no vidējā ES rādītāja:
 

 

Savukārt cenu līmenis — 75% no vidējā:

 
 
 
Tātad Latvijas iedzīvotāju dzīve vidēji ir 2,6 reizes sliktāka, nekā „vidējam eiropietim”:
 


 
Toties Latvija ieņem līdera pozīcijas saskaņā ar citu rādītāju — t.s. GINI koeficientu, kas ataino sociālās nevienlīdzības līmeni, sabiedrības noslāņošanos (šis koeficients tiek aprēķināts kā bagātāko valsts iedzīvotāju ienākumu attiecība pret nabagāko iedzīvotāju ienākumu):
 
 
 
 
Tātad Latvijā bija radīti apstākļi, lai neliela daļa iedzīvotāju varētu kļūt ļoti bagāta, taču savas funkcijas — „sociāli vājo” iedzīvotāju aizsardzība un sociālā taisnīguma nodrošināšana — valsts nepildīja. Citiem vārdiem sakot, Latvijā bija radīta tirgus atbildība, kaas, pretēji mūsdienu Eiropas principiem, „Eiropas sociālajam modelim”, nekādu sociālo atbildību nenes.
 
Sociālā taisnīguma nodrošināšana nav humānisma princips, tas ir nepieciešams ekonomikas efektivitātes priekšnoteikums. Mūsdienu Eiropa ir atklāta sistēma. Cilvēki balso par sociālo taisnīgumu. Masveida emigrācija ir neizbēgama, kamēr vien strādājošais Latvijā dzīvos sliktāk, nekā bezdarbnieks Lielbritānijā. Nav nekāds brīnums, ka šo 10 gadu laikā, ko Latvija ir pavadījusi ES, tā ir zaudējusi gandrīz 12% iedzīvotāju:
 

 
Jāpiebilst, ka gandrīz visi aizbraukušie ir darbspējīgi cilvēki. Vēl vairāk, tie ir aktīvākie, uzņēmīgākie un enerģiskākie darbinieki. Pensionāri, invalīdi un sociāli vājie cilvēki nekur nebrauc. Eiropas darba tirgū nav pieprasīti arī neprašas un sliņķi, — arī tie paliek mājās. Rezultātā sociālā budžeta slodze pieaug, bet ekonomiskā attīstība palēninās pieaugošā kvalificēta darbaspēka deficīta dēļ. Sociāli netaisnīgā ekonomika aprij pati sevi. Masveida emigrācija iespaido valsts pārvaldes kvalitāti, jo potenciāli saprātīgie visdažādākā līmeņa ierēdņi arī labprātāk strādā tur, kur viņu darbs tiek pienācīgi novērtēts.
 
Sociālā solidaritāte — tā nebūt nav tēze „atņemt visu bagātajiem”, tā nenozīmē absolūtas vienlīdzības izveidi. Darba devēji un kvalificētie darbinieki neizjūt problēmas sociāli orientētas politikas rezultātā. Sociālās solidaritātes ignorēšana iznīcina iedzīvotājus, cilvēku resursus un ekonomikai labvēlīgu vidi. Biznesu apdraud nevis sociālo tiesību nodrošināšana, bet gan darba resursu deficīts, birokrātijas un tiesu sistēmas efektivitātes trūkums, pārliecīga administratīvā slodze un korupcija — viss, ko redzam Latvijā.
 
Demogrāfisko situāciju iespējams glābt uz masveida imigrācijas (šī doma valdošajiem nacionālistiem šķiet neciešama) vai sociāldemokrātiskās politikas rēķina.
 
Raksturīgi, ka pat valdošās partijas ir ierunājušās par nepieciešamību „mazināt nevienlīdzību” — galu galā vairs nav iespējams nepievērst uzmanību problēmai un lepoties ar „panākumu stāstu”. Tiesa, viņi gan spēj tikai runāt, jo labējie sociālā taisnīguma problēmu spēj atrisināt tikpat sekmīgi, kā lapsa — apsargāt vistu kūti...