Kas ir sekta? Paskatīsimies skaidrojošajā vārdnīcā. Tā ir no vispārējā reliģiskā un filozofiskā novirziena atšķēlusies cilvēku grupa. Pārnestā nozīmē — cilvēku grupa, kas noslēgusies savu sīko un šauro interešu lokā. Nevainīga definīcija.
 
 
 
Kāpēc cilvēki baidās no sektām
 
Mēdz teikt, ka sekta pārņem prātu un dvēseli, tā pārvērš cilvēku par paklausīgu robotu, zombē to. Kas ir zombi? Burvestību rezultātā atdzīvināts mironis. Vārdu sakot, kaut kas ļoti nepievilcīgs. Žargonā par zombi tiek dēvēts apstulbināts cilvēks, kretīns. Arī nekā laba nav. Tieši no tā cilvēki baidās. Par atdzīvojušos mironi vai kretīnu pārvērsties negribas.
 
Mūsu ģimenē ir izveidojusies tradīcija — brīvdienās apmeklējam kādu izstādi vai dodamies uz muzeju. Un te pēkšņi — tāds notikums — atklāta Pirmajam Pasaules karam veltīta ekspozīcija. Turklāt vēl Rīgas — Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros, tātad tā nav nekāda parasta ekspozīcija, tā ir Ekspozīcija,  Eiroparaugs, kam centīsies pielīdzināties tūrisma slavā iestigušās un noguruma pelējuma klātās Roma, Vīne un Parīze...
 

„Uz impēriju drupām”
 
Ieeju „Arsenālā” sargāja tāds nopients onkulis no privātās apsardzes komandas. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka viņš tur nebija vienīgais. Uzreiz radās priekšnojauta par iespēju ieraudzīt kaut ko brīnumainu. Nu, ja jau apsardze te ir solīdāka, nekā Mākslas muzejā, tad jau uz eksponātu rēķina līdzekļi nav taupīti.
 
Pirmais „eksponāts”, kas krita acīs, bija šķībi nostiprināta no neēvelētiem dēļiem sasista 10 metrus gara un 3 x 3 metrus plata koka kaste, kā arī uz zemes mākslinieciski izkaisītas grabažas. Taču uzraksts „Uz impēriju drupām” ļāva samierināties ar šo instalāciju. Vienojāmies, ka uzskatīsim to par impērijas zārku, no kura apakšas izvilkti pāris balsti.
 
Izrādījās, ka zārciņa iekšienē ir simt gadus vecu fotogrāfiju izstāde. Lielākoties bija redzami tālaika individuālie un grupu portreti ar komentāriem, kas vairāk gan atgādināja ierakstus kartotēkā: „Vidzemes pulka kareivji”, „Strēlnieku brigādes ierindnieks” utt.
 
Nu labi, mēs nodomājām, — tā ir iesildīšanās, un pa stāvam kāpnēm kāpām uz otro stāvu, sekodami uzrakstam „ekspozīcijas turpinājums”.
 

Neesmu vienīgais...
 
Otrajā stāvā uzdūrāmies divām durvīm. Lai tiktu iekšā pa vienām, vispirms vajadzēja paņemt biļeti automātā un sagaidīt savu rindu bēdīga paskata priekštelpā. Aiz otrām durvīm bija plaša un tumša zāle. No griestiem karājās mēteļi un šineļi, mirgoja vientuļa lampiņa, un pa ausīm deva zema skaņa, kurā ar grūtībām pazinām basa zvana sintētisko analogu.
 
Spēcīgā instalācija mūs aizkustināja līdz bungādiņu dziļumiem, tāpēc nolēmām negaidīt, kad pienāks mūsu kārta un nokāpām atpakaļ pirmajā stāvā, kur pa labi un pa kreisi no „zārciņa” ar fotogrāfijām bija izvietota gleznu galerija ar, godīgi sakot, apšaubāmas vērtības mākslas darbiem.
 
Izstādīto mākslas darbu vērtība man šķita tik apšaubāma, ka personiskajiem iespaidiem nenoticēju. Nolēmu griezties pie speciālista — mūsu kompānijā bija arī mākslas zinātniece — un pajautāt: „Varbūt tikai es esmu tāds muļķis, kas neprot novērtēt skaistumu?” Taču, kad ieraudzīju, ar kādu sejas izteiksmi viņa aplūko ekspozīciju, sapratu, ka es neesmu tāds vienīgais...
 
Šī saskarsme ar skaisto izcēlās tikai ar savu ašumu. Mums pietika ar piecpadsmit minūtēm, lai pilnībā iepazītos ar mākslas darbiem radošā kolektīva izpildījumā (projekta vadītāja  G. Gerharde-Upeniece, kuratore Gintа Grūbe, izstādes arhitekti — Rūdolfа Bekičа un Monika Pormale). Projekta realizācija piedalījās vairākas kultūras organizācijas:
 
Nacionālā galerija (Prāga), Rietumčehijas galerija (Pilzene, Čehija); Laikmetīgās Mākslas muzejs (Zagreba, Horvātija); Tartu Mākslas muzejs (Tartu), Igaunijas Mākslas muzejs (Tallina, Igaunija); Lietuvas Mākslas muzejs (Viļņa, Lietuva); Nacionālais muzejs (Varšava), Mākslas muzejs (Lodza, Polija); Laikmetīgās mākslas muzejs (Belgrada, Serbija); Slovākijas Nacionālā galerija (Bratislava, Slovākija); Božidara Jakaca mākslas muzejs sadarbībā ar Slovēnijas Nacionālo galeriju (Kostanjevica pie Krkas), Slovēnijas Nacionālā galerija, Nacionālais Laikmetīgās vēstures muzejs, privātkolekcija (Ļubļana, Slovēnija); Somijas Nacionālā galerija, Mākslas muzejs „Ateneum” (Helsinki, Somija); Ungārijas Nacionālā galerija (Budapešta, Ungārija); Rundāles pils muzejs (Pilsrundāle), Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs (Jelgava), Latvijas Kara muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Mūkusalas Mākslas salons, privātkolekcija (Rīga, Latvija).
 
 
Lielie Iesvētītie
 
Kad atgriezos mājās, redzētā iespaidā nolēmu parakņāties dziļāk un mēģināt izprast autoru māksliniecisko ieceri, turklāt painteresēties, ko par izstādi domā tās autori un citi apmeklētāji. Pirmais materiāls, kas iekrita acīs, bija projekta mājaslapa: http://1914.lv/
 
Notiekošo daļēji izpratu, kad uzzināju, ka programma, kuras ietvaros tika organizēta izstāde, ir godīgi nosaukta par „Force majeure”. Izstādes autoru un organizatoru komentārus atradu avīzē „Diena”.
 
Jo ilgāk lasīju komentārus, jo uzstājīgāka kļuva doma, ka to visu jau esmu redzējis un dzirdējis mūsu banku analītiķu vārdos.
 
Paskat vien, cilvēki raksta par dažādām lietām, taču teiktais izskatās kā viens vesels — gan tekstā, gan dabiskā izskatā. Gan šeit, gan tur — vienkāršajiem mirstīgajiem absolūti nepieejamas, tikai Iesvētītajiem saprotamas filozofiskas patiesības. Plebejiem tās nemaz nav jāzina, tām ir vienkārši jātic. Vecais Habards tomēr ir teicis patiesību: „Ja gribi kļūt bagāts, izdomā savu reliģiju.” Taču droši vien pat viņš nespēja iedomāties, ka reliģija var būt tik egocentriska un ka garīgais tēvs aicinās draudzi ticēt nevis dieviem, bet gan saviem apšaubāmajiem darba rezultātiem.
 
Jāpiebilst, ka tie, kas apšauba ekonomisko un kultūras pieminekļu Radītāju Augstās Vērtības, pelna tikai augstprātīgu  ignoranci vai visžēlīgus Iesvētīto smaidiņus. Starp citu, ņemiet vērā, ka visdažādāko pseidomākslas pseidoskolu parādīšanās, ieskaitot patreiz slavas apmirdzētos Maleviču un Rotko, laika ziņā dīvainā kārtā sakrīt ar visdažādāko par „derivātiem” dēvēto „mākslas darbu” izgudrošanu un konveijera ražošanas uzsākšanu. Loģiski. Gan tur, gan šeit „gara produktu īstenās vērtības” atzīšanai ir nepieciešama aklā draudzes ticība un nežēlīga izrēķināšanās ar citādi domājošajiem. Tas ir, abās jomās ir saskatāmas visas sektas pazīmes tās kategoriskākajā izpausmē.
 
Tiesa, šajā elegantajā medus mucā ir arī pamatīga darvas karote, kas pēdējā laikā liek sevi manīt arvien spēcīgāk. Ticība „Iesvētīto svētīgumam” ir iespējama tikai gadījumā, ja ir milzum daudz „liekas naudas” un tādu sabiedrības locekļu, ko pie mums pieņemts dēvēt par eliti. Tās definīciju ļoti precīzi formulēja mūsu kluba biedre Dieu Donna: «Elite — izlases dzīvnieki, kas radušies selekcijas rezultātā ar tālākas pavairošanas vai audzēšanas mērķi.”