Krieviski domājošo Latvijas iedzīvotāju stāvokļa monitorings ir galvenais priekšnoteikums, kas nepieciešams tā uzlabošanai vai vismaz saprātīgiem pretošanās pasākumiem daudzajiem mēģinājumiem šo stāvokli pasliktināt.

Latvijas cilvēktiesību komiteja šādu monitoringu organizē jau vairāk nekā 20 gadus. Grāmata „Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии” („Krievvalodīgo mazākumtautības tiesiskais stāvoklis Latvijā”) ir viens no šī monitoringa elementiem. Tā ir pieejama ikvienā bibliotēkā vai internetā.
 
Šajā rakstā apspriesta viena grāmatas nodaļa — „Kultūras un izglītības telpa”.
 

Nodaļas noslēgums

80% nodaļas satura veltīti ar izglītību saistītajai likumdošanai, kā arī krievu skolas faktiskajam stāvoklim Latvijā pēdējo 250 gadu laikā. Tieši par to man ir izdevies pastāstīt vairākās publikācijās, kā arī ziņojumos, ko nolasīju pateicīgai auditorijai: forumā „Par progresu Latvijā”, atdzimstošajā Krievu skolu aizsardzības štābā, Nepilsoņu kongresā, krievu skolēnu vecāku konferencē, un pat Maskavā — vēsturniekiem, kam liegta iespēja apmeklēt Latviju. Apkopotos faktus izdevies paziņot arī ANO Cilvēka tiesību komitejai, kura galu galā mazākumtautību skolu jautājumam ir piešķīrusi grifu „Īpaši steidzami”. Arī ministre Druviete ir saņēmusi dāvanā grāmatu — pirms kārtējā protesta mītiņa zem viņas kabineta logiem.

Tieši skola ir tā, kas bērnos veido krievu ģenētisko kodu. Tāpēc autors lepojas ar to, ka viņa sistematizētais materiāls ir ne tikai stimulējis kustību pret „Reformu 2018”, bet arī kļuvis par tās teorētisko bāzi.

Nodaļas noslēgums ir veltīts atšķirībām XX gadsimta vēsturisko notikumu vērtējumā, kas sīkāk aprakstītas tālākajā tekstā. Tomēr pastāv tieša saikne starp Otrā pasaules kara vēsturi un patreizējām mazākumtautību izglītības problēmām. Galu galā deklarācija par latviešu leģionāriem tika pieņemta tajā pašā dienā (1998. gada 29. oktobrī), un to pieņēma tie paši deputāti, kuri apstiprināja patreiz spēkā esošo izglītības likumu — to pašu, kurš pirms „skolu revolūcijas” paredzēja skolu pāreju pie apmācībām tikai un vienīgi valsts valodā. Droši vien gan deklarācija, gan likums tika pieņemti ar līdzīgiem apsvērumiem.
 

Vēsture demogrāfijā

Vēsturiskā atmiņa objektīvi atspoguļojas datos par bērnu dzimstību. Mirstība šīs īpatnības nivelē, tāpēc zemāk izmantoti paša pirmā Reģistra — no 1993. gada — sniegtie dati. Tie gan bija slepeni, taču nokļuva toreizējās Saeimas Ārlietu komisijas locekles un pašreizējās Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas rokās, bet no viņas tos saņēma arī autors.

Reģistrā sniegti dati par jaundzimušo skaitu noteiktā gadā: nepilsoņi, pilsoņi — latvieši un pilsoņi — mazākumtautību pārstāvji. Zemāk sniegsim šos datus uz Reģistrā iekļauto grupas pārstāvju skaitu (tūkst. cilv.)




Pilsoņu un nepilsoņu demogrāfijas līkņu salīdzināšana norāda uz būtiskām atšķirībām viņu pagātnē. Tiesa, līkņu „impēriskā” daļa ir gandrīz vienāda un ataino Pirmā pasaules kara krīzi, ko akcentē mirstība.

Tālāk „nepilsoņu” līknē ir redzama PSRS smagā pirmskara un karalaiku vēsture. Viens no skaitliskā pieauguma rādītājiem norāda 1927. gadā — vispārējās kolektivizācijas un industrializācijas priekšvakarā dzimušos cilvēkus. 1934. gadā dzimstības rādītāji ir par 30% mazāki. Pēc tam valsts sāka saudzēt savus padotos, un 1937. gadā dzimušo skaits par 68% pārsniedz 1934. gada datus. Piezīmēsim, ka saprotamu iemeslu dēļ dzimstības līmenis šogad atbilst vecāku gaidām pagājušajā gadā.

Par īstām šausmām kļuva 1937. — 1938. gg. lielā tīrīšana un tai sekojošais karš. Minimālais jaundzimušo skaits ir vērojams 1943. gadā — tas ir 2,3 reizes mazāks salīdzinājumā ar 1937. gadu. Cilvēki, kuriem mūsdienās ir atņemtas politiskās tiesības, tika ieņemti, kad Hitlera armija nonāca pie Volgas, bet nākamie nepilsoņu „donori” — KPFSR Eiropas daļa, Baltkrievija un Ukraina bija okupētas.

Grafika pirmā daļa (sākot no 60. gadiem) ataino atbraucēju asimilāciju Latvijas „pilsonisko” iedzīvotāju vidū.

Latvijas pilsoņu — latviešu un nelatviešu — demogrāfiskā raksturojuma atšķirības šādā mērogā ir grūti saskatāmas, tāpēc sīkāk esam izskatījuši tikai periodu no 1938. līdz 1952. gadam.

Atzīmēsim, ka pēc padomju varas nodibināšanas latviešu un nelatviešu dzimstības rādītāji mainās vietām.

Grafika kreisajā pusē redzams 1941. gadā vērojamais krievu pilsoņu dzimstības maksimums (par 19% vairāk, nekā 1940. gadā, un par 14% vairāk, nekā 1942.g.) bet latviešu vidū vērojams maksimums 1942. gadā. Savdabīga atsaukšanās uz Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā (1940. gada jūnijs) un Vērmahta armijas okupāciju (1941. gada jūlijs).

Minimālais dzimstības rādītājs krievu tautības iedzīvotāju vidū ir vērojams 1945. gadā (tas ir par 37% mazāks, nekā 1940. gadā), savukārt latviešu vidū — 1946. gadā (par 62% mazāks, nekā 1942. gadā). 1944. gadā Latvijā noritēja asiņainas kaujas, savukārt 1945. gadā regulāro armiju cīņas ritēja tikai Kurzemes katlā — Latvijas rietumu daļā.

Grafikā grūti saskatīt 1949. gadā notikušo deportāciju sekas, ko valsts varas pārstāvji raksturo kā „padomju genocīda” kalngalus. Taču gan latviešu, gan krievu vidū 1950. gadā vērojams neliels dzimstības kritums salīdzinājumā ar 1949. gadu — atbilstoši par 3,5 un 7,7%.
 

16. marts un 9. maijs

Iepriekš aprakstītā atšķirīgā etnosu reakcija uz vēsturiskajiem notikumiem atspoguļojas arī to attieksmē pret divām piemiņas dienām — 16. martu un 9. maiju. Jāpiebilst, ka krasi antagoniska attieksme pret šīm dienām ir vērojama ne vien vecākās paaudzes pārstāvju vidū, — tā tiek nodota mantojumā. Latviešu skolēnu vidū organizētā aptauja liecina, ka pozitīva attieksme pret 16. maiju ir 67%, pret 9. maiju — 42% aptaujāto. Krievu skolēnu vidū rezultāts ir pretējs: atbilstoši — 11% un 96%.

16. marts — SS leģiona diena ir kļuvusi par manas dzimtās pilsētas „zīmolu” un izpelnījusies atsevišķu aprakstu, ko esmu iekļāvis grāmatā.

Aģentūra LETA savā ziņojumā 2008. gada 16. martā notikumu priekšvēsturi apraksta sekojoši: „Leģionāru piemiņas dienu 16. martā sāka atzīmēt „Daugavas vanagu” organizācija 1952. gadā. Šis datums tika izraudzīts tāpēc, ka 1944. gadā šajā dienā sākās kauja Veļikajas upes (Pleskavas apgabals Krievijā) austrumu krastā, pie augstienes „93.4”. Tā bija pirmā kauja, kurā 15. un 19. latviešu leģiona divīzijas cīnījās kopā, turklāt tā bija vienīgā reize visā kara gaitā, kad tās komandēja latvieši.

19. divīzija beidza karu Kurzemes katlā, Latvijas rietumu daļā un kapitulēja tikai 1945. gada 8. maijā. 15. divīzija tika sakauta un nosūtīta uz aizmuguri pārformēšanai. Tā atkāpās cauri Polijai līdz Vācijas teritorijai, un atsevišķas šīs divīzijas daļas izcēlās cīņās par Berlīni 1945. gada aprīlī. Piemēram, Staņislava Poplavska grāmatā «Товарищи в борьбе» aprakstīts, kā 15. divīzijas kareivji dzīvus sadedzināja 30 sagūstītos poļu armijas kareivjus (М. Воениздат, 1974, 296. lpp., 191.lpp.).

Tas notika Podgajā, Rietumu Pomerānijā, kas pašlaik iekļauta Polijas sastāvā. Ik gadus februārī pie bojāgājušajiem poļiem veltītā memoriāla notiek piemiņas pasākumi, kuros Latvijas Antifašistiskās komitejas delegācijas sastāvā ir piedalījies arī šo rindu autors. Tolaik, būdams Saeimas deputāts, tātad oficiāls Latvijas pārstāvis, autors publiski atvainojās par armijas daļas rīcību, kura, pēc patreizējo varas pārstāvju domām, cīnījās „par Latviju”.


Sēru ceremonija Podgajā. 2009. gada februāris.

1998. gada vasarā Saeima iekļāva 16. martu piemiņas dienu sarakstā — kā latviešu kareivju piemiņas dienu, taču pēc divus gadus ilgām asām diskusijām un Rietumu spiediena ietekmē deputāti atzina, ka tā ir bijusi kļūda, un 2000. gadā 16. marts tika svītrots no oficiāli svinamo dienu saraksta.

Šie strīdi Saeimā turpinās vēl šobaltdien. Piemēram, 2008. gada 24. aprīlī par piemiņas dienas statusa piešķiršanu 16. martam (ar formulējumu „Latviešu leģiona piemiņas diena”) balsoja 21 deputāts (23 deputāti balsoja „pret”, 30 — atturējās) no četrām partijām, kuras dažādos laika periodos veidoja valdošo koalīciju. Grāmatas variantam angļu valodā esmu uzskaitījis plašāk pazīstamos Saeimas deputātus, kuri balsoja „par”:

Solvita Āboltiņa: pašlaik — premjerministra partijas „Vienotība” valdes priekšsēdētāja. Divu Saeimas sasaukumu spīkere no 2010. gada 2. novembra, tieslietu ministre laikā no 2002. līdz 2004. gadam).

Ingrīda Circene: „Vienotība”, veselības aizsardzības ministre, 10.04.2003. — 09.03.2004, no 25.10.2011. — Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja 8., 9. un 10. Saeimas sastāvā.

Ina Druviete: „Vienotība”, izglītības un zinātnes ministre 2004. — 2006. gg. un no 2014. gada janvāra, Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja 8. Saeimas sastāvā, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja 10. un 11. Saeimas sastāvā.

Māris Grīnblats: TB/LNNK, izglītības un zinātnes ministrs no 21.12.1995. līdz 13.02.1997.

Sandra Kalniete: partijas „Vienotība” domes priekšsēdētāja, ārlietu ministre no 07.11.2002. līdz 09.03.2004., no 2009. gada — Eiropas Parlamenta deputāte.

Krišjānis Kariņš: „Vienotība”, ekonomikas ministrs no 02.12.2004. līdz 07.04.2004., frakcijas priekšsēdētājs 8. un 9. Saeimā, no 2009. gada — Eiropas Parlamenta deputāts.

Linda Mūrniece — „Vienotība”, iekšlietu ministre no 12.03.2009. līdz 06.06.2011.

Einārs Repše — Latvijas bankas prezidents no 1991. līdz 2001. gg., premjerministrs no 05.11.2002. līdz 09.03.2004., aizsardzības ministrs no 02.12.2004. līdz 23.12.2005., finanšu ministrs no 12.03.2009. līdz 03.11.2010.

Kārlis Šadurskis: „Vienotība”, izglītības un zinātnes ministrs no 07.11.2002. līdz 09.03.2004., no 2011. gada 1. decembra — Eiropas Parlamenta deputāts.

Tātad starp tiem, kuri balsoja „par”, bija divi patreizējie augstākie partijas „Vienotība” — premjerministra partijas — vadītāji, patreizējā Saeimas spīkere, bijušais premjerministrs, trīs (!), ieskaitot patreizējo, izglītības ministri, bijušie tieslietu, aizsardzības, ārlietu un iekšlietu, ekonomikas, finanšu ministri, patreizējais veselības aizsardzības ministrs un divi patreizējie Eiropas Parlamenta deputāti.

Pēdējo reizi par šo ieteikumu Saeima balsoja 2013. gada 14. martā.

Nu, bet leģionāru gājieni un viņu pretinieku rīcība ir pelnījuši atsevišķu aprakstu. Mana personiskā pieredze, ieskaitot antifašistisko pasākumu aizliegumu apstrīdēšanu tiesā 2011. gada martā un 2014. gadā, liecina par to, ka valsts varas pārstāvji, arī Rīgas dome simpatizē tikai pirmajai formāli neoficiālā pasākuma pusei.

Mūsu svētkus — 9. maiju mums nav uzspiedis Vladimirs Putins. Patieso vērienu svētkiem jau Jeļcina varas gados piešķīra partija „Līdztiesība”, kura 1998. gada 9. maijā organizēja partijas līderes Tatjanas Ždanokas pieteikto veterānu demonstrāciju no Preses nama līdz piemineklim Rīgas Atbrīvotājiem no nacisma.

Konspektīvs un ne īpaši realitātei atbilstošs svētku norises apraksts ir atrodams portālā Delfi. Savukārt man partijas priekšsēdētāja rangā nācās divas reizes (2002. un 2003. gadā) pašam personīgi atbildēt par svētku organizāciju. Īpaši vētrains bija 2003. gads: ar kautiņiem, „uzbraucienu” no Drošības policijas puses un novēlojušos deputāta Buzajeva izdošanu taisnajai tiesai sakarā ar to, ka Saeima bija devusies vasaras brīvdienās.

Tieši šajā laikā pasākums ieguva tagad jau pierasto formātu — tas izvērtās par vairākas stundas ilgiem tautas svētkiem, ko tagad atbalsta Rīgas dome — tai ir izdevies izspiest agrākos svētku organizatorus no laukuma pieminekļa priekšā.