Es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka starp divām kopienām Latvijā ir jāatjauno normālas attiecības, tāpēc pacentīšos no parasta iedzīvotāja viedokļa paskaidrot, ar ko tad īsti valstī savulaik sākās šī savstarpējā cīņa. 

Mēs nespēsim saprast viens otru, ja neizanalizēsim šo jautājumu, un arī turpmāk plunčosimies saduļķotajā izdomājumu un baumu peļķē, ko apzināti izplata autoritatīvi un sabiedrībā cienījami cilvēki. Ciešāk ieskatoties, kļūst skaidrs, ka tie ir algoti vai brīvprātīgi provokatori. 

Daudzi krievu pētnieki ir rūpīgi analizējuši pagājušā gadsimta 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma perioda notikumus Latvijā. Juridiski izvērtēta arī pretlikumīgā nepilsoņu kategorijas rašanās Latvijā. Taču tas viss nekad nebūtu noticis, ja šajā periodā latviešu vidē nebūtu radies spēcīgs sadzīviskā nacionālisma vilnis. Tagad pacentīšos izskatīt šo sadzīvisko pusi – to, kas šajā laikā notika Latvijā. Kā šo notikumu aculiecinieks un dalībnieks papūlēšos piesaistīt preses materiālus un aprakstīt savu tālaika viedokli par notiekošo.

1986. – 87. gg. pakāpeniski sāka pieaugt spriedze attiecībās ar krievu iedzīvotājiem, kas parādījās līdz ar dažu krievu un jaukto skolu slēgšanu. Bērni ir un paliek bērni. Un šāda pieaugušo rīcība viņu vidē, protams, izraisīja zināmu agresiju. Nu, ja šāda situācija rodas jauniešu vidē un to savalda pieaugušie, — tas ir viens. Savukārt, ja pieaugušie, turklāt vēl izglītoti cilvēki, sāk musināt jauniešus un sabiedrību, — manuprāt, tas ir noziegums. Šeit būs daži citāti no tālaika preses. Spriediet paši.

„Nepieciešami nopietni šķēršļi migrantiem”. „Migranti – vispasaules miskastes internacionālie vergi” (Padomju Latvija, 16.10.88).

Lūk, kāda ir migrantu rīcība Latvijā LTF kongresa dalībnieku acīs. 

„... uz visiem soliņiem lieliem burtiem rakstīts „Бей гансов!”. Atceros arī citus uzrakstus: „Гансов ненавижу” pie Austrumu telefona mezgla. Vecrīgā – „Убивайте гансов!”. Autoostā – „Русским Ригу, гансам – фигу!”, „Каждый убитый латыш – одно посаженное дерево. Озеленим город Ригу!”. Transparents „Бейте гансов!”...

1987. gada 9. augusts. Mežaparks. Divām latviešu meitenēm uzbruka komjaunieši Jumis un Banuļina. Viņiem palīdzēja vēl četras krievu valodā runājošas meitenes...

1986. gada 8. februāris. Sarkandaugava. Četras vakarskolas audzeknes starpbrīdī iegāja veikalā. Viņas apturēja Ivanovs un Ananjevs. Viņš krieviski palūdza cigareti, meitene latviski atbildēja: „Es nesmēķēju”. Par to Ananjevs sāka viņu sist un ievilka tuvējā kāpņu telpā. 

1987. gada 8. aprīlis. Kultūras nams „Ziemeļblāzma”. Organizēta 200 cilvēku grupa (gandrīz visi no viņiem bija komjaunieši) ar saukli „Sist latviešus, sist fašistus!” bez jebkāda, pasvītroju, bez jebkāda iemesla sāka sist un spārdīt ar kājām Rīgas lietišķās mākslas skolas audzēkņus...

Informāciju materiālam vācu bez subjektīvas pieejas, gluži otrādi – vērsos prokuratūrā ar jautājumu, vai nav zināmi līdzīgi latviešu buržuāzisko nacionālistu izdarītie noziegumi. Nē, šādu krimināllietu nav.” (Žurnāls „Родник”, Nr.10 1988.g.)

Šīs rupjās nacionālistiskās ķildas milzīga lasītāju un klausītāju auditorijas priekšā sludina neviens cits, kā nopelniem bagāts kultūras darbinieks, Latvijas Rakstnieku savienības valdes sekretārs. 

Pēc šīs uzstāšanās dažus piketētājus pilsētas centrā iztaujāja žurnālisti. Lūk, kādas atbildes viņi sniedza uz jautājumiem par to, kas viņus satrauc: „Mūs pazemo uz katra soļa tikai par to, ka nēsājam sarkanbaltsarkanās nozīmītes. Visur redzami tie briesmīgie uzraksti”, „Par katru nogalinātu „hansu” iestādīsim koku!”, „Vai varat iedomāties to, kā jūtamies mēs paši un mūsu bērni?” – „Vai kāds ir redzējis šos uzrakstus? Jūs? Jūs? Varbūt jūs?” – „Nē.” „Es arī neesmu redzējis, kaut arī katru dienu staigāju pa pilsētu.” „Mēs paši neesam redzējuši, bet par to taču raksta avīzēs! Godājami cilvēki – rakstnieki. Viņi taču nemelos!”

Kāpēc prokuratūrā nav krimināllietu, kas būtu ierosinātas pret latviešu tautības cilvēkiem, par ko satraucas biedrs Kolbergs? Kad mans 13 gadus vecais dēls atgriezās mājās ar asiņainu seju un bez volejbola bumbas, ko bija atņēmuši latviešu bērni, es neskrēju uz miliciju un pat nedomāju pasludināt to par latviešu nācijas sirdsapziņas lietu. Šo notikumu es uztvēru kā huligānismu.

Principā gan jāsaka, ka krievvalodīgo iedzīvotāju vidē izveidotie kultūras apstākļi, ko esmu apkopojis rakstā „Latvija 1988”, liecina par to, ka latviešu bērniem bija dažādas izvēles iespējas: koris, deju ansamblis, mākslas pulciņi. Vienīgā krieviem pieejamā tikumiskā vide ir iela, neskatoties uz to, ka visi vecāki republikā maksā līdzvērtīgus nodokļus. 

Kolbergam piebalso A. Klotiņš (žurnāls „Родник”, Nr.8 1988.g.):

„Te nu man rodas jautājums: kurš tad īsti kuru bagātina mūsu konkrētajos apstākļos... Iespējams, atbraucēju nacionālās tradīcijas kļūst „īsteni progresīvas”, saskaroties ar latviešu kultūru? Vai patiešām? Tiesa, runas konteksts vedina uz domu par to, ka autors vēlas teikt pavisam ko citu: republikas nacionālās tradīcijas nav pietiekami progresīvas, un tādas tās paliks, ja nepārņems kultūras jomā uzkrāto pieredzi, ko noteikti atvedīs migranti no Pleskavas apgabala vai no kādiem citiem vēl tālākiem nostūriem. Vai tā patiešām ir? Vai tiešām uz to ir spējīgi cilvēki, kuri lielākoties zaudējuši savu nacionālo kultūru un tāpēc ir pelnījuši līdzjūtību, jo acīmredzot tieši diskomforts kultūras jomā līdz ar sociālo diskomfortu ir kļuvis par vienu no iemesliem, kas mudinājis viņus pamest dzimto pusi. 

Iepriekšējā rindkopā es īpaši izcēlu vārdus Pleskavas apgabals. Rakstā, kurš tika nopublicēts portālā kongress.lv es norādīju, ka tieši no šī apgabala atbraukušie cilvēki – jumtu virs galvas, bieži arī ģimenes zaudējušie upuri kļuva par Latvijas darbspēka resursu, kas ļāva atjaunot karā izpostīto tautsaimniecību. Valstij trūka pašai savu darbspēku, jo karš iedzīvotāju skaitu bija samazinājis par 30%.

Tā kā „maurs savu padarījis”, pateicībā par to LTF savas programmas 4.5 punktā aicina: „LTF aicina LPSR valdību sadarboties ar citu republiku valdībām, lai, ievērojot brīvprātības principu, palīdzētu atgriezties un un iekārtoties dzimtajās vietās staļiniskās nacionālās politikas upuriem.” Pēc LTF domām, šie upuri ir visi krievvalodīgie, kas nokļuvuši Latvijā pēc 1940. gada, pie tam aizmirstot tos, kas nes lielāko vainu par šo upuru pēckara apstākļiem. 

Pēdējo manis izcelto A.Klotiņa frāzi es gribu ar nožēlu un līdzjūtību veltīt tiem divsimt vai trīssimt tūkstošiem latviešu, kuri savu dzimteni ir pametuši pēdējo Eiropas impērijā pavadīto gadu laikā. 

Tagad paanalizēsim, pie kā tad īsti noveda radošās inteliģences „radošā” darbība. Varbūt kāds ir redzējis nogalēto „hansu” kapsētas vai 1988. gadā noritējušo Rīgas pilsētas apzaļumošanu? Gribētos uzklausīt cilvēkus, kuri pirms divdesmit pieciem gadiem sludināja visas šīs draņķības.

Tā kā abu Latvijā dzīvojošo kopienu ķilda sadzīves līmenī bija radošās inteliģences roku darbs un tika veicināta uz savairojušos radošo savienību budžeta rēķina, arī pats process līdzinājās teicami inscenētai izrādei. Atļaušos vēlreiz atkārtot avīzē „Padomju Jaunatne” 22.10.88 publicēto materiālu, ko pieminēju rakstā „Latvija 1988”.

1987. gada 1. janvārī Latvijā bija:

19 — jauktie, 27 – krievu un 362 – latviešu dramatiskie kolektīvi. Tautas kori: 65 – latviešu (tajos kopumā bija 127 štata darbinieki) un neviena krievu tautas kora. Tautas deju ansambļi: 58 – latviešu (tajos bija 104 štata darbinieki), 1 – krievu ansamblis (1 štata darbinieks). Grāmatu un brošūru izdošana: kopumā 220,5 miljoni iespiedlokšņu. No tām latviešu valodā – 178,1 miljons iespiedlokšņu. Avīžu vienreizējā tirāža: kopā 1895 milj.eks. No tiem latviešu valodā – 1406 milj.eks. Žurnāli un citi periodiskie izdevumi: kopumā – 191.9 miljoni iespiedlokšņu. Latviešu valodā – 176,6 miljoni iespiedlokšņu.

Cienījamie latviešu kultūras balstu kungi, sakiet, cik dramatiskie kolektīvi, kori un deju ansambļi pašlaik funkcionē Latvijā, cik štata darbinieki tajos tiek uzturēti uz budžeta rēķina?

Kur ir jūsu filmas, kinematogrāfistu kungi, kur ir jūsu grāmatas, avīzes un žurnāli? Salīdziniet patreizējo tirāžu ar izdevumiem, kas dienas gaismu ieraudzīja uz budžeta rēķina 1987. gadā. Lūdzu, tikai neiekļaujiet tajos vismaz uz savas valsts kādreizējo ražošanas apvienību bāzes uzradušos ārzemju tirdzniecības centru reklāmas prospektus! 

Pie kā valsts dzīvē novedušas jūsu poētiskās ieceres? Atļaušos atgādināt, kaut vai tikai tajā sfērā, kurā pats esmu specializējies. Tātad līdz ar karā iznīcinātās Latvijas tautsaimniecības atjaunošanu PSRS sastāvā 1946. gadā tika organizēta Latvijas Zinātņu akadēmija ar sešpadsmit specializētiem pētnieciskajiem institūtiem. Tas tika paveikts, jo Pirmā Pasaules kara un 1939. gada vācu ekspatriācijas rezultātā Latvijas sabiedrības intelektuālais potenciāls bija nopietni iedragāts. 

Laikā no 1948. līdz 1950. gadam šurp tika pārceltas četras kara augstskolas līdz ar augstākās kategorijas profesoru un pasniedzēju sastāvu. Piemēram, Rīgas augstākā aviācijas inženieru kara skola tika izveidota uz visā pasaulē slavenās Žukovska v.n. Gaisa kara spēku akadēmijas (pašlaik – Gagarina v.n.) bāzes. Rīgā sākās semināru, konferenču, simpoziju organizācija dažādās zinātņu nozarēs. Tie kļuva par pamatu zināšanu un pieredzes nodošanai Rīgas Politehniskā institūta intelektuālajai videi, ko tas ātri sāka apkopot, un drīzumā galvenās fakultātes sāka fukcionēt arī latviešu valodā. Tolaik kara skolu pasniedzēji amatu apvienošanas kārtībā strādāja mācību institūtos, un lielākā daļa RPI pasniedzēju sākumā mācījās arī akadēmiskajos institūtos.

Tātad vispirms īpaša uzmanība tika veltīta valsts vispārējā intelektuālā līmeņa celšanai. Ieskatieties savā izziņu literatūrā – 1939. gadā 10% sieviešu Latvijā bija analfabēti. 

Uz gadu desmitiem gatavoto speciālistu bāzes tika izveidoti spēcīgi konstruktoru biroji un tehnoloģiskie centri. Saskaņā ar to izstrādātajiem projektiem tika būvētas jaunas rūpnīcas un fabrikas. Radās centralizētie fondi, parādījās vietējais darbaspēks – augstskolu absolventi, starp kuriem daudzi agrāk bija dzīvojuši lauku apvidū...

Jomās, kur nebija speciālistu, tika piesaistīti cilvēki no citiem reģioniem. Tie bija augsti kvalificēti eksperti, par kuriem priecātos jebkura valsts. Taču Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem nebija vajadzīgs ne metro, ne robottehnikas rūpnīca – jebkuras modernās rūpniecības pamats. Abu šo objektu celtniecība bija ieplānota 90. gadu sākumā. 

Tādā gadījumā taču ierastos vairāk nekā tūkstotis augsti kvalificētu imigrantu! Taču mums vajadzēja dziedāt un dejot, tāpēc LTF Programmas 8.10 punktā bija teikts skaidri un gaiši: „LTF uzskata, ka tautsaimniecības struktūrai jāatbilst reālajām republikas iespējām un vajadzībām, nepieciešamības gadījumā paredzot atsevišķu uzņēmumu pārprofilēšanu vai pat slēgšanu. LTF iestājas par to, lai Latvijas PSR tautsaimniecības attīstība balstītos tikai uz vietējo darbaspēku. Šajā sakarā republikā pirmām kārtām nepieciešams samazināt nepamatoti lielo darba vietu skaitu.” 

Šādas pieejas tuvredzība ir acīmredzama. Piemēram, ja ražošana Vācijā atbilstu tikai pašas valsts vajadzībām, no kā tad mēs tagad ubagotu naudiņas caur eirofondiem, kā mašīnās braukātu? Taču programma ir un paliek programma. Uzņēmumi tika slēgti, darba vietu skaits samazināts. No valsts, kurā daudz kas tika radīts, kurā bija nepieciešami kvalificēti kadri, esam pārvērtušies par valsti ar intelektuālāko „blusu tirgu” Dzirnavu ielā. 

Augstskolas tika slēgtas. Ar enerģiju, kurai gan būtu varēts rast lietderīgāku pielietojumu, tika sākta krievu skolu slēgšana. 2004. gadā no jauna tika uzjundīts sadzīviskais nacionālisms, kad pārņēma bailes no krievu kopienas protestu uzliesmojuma. Izglītības līmenis krievu skolās tika piebeigts paklusām. Vispirms – 60% un 40%.

Taču šo un to viņi tomēr aizmirsa. Atšķirībā no valodu vides, intelelektuālajai videi precīzi nospraustu robežu nav. Un nožņaugtā krievu izglītība acumirklī ietekmēja arī latviešu izglītību. Patreizējās augstākās izglītības komerciālais raksturs neprasa dziļas vidusskolas kursa zināšanas, vajadzīgs tikai atbilstošs personiskā finansējuma līmenis. 

Ja jūs esat bagāts cilvēks, par savu bērnu nākotni varat neuztraukties. Pēc apmaksātiem sagatavošanas kursiem jūs varat viņus iekārtot prestižās ārzemju augstskolās. Tas, vai viņi pēc tam atgriezīsies, ir pavisam cits jautājums. Taču pašlaik es gribētu uzdot jautājumu parastiem cilvēkiem, kurus finansiālā pārpilnība īpaši neapgrūtina. Vai tiešām jūs gatavojāt savus bērnus apkalpotāju, trauku mazgātāju vai smaga fiziska darba strādnieku dzīvei attīstītos Eiroimpērijas reģionos? 

Es gribētu uzrunāt tos latviešus, ar ko kopā cēlām attīstītu un mūsdienīgu valsti, kad mums vēl nebija nekādu problēmu mūsu bērnu nākotnes sakarā. Vai dažādu banku aicinājumi krāt naudu savu bērnu nākotnei jums nešķiet aizvainojoši? 

Pie kā tad esam nonākuši? Es saprotu, ka atpakaļceļa nav. Fantāzijas par Pirmās Republikas turpināšanos ar piecdesmit gadus ilgu pārtraukumu – tās ir pasakas, lai neliela emigrantu saujiņa atgūtu savas mājas un īpašumus. Tādēļ viņi sāka ar radošo darbinieku starpniecību sakurināt sadzīvisko nacionālismu deviņdesmito gadu sākumā. Pēc tam tas pārvērtās par latviešu emigrantu lokam ērtiem mītiem. Tagad šo mītu paēnā jau ir izaugusi jauna paaudze, bet jums nu gan vajadzētu atcerēties, no kādiem meliem tas viss sākās. 

Vai tad patiešām jūs savā vidē neatceraties, kādi panākumi tika gūti zinātnisko pētījumu jomā, kādas problēmas tika atrisinātas elektrohidrodinamikas, polimēru mehānikas, mehānisko nelineāro sistēmu teorijas, cietvielu izturības jautājumos, organiskās sintēzes, mikrobioloģijas, kā arī daudzās citās sfērās, kas rada atbalsi ne tikai PSRS, bet arī visā pasaulē?

Kur jūs esat? Vai patiešām jums nav kauns par to, ka no 30 tūkstošiem zinātnieku, kuri Latvijā strādāja 1989. gadā, ir palikuši tikai trīs vai četri tūkstoši, kuri turklāt, šķiet, lielākoties strādā humanitārajās sfērās?

Un tas viss notika tāpēc, ka latviešu emigranti par savu galveno uzdevumu uzskatīja ne tikai savu īpašumu atgūšanu, bet arī izrēķināšanos ar krieviem.

Sekmīgi izmantojot to, ka lielākā daļa latviešu neko nezināja par situāciju Rietumos, viņiem izdevās lielāko daļu latviešu noskaņot pret krieviem, solot debešķīgu nākotni gadījumā, ja Latvija novērsīsies no Krievijas. Tolaik šo situāciju veicināja arī PSRS iekšējās grūtības. Taču, ja vien tolaik pie stūres valstī būtu saprātīgi cilvēki, pašlaik Latvija attīstībā būtu panākusi augsti attīstītās Eiropas valstis. Pie tam nebūt nevajadzēja novērsties no Krievijas. Vienkārši vajadzēja sekot Somijas piemēram, kura maksimāli izmanto noieta tirgu, kurš no šādas nelielas valsts viedokļa ir praktiski bezgalīgs. 

Taču tā visa ir tukša pļāpāšana. Kur ir izeja? Ko darīt tagad? Sakārtot attiecības ar Krieviju. Tieši Krievijai ir vajadzīgas mūsu preces un pētījumi sfērās, kas par Krievijas naudu tika veikti Latvijā. Atcerieties, ka pat kosmosa kuģī „Buran”, kas startēja 1988. gadā, tika izmantotas arī Latvijā izstrādātās tehnoloģijas. Radīsies pieprasījums pēc jauniem pētījumiem, tātad būs nepieciešami arī speciālisti šajās sfērās. Rezultātā atdzims augstākā izglītība, un tālāk ķēdīte vedīs arī pie vidējās izglītības un tās līmeņa uzlabošanās. 

Mūsdienu zinātne nespēj tikt galā arī bez eksperimentālajām ražotnēm. Sekmīgus pētījumu rezultātus iespējams arī realizēt tepat Latvijā. 

Taču vispirms, lai to visu būtu iespējams uzsākt, ir jāatsakās no krievvalodīgo mazākumtautībui apspiešanas, kas nevar nekaitināt Krieviju. Padomājiet kaut vai par informāciju, kas parādījās 17. oktobrī par to, ka latviešu valodas centrs ir aizliedzis medicīnas darbiniekiem izplatīt krievu valodā sagatavoto informāciju sievietēm par profilaktiskās apskates nepieciešamību dzemdes kakla vēža diagnosticēšanai. Sakiet, vai šiem cilvēkiem vispār ir sirdsapziņa? Un kur ir krievvalodīgo tiesībsargi, kuriem jau 18. oktobrī vajadzēja iesniegt Eiropas tiesās iesniegumus par Latvijas iedzīvotāju genocīdu? 

Dienas kārtībā ir jauna provokācija, kas šoreiz vērsta pret krievu bērnudārziem. 2013. gada 16. oktobrī projekts politika.lv ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu organizēja domapmaiņu par tēmu „kad būs pienācis īstais brīdis, lai apmācība pirmsskolās pārietu no latviešu valodas pulciņiem uz komunikāciju tikai valsts valodā?” Domapmaiņa tika organizēta „Berga Bazārā”. Vārdu sakot, apspriedē tika lemts par to, kad likvidēt krievu bērnudārzus un grupiņas, nomainot tās pret latviešu dārziņiem. Apspriedē nebija uzaicināti vecāki, tā netika organizēta arī krievu valodā. It kā runa būtu nevis par cilvēkiem, bet gan par mēmiem dzīvniekiem, kuriem ir vienalga, kādā valodā viņiem tiek dotas komandas. 

Padomājiet mazliet, latviešu kungi. Latvija ir maza valstiņa, un jums vajadzētu izmantot krievus kā likteņa dāvanu, kas ļautu daudz vienkāršāk un efektīvāk veidot attiecības ar krievu kompānijām, iztiekot bez tulkotājiem kopējo ražošanas apvienību organizācijas un funkcionēšanas posmā. Vai tiešām kāds vēl joprojām nespēj saprast, ka Latvija un Krievija ir kaimiņvalstis, pie tam Krievijai ir nepieciešamas praktiski visas pasaulē esošās ražotnes un pētījumi, ko Latvija nevar sev atļauties. Savukārt veikt dažus pētījumus par Krievijas naudu Latvijai ir izdevīgi un ērti. 

Naida veicināšana starp Krieviju un Latviju ir izdevīga tikai emigrantiem, kuri jebkurā sarežģītā situācijā pametīs valsti likteņa varā. Viņu apgalvojumi par to, ka jebkuru draudu gadījumā NATO mūs pasargās, nebūt nenozīmē, ka Latvija var mierīgi kāpt Krievijai uz varžacīm un domāt, ka nākotni tas nekādā veidā neiespaidos. Divu lielvalstu sadursmes gadījumā neviena no tām nepārdzīvos, ja cīņas karstumā kādu nospiedīs. Nevajag rotaļāties ar ilūzijām, vajag izturēties saprātīgi un papūlēties saglabāt labas attiecības ar visiem, it īpaši ar tuvākajiem kaimiņiem. 

Tāpēc aicinu Latvijas sabiedrību atgūt veselo saprātu un nesekot trimdinieku inscenētajām izrādēm, kurās naids plūst pāri malām. Daudzi no mums ir dzīvojuši valstī, par kuru emigrantiem nav ne mazākās nojausmas, un tagad viņi apmelo šo periodu, dēvējot to par okupāciju. Mūsu visu kopīgās interesēs ir izbeigt šos melus un normalizēt mūsu iekšējās attiecības saskaņā ar principiem, kas eksistēja valstī jau tajos tālajos mūsu vienlīdzības laikos. 

Paturēsim prātā to, ka mūs visus vieno rūpes par mūsu bērnu un nākotni. Pietiek reiz sūtīt mūsu bērnus uz attīstītajām rietumvalstīm, kur viņi savas nekvalitatīvās izglītības dēļ tiek izmantoti tikai apkalpotāju līmenī.