Godātie lasītāji!

Klausoties patreizējās ukraiņu elites spilgtās uzrunas — gan par prettanku bedrīšu rakšanu Donbasā, gan par krievu apšaudīšanu ar kodolieročiem, gan prasības NATO sūtīt tankus un lidmašīnas, daudziem Krievijas iedzīvotājiem rodas doma, ka viņi visi tur ir mazliet aptrakuši.

Tādu pārliecību rada informācijas trūkums. Pret Krieviju vērstajiem šovu projektiem ir savi attīstības likumi, kas Krievijas iedzīvotājiem nav īpaši saprotami. Krievijas iedzīvotāji ir pārāk pieraduši pie garlaicīgās īstenības: jau desmit gadus valsts dzīvo ar saviem līdzekļiem, jau divpadsmit gadus valsts gūst uzvaras pār reālajiem ienaidniekiem. Kā noskaidrojies, elite jau pāris gadus neglabā savu naudiņu Rietumos. Valsts ir spiesta pati lemt: kas ir labi un kas — slikti.

Ir jāsaprot, ka ukraiņu elite domā principiāli citās kategorijās. Viņi darbojas nevis milzīgas valsts garlaicīgās realitātes telpā, bet gan konkrēta šova „Brīvā Nācija pret Asiņaino Lāci” ietvaros. Politikas vietā šeit ir tikai zobenu rīšana, uguns spļaušana un visi pārējie specefekti.

Nāksies vērsties pie Baltijas republiku pamācošās pieredzes, lai saprastu, cik lielā mērā ir atšķirīgas šīs pasaules — realitāte un šova politika. Divdesmit gadus šīs mazās valstiņas ir bijušas galvenie šoumeni, kas gājuši cīņā pret asiņaino lāci, bet tagad pārdzīvo īstu vēsturisko traģēdiju un pasaules uzskata lūzumu. Lieta tāda, ka tagad, kad sākušās runas par īstām (kaut arī vārgām) sankcijām pret Krieviju no ES puses (un otrādi), izrādās, ka ne Latvija, ne Lietuva nekādi nespēj cīnīties pret lāci. Skumjās realitātes pasaulē tās jau sen un pamatīgi ir nokļuvušas zem lāča pēdas.

Šo jautājumu ir vērts pārrunāt sīkāk.

…Visu ziemu Lietuva pozicionēja sevi kā Ukrainas guru ceļā pretī brīvībai. Varasvīri daiļrunīgi iestājās par eiroasociāciju, visskaļāk atmaskoja Krievijas iejaukšanos un uz Maidanu kursēja gandrīz biežāk, nekā poļi. Februāra beigās KF vēstnieks Lietuvā pat tika izsaukts uz Lietuvas ĀM, kur viņam lika paskaidrot, cik ilgi vēl Krievija pārkāps starptautiskās normas Ukrainā.

Pagāja divas nedēļas, un Lietuvas premjerministrs nobēdājies ziņoja parlamentam: krievi ir faktiski bloķējuši republikas galveno tranzīta ostu. „Nekā slēpjama nav. No visiem Klaipēdas ostas termināliem nav iespējams ne eksports, ne imports. Minēšu piemēru: Amerikas Savienotās Valstis pārvadāja vistu kājiņas cauri „ledusskapim” Smeltē, bet amerikāņu kompānija ir saņēmusi noradījumu-lūgumu organizēt eksportu cauri citām — Lietuvai  un dažām citām valstīm nepiederošam ostām.”

Pagāja vēl viena nedēļa, un Lietuvā parādījās vesels bars Brīvības un Civilizētas izvēles nodevēju. Liels tranzīta jomā strādājošs vietējais uzņēmējs paziņoja: „Krievija ir lielvalsts, un mēs nevaram lemt, kā tai rīkoties. Pienācis laiks pārskatīt stratēģiju. Varbūt armija vairs nav vajadzīga? Laiki ir mainījušies. Ar kaimiņiem nepieciešamas draudzīgas attiecības. Situācija ir sekojoša: mēs izturēsim stundu un divdesmit minūtes, nu, varbūt pāris stundas, vai arī izturēsimies klusu. Kāpēc dāņi tik labi dzīvo? Tāpēc, ka vienā brīdī pacēla balto karogu...”

Olimpiskais čempions basketbolā Marčulenis, kurš patreiz strādā viesnīcu biznesā, atbalstīja kolēģi. Un piebilda, ka politikas dēļ viņam nav, no kā algas maksāt darbiniekiem.

Un tā tālāk. Pagaidām tā lietuviešu elites daļa, kuri piedalās šovu politikā, vēl spītējas, atmasko nodevējus un aicina uzņēmējus no Eirāzijas tirgiem pārorientēties uz kādiem citiem. Tikai nesaka, uz kādiem tieši.

Pie mūsu kaimiņiem Latvijā aina ir vēl šizofrēniskāka. Latvija, īsta restlinga zvaigzne, kura jau ilgus gadus cīnās ar krievu lāci, uzstājas pret sankcijām pret Krieviju. Jā, protams, tur ir asiņainais Putins, impēriskā agresija un Krimas referendums zem automātu stobriem (to centīgi stāsta vietējie plašsaziņas līdzekļi — tā klājas), taču ir kāda nianse.

Drūmās realitātes līmenī Latvija pašlaik eksistē kā Krievijas transporta un relaksācijas centrs. Un nekādi citādi tā eksistēt nespēj.

Pagājušajā gada asiņainais krievu bizness ir investējis Latvijā pusmiljardu eiro, turklāt, atšķirībā no eiropiešiem, investīcijas lielākoties veiktas uzņēmumu kapitālā. Tas ir, nevis banku spekulācijās, bet gan tranzīta un pārtikas ražošanas uzņēmumos, kā arī nekustamajos īpašumos. Patiesību sakot, ar šo naudiņu iztiek pusotrs miljons vietējo iedzīvotāju (iztiek, kā nu varēdami — pārrēķinot rubļos, vidējā alga valstī veido 15 — 20 tūkstošus).

Kūrortu zonā viscaur sabūvētas savrupmājas, kas pieder mazkalibra krievu uzņēmējiem vecumā no 50 gadiem (tiem, kam patīk klusums un mērens klimats). Citu vienkārši nav. „Darījumi ir apstājušies, — man atzinās kāds vietējais nekustamo īpašumu speciālists. — Krievijas pilsoņi ir ieslēguši pauzi pat jau gandrīz noslēgtiem darījumiem par māju iegādi Latvijā un saka: nē, mēs pagaidīsim. Mūsējiem drīz vien sāksies panika...”

Vienīgais vispārējais sporta šovs valstī ir visā Krievijā slavenā Rīgas „Dinamo” spēles impēriskajā KHL atkārtojums. Citu vienkārši nav.

Vienīgais gāzes piegādātājs ir Krievija. Citu nemaz nevar būt, jebkādas runas par „pārorientēšanos” uz amerikāņu gāzi ir parasta fantastika. Tas ir vispārzināms fakts.

Viens no galvenajiem vietējiem oligarhiem un — amatu apvienošanas kārtībā — ostas pilsētas Ventspils mērs A.Lembergs par Eiropas Savienības iespējamām sankcijām pret Krieviju izteicās tā: „Tranzīts Ventspilī par 80% ir atkarīgs no Krievijas kravām. Latvija ir tik lielā mērā integrēta starptautiskajā darba dalīšanas sistēmā, kurā piedalās arī Krievija, ka neapšaubāmi nevar atļauties nekādas sankcijas. Ja nu tās tomēr tiks ieviestas... Tas ir tikpat kā pakārties, izpaužot protestu. Tad jau mums visiem vienkāršāk būtu iet un visiem kopā noslīcināties Baltijas jūrā.” Citāta beigas.

...Ko es ar to gribu teikt? Atšķirībā no Ukrainas, Baltijas valstu mini-elites tikai 20 gadu laikā ir aptvērušas vienkāršu lietu: „civilizēta izvēle” ir fikcija.

Tikai šovu politikas līmenī Krievu pasaules vēsturiskā, ģeogrāfiskā un ekonomiskā daļa var „aiziet uz Rietumiem” un kļūt par „Eiropas civilizācijas” daļu. Tas būtu iespējams tikai gadījumā, ja visa šī nogurdinošā cīņa ar lāci no virtuālās pasaules nejauši nenogāzīsies reālajā pasaulē, kur, figurāli izsakoties, Baltijas valstu pilsētas jau labu laiku patrulē Pieklājīgais Lācis.

Taču ukraiņu revolucionārā elite to vēl nav apjēgusi. Nu, divdesmit gadus šis process gan nevilksies — vienkārši Ukrainas rīcībā nav tik daudz laika.

Nu, ja jau nav, tad nav. Tāpēc jau neviens neinteresējas par revolucionārās elites apzināšanos.