2015. gada 1. janvārī Latvija uz sešiem mēnešiem kļūs par Eiropas Savienības padomes priekšsēdētāju. Pēc Eiropas Parlamenta tas ir otrais nozīmīgākais Eiropas Savienības likumdošanas orgāns. ES Padomi veido ES valstu premjerministri vai ministri, kas viņus aizvieto. ES Padomes kompetencē ir lēmumu pieņemšana kopīgās ārpolitikas jautājumos, politika drošības sfērā, kā arī lēmumi par sadarbību nozīmīgākajos iekšējos jautājumos.

ES Padomes lēmumi tiek pieņemti oficiālās sesijās četras reizes gadā ar tās locekļu kvalificēta vairākuma balsojumu. Priekšsēdētāja postenis dod iespēju lemt par dienas kārtību un ar dažādu tehnisku procedūru palīdzību iespaidot Padomes locekļu lēmumu.

Par to, cik nozīmīgs ir priekšsēdētāja postenis, liecina Lietuvas prezidentes D.Grībauskaites rīcība šajā postenī pagājušā gada beigās. Viņa iniciēja ES asociācijas līguma noslēgšanu ar Ukrainu un tās iekļaušanu Austrumu partnerības programmā. Šie lēmumi drīzumā noveda pie masveida nekārtībām — Maidana, valsts apvērsuma un etniskās tīrīšanas, ko Ukrainas dienvidaustrumu rajonos sāka varu Kijevā nelikumīgi sagrābušie nacionālradikāļi.

Quo vadis? Kurp Eiropas Savienības padomi vedīs Latvija? Vai tā turpinās vadīt ES bīstamajā virzienā, ko nosprauda D.Grībauskaite?

Uz šiem jautājumiem iespējams atbildēt bez mazākajam grūtībām — atliek tikai paanalizēt Latvijas valdošās elites rīcību Latvijas teritorijā pēdējo pāris gadu desmitu laikā.
 

• Tā ir mazākumtautību diskriminācija: liegums iegūt izglītību dzimtajā valodā augstākajās mācību iestādēs un vecākajās klasēs.
   
• Soda nauda par latviešu valodas nelietošanu publiskās saziņas situācijās.
   
• Netitulēto tautu nacionālās pašapziņas apspiešana.
   
• 40% netitulēto iedzīvotāju tika atņemta pilsonība un ierobežotas viņu sociāli ekonomiskās tiesības.
   
• Valsts drošības orgānu sāktā vajāšana pret mazākumtautību pārstāvjiem — aktīvistiem un tiesībsargiem.
   
• ​ Valdībai nevēlamu viedokli izplatošo plašsaziņas līdzekļu apklusināšana.

Taču Eiropā visbīstamākais ir nacionālsociālisma atbalsts valsts līmenī. Izskatīsim tikai divus piemērus, kas par šo atbalstu liecina visspilgtāk.

16. martā Latvijā tiek plaši atzīmēta Waffen SS latviešu leģionāru atceres diena. Bijušie nacisti un tūkstošiem domubiedru šajā dienā ar valsts karogiem rokās maršē pa Rīgas centru, noliek ziedus nacionālajā svētvietā — pie Brīvības pieminekļa, saka aizrautīgas runas un dzied nacionālistiska rakstura dziesmas. Ilgu laiku 16. marts bija valsts līmeņa piemiņas diena. Pirms Latvijas uzņemšanas ES šo svētku statuss tika pazemināts, taču nacistu gājienos vēl joprojām piedalās valsts amatpersonas un deputāti — valdošās koalīcijas pārstāvji.

Vēl plašāk šajā ziņā pazīstams ir 11. novembris, Lāčplēša diena, kurā valsts augstākās amatpersonas dodas nolikt ziedus pie nacistisko noziedznieku apbedījuma vietām memoriālajos Brāļu kapos. Formāli ziedi tiek nolikti pie kapsētas centrā izvietotās Mātes Latvijas skulptūras, taču šīs skulptūras pakājē ir apbedītas tādas personības, kā Rūdolfs Bangerskis, Voldemārs Veiss, Alfrēds Jānis Gredzens, Nikolajs Upītis, Jānis Zilvers. Viņi saņem lielāko tiesu godinājumu.

Īsumā atgādināsim, kādi darbi nesuši slavu šiem „nacionālajiem varoņiem”.

Gruppenfīrers R.Bangerskis (1878-1958). Dienestu pie vāciešiem sācis Latvijas pašvaldības juridiskajā departamentā. Kā šajā postenī esoša amatpersona viņš ir atbildīgs par desmitiem tūkstošu ebreju genocīdu. Par saviem varoņdarbiem saņēmis SS Latviešu leģiona ģenerālinspektora vietu. Šajā postenī būdams, R.Bangerskis bija atbildīgs par SS karaspēku komplektāciju, deva rīkojumus izrēķināties ar tiem latviešiem, kas nevēlējās kalpot nacistiem. Pēc kara bēga uz Vāciju, zināmu laiku nosēdēja cietumā, taču no atbildības par izdarītajiem noziegumiem viņam izdevās izvairīties. 1995. gadā ar militāru godu pārapbedīts Brāļu kapos.

Standartenfīrers V.Veiss (1892-1944). Pašā kara sākumā stājās latviešu „pašaizsardzības nodaļu” priekšgalā. Šīs nodaļas piedalījās kratīšanās, arestos, laupīšanās, mierīgo iedzīvotāju tvarstīšanā un apšaušanā. Nodaļa metodiski iznīcināja ebrejus, komunistus, padomju aktīvistus un personas, kas atbalstīja padomju varu. Par izciliem nopelniem šo „varoņdarbu” veikšanā vācieši iecēla Voldemāru Veisu par Rīgas Kārtības policijas priekšnieku — šīs organizācijas pienākumos ietilpa arī civiliedzīvotāju represijas. Vēlāk V.Veiss komandēja 281. Abrenes policijas bataljonu, kas piedalījās operācijā „Ziemas burvība” — tās mērķis bija Baltkrievijas civiliedzīvotāju iznīcināšana. Par sekmīgu soda operācijas izpildi V.Veiss tika iecelts par SS 19. Grenadieru divīzijas 42. pulka komandieri. Karoja Austrumu frontē. 1943. gadā gāja bojā nejauša sprādziena rezultātā.

Pulkvežleitnants A.J.Gredzens (1899-1943). No 1942. gada marta līdz augustam Jānis Gredzens no brīvprātīgajiem izveido 26. Tukuma policijas bataljonu, kura vadību pats arī uzņēmās. Aprīlī šis bataljons tika iekļauts 2. latviešu brīvprātīgo SS brigādes 43. pulkā. 1942. gada jūnijā 26. bataljons piedalījās soda akcijās Berezinas upes iztekas rajonā, savukārt augustā — soda operācijā „Purva drudzis” Baltkrievijā. Šīs operācijas laikā bataljona kareivji nogalināja 289 partizānus, nošāva 1274 civiliedzīvotājus, kas tika turēti aizdomās par atbalsta sniegšanu partizāniem, un iznīcināja 2350 ebrejus.

1942. gada decembrī A.J.Gredzens no brīvprātīgajiem izveido 278. Dobeles policijas bataljonu un kļūst par tā komandieri. 1942. gada decembrī šis bataljons dodas uz Ludzu, kur aktīvi cīnās pret padomju partizāniem. 1943. gada februārī 278. policijas bataljons dodas uz Baltkrieviju un Šrēdera pakļautībā piedalās soda ekspedīcijā „Ziemas burvība”. Soda ekspedīcijas ietvaros 18. februārī bataljons nodedzināja Ļimovkas ciemu līdz ar 100 cilvēkiem. 22. februārī bataljona kareivji nodedzināja Kolbovščinas ciemu. Operācijas „Ziemas burvība” laikā Šrēdera komandētā grupa nogalināja 77 partizānus un nošāva 875 civiliedzīvotājus. 1389 cilvēki tika arestēti un nodoti vāciešiem no SD nodaļām. Soda ekspedīcija tolaik nodedzināja 93 baltkrievu ciemus.

1943. gada 3. maijā bataljons iekļuva slazdā, un partizāni nogalināja A.J.Gredzenu.

Pulkvežleitnants N.Upītis (1898-1943). Kopš pirmajām kara dienām N.Upītis ieņem Rīgas 1. policijas iecirkņa priekšnieka posteni. Šajā laikā Rīgā masveidā tiek iznīcināti ebreji un padomju karagūstekņi. 1941. gada novembrī N.Upītis kļūst par Ludzas rajona policijas nodaļas priekšnieku. Par degsmi cīņās pret padomju partizāniem un pagrīdniekiem vācieši viņu apbalvoja ar II pakāpes Dzelzs krustu. Tas bija pirmais viens no augstākajiem bruņoto spēku apbalvojumiem, ko vācieši piešķīra latviešu policistam, kas organizēja soda operācijas. 1943. gada decembrī pie Pasienas guva ievainojumu un pēc neilga laika nomira kara hospitālī.

Kapteinis Jānis Zilvers (? -1943). 282. Ventas policijas bataljona komandieris. Bataljons piedalījās soda operācijā „Ziemas burvība” Baltkrievijā.

Lūk, kā nacistu un viņu latviešu policistu rindās stājušos līdzskrējēju noziegumus Osvejas rajonā Baltkrievijā apraksta komisija, kurā strādāja Frunzes vārdā sauktās partizānu brigādes vadītāji:

„Pilnībā nodedzināti 156 ciemi ar 3423 dzīvojamajām mājām, Osvejas rajona centrā — aptuveni 500. Nodedzināti 9 kultūras nami, 102 skolas, 6 slimnīcas, 4 bērnu nami, 2 baznīcas, 2 kapelas. Iznīcināti 3639 civiliedzīvotāji, starp tiem — 2118 bērni vecumā līdz 12 gadiem un 710 pensionāri — sievietes un vīrieši. Koncentrācijas nometnēs ieslodzīti 2615 cilvēki.”

Komisijas sastādītajā aktā aprakstītas arī atsevišķas soda ekspedīciju dalībnieku zvērības: 

„Astoņus gadus vecajam zēnam no Beļanu ciemā dzīvojošās Juhņēviču ģimenes fašistu bendes izgrieza piecstaru zvaigznes uz krūtīm un muguras un iemeta bērnu ugunī. 7 gadus vecā Vera tika nodurta ar nazi. Pusotru gadu vecais Žeņa ar pārsistu galvu un izrautiem pirkstiem tika iemests ugunī; arī viņu māte tika nodurta — fašistu bandīti viņai nogrieza krūtis, sadūra ar nazi un sadedzināja.

Borisovo ciemā Škutovu ģimenes locekļi tika sadedzināti dzīvi, Juhņēviču ģimenei — gan pieaugušajiem, gan bērniem — tika dzīviem izgrieztas rokas un galvas. Līķi tika iemesti Svoļnas upē. Gorodiloviču ciemā Žorovu ģimenei uz krūtīm un kakla tika izgrieztas piecstaru zvaigznes. Pēc tam ģimene tika noslīcināta Svoļņā. Daudzus mazus bērnus fašistu nelieši zvēriski uzdūra uz sētas mietiem. Daudzkārt fašistu nelieši izvaroja meitenes, pirms viņas tika zvēriski nomocītas. Konstatēts, ka lielākā daļa bojāgājušo iedzīvotāju tika nežēlīgi spīdzināti, pirms tika sadedzināti vai noslīcināti — tikai nedaudzi cilvēki tika nošauti.” (НАРБ. Ф. 1336. Оп. 1. Д. 52. Л. 24. Apstiprināta kopija. Publikācija: Трагедия белорусских деревень. 1941—1944. Минск; М., 2011. С. 128—130).

Noliekot ziedus kapos, tiek pausta cieņa šo cilvēku veikto varoņdarbu priekšā un gatavība turpināt viņu sākto darbu. 

Kādu mantojumu saviem pēctečiem ir atstājuši bangerski, veisi, gredzeni, upīši un zilveri? Nežēlīgi iznīcināt vienus cittautiešus un pakļaut citus, lai celtu tīras rases sabiedrību? Atņemt cittautiešiem pilsonību, darbu, tiesības uz dzimto valodu un kultūru, tiesības paust savu viedokli?

Vai gadījumā, ja ziedus pie šādu varoņu apbedījumiem noliek valstsvīri, tas nenozīmē, ka viņi ir gatavi tiekties pie ideāliem, kuru pamatā ir cilvēknīšanas princips, un darīt to ar viņiem pakļautā birotkrātiskā aparāta spēkiem? Vai gadījumā, ja šie valstsvīri kļūs par kāda ES likumdošanas orgāna vadītājiem, tas nenozīmēs, ka viņi centīsies arī visām pārējām Eiropas valstīm uzspiest nacionālsociālisma ideālus?

Šī gada 11. novembrī Brāļu kapos ziedus nolika Latvijas prezidents A.Bērziņš, premjerministre L.Straujuma, Saeimas spīkere I.Mūrniece, ārlietu ministrs E.Rinkēvičs, aizsardzības ministrs R.Vējonis. Viņus pavadīja policijas un armijas pārstāvji.

Savukārt pēc valdības locekļiem savu cieņu pret „nacionālajiem varoņiem” pauda bērni. Viņi ir labi saskatāmi fotogrāfijās.