Ukrainas krīze
19.08.2014
Aleksejs Grigorjevs
Филолог, журналист, командир ордена Трех звезд III степени
Putinu sankcijas neapstādinās
Un arī ar Ukrainas aprīšanu viņa apetīte nerimsies
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
''Vai būs karš Ukrainā?'' — šis ir viens no jautājumiem, kuru man daudzi uzdod pēdējās dienās. Kad atbildu, ka karš jau notiek, viņi mēģina precizēt: jā, bet, vai Krievija ievedīs karaspēku? Vai šķērsos Ukrainas robežu? Vai atklāti sūtīs karaspēku un tehniku?
Tas viss jau ir noticis un turpina notikt arī šodien. Krievija ved atklātu karu pret Ukrainu, sākot ar šā gada februāri. Pamatā nekas nav no tā laika mainījies. Krievija ar bruņotu spēku okupējusi daļu Ukrainas — Krimas pussalu, to anektējusi un militarizējusi. Pēc tam Krievija iesūtījusi savus diversantus Ukrainas austrumu reģionos — Luganskas un Doņeckas apgabalos, kur tie, sagrābuši varu, ārdās, slepkavojot un laupot visu pēc kārtas, ieskaitot pašu notriektās civilās lidmašīnas pasažieru mantas, naudu un kredītkartes.
Krievija pie Ukrainas robežām ir koncentrējusi prāvu karaspēku, pa laikam nedaudz atvelkot to iekšzemē, lai vēlāk pietuvinātu to atkal cieši klāt robežai. Vienām kara "mācībām" seko citas. Katru dienu Krievijas karaspēks Ukrainu apšauda pāri robežai, bet Krievijas kontrolēto Krievijas-Ukrainas robežas daļu šķērso un dodas Doņeckas un Luganskas virzienā simtiem Krievijas bruņoto kaujinieku, tanki un cita bruņutehnika, ieroči, ieskaitot pretgaisa kara ierīces un artilēriju.
Krievijas masu informācijas līdzekļi izvērsuši īstu melu un dezinformācijas karu pret Ukrainu un, jāsaka, ukraiņiem vispār, karu, kuru pat daudzi krievu mākslas darbinieki, piemēram, Lija Ahedžakova, Andrejs Makarēvičs, Oļegs Basilašvili u.c. uzskata par necienīgu. Tā ir Krievijas radītā šodienas realitāte, kas ilgst jau vairākus mēnešus.
Kas tad ir mainījies? Galvenokārt mainās un attīstās mūsu, bet, kas ir vēl nozīmīgāk, ASV un Eiropas līderu izpratne par to, kas īsti notiek un ko vēl var sagaidīt. Tāpēc no simboliskajām sankcijām viņi pārgājuši pie joprojām nepietiekamajām, bet jau daudzmaz nozīmīgajām akcijām pret Krievijas līderiem un ekonomiku.
Kas mums un viņiem vēl ir jāsaprot: Putinu sankcijas neapstādinās. Un arī ar Ukrainas aprīšanu viņa apetīte nerimsies. Lai uzturētu spriedzi Krievijā un augstu Putina reitingu, agresijai jāturpinās un jāiet plašumā.
Šajā ziņā ukraiņi pašlaik izkaro mūsu karu un, aizstāvot sevi, aizstāv arī mūs. Mūs šeit — Latvijā, un mūs — eiropiešus — arī Vācijā un Francijā, citur Eiropā.
Kas vēl ir mainījies pēdējās dienās un kāpēc tieši tagad ir tik daudz jautājumu, vai Krievija uzbruks Ukrainai?
Ukrainas karaspēks ir tuvu uzvarai un Krievijas atbalstītie kaujinieki kopā ar Krievijas diversantiem Ukrainā ir izmisumā un panikā. Tāpat panikā ir Kremļa saimnieks: viņa plāns nav izdevies! Plāns bija ļoti vienkāršs, tā pamatmērķis ir Ukrainas valsts paliekoša destabilizācija, un tās rezultātā visas Ukrainas vai tā lielākās daļas sagrābšana. Vienlaicīgi viņš vēl uzaudzētu savu reitingu un visai pasaulei pierādītu, ka Krievija ir globāla lielvalsts, nevis reģionāla, kā to teicis ASV prezidents Baraks Obama.
Putins un visa Krievijas spice projicē savu situāciju uz Rietumvalstīm un neviltoti tic, ka
a) visi zog tieši tāpat kā viņi, un Obamam un Merkelei kādā superslepenā bankā krājas šādi sarūpēta naudiņa, kamēr tie ir pie varas;
b) visas šīs sarunas par tiesībām, starptautiskajiem likumiem, konvencijas, ANO un EDSO ir priekš muļķiem, lai aizplīvurotu lietu būtību un izmantotu kā papildus instrumentu savu mērķu sasniegšanai.
Taču slepenībā veči un dāmas, kas ir pie varas, sanāk kādas slepenas pils slepenajā kamīnzālē ar medību trofeju ragiem pie sienas un runā skaidru valodu, bez konvencijām un tiesībām.
Piemēram, Merkele saka Obamam: "Nu labi, ņem tu to Āfriku, tā taču tev tikpat kā dzimtene, bet es turpināšu kontrolēt Skandināviju un tur bez manas ziņas nekas nedrīkst notikt, bet Deivids (Kamerons. — A.G.) lai ņem Īriju un Nīderlandi. Atstāsim Vovčikam (Putinam — A.G.) Baltkrieviju un Ukrainu, par to viņš mums palīdzēs pakļaut Irānu, pārdos gāzi pa lēto un vēl „otkatos" gatavs dalīties!"
Putins ilgi gaidīja, ka viņu pielaidīs pie šīm sarunām kamīnzālē, bet to tā arī nesagaidījis, kļuvis pikts (vai viņu par muļķi tur!) un sāka ārdīties Ukrainā. Prasīt no viņa tagad, lai viņš piebremzētu, ir tas pats, kā gaidīt no Hitlera 1940.gadā, lai viņš atgrieztos Vācijas 1934.gada robežās un kļūtu rāms un lēnīgs.
Putinam, paradoksāli, vēl jāpiedzīvo sava Staļingrada un sava sabiedroto (ne viņa) izsēšanās Normandijā. Neizpaliks arī viņam sava Nirnberga, bet līdz tai vēl garš ceļš ejams.
Minimālais, ar ko patlaban būtu mierā Putins, ir konflikta iesaldēšana: kara darbības pārtraukšana, miera sarunas desmitiem gadu garumā, bandītu leģitimācija caur šīm sarunām, Krievijas "miera" (bet īstenībā okupācijas) karaspēka dislokācija nu jau "strīdīgajās" teritorijās — viss pēc tik labi nospēlētā šablona Abhāzijā, Dienvidosetijā un Transnistrijā. Tad viņš varētu tur saasināt situāciju jebkad, kad viņam ienāktu prātā.
Bet Ukrainas tautas un karaspēka panākumi atstāj Putinam necilu izvēli: vai nu atzīt sakāvi vai vēl straujāk saasināt konfliktu, ja tādas iespējas pastāv.
Diemžēl tādas iespējas Krievijai ir. Ja tagad Krievija karo pret Ukrainu, teiksim, ar 20 procentiem savu spēku, tad, lai saglabātu iepriekšējo status quo un savus diversantus glābtu no pilnīgas sakāves Austrumukrainā, tai būtu strauji jākāpina iejaukšanās līmenis. Faktiski tas jau notiek. Vai notiks tas, ko angliski sauc par "all out war" (karš ar visiem saviem spēkiem)? Pilnīgi iespējams, pat teiktu visdrīzāk notiks, bet diez vai tas sāksies šajās dienās. Vienu gan varu pateikt pilnīgi droši: labāk nekļūs vai vismaz vēl jākļūst daudz sliktāk, pirms kļūs labāk.
Paliek vēl neuzdots jautājums: ko darīt? Galvenais, jāsaprot, ka Putins ar Ukrainu neaprobežosies. Pēc Ukrainas nāks Kazahstāna, pēc Kazahstānas — Baltija. Mūsu un visas Rietumu pasaules interesēs būtu, ka Ukraina šajā karā pārliecinoši uzvarētu. Tikai ar sankcijām te nepietiks, Ukraina ir jāapbruņo. Ukrainai vajadzīga masīva militārā palīdzība.
Ciemā uzradies viens huligāns, un viņš ārdīsies tik ilgi, kamēr pats nedabūs pa purnu. Pagaidām tādu īstu viņam pa purnu sadot gribētāju es neredzu.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Петерис Апинис
Врач
Ārsta skats uz karu
Kuram mēs neesam gatavi
Татьяна Жданок
Депутат Европарламента
Ko dala rusofobi un rusofili Briselē
Un pie kā tas novedīs
Александр Филей
Латвийский русский филолог
Kāpēc Obama nav Putins
Un kāpēc Latvija nav Krima
Виктор Мараховский
Главный редактор онлайн-журнала «На Линии»
Revolucionārās Ukrainas zināšanai
Par izcilo un bēdīgo šovu – cīņu ar Pieklājīgo Lāci