Kaut izejas dati mums visiem ir it kā vienādi, tai skaitā gan par Zolitūdes traģēdiju ar 54 upuriem, gan arī par premjera Valda Dombrovska atkāpšanos, tomēr viedokļi un secinājumi ir tik dažādi.

Valdības un premjera darba izvērtējums ir plašāka apraksta vērts. Bet Šeit tikai par demisiju un tās motīviem.

Kas notika ar Valdi Dombrovski? Viņš tiešām atkāpās pats? Tiešām tāpēc, ka tik godīgs un uzņēmās atbildību? Bet varbūt tāpēc, ka neizturēja un šādā veidā aizmuka no grūtībām un atbildības? Vai viņš atkāpās pats, jeb viņam palūdzam aiziet?

Domāju, ka uz visiem jautājumiem atbildes var būt pozitīvas un negatīvas vienlaicīgi. Tur nebūtu pretrunu. Tieši tāpēc tagad sākusies viedokļu cīņa par to, kāds būs vēsturiskās bildes fotoparaksts. Vai tur būs rakstīts par premjeru, kurš ieviesies Eiro, nodrošinājis Latvijas veiksmes stāstu, un atkāpās, rādīdams citiem paraugu, uzņemdamies politisko atbildību, kā tas būtu raksturīgs attīstītajās demokrātijās? Jeb tomēr Valdis Dombrovskis ir prezidenta patriektais premjers, kurš asociējas ar grāmatvedisko un tehnisko pārvaldes stilu, ar atrunām, ar ieilgušu stagnāciju, ar pieaugošo divkosību un bezatbildību daudzās jomās?

Es respektēju, ka Valda Dombrovska atbalstītājiem ir par ko viņu slavēt. Pat nemēģināšu pārliecināt par pretējo. Lai katram ir iespēja dzīvot savā pārliecībā, uzskatos un to dažādībā! Jau tā visapkārt ir tik daudz zombētāju un pārliecinātāju. Taču vienlaicīgi es vēlos, lai tiktu respektētas manas tiesības manu pareizo viedokli uzskatīt par vispareizāko.

Esmu pārliecināts, ka premjers neatkāpās pēc savas iniciatīvas. Par to liecina gan tas, ka vēl neilgi pirms liktenīgās iknedēļas tikšanās ar prezidentu, premjers bija ar savu ierastu darba ritmu, ar mierīgu skatu nākotnē. Viņa pēkšņā demisija bija pārsteigums ne tikai pārējiem valdības locekļiem, bet arī paša partijas vadībai.

Pavērojiet demisijas paziņošanas brīdi video! Premjers satraucies paziņo par savu demisiju, runā neraksturīgi uztraucies, runā pretrunīgi — vienlaicīgi par atbildību un vienlaicīgi par tautas atbalstu sev. Un ko prezidents? Viņš pat paldies nepateica, par formāli nē. Un gluži kā uzbērdams sāli uz brūcēm, prezidents vēl piesaka, ka šī nebūt nav vienīgā amatpersona, kurai būtu jānes atbildība pēc notikušās traģēdijas. Kur vēl nepārprotamāks vēstījums?

Ko gan tādu Andris Bērziņš varēja pateikt Valdim Dombrovskim klātienes sarunā? Varbūt parādīt divus scenārijus? Viens, ka premjeram tiek dota iespēja atkāpties pašam. Otrs, ka prezidents publiski izsaka premjeram neuzticību, līdzīgi kā to savulaik prezidents Valdis Zatlers izteica premjeram Ivaram Godmanim. Es šādam scenārijam ticu visvairāk.

Citkārt Andris Bērziņš, manuprāt, nejustos tik drošs par sevi, bet situācija mainījās pēc traģēdijas, kad prezidents sajuta spēku sevī un nespēku premjerā un koalīcijā. Līdz šim tik daudzās intervijās prezidents bija kritiski izteicies par valdību, tās nespēju. To pašu valdību, kuru vadīja tas pats Valdis Dombrovskis, kuru Andris Bērziņš bija spiests publiski respektēt un pat slavēt, apzinoties, kādu uzticību Valdis Dombrovskis bauda Latvijā un ārpus tās. Bet savu brīdi Andris Bērziņš sagaidīja, un būdams dzīvesgudrs, prata šo momentu tūlītēji izmantot.

Vai Valdim Dombrovskim bija iespēja palikt ilgāk? Ja nebūtu šāda traģēdija, iespējams, ka šī valdība būtu līdz Saeimas vēlēšanām izturējusi, tiesa, vairāk domājot nevis par darbiem, bet sevis saglabāšanu. Bet, pēc traģēdijas sabiedrība prasīja citu attieksmi, citu degsmi, nevis atrunas, kuras šo valdību tik ļoti raksturoja, bet gan reālus plānus un vēl reālāku rīcību. Ja šī valdība neatkāptos, upurus un neizprotamus risinājumus tūlītēji pieprasošā sabiedrība neprognozējami uzkarsētos. Un tad arī līdz sprādzienam nebūtu tālu. Taču tagad dienaskārtības ir pārstartēta — no traģēdijas uz demisiju un tālāk arī uz jaunu valdību un jaunām cerībām.