Acīmredzamu pretrunu dēļ Valsts prezidents Andris Bērziņš 9.novembri atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai "Grozījumus Imigrācijas likumā". Prezidents norādīja, ka nav skaidrs, kādā veidā kvotu sistēma, kas attiecināma tikai uz darījumiem ar nekustamo īpašumu, nodrošinās nekustamā īpašuma cenu kāpuma samazinājumu, ja tajā pašā laikā termiņuzturēšanās atļauju varēs saņemt neierobežots ārzemnieku skaits, veicot maksājumu valsts budžetā, un šīm personām nebūs šķēršļu iegādāties nekustamo īpašumu Latvijā.

Tāpat Valsts prezidents, argumentējot likumprojekta atgriešanu Saeimā, norādīja, ka 2010.gadā ieviestā ārvalstu investoru finanšu līdzekļu piesaistes programma uzskatāma par vienu no veicinošiem faktoriem Latvijas konkurētspējas celšanai.

Tomēr vajag atcerēties par 145 miljoniem latu, kas investīciju formā ieplūduši Latvijā saistībā ar ārzemnieku termiņuzturēšanās atļauju saņemšanu, kā arī jāatgādina vispārzināmā patiesība, ka bieža tiesiskā regulējuma maiņa krasi mazina investoru uzticēšanos Latvijas uzņēmējdarbības videi, jo nekad nevar zināt, kādā veidā pēc mēneša vai diviem mainīsies spēles noteikumi.

Ārvalstu investors neuzņemsies papildus risku, palielinot investīciju apjomu, ja nespēs paļauties uz to, ka ilgtermiņā Latvijas teritorijā plānotās investīcijas būs iespējams uzraudzīt un apsaimniekot uz vietas. Diemžēl VL!/TB/LNNK, ko ierasti dēvē par Nacionālo apvienību (NA), ir paziņojusi, ka neatkāpsies no savas absurdās nostājas par esošās termiņuzturēšanās sistēmas ierobežošanu. Šī ir tikai viena no daudzajām apvienības nekonsekventajām pozīcijām, kad zem populistiskiem saukļiem tiek aprakti valsts attīstību veicinoši, ekonomiski izdevīgi projekti. Ne velti NA nereti dēvē par "viena jautājuma partiju".

Neviens latvietis nenoliedz, cik svarīgi ir valstij saglabāt savu nacionālo identitāti, valsts valodu un kultūru, un cik svarīgi ir efektīvi risināt demogrāfijas problēmas. Taču tieši pēdējo NA ar savām aktivitātēm saasina vēl vairāk.

Brīdī, kad no valsts nabadzības dēļ izbraukusi trešdaļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, NA izstrādā reemigrācijas plānu, kas nemotivē atgriezties pat nelielu daļu ārzemēs strādājošo un dzīvojošo latviešu, taču kaismīgi pretojas termiņuzturēšanās programmai, kas ļauj ieplūst investīcijām un rada jaunas darba vietas un konkurētspējīgu atalgojumu.

Nacionālajai apvienībai, manuprāt, vajadzētu nodarboties ar to, kas tai piederas, proti, vairāk domāt par to, kā saglabāt latviskumu, kā veicināt latviskās kultūras izaugsmi un tamlīdzīgi, nevis jaukties tur, kur tai (Nacionālajai apvienībai) acīmredzami ir maz sajēgas. Jau tāpat pietiek šā politiskā veidojuma juceklīguma, mēģinot no amata izmest savu (!) tieslietu ministru vai — pretēji sava elektorāta vēlmēm — atbalstot eiro ieviešanu 2014.gadā. Kur tad paliek NA konsekvences? Kāpēc gan Lietuva un Polija tuvākajā laikā netiecas ieviest eiro? Tāpēc, ka šīs valstis cenšas sakārtot savu ekonomiku tā, lai pēc eiro ieviešanas Brisele vairs nevarētu tik brīvi jaukties to dzīvē.

Taču nacionāļi to nezin kādēļ nevēlējās redzēt un padevīgi iestājās par Latvijas ieiešanu eiro zonā. Ar saukli "Krievi nāk!" nacionāļi turas pie varas jau teju 25 gadus, un šajā laikā sistemātiski un lieki tiek saasinātas attiecības ar austrumu kaimiņvalsti Krieviju un tiek kavēta tās investīciju ieplūde Latvijā. Taču valsts nevar attīstīties, dzīvojot uz parāda, tikai importējot un patērējot. Lai attīstītos, valstij ir jāražo.

Zvejniekiem jāzvejo zivis, un zemniekiem jāaudzē lauku produkcija. Un tikai nevajag stāstīt, ka Eiropas Savienība (ES) to tik vien dara, ka kaut ko aizliedz vai ierobežo! Tiem, kas ir pie varas — tostarp nacionāļiem — nereti gribas būt svētākiem par Romas pāvestu, visus ierobežojumus padarot vēl drastiskākus, nekā tie atnākuši no ES. Taču pie mums saražotie produkti kaut kur jārealizē. Eiropas tirgu ir lauksaimniecības preču pārprodukcija, tai nav vajadzīga mūsējā. Vēl vairāk — lai ierobežotu šīs produkcijas ienākšanu Eiropas tirgos, tiek uzliktas kvotas kā ierobežojums ražot vairāk par noteiktu daudzumu. Savukārt Krievijas tirgus saspīlēto attiecību dēļ ir grūti pieejams. Pavērtējam, kas notika ar Lietuvas pienu un kas tagad draud notikt ar Igaunijas zivīm! Bet tieši Krievija būtu fantastisks noieta tirgus mūsu saražotajiem produktiem.

Izskatās, nacionāļi darīs visu, lai mūsu produkcija nenonāktu Krievijā un lai mūsu attiecības ar šo valsti kļūtu vēl sliktākas. Igaunijas un Krievijas ekonomiskajām un politiskajām attiecībām daudz ļauna nodarīja "bronzas Aļošas" pārvietošana, bet mūsējie "varoņi" jau grasās jaukt nost uzvaras pieminekli Pārdaugavā! Es pat atbalstītu tā demontāžu, ja tajā vietā plānotu nevis zaļu pļavu, bet kādu sabiedriski nozīmīgu ēku, piemēram, koncertzāli. Ja jau šis piemineklis tieši šajā vietā tik loti traucē Latvijas valsts plauksmei, tad to varētu pārvietot uz kādu citu vietu, jo ari krievu cilvēkiem ir jāatvēl vieta, kur pulcēties. Citādi mēs tikai atkārtosim Igaunijas pieredzi ar "bronzas Aļošu", kurš tika demontēts un pārvests uz brāļu kapiem (pat ne iznīcināts), taču šāda rīcība saasināja abu kaimiņvalstu attiecības uz vairākiem gadiem.

Ja atceramies padomju gadus — nēģi, zuši un laši vietējā tirgū gandrīz nebija pieejami — tie lielos apjomos tika eksportēti uz Krieviju. Arī tagad pašmāju saražoto preci varētu realizēt Krievijā, taču tas nav iespējams, kamēr viens no vadošajiem politiskajiem spēkiem nebeidz deklamēt, cik krievs ir bīstams un naidīgs.

Nesenie notikumi ar Lietuvas piena produktu ievešanas aizliegumu Krievijā tikai lieku reizi apliecina, cik svarīga ir korektu attiecību uzturēšana ar kaimiņiem. Savukārt Somijas — Krievijas attiecību modelis ir piemēra cienīgs. Vairāki pasaulē zināmie Somijas uzņēmumi savā darbā izmanto Krievijas izejmateriālus. Piemēram, "Neste", kas degvielu ražo no Krievijas naftas produktiem. Ja Somijas politiskā elite īstenotu NA piekopto politisko attiecību veidošanas metodiku, naftas padeve jau sen tiktu nogriezta un Somijas uzņēmumiem tiktu liegta apaļkoku izvešana no Karēlijas. Pat nerunāsim par Somijas ostu, kura ik gadu pārkrauj miljoniem dažādu kravu no Eiropas, kas pēc pārkraušanas tiek vestas uz Krieviju, Uzbekistānu, Kazahstānu un citām valstīm. Un tas viss pie nosacījuma, ka Latvijas ostas ir aptuveni 20% lētākas, attāluma ziņā izdevīgākas un turklāt neaizsalstošas.

Esmu pārliecināts, ka "Ventspils naftu" savulaik bija jāpārdod Krievijas uzņēmējiem nevis jāļauj prihvatizēt Ventspils uzņēmumu grupējumam. Tad uzņēmums strādātu ar pavisam citu jaudu un tam būtu daudz būtiskāks pienesums valsts ekonomikai nekā tas ir tagad. Pēteris Pirmais 18.gadsimta sākumā teica, ka Pēterburga ir logs uz Eiropu, bet Rīga tās vārti. Vai tad ir tik grūti saprast, ka mēs varētu saglabāt un attīstīt šo situāciju mums izdevīgā veidā? 1939. gada Molotova — Ribentropa pakts faktiski sadalīja Eiropu starp PSRS un Vāciju, taču ir pilnīgi skaidrs, ka šajos drūmajos vēsturiskajos notikumos nav vainojama Krievijas tauta, bet gan politiskais režīms un atsevišķi tā līderi.

Nav pareizi šos notikumus ar žultainu naidu transformēt uz mūsdienām, bojājot labas kaimiņattiecības un tādējādi zāģējot zaru, uz kura paši sēžam.

Drūmākās lappuses pasaules vēsturē, 20. gadsimta pirmajā pusē, rakstīja nevis tautas, bet gan atsevišķi cilvēki, kuri postā dzina ne vien tūkstošiem latviešu ģimeņu, kuras tika nogalinātas, izsūtītas nebūtībā vai spiestas bēgt un patvērumu meklēt jo tālāk no mājām, jo labāk — Kanādā, ASV, Austrālijā.

Tas pats notika ar Krievijas izglītotāko, turīgāko un perspektīvāko sabiedrības daļu, kuru iznīcināja Staļina režīms, kurā, starp citu, lielāko un asiņaināko lomu nebūt nespēlēja krievi, ar kuriem nacionāļi tagad biedē savus vēlētājus. Savu lomu diemžēl nospēlēja arī latviešu strēlnieki, kuri glāba no atentāta Vladimiru Ļeņinu. Ja latvieši tik cītīgi nesargātu Ļeņinu, varam tikai zīlēt, kā pavērstos vēsture. Taču pirms šī dramatiskā politiskā režīma maiņas daudzi Latvijas gaišākie prāti ieguva izglītību Pēterburgas un Maskavas augstskolās un — kas interesanti — pēc tam atgriezās Latvija un turpināja kopt un attīstīt latvietību. Taču vēlākais "komunisma cēlāju laiks bija sarežģīts visa pasaulē, un katra valsts no tā atkopās atšķirīgi. Vācija Hitleru pasludināja par antivaroni un pārdesmit gadu laikā kļuva par vienu no ekonomiski un politiski stabilākajām pasaules valstīm, savukārt Krievijā vecā režīma piekritēji joprojām nāk uz mauzoleju paklanīties Ļeņinam.

Taču kopš 90.gadu politisko režīmu maiņas no sociālistiskā un kapitālistisko gan Latvijā, gan Krievijā ir izaugusi paaudze, kura atzīst vēsturiskā režīma posta darbus, bet nevēlās šo naidu ienest šodienas politiskajās un ekonomiskajās attiecībās starp kaimiņvalstīm, jo labi saprot, ka permanents naids un ienaidnieka meklēšana var tikai pasliktināt dzīves kvalitāti. Varbūt tas ir vēstures ironiskais smaids, kura atblāzmā redzam, kā savulaik nāvējoši karojošās valstis šodien apkampjas abpusēji izdevīgā draudzībā: Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Vācijas kanclere Angela Merkele uztur visciešākos sakāms. Kaut arī pirms tam — pirms daudziem gadu desmitiem — bija karš un naids... Protams, vēsturi nedrīkst aizmirst, taču no tās jāgūst divas lietas: mācība un secinājumi. Taču vēsturei nav jānomāc reālistiskā domāšana, kas saistāma ar šodienu un nākotni.

Un kur šajā kontekstā atrodamies mēs? Naida un aizdomu jūrā, kuru ik dienu papildina arvien jaunas fobijas! Bet ir kāda cita lieta, kas satrauc.

Latvieši, kuri pameta Latviju 40.gadu sākumā, veiksmīgi integrējās svešās kultūrās, viņu bērni un mazbērni lielākoties vairs nerunā latviski, un Latviju viņi redz tikai kā senču etniskā izcelsmes vietu. Latvija nekad nav bijusi viņu mājas. Šobrīd līdzīga atsvešināšanās notiek ar tūkstošiem ģimeņu, kuri Latviju trūkuma un bezdarba dēļ pameta pēdējos gados. Arī šajās ģimenēs dzimušie bērni mācās citu valstu skolās, satiek jaunus draugus un savu nākotni ar Latviju vairs nesaista. Šie stāsti ir ne mazāk traģiski par tiem, kurus mēs zinām par staļinistu organizētajām deportācijām. Tikai tagad latviešu likteņus salauž nevis kaut kādi "okupanti", bet gan mūsu pašu bāleliņi, starp kuriem ne gluži mazāko lomu spēlē nacionāļi.

Lai šo absurdo situāciju radikāli koriģētu, ir pēdējais laiks uzlabot attiecības ar Krieviju, pavērt tai investīciju iespējas Latvijā, radīt jaunas darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu un aicināt aizbraukušos atgriezties. Ir jāatjauno sadarbība ar Krieviju tranzīta jomā, jo uz rietumiem aiz mums ir visa Eiropa, bet uz austrumiem — Krievija, Uzbekistāna, Kazahstāna un citas valstis. Latvija atrodas lieliskā ģeogrāfiskajā situācijā, un tā ir steigšus jāsāk izmantot. Ir jāuzlabo attiecības ar Krieviju, lai Rīgas vagonu rūpnīcai būtu pasūtījumi Maskavas metro vilcienu ražošanai, lai Jelgavas mašīnbūves rūpnīca varētu piedalīties iepirkumu konkursos Krievijā utt. Ir jāatbalsta krievvalodīgie bērni un jāļauj latviešu bērnu dārzus viņiem apmeklēt bez maksas. Savukārt latviešu bērnus sūtīsim bērnudārzos, kur bērniem māca arī krievu valodu, jo valodu zināšanas ir bagātība, kas pati par sevi nereti paver milzu iespējas. Latvija nekad nepārcelsies uz citu vietu, mēs vienmēr būsim blakus Krievijai, un krievu valodas zināšanas ne tikai pavērs vārtus uz kaimiņzemes plašo tirgu, bet ari ļaus izbaudīt krievu kultūras milzīgās vērtības. Un tas nu nekādā veidā nevar atstāt negatīvu iespaidu uz latviešu kultūru un ekonomiku.

Partija TB/LNNK (tagad, apvienojoties ar Visu Latvijai!, šis politiskais veidojums pārtapis par Nacionālo apvienību) visu valsts neatkarības laiku ir bijusi valdībā un visus šos gadus ir bijusi politiskais balasts, kas būtiski kavē valsts attīstību.

Uzskatu, ka tieši NA piekoptā tukšā populisma dēļ mēs ar izstieptu roku velkamies Eiropai nopakaļ un pasviesto grašu dēļ paši norokam savas unikālās iespējas, kuras lautu piedzīvot ekonomisko uzplaukumu. Tikai NA starpnacionālā naida kurināšanas dēļ latviešu nācija ir nonākusi zviedru parādu jūgā un ir spiesta pamest Latviju, lai strādātu citas valsts labā un pabarotu savas ģimenes. Jo lielāka vara būs šim politiskajam balastam, šai "viena jautājuma partijai", jo dziļākā ekonomiskā pagrimumā mēs nonāksim. Par laimi. to apzinos ne tikai es, bet gan liela daļa vēlētāju.

Saskaņas Centrs (SC) pārliecinošu pozīciju Rīgā nevarēja panākt tikai ar krievvalodīgo balsīm. Starp tiem, kas balsoja par SC, bija arī latvieši, kuri noguruši dzīvot trūkumā un nedrošībā.

Ko gan labu ir paveikušas tā dēvētās latviskās partijas, vairākos sasaukumos būdamas Rīgā pie varas? Arī pēdējās Saeimas vēlēšanās SC bija ieguvis tik lielu velētāju atbalstu, ka "Vienotība" bija spiesta piekāpties sāpīgiem kompromisiem ar NA, lai izveidotu koalīciju bez SC. "Vienotība" izvelējās partnerību ar NA un līdz šodienai ir spiesta piekāpties NA destruktīvajiem ultimātiem. Domāju, ka nākamajās Saeimas velēšanās SC būs vēl lielāks vēlētāju atbalsts, lai valsts attīstības galveno kavētāju — NA — varētu atstāt aiz borta.

Tauta ir nogurusi dzīvot nabadzībā un nemitīgi atrasties lūdzēja lomā, tādēļ jautājums par to, ko ņemt vai neņemt valdībā, būs jāvērtē īpaši rūpīgi. Nenoliedzami, NA nav vainojama visas Latvijas problēmās. Arī pašā valsts pārvaldes sistēmā ir trūkumi, kas padara to neefektīvu. Viens no šiem trūkumiem ir apstāklis, ka Ekonomikas un Finanšu ministrijas nav vienas partijas pārziņā un pārvaldībā. Vienkāršoti izsakoties, ja viena ministrija pelna, bet otra tērē, tad, atrodoties dažādu partiju pārvaldē, starp ministrijām ir daudz grūtāk atrast kopsaucēju un balansu starp ieņēmumiem un tēriņiem.

Pats esmu kļuvu bagāts, pateicoties starpniecības pakalpojumiem starp Eiropas valstīm un Krieviju. Un, izskatot Latvijas bagātāko cilvēku sarakstus, ar pārliecību varu teikt, ka vismaz 80% no viņiem ir kļuvuši turīgi, tieši pateicoties Krievijas resursiem un sadarbībai ar šīs valsts uzņēmējiem.

Par krievu uzņēmēju maksāto naudu es savulaik atjaunoju Vernisāžu un Vērmanes dārzu. Pateicoties šai atjaunošanai, Rīgas pašvaldībai jau 15 gadus nav jāveic lieli kapitālieguldījumi parka uzturēšanā, jo viss ir sakārtots. Vai tagad īstenam latvietim būtu jāiet parkam apkārt ar līkumu, jo, redziet, tā ir krievu nauda, par ko tas atjaunots?! Tas būtu absurdi. Tikpat absurdi, cik NA piekopta politika. Domāju, ka Nacionālajai apvienībai nav jābūt valdībā, kas taps pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Pietiek gremdēt Latviju ar nacionāļu rokām! Patlaban ir pieņemts valsts budžets, kas nav attīstības, bet gan izdzīvošanas budžets, un premjers Dombrovskis tā arī licis visiem saprast, ka līdzekļu attīstībai nebūs arī 2015.gadā.

Skaidrs, ka politiķus interesē tikai vēlēšanas, nevis pati valsts, bet ārpolitikas "speci" var lepoties tikai ar to, ka austrumu kaimiņš ir pataisīts par Holivudas šausmenes lelli, no kuras jābaidās un jāmūk. Nevienai varas partijai patlaban nav Latvijas nākotnes vīzijas, ir tikai dziļa un merkantila interese par iekļūšanu Saeimā. Tieši tālab uzskatu, ka Latvijas politiskajā vidē jānāk jaunam spēkam, kas spēs vienot cilvēkus ticībā Latvijas nākotnei. Spēkam, kura politiskajos uzstādījumos dominēs godīgums, valstiska un patriotiska domāšana, spēkam, kas cilvēkos viesīs uzticēšanos. Esmu pārliecināts, ka tāda politiskā spēka līderis mums jau ir, un to arī labi pazīst Latvijas tauta. Tā ir ne tikai mana, bet arī loti daudzu Latvijas cilvēku vienīgā cerība, ka šāds politiskais spēks varēs izvilkt valsti no purva un pacelt saulītē.