Vakar veikalā nopirku „Ukrainskaja” šņabja pudeli un izdzēru nesaskandinot vienu glāzīti. Žēl tās Ukrainas. Kurš gan pirms 23 gadiem spētu iedomāties, ka viss izvērsīsies šādi…
 
Būtībā, pēc Savienības sadalīšanas, ukraiņiem tika viens no vislabākajiem Krievijas impērijas gabaliem. Kāda apskaužama rūpniecība tai tika... sākot ar aviorūpnīcu „Antonov” un četrām atomelektrostacijām līdz pat Krimas vīna ražošanas saimniecībām. Kur vēl 25% no pasaules melnzemes, labākā lauksaimniecība PSRS, ogles, nafta, metāli, varens militārās-rūpniecības komplekss, 1400 (!) kilometru Melnās jūras piekraste, ostas, ceļi, kūrorti, augstskolas, ZII, 50 miljonu aktīvu un izglītotu iedzīvotāju... Nav nekāda Kirgīzija, johaidī!
 
Vēsturiski Ukraina bija visapdzīvotākā un attīstītākā Impērijas daļa. Kā tika teikts kādā pazīstamā filmā «gan kalve, gan maizes klēts, gan arī dziedinātava». Pēc tās sulīgajām zemēm, gadu tūkstošiem siekalojās visiespējamākie un neiespējamākie okupanti: mongoļi-tatāri, turki, poļi, lietuvieši, prūši, franči, austrieši, pat Zviedrijas karalis ielīda karot Poltavā (salīdzinoši — kur atrodas Zviedrija un kur — Poltava). Esošo maidana — banderiešu garīgais iedvesmas avots — Hitlers, kad iesāka runāt par Ukrainu, teic, ka šis čāpstinādamies saldkaislīgi stenēja: «Jā, jā, das ist fantastiš!»…
 
Tātad, tolaik, kad pirms 23 gadiem ukraiņi nolauza PSRS labāko daļu (ieskaitot uzdāvināto Krimu), visas bijušās impērijas tautas ar melnu skaudību nodomāja: „Skat kā paveicās tiem haholiem, eh kā viņiem paveicās!”
 
Un tagad, uzmanību: pašreizējās Ukrainas gada IKP uz vienu iedzīvotāju — 3860 dolāru. Salīdzinājumam: nabadzīgajai Albānijai — 4000 dolāru, kaimiņos esošās nebagātās Polija un Krievija apdzen Ukrainu, attiecībā par IKP, turpat ČETRREIZ — 13300 un 15000 dolāru attiecīgi. Latviešiem uz vienu iedzīvotāju ir 14900 dolāru. Un tagad visaizskarošākā lieta ukraiņiem: kaimiņiem-baltkrieviem (kurus paši ukraiņi uzskata par „dumjiem auniem”) — 7400. Divreiz vairāk. Kāds aplauziens!
 

Jūs — neesat darba lopi, jūs — neesat āži?
 
Pirms 10 gadiem, „Pomeranču revolūcijas” laikos, par sezonas hītu kļuva ukraiņu repa-grupas „Grindžoli” dziesma — „Razom nas bogato, nas ne podolati” („Mūsu daudz ir kopā, mūs neuzveikt”). Maidanā to tika nodziedājuši100500 reižu. Cilvēki ekstāzē sāka kā apreibuši klīst apkārt, ar galvu dauzīja pret zemi, pats es to tiku redzējis. Tajā dziesmiņā kā atslēgas vārdi bija „mēs — neesam darba lopi, mēs — neesam āži”. Ļoti drosmīgs apgalvojums. Gribētu redzēt pierādījumus tam. Kaut kādus fakts... Kaut skaidru atbildi uz sakramentālo jautājumu: ja jau esi tik gudrs, tad kāpēc esi tik nabadzīgs? Nabadzīgāks par Albāniju un DIVREIZ nabadzīgāks par „dumjo aunu” Baltkrieviju.
 
Varbūt tomēr ir vērts visbeidzot sākt šaubīties? Uz minūti iedomāties, ka iespējams, jūs tomēr — darba lopi un esat — āži? Un — tomēr? Ļoti svētīgi ir kādreiz palūkoties uz sevi no malas.
 
Labāk es to visu izskaidrošu pa punktiem. Pirms 10 gadiem jūs protestējāt pret „negodīgajām vēlēšanām”. Tā teikt, Janukovičs, kurš jūs tolaik „uzmeta” — tika viltojis rezultātus. Sarīkojāt lielu visas Ukrainas mēroga diskotēku, mēnesi dziedājāt un dancojāt savā Maidanā. Rezultāta — atkārtotas vēlēšanas, pumpainā Juščenko un „sievietes ar bizi” uzvara. Un tikai pēc 5 gadiem jūs savu kāroto Juščenko (par kuru dziedājāt un dancojāt salā veselu mēnesi) tikāt nosūtījuši uz izgāztuvi. Atvainojiet, bet vēlos pavaicāt: kāpēc tad tā? Kas ir palicis?
 
Jūs tikāt izvēlējušies par prezidentu to pašu „nomaidanoto” Janukoviču (jau bez blēdībām, pasaules ekspertu novēroti), un dziesmiņa „mēs — neesam darba lopi, mēs — neesam āži” guva jaunu jēgu. Spējat seko līdzi? 2004. gadā jūs aurojāt, ka „jūs neesat darba lopi” un izvēlējāt Juščenko, savukārt, 2010. gadā — atgriezāties pie Janukoviča. Tas nozīmē, labi padomājāt, visu izsvērāt... un atzināt, ka jūs tomēr esat darba lopi un āži... Smieklīgi bez gala!
 

Brūnais Maidans
 
Pirms 3 mēnešiem jūsu prezidents Janukovičs deva priekšroku krievu 15 miljardiem un 30-procentu atlaidei gāzei, pretstatā gejropas „asociācijas līgumam”. Manā pragmatiskajā skatījumā — malacis! Prasmīgi tika pūderējis smadzenes gejropiešiem, tanī pat laikā aktīvi tirgojoties ar Putinu. Un tomēr piečakarēja skopulīgo tēvoci Pu par krietnu summiņu! Rumāņi-bulgāri-grieķi, kuri ir četras reizes bagātāki par Ukrainu, šādu Janukoviču uz rokām iznestu no Maskavas atlidojušās lidmašīnas. Zelta klozetpodu uzdāvinātu mūžīgai lietošanai. Pat desmit tādus podus!
 
Bet Jūs, ukraiņu „ne-darba lopi-ne-āži”, sākāt pilsētas centrā riepas svilināt. Eh, neesat vēl baudījuši Eiropas rūgtumiņu. 23. februārī es skaipā papļāpāju ar savu armijas biedru Mišku (viņš dzīvo Ļvovā), iedzērām pa glāzītei par Padomju armiju. Parunājāmies par Krievijas gāzi... Es viņam skaipā parādīju savu rēķinu par ūdeni-apkuri janvāra mēnesim (211 eiro). Viņš nenoticēja. Teica, ka viņa Ukrainas armijas apakšpulkveža pensija ir divas reizes mazāka. Bet dzīvokļi mums ir vienādi.
 
Starp citu, kur tagad rausiet piķi — Kijevas remontam? Jo esat piedirsuši pilsētu, ne sliktāk par hitleriskajiem iebrucējiem. Piedodiet, taču jūsu „eiromaidans” — tā ir idiotisma izrādīšanas augstākā pakāpe. Ja vien tas nebūtu beidzies ar 80 līķiem, es šobrīd smietos vēderu turēdams. Starp citu, attiecībā par gaidāmajiem līķiem, es tiku brīdinājis jau decembra sākumā: «Krāsu spektrā oranžā krāsa atrodas līdzās sarkanai krāsai. Mazliet nobīde viļņu garumā — un aiziet jūriņā». Nobīdīja un aizgāja.
 
 
Janukovičs — zaglis!
 
Pats galvenais esošo maidaniešu arguments (kas nebūt nav fašisti) ir šāds: Janukovičs — zaglis, un viņam pietuvinātie — banda. Lūk, attiecībā par to es nestrīdēšos. Protams — zaglis. Janukovičs ir zaglis — kopš pašas bērnības, viņa pirmā sodāmība bija 17 gadu vecumā par laupīšanu grupā, dabūja 3 gadus kolonijā, atsēdēja.
 
Tas bija zināms visai Ukrainai, taču, neskatoties uz to, viņu vienalga ievēlēja. Pārsmieties! Kādēļ? Bet tā notiek ikreiz, kad valstī parādās „oranžais” noskaņojums ar dziesmām un dančiem. Kad tauta sāk ievēlēt tos, kuri visskaļāk auro mikrofonā pūļa priekšā — uz skatuves parādās vislielākie draņķi un klauni.
 
Vai jūs maz varat iedomāties, ka uz Maidana skatuves uzkāptu saprātīgs ekonomists-pārvaldnieks un sāktu nesteidzīgi nolasīt nopietnu programmu, saistībā ar valsts izvešanu no krīzes (teiksim 3-4 stundu garumā). Kurš gan viņu tur klausītos, popa dziedātājas Ruslanas un repa „Razom nas bogato” kaucienu fonā? Maidanā ir vajadzīgi īsi un debili lozungi: „Izvēlies mani, izvēlies mani — rītdienas laimes putnu. Slava Ukrainai! Slava varoņiem!”
 
Pēc dziesmotajiem maidaniem tautas VIENMĒR ievēl visdumjākos un nelietīgākos valdniekus — Juščenko tipa cīnītājus. Nu un pēc tam, gadījumā ja nenotiek kārtējais maidans, uz skatuves parādās „spēcīgie ekonomisti”, tas ir — zagļi. Būtībā, oranžie cīnītāji — tie paši zagļi, kaut ne tik prasmīgi, kā tie, kas tos nomaina. Mēs Latvijā to piedzīvojām pirms 23 gadiem. Un piedzīvojam vēl līdz šai dienai.
 

Janukovičs — slepkava!
 
Kā otrs ukraiņu maidaniešu biedru arguments: „Janukovičs tika pavēlējis sakropļot un nogalināt „miermīlīgos demonstrantus””. Lūk, par to gan esmu gatavs strīdēties. Padomājiet taču paši, kurš visas šī eiromaidana vēstures laikā bija vismazāk ieinteresēts pēc asinīm?
 
Ja atmetam hipotēzi, ka Janukovičs — idiots ar pašnāvnieciskām tieksmēm (bet viņš — nebūt nav idiots, bet gan ļoti dzīvespriecīgs cilvēks), tad kļūst skaidrs, ka asiņu parādīšanās uz ielām, kaut mazlietiņ — tā ir viņa neglābjama nāve. Un to viņš saprata, mēnešiem zem akmeņu krusas un uguns turot neapbruņotos miličus.
 
Kurš gan konkrēti tika neadekvāti pavēlējis „slaktēt bērnus”, no kurienes uzradās snaiperi? To jūs neuzzināsiet nekad. Tas pat jautājums: kurš nogalināja Kenediju? Pirms 23 gadiem lija asinis Rīgā un Viļņā. Līdz pat šim brīdim notiek izmeklēšana. Visos dziesmotajos maidanos, no Rīgas un Viļņas līdz pat Sīrijai un Ukrainai, vienmēr uzrodas snaiperi, kuri uzsāk slaktiņu. Un nekad tie netiek atrasti. Vienīgais, ko šādā gadījumā var darīt saprātīga publika — izteikt minējumus, kam īsti tas ir izdevīgi.
 

Kam tas ir izdevīgi
 
Ieslēgsim smadzenes un padomāsim. Ar ko uzsākās Maidans? Ar Janukoviča atteikumu parakstīt „eirointegrāciju”. Kas visus šos trīs mēnešus tika uzkurinājis maidana noskaņojumu un tomēr noveda Ukrainas tautu līdz šim asiņainajam neprātam? Ļaunais Putins? Austrālijas aborigēni? Marsieši?
 
Kā tad! Uz Maidanu sāka plūst dažādi „emisāri” — Lietuvas, Polijas, Zviedrijas, Vācijas, Amerikāņu politiķi — ministri, deputāti, komisāri, senatori, valsts sekretāri un viņu vietnieki. Un katrs uzlīda uz Maidana skatuves revolucionāro dziesmu fonā, un auroja kaut ko bezjēdzīgu, taču uzkurinošu, ar šādiem vārdiem „Mēs esam ar jums! Slava Ukrainai! Slava varoņiem!”
 
Un jo idiotiskāka bija ārvalstu persona un tās paustie lozungi, jo vairāk saviļņojās Maidans. Tika atbraucis arī galvenais kretīns un pagājušās desmitgades zaudētājs — Gruzijas eksprezidents Saakašvili, cilvēks, kas pajāja trešdaļu no paša valsts, nobendēja daudz iedzīvotāju, cilvēks, kura uzvārdu gruzīnu tauta nolādēs gadu simteņiem. Un šo kaklasaišu nēsātāju izlaida uz skatuves, un Maidans viņa aplaudēja. Ukraiņu brāļi, vai jūs vēlaties viņa valsts likteni?
 
Tomēr, personīgi man, visriebīgākais skats bija tas, ka vecā varde — ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande izdāļāja maidaniešiem pīrādziņus. Un maidanieši šos pīrādziņus klanīdamies ķēra tai no rokām. Valsts uz defolta robežas, tauta uz pilsoņu kara robežas, bet viņa amerikāņu pīrādziņus te atvedusi. Ne naudas, nedz palīdzības, nedz padomu, kā izglābt valsti, bet — pīrādziņus! Lai pabarotu izsalkušos darba lopus. Ukrainai slava, varoņiem slava, lūk, tev par to pīrādziņš! Es viņai tos pīrādziņus mūlī iemestu. Atvainojos par neparlamentāriem izteicieniem.
 

Demokrātija pēc banderiešu parauga
 
Kas gan pie jums darās...trakas lietas! Valdības nav, milicijas nav, naudas budžetā nav un nav no kurienes ņemt, bet valstī — mahnoviešu staiguļi uz pusēm ar banderiešu partizāniem, Krima jau tika pacēlusi Krievijas karogu...  Bet jūsu Rada, jautri pieņem likumu par krievu valodas aizliegšanu. Aktuālāka jautājuma par šo pašreiz neatradās. O tas ir skaisti, tā ir — Ukrainas tautas valstiskā domāšana! Slava Ukrainai! Slava varoņiem!
 
Starp citu, pašiem ukraiņiem aurot „Slava Ukrainai!” — kaut kā mazliet nelāgi, vai ne? Tas skan gluži tāpat, it kā es izietu uz ielas un sāktu aurot „Slava — man!”. Savu valsti vajag slavināt ar darbiem, nevis ar aurošanu. Lai citām tautām sagribētos iesaukties „Slava Ukrainai!” Man to pagaidām pavisam darīt negribas.
 
Neskatoties uz to, ka man ir žēl radnieciskās tautas (pašam asinīs — viena ceturtdaļa hoholu asinis), taču šajā gadījumā, es tomēr uzskatu, ka šo kausu jums ir jāizdzer sausu. Ar defoltu, pilnīgu ekonomikas sabrukšanu, ar valsts izjukšanu, ar simtiem tūkstošu ekonomisko bēgļu, ar bagāto kaimiņu žēlastības dāvanām... Vienvārdsakot, ar visu to, kam ir jānotiek pēc milzīga visas tautas ārprāta. Tautas, pat lielas, laiku pa laikam ir jādauza ar ģīmi pret krēslu.
 
Jo savādāk viņi nenāks pie prāta.