31. oktobrī LR Saeima pieņēma neprātīgos Nacionālās apvienības politiskās šantāžas grozījumus Imigrācijas likumā, nosakot mistiskās kvotas. Es ceru, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš neparakstīs šo likumu, un atgriezīs to otrreizējai skatīšanai Saeimā.
 
Rodas sajūta, ka pie šo grozījumu tapšanas nav piedalījušies ne ekonomisti, ne arī juristi, bet tos pēc sava prāta groza ekstrēmie politiķi, par pamatu ņemot nevis izsvērtus pētījumus un analīzes, bet gan baumas un TV raidījumu sižetus.
 
Ķīnieši atklājuši lētāku veidu, kā iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā
Ierobežos atjautīgo ķīniešu iespējas tikt pie uzturēšanas atļaujām
 
Vieni biedē, ka ja termiņuzturēšanās atļaujas atcels, tad gaidāms jauns emigrācijas vilnis prom no Latvijas, kā arī nekustamā īpašuma un ar to saistīto nozaru panīkums. Otri biedē, ka ja termiņuzturēšanās atļaujas saglabāsies, tad gaidāms jauns krievu un ķīniešu imigrācijas vilnis, Latvija tiks izpārdota svešzemniekiem.
 
Valdības koalīcijas partneri atrada kompromisa risinājumu,  kvotēt termiņuzturēšanās atļaujas. Vai tas nav smieklīgi, ka Latvija mēģinās nosargāt 500 miljonus Eiropas pilsoņu kopumu ar 1575 kvotām nākamajos 3 gados?
 
Liekot malā publiskā telpā uzputotās politiskās kaislības, ir vērts ar vēsāku prātu pavērtēt, par ko ir “cepšanās”.
 
Imigrācijas likums ir pieņemts 2002.gada 31.oktobrī, t.i. pirms 11 gadiem. Pa šo laiku šis likums ir grozīts jau vismaz 8 reizes. Likumā jau agrāk, pirms 2010.gadā Aināra Šlesera iniciētajiem grozījumiem, ārzemniekiem bija paredzēta iespēja saņemt termiņuzturēšanās atļaujas par ekonomisko rosīšanos Latvijā.
 
Imigrācijas likuma 23.pants nosaka, ka termiņuzturēšanās atļauju ārzemniekam ir tiesības pieprasīt:

2) uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja viņš ir komercreģistrā reģistrēts individuālais komersants;

3) uz pilnvaru termiņu, bet ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, ja viņš ir komercreģistrā reģistrēts valdes vai padomes loceklis, prokūrists, administrators, likvidators vai personālsabiedrības biedrs, kam ir tiesības pārstāvēt personālsabiedrību, vai persona, kura pilnvarota pārstāvēt komersantu (ārvalsts komersantu) darbībās, kas saistītas ar filiāli, ja komercsabiedrība vai ārzemju komersanta filiāle ir ierakstīta komercreģistrā ne mazāk kā vienu gadu pirms uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas, tā veic aktīvu saimniecisku darbību un tās darbība dod ekonomisku labumu Lat’ijas Republikai. Attiecībā uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību komercreģistrā reģistrētu amatpersonu šo nosacījumu piemēro, ja sabiedrības ar ierobežotu atbildību pamatkapitāls ir ne mazāks par 2000 latu;

Šie likuma punkti varētu būt nākamais solis ķīniešu attapībai, lai reģistrētu tūkstošiem individuālo uzņēmumu, vai veidotu SIA ar simtiem vai tūkstošiem valdes un padomes locekļu, vai neskaitāmu daudzumu dažādu firmiņu pārstāvniecību. Un pat investīcijas nebūs nepieciešamas, tikai tik cik par reģistrāciju. Kā izrādās, tas jau darbojās iepriekš un diezgan lielos apjomos.
 
Te vajadzētu aizdomāties par šo likumīgo imigrantu kvalitāti. Vai vairāk ir jāuztraucas par tiem, kam termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai tērē desmitiem vai pat simtiem tūkstošus, un, kuri,  saskaņā ar PMLP statistiku, ir ar augstāko izglītību un svešvalodu zināšanām, vai tiem, kuriem izdevumi ir tikai par dokumentu noformēšanu.
 
2010. gada Aināra Šlesera grozījumi paredzēja 3 jaunus veidus kā iegūt termiņuzturēšanās atļaujas par investīcijām Latvijas tautsaimniecībā:

* Par ieguldījumu vietējās firmas pamatkapitālā (25000 Ls);
* Par nekustamā īpašuma iegādi (100000 Ls Pierīgā vai 50000 Ls laukos) ;
* Par 5 gadīgu termiņnoguldījumu bankā vai tās kapitālā (200000 Ls).
 
3 gadu laikā termiņuzturēšanās atļaujas par investīcijām bankās saņēmuši 15%, par nekustamā īpašuma iegādi 80% un par ieguldījumu vietējo uzņēmumu pamatkapitālā tikai 5% no piešķirtajām termiņuzturēšanās atļaujām pret investīcijām tautsaimniecībā.

Interesanti, ka lielāka interese saņemt termiņuzturēšanās atļaujas ir tieši pret lielākām investīcijām. Tas būtu vērtējams pozitīvi, ja arī šeit nevarētu saskatīt dažādu tumšo naudu atmazgāšanas shēmas. Piemēram, Imigrācijas likuma 23.panta 30.p. noteikts, ka termiņuzturēšanās atļauju uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, var saņemt, ja “ir veicis finanšu investīcijas Latvijas Republikas kredītiestādē ne mazāk kā 200 000 latu apmērā kredītiestādes subordinētā kapitāla (subordinētā aizdevuma vai subordinēto obligāciju) veidā, ja šā darījuma termiņš nav mazāks par pieciem gadiem un saskaņā ar noguldījuma noteikumiem to nav tiesību izbeigt pirms noguldījuma atmaksas termiņa.

Tātad, ieguldot nezināmas izcelsmes 200000 latu banku subordinētajā kapitālā, var saņemt termiņuzturēšanās atļauju, bet pēc tam, izmantojot šo ieguldījumu kā ķīlu, var saņemt šīs pašas bankas kredītu, kuru var ieguldīt kaut vai savas mītnes zemē. Un tādējādi šie 200000 lati būs tīri atmazgāti. Bankas šāds likuma punkts apmierina, labi strādā banku lobiji, un politiķu dienaskārtībā nav šo likuma punktu grozīt.
 
Aktīvākajā sadaļā, termiņuzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi (likuma 23.panta 29.p.), parāda, ka šajā sadaļā ar likumu ir panākts vēlamais efekts. Ārzemnieki nekustamos īpašumus pērk (it īpaši Jūrmalā un Rīgā), pateicoties tam, būvniecības, nekustamo īpašumu apsaimniekošanas, tūrisma, tirdzniecības  un daudzas citas pakalpojumu nozares strauji attīstās (te nevar nepiekrist TV reklāmām). Ja šī ir tā vistiņa, kas dēj zelta oliņas, tad ir stulbi, un pat noziedzīgi ar dažādām kvotām to ierobežot. Ja nu kas ir darāms, pie šī likuma punkta — būtu jāpavērtē kāpēc vistiņa zelta oliņas dēj tikai Pierīgā, un kas būtu darāms, lai tās būtu arī citviet Latvijā.
 
Kā jūrmalnieks, kā Jūrmalas uzņēmēju biedrības prezidents, ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka šis likuma punkts ir izdevies un tas ir labs sākums Latvijas ekonomiskajam veiksmes stāstam. Pēc 2009.gada finanšu krīzes, tas atjaunoja Jūrmalā ekonomisko rosību, varētu teikt visās pilsētas biznesa sfērās un sāka sakārtot pilsētas vizuālo tēlu (tiek likvidēti grausti).
 
Vēl arī jāuzsver, ka ir taču apmēram 5 tūkstoši tādu investoru, kas atbilstoši spēkā esošajam likumam ir ieguldījuši Latvijā un kuriem pienākas termiņuzturēšanās atļauja, bet to nav prasījuši. Tas nozīmē, ka ne tikai 3 gadu kvotas par ko pašlaik runā, bet vēl vairāk tiks izmantotas par iepriekšējiem darījumiem.
 
Savukārt tautsaimniecībai iespējami visnozīmīgākā likuma sadaļa (23.panta 28.p.), termiņuzturēšanās atļaujas pret investīcijām uzņēmumu kapitālā diemžēl, darbojās visšvakāk. Acīmredzot ar šo iespēju, potenciālajiem investoriem netiek radīta pārliecība, ka šādas investīcijas viņam būs drošas un izdevīgas.
 
Šobrīd, reaģējot uz kādu TV sižetu, par to, ka ķīnieši atraduši “spraugu” likumā un reģistrējuši vairākus “investorus” ar nelieliem ieguldījumiem, likumdevējs dara pilnīgi pretējo. Ir izdomājuši ierobežot vienā uzņēmumā investoru skaitu līdz 3. Tas ir absurds! Es nevaru iedomāties kā, piemēram Rīgas fondu biržā kotētos kāda publiskā AS ar 3 (!) akcijām.
 
Nenoliedzami, ka nekas nav ideāls, arī šis Imigrācijas likums. Tas rada arī dažādas negatīvas blaknes. Piemēram, likuma grozījumu pieņemšanas laikā deputātu pieminētie kvotēšanas korupcijas riski u.c. To visu vajadzētu apzināt un izanalizēt, pamodelēt iespējamos attīstības scenārijus un tikai tad iestrādāt to likumos.