Droši vien tas būs kaut kas līdzīgs zaimošanai, bet es vienalga pajautāšu — interesanti, kāpēc oficiālā ideoloģija un vēsture mums tik daudz stāsta par 1949. gadā lopu vagonos sadzītās latviešu tautas daļas Kristus cienīgajām ciešanām, bet tik maz (nemaz) — par cilvēkiem, kuri tādā vai citādā veidā izdomāja (un izdarīja), kā šajos vagonos neiekāpt vai kā no tiem iespējami ātri izkāpt?

Vai ne tāpēc, ka tādu cilvēku faktiski nebija? Ka gluži tāpat kā ebreji, kas pakļāvīgi un disciplinēti kolonnās soļoja uz "dušas" kabīnēm, aiz kurām, figurāli izsakoties, grēdās gulēja no viņu tautiešu atliekām izgatavotu ziepju un matraču kalni, arī lopu vagonos sakrautie latvieši faktiski simtprocentīgi tieši tikpat padevīgi devās turp, kurp tos dzina "liktenis"?

Protams, tam var atrast izskaidrojumu, ja ir vēlme.

Lielākā daļa to latviešu, kam bija viena veida drosme (mēģināt pārtaisīt pasauli vai vismaz lielu tās daļu), tā arī neatgriezās mājās un palika kurš Krievijas stepēs, kurš čekas masu kapos. Lielākā daļa to latviešu, kam bija cita veida drosme (bezcerīgi stāvēt pretī vienam vai otram pasaules ļaunumam), gāja bojā kurš Kurzemes katlā, kurš savu tautiešu — "istrebiķeļu" un līdzīgo visām varām derīgo iznīcināts vai nodots.

Lielākā daļa to latviešu, kam bija vēl cita veida ja ne drosme, tad vismaz izlēmība (no zināma vai vismaz skaidri nojaušama ļaunuma bēgt nezināmajā), 1944.-45. gadā aizbrauca — reti kurš no viņiem un viņu bērniem pēc pusgadsimta atbrauca, un uz atbraucējiem vietējie noskatījās kā uz dīvaiņiem.

Kas nu pāri palika, tas palika — labi, kārtīgi, ģimeniski, sirsnīgi, visādā citādā ziņā lieliski latvieši, taču — tādi, kas pakļausies un darīs, ko liktenis-sliktenis (ar to saprotot arī jebkuru valsts varu un vienkārši varu) liek. Ja reiz lopu vagons — neko darīt...

Kādā sakarā es te to rakstu? Tas viss man ienāca prātā, mēģinot pašam sev izskaidrot kādu epizodi saistībā ar tā saukto lidostas noklausīšanās un izspiegošanas lietu.

Ja kāds nav īpaši iedziļinājies, šīs lietas īsā būtība — viens īpaši netīrs drošībnieks un daži viņa kompanjoni ar kārtīgu specdienestu un politisko "jumtu" sadomāja izspiegot pārējos lidostas darbiniekus un, protams, arī pasažierus, veidojot "kompromata" datu bāzi un no tās atbilstoši politiskajam pasūtījumam vai personiskajām biznesa interesēm laiku pa laikam šo to "nolejot".

Savukārt, kad lidostas vadība šo "biznesu" pamanīja un sarakstīja iesniegumus, drošībnieka politiskais un specdienestu "jumts" parūpējās, lai vispirms izmeklēšanu gadiņu pamarinētu, bet, kad vairs galīgi nekādi, — lai par aizdomās turamajiem (pēc Krimināllikuma — "aizdomās turētajiem") atzītu arī visu lidostas vadību, arī tos, kuri politisku iemeslu dēļ jau sen kā tikuši atlaisti.

Nu, lūk, un tagad iedomājieties — ir visi šie te lidostas bijušie valdes locekļi un priekšsēdētāji, lielākoties nopietni, kārtīgi cilvēki labākajos gados ar statusu, reputāciju, biogrāfiju, respektu, pašcieņu, ģimeni, māju, suni un visu pārējo. Dažs — pat izbijis virsnieks.

Visi šie cilvēki ļoti labi saprot, kas notiek — ka viņi ir patrāpījušies ceļā valstiskiem bandītiem un viņu politiskajam "jumtam", kam viss ir "sakārtots" gan Drošības policijā, gan droši vien arī prokuratūrā un tiesās. Ka viņus tagad absolūti netaisni un nepamatoti izdr..., lai "jumtam" vajadzīgais netīrais drošībnieks paliktu sveikā un varētu turpināt daudziem vajadzīgo "biznesu". Ar vārdu sakot, "liktenis" viņus ir nostādījis pie lopu vagona, kam durvis jau gaidoši atvērtas.

Ko viņi dara?

Kaut aiz loga nav ne 1937., ne 1941., ne 1949. gads, arī tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtais ne, kaut arī mēs dzīvojam valstī, kas sevi aiz ieraduma turpina dēvēt par tiesisku, viņi, labi apzinoties, cik netaisns, pat atklāti noziedzīgs ir notiekošais, gluži vienkārši pakļaujas "liktenim" — kā govs, ko ved uz kaušanu.

Pakļaujas tiktāl, ka tad, kad Drošības policijas izmeklētājs Iļja Boronovskis uzvelk rokā vienreiz lietojamo cimdu, lai augstākā mērā pazemojoši ar nūjiņu paņemtu katram no viņiem no mutes gļotādas DNS paraugu aizdomās turēto datu bāzes vajadzībām, padevīgi paver muti. Un nav ne mazāko šaubu, ka tieši tikpat padevīgi viņi tupētu lopu vagonā visas padsmit dienas līdz Sibīrijai.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka tad, kad lāčplēšus izpļāva, savairojās koalas? Vai tāpēc, ka, kā savulaik rakstīja Jevgēņijs Jevtušenko, "zinātnieks, Galileja laikabiedrs, nebija dumjāks par Galileju, viņš arī zināja, ka Zeme griežas, bet viņam bija ģimene"? Varbūt.

Bet kādas man morālas tiesības šos 21. gadsimta latviešu koalas nosodīt? Paskaidrošu.

Arī es esmu sēdējis uzcītīgā pasūtījumu pildītāja (kurš normālā, tiesiskā valstī jau sen kā mīļais sēdētu gluži citā vietā) priekšā, mēģinot notvert šī pagonotā, no iepriekšējās dienas nedaudz iesvīdušā nekatras nācijas pārstāvja šaudīgo acu skatienu un skaidri apzinoties ne tikai to, cik absurda un safabricēta ir "mana" lieta, bet arī to, ka tā ir rūpīgi nokārtota "vajadzīgo" prokuroru un droši vien arī augstākā līmenī.

Un ko — tikai tāpēc vien, ka situācija ir šāda, man tai pakļauties? Ja reiz priekšā ir valsts varas pārstāvis, padevīgi izpildīt visu, ko tas liek, — jo tā taču ir valsts vara, nu kā nu var tai nepakļauties, lai cik netaisni un vienkārši noziedzīgi būtu tās vai tās konkrētā pārstāvja motīvi, nodomi un rīcība? Paklanīties, samierināties un kā tādā ainā no "Matriksa" padevīgi vērt vaļā muti?

Nē, protams. Un nekas ar mani nenotika un nav noticis arī pēc tam, kad es paskaidroju gan to, ka manu siekalu paraugu varētu būt iespējams iegūt tikai, to noslaukot no spļāviena sejā, gan to, ka manam organismam ir vēl tikai viena atvere, uz kuras izdalītu vielu paraugiem var cerēt mūslaiku erzacčekistiņi.

Tiesājamies — un tiesāsimies vēl ilgi.

Protams, arī man ir neomulīgi šādās situācijās — vai, piemēram, kad TV noskatos, kā blonda pašreizējā režīma šucmaniete savas partijas angažētajā (tas ir tāds smalks teiciens, lai nebūtu jāsaka "ar visām ķeskām nopirktajā") raidījumā visā nopietnībā stāsta, ka ir plāniņš "pasargāt" nepareizi domājošus Latvijas pilsoņus no došanās uz nepareizām vietām, lai tur darītu kaut ko nepareizu, gluži vienkārši aizturot viņu pilsoņa pases.

Bet nepakļauties ir iespējams — vienmēr un visos laikos. Jo, rau, ir jāatceras rindas no viena vēsturiska dokumenta:

"Mēs uzskatām par pašsaprotamām tās patiesības, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, ka viņu Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas tiesības, ka starp tām ir Dzīvība, Brīvība un tiekšanās pēc Laimes. Ka valdības ir dibinātas cilvēku vidū, lai nodrošinātu šīs tiesības, un to tiesīgā vara izriet no pārvaldīto vienprātīgas piekrišanas. Ka līdzko kāda valdības forma sāk rīkoties pretēji minētajiem mērķiem, cilvēkiem ir tiesības to mainīt vai atcelt un dibināt jaunu valdību, kuras pamatā būtu šie principi, un organizēt tās varu tādā veidā, kas tiem šķistu visdrīzāk kalpojam viņu drošībai un laimei."