Dzīve Latvijā ir viena no smagākajām ES. Šāds secinājums izriet no ANO ziņojuma, kurā analizēti dzīves attīstības rādītāji dažādās pasaules daļās. Kompleksajā reitingā Latvija ieņem pēdējo vietu Baltijas valstu vidū un vienu no pēdējām vietām ES valstu vidū. 

Apvienoto Nāciju Organizācijas attīstības programmas ietvaros ir publicēts kārtējais — piecpadsmitais pēc skaita ziņojums „Stabila cilvēces progresa nodrošināšana: ievainojamības mazināšana un dzīvotspējas stiprināšana.”

Ziņojuma noslēguma daļā skan optimistisks apgalvojums: „Dzīves attīstības ziņojumu sērija liecina par to, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju stabili virzās uz priekšu pa attīstības ceļu. Augošais progress tehnoloģiju, izglītības un ienākumu jomās sola cilvēkiem ilgāku, veselīgāku un drošāku dzīvi.”

Šis drosmīgais apgalvojums tiek pamatots ar plašiem statistikas datiem, kas raksturo visdažādākos parametrus. Tātad, neskatoties uz pesimistu nebeidzamo burkšķēšanu par gaidāmo pasaules galu, tā saucamā „cilvēces attīstība” kopumā tomēr turpinās. Cilvēki dzīvo ilgāk, mazāk slimo un vairāk pelna.

Taču tā ir kopaina. Mūsdienu pasaules kartē ir papilnam reģionu, kuros nav jūtamas ne mazākās cerības uz progresu un cilvēces gaišo nākotni. Tās nebūt nav tādas tradicionālas „cilvēces plaisas”, kā Centrālā Āzija vai Centrālā Āfrika: dažas valstis šajos reģionos rāda stabilu attīstību, piemēram, tā pati Mongolija vai Uganda — valstis, kas pēdējo gadu laikā pieplusojušas vairākus punktus sociālajos indeksos. Toties labklājībā plaukstošajā Eiropā, kuras valstu sociālās attīstības rādītāji visbiežāk palielinās, ir atrodami daži „pūstoši nostūri”, kuros vērojama stagnācija vai regress.

Latvija ir saņēmusi vienu no zemākajiem cilvēces attīstības kompleksajiem indeksiem ES valstu vidū.

Eiropas Savienības dalībvalstu vidū zemāks indekss ir tikai Rumānijā un Bulgārijā, taču arī šajās valstīs indekss ir pieaudzis par 4 un 5 punktiem. Savukārt Latvijā pēdējā gada laikā ir vērojama stagnācija, turklāt, ņemot vērā vairāku iepriekšējo gadu rezultātus, sociālie rādītāji valstī samazinās.

Izskatīsim ANO ziņojumus par dzīves attīstības indeksu pēdējo piecu gadu laikā — no brīža, kad pie varas nāca Valda Dombrovska antikrīzes komanda, kuras darbu šie cilvēki jau pēc pāris gadiem bez īpašas pieticības nosauca par „veiksmes stāstu”. 2009. un 2010. gadā sastādītie ziņojumi liecina, ka Latvija no sociālo indeksu kompleksa viedokļa ieņem 48. vietu pasaulē. 2011. un 2012. gada ziņojumos Latvijai piešķirta 43. vieta, 2013. gada ziņojumā — 44. vieta, bet 2014. gadā Latvija atkal ieņem 48. vietu — tāpat kā pirms pieciem gadiem.
 
Ja piecus gadus ilgā Dombrovska komandas valdīšana Latvijā saskaņā ar šo statistiku, tiek dēvēta par veiksmes stāstu, tad, iespējams, tādi „panākumi” vispār nav vajadzīgi?

Dombrovska un  viņa partijas biedru lielīgie paziņojumi par triumfālo antikrīzes politiku (bijušais premjerministrs taču 2011. gadā par to pat grāmatu sarakstīja: „Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi”) arī balstās uz statistikas — uz makroekonomisko rādītāju uzlabošanās statistikas datiem. Dombrovska galvenā metode, kas dod viņam iespēju dēvēt sevi par izcilu ekonomistu, nav nekas cits, kā vien manipulācijas ar cipariem, kas atsauc atmiņā Marka Tvena slaveno frāzi: „Eksistē trīs veidu meli: meli, nekaunīgi meli un statistika.”

Taču šajā gadījumā nav nemaz tik svarīgi pieķert valdības galvu — krāpnieku, kurš lepni demonstrē bezdarba samazināšanās datus, taču „aizmirst” uzrādīt datus par jaunu darba vietu izveidi un Latvijas iedzīvotāju emigrāciju. Tas nav īpaši būtiski, jo „Vienotības” komandas piecu gadu darba laiks ir bijis pietiekami ilgs, lai domājamie ekonomiskie sasniegumi pārvērstos par dzīves kvalitātes pieaugumu: materiālo labklājību, sociālo aizsargātību un visu pārējo, ko ANO eksperti kopumā dēvē par dzīves attīstību.

Pēc pieciem gadiem kopā ar Dombrovska komandu un viņa „siksnu savilkšanas” politiku Latvijas iedzīvotāji (tie, kuri vēl nav paspējuši aizbraukt) ir vienīgie, kuri var vērtēt, vai Dombrovska rīcība patiešām ir veiksmes stāsts un vai Latvijā patiešām ir noticis ekonomiskais brīnums.

Vai viņi ir sākuši vairāk pelnīt un patērēt? Vai šie rādītāji vismaz ir tādi paši, kā bija pirms krīzes? Vai viņu pamata vajadzības ir apmierinātas? Kāds ir viņu veselības stāvoklis, kāda ir situācija ar veselības aizsardzību visā valstī kopumā? Vai viņi var būt pārliecināti par rītdienu?

2009. — 2011. gg. vēl bija pāragri uzdot tādus jautājumus (kaut arī jau tolaik bija pasludināts „veiksmes stāsts”): skaidrs, ka pēc krīzes šoka nācās taupīt, atlikt un pievilkt siksnu. Taču pēc pieciem gadiem? Kam tad vēl uzdot jautājumus par „šoka terapijas” efektivitāti, ja ne tautai?

Tauta gan netic „veiksmes stāstam”: maijā organizētās socioloģiskās aptaujas „Latvijas barometrs DNB” rezultāti liecina: tikai 15% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ekonomiskā situācija valstī uzlabojas; 21% valsts iedzīvotāju norādīja, ka ekonomiskā situācija pasliktinās. Pie tam 53% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valstī ir izveidojusies slikta ekonomiskā situācija. Tikai 4% respondentu patreizējo ekonomisko situāciju Latvijā nosauca par labu. Valdības darbību negatīvi novērtējuši 69% aptaujas dalībnieku.

ANO ekspertu veiktā pētījuma rezultāti apstiprina Latvijas vienkāršo iedzīvotāju viedokli. 

Tātad valdošās elites paziņojumi par sekmīgo ekonomisko attīstību un reālā sociālā attīstība ir atgriezeniski proporcionāli: jo skaļāki kļūst paziņojumi, jo sliktāka kļūst dzīve. Taču arī Latvijas dramatiskais sociālais stāvoklis ir valsts politikas — sociālās sfēras noniecināšanas politikas — rezultāts.

Tajā pašā ANO ziņojumā iekļauti interesanti grafiki, kas ilustrē sekmīgas sociālās attīstības kritērijus. Piemēram, „jo ātrāk dzīves potenciāls saņem investīcijas, jo labākas ir perspektīvas”. Izrādās, dažas valstis sāka veikt sociālās apdrošināšanas pasākumus jau laikā, kad iekšzemes kopprodukta rādītājs uz vienu iedzīvotāju bija zemāks, nekā pašlaik — lielākajā daļā Dienvidāzijas valstu. Starp šiem „pionieriem” bija Zviedrija, Dānija un Norvēģija. Tagad, kad minētā politika realizēta jau gadu simteni, šīs valstis ieņem pirmās vietas pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta rādītāja uz vienu iedzīvotāju. Latvijas traģēdija ir tā, ka divdesmit trīs gadu laikā, kas pavadīti pēcpadomju telpā, daudzās labējās valdības nav pat domājušas par iespēju piešķirt vismaz nelielus (sākumam) līdzekļus investīcijām „cilvēku kapitālā”. Viss tika atdots „neredzamajai tirgus rokai”.

Pagājuši divi gadu desmiti, Latvijā jau nomainījusies vesela paaudze, un tagad ir kļuvis skaidrs, ka šāda stratēģija ilgtermiņa perspektīvā atņem Latvijai iespēju nodrošināt reālu, nevis ierēdņu, deputātu un oficiālo propagandas darboņu izdomātu ekonomisko un sociālo izrāvienu.

Šai valstij nekad neizdosies panākt Somiju, Vāciju vai Dāniju attīstības līmeņa ziņā, jo Latvijā varas pārstāvji atsakās ieguldīt līdzekļus nācijas veselībā, demogrāfijā, sociālajā aizsardzībā, izglītībā un jaunatnes politikā.

Pašlaik atpalikšana no tās pašas Somijas tiek izskaidrota ar „okupācijas sekām” (arvien augošo atpalikšanu no Igaunijas gan izskaidrot ir grūtāk, nu, bet ko lai dara?). Ar ko nākamie latviešu politiķi pamatos tālāko atpalikšanu dzīves attīstības indeksa ziņā pēc 20 gadiem? Kā paskaidros situāciju tiem nedaudzajiem, kas vēl būs palikuši šajā valstī? Ar to, ka 48. vieta ir visīstākie panākumi: nevajag taču skatīties uz to Zviedriju vai Vāciju — reku, pievērsiet uzmanību nabadzīgajai Mozambikai?

RuBaltic.Ru