Piektā sleja

08.04.2014

Vadims Aleksejevs
Латвия

Вадим Авва

Публицист

„Odiozie krievi”

Kas tad patiesībā kaitina rusofobus?

„Odiozie krievi”
  • Diskusijas dalībnieki:

    41
    238
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Gan Latvijā, gan arī citās valstīs daudzviet tiek pausts sašutums par krievu masu mēdiju, it īpaši valsts līmeņa plašsaziņas līdzekļu „objektivitātes trūkumu” un „tendenciozitāti” materiālos par notikumiem Krimas pussalā un V.Putina rīcību.

Frāze „Kremļa propaganda” jau pirms laba laika ir pārvērtusies par šablonu. Ja šo tendenci radītu lobotomijas operāciju pārcietuši cilvēki, viss būtu skaidrs, taču kampaņu vada intelektuāļi, tāpēc nenāktu par ļaunu tikt skaidrībā: kāpēc tas viņiem ir vajadzīgs?

Pretenziju pamatā ir apgalvojums, ka „krievu mēdiju” teiktais ne mazākajā mērā nesakrīt ar to, ko par patiesību uzskata viņu oponenti. Šajā sakarā nenāktu par ļaunu atgādināt, kāda tad patiesībā ir plašsaziņas līdzekļu pastāvēšanas jēga.

Nekā sarežģīta nav — peļņas gūšana un kādas sabiedriskās grupas kopīgo interešu aizstāvēšana. Ja plašsaziņas līdzekļi kļūst par savu īpašnieku ideju izplatītāju vai politiskās partijas cīņas skrejlapu, tie vispirms zaudē autoritāti, pēc tam — kvalitāti. Vēl pēc laika mazinās reklāmas nestie ienākumi, un izdevums iet bojā.

Kādu sociālo grupu šodien aizstāv krievu plašsaziņas līdzekļi? Droši vien tam ir grūti noticēt, taču viņi aizstāv krievus!

Saskaņā ar Krievijas sabiedriskā viedokļa pētniecības centra (ВЦИОМ) organizētās aptaujas rezultātiem, 62% Krievijas iedzīvotāju uzticas Krievijas televīzijas programmām. Īsi sakot, uzskata tās par savējām. Šie dati korelē ar Krievijas prezidenta atbalsta reitingu — tas ir par desmit procentiem augstāks. Tas liecina par Krievijas sabiedrības skeptisko attieksmi pret valsts televīzijas kanāliem, taču kopumā nācija tiem vairāk vai mazāk uzticas. Pirms atbildēsim uz jautājumu „kāpēc?”, palūkosimies paši savā dārziņā. 

Sakiet, cik bieži “Diena”, “Lauku avīze”, žurnāla “Ir” un citu latviešu masu mēdiju lappusēs parādās un tiek pozitīvi atspoguļoti Latvijā dzīvojošo krievu viedokļi?

Man šķiet, pēdējo 20 gadu laikā kaut kas tāds vēl nav atgadījies. Jo tālāk, jo retāk. Sekas? Visiem zināmais sabiedrības sadalījums kopienās.
Krievu auditorijai ir daudz vieglāk uzzināt savu opozicionāru viedokli, nekā latviešiem — Latvijas krievu pozīciju. Mūsu kaimiņi austrumos var itin vienkārši ieiet internetā vai noregulēt radio uz „Эхо Москвы” vilni. Raidījumus turpina arī televīzijas kanāls „Дождь”. Bet kur lai vēršas nabaga latvietis, ja vēlas uzzināt sava kaimiņa — krieva viedokli, vai otrādi?

Tāpēc daudzi latviešu kopienas pārstāvji šodien ir no visas sirds pārsteigti: izrādās, Latvijas valstī dzīvo krievi, un viņiem ir pašiem savs viedoklis.

Dīvaini gan ir tas, ka pie tam neviens Latvijā nav sašutis par to, ka progresīvās Eiropas dienvidu pusē ir valstis, kur, piemēram, par laulības dzīves pārkāpšanu sieviete tiek „ļoti demokrātiski” nomētāta ar akmeņiem.

Vēl vairāk, bijusī iekšlietu ministre Abu Meri kundze, kaismīga „Kremļa popagandas” un Krievijas apkarotāja, laiku pa laikam stāsta mums, Latvijas iedzīvotājiem, par to, cik liberāls un pareizs ir konservatīvā islāma dzīves veids.

Gribētos eksministres kundzei atgādināt: cik zinu, Krimā neviens ar akmeņiem nav nomētāts, un snaiperu „Maidana mērogā” tur arī nebija. Nu, loģikas trūkums nekad nav kļuvis par šķērsli patiesa demokrāta dzīvē. „Tu esi vainīgs tik pie tā, ka man gribas ēst...” — reiz piezīmēja kāds krievu fabulists.

Tikpat moderni ir kļuvuši meli par opozīcijas mēdiju „nožņaugšanu” Krievijā. Pievērsiet uzmanību — bojā iet tie, kas nes zaudējumus. Uz Kijevu aizbēgušā Kiseļova bēdīgi slavenā НТВ pārgāja „Газпром” rokās Gusinska kredītu dēļ un bija spiesta mainīt redakcijas politiku zemo reitingu dēļ. „Эхо Москвы”, kas palika opozīcijas pusē, nesa peļņu un nav mainījusi ne savu formātu, ne pārliecību. Tomēr „liberālisma bende — Kremļa „Газпром”” nu jau vairākus gadus pat neplāno atlaist tā galveno redaktoru Venediktovu.

Tātad vienīgā lieta, kas patiesībā kaitina visu paveidu rusofobus, ir Krievijas sabiedrības relatīvā vienotība. No kurienes tā cēlusies?

Pašlaik jau visiem ir skaidrs, ka runa nav ne par Krimu, ne arī par visu Ukrainu. Uz spēles nav likts arī 15 miljardu vērtais VVF kredīts. Tie ir sīkumi. Ukrainu gaida Latvijas liktenis. Vispirms apstāsies uzņēmumi, un valstī ieplūdīs lētā importa produkcija. Uz valsts parāda rēķina tiks izlaupīti un „pārprivatizēti” resursi. Nu, bet pēc tam (naftas Ukrainā nav, tāpat kā Latvijā) no valsts tiks izvests tās galvenais kapitāls — iedzīvotāji. Ja nav ne naudas, ne iedzīvotāju, — tu esi nulle.

Ukraina nav tikai Krievijas priekškambaris vien. Tā ir daļa no krievu dvēseles. Un uz spēles ir likta pati Krievija. Tieši par Krievijas peļņu, naudu un resursiem galu galā cīnās modernie rusofobi. Viņus neinteresē ne nācijas, ne arī tās kultūras liktenis. Tie ir ciniski cilvēki.

Tie, kas to neaptver, kļūst par marionetēm, nožēlas vērtiem cilvēkiem. Mūsu tautieši Zilupē — gan mordvi, gan tatāri, gan čečeni, gan arī paši krievi šos draudus ir apzinājušies gan vadības, gan nācijas līmenī un cenšas tiem stāties pretī.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Raivis Dzintars
Латвия

Райвис Дзинтарс

Сопредседатель объединения Nacionālā apvienība

Jāmēģina saprast krievus

Ja vēlamies viņus redzēt kā savējos

Aleksandrs Dubkovs
Латвия

Александр Дубков

Журналист

Kara gadi

Pret krievu identitāti

Jurijs Aleksejevs
Латвия

Юрий Алексеев

Отец-основатель

Čemodāns, stacija… Bet ja nu kopā ar staciju?

Pieredzējuša okupanta pārdomas

Vladimirs Šilins
Латвия

Владимир Борисович Шилин

Доктор технических наук

Skaudība

Bet es? Vai tad es neesmu krievs? Kāpēc es esmu pamests?

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.