Valdība deklarē, ka mēs — Latvijas tauta — dzīvojam eiropeiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī. Rietumvalstīs par vienu no izplatītākajiem un atzinību guvušajiem pilsoniskās aktivitātes paveidiem tiek uzskatīta ziņošana. Modrie pilsoņi labprāt „nostučī” savus paziņas, kaimiņus vai kolēģus, ja pamana, ka to rīcība neiekļaujas sabiedriskās pieklājības un drošības normās.

Starp citu, tāpat rīkojas arī mūsu vietējā „valsts nācija”: pakām vien tiek sūtīti iesniegumi, kuros par „dzimtenes ienaidniekiem”, „piekto kolonnu”, „Kremļa aģentiem” utt. tiek dēvēti tie, kas iedrošinās uzstāties pret valdības politiku. Līdz pat šim laikam valdīja uzskats, ka viņi to drīkst, bet mēs par ksenofobiju sūdzēties nevaram — nozieguma sastāvs netiks konstatēts.

Taču es nolēmu, ka „ūdens piliens ar laiku izgrauž akmeņam robu”. Jāpiebilst, ka par ziņojuma iemeslu kļuva patiešām skandaloza epizode, ko itin patiesi varam saukt „antisabiedrisku rīcību”, turklāt, pēc manām domām, saskaņā ar krimināltiesību teoriju, tajā saskatāms nozieguma sastāvs.

22. augustā ar Neatkarīgās rīta avīzes redaktora vietnieces E.Veidemanes gādību tika publicēta intervija ar Antonu Rancānu, kurš tiek dēvēts par „rakstnieku, pedagogu un kokgriezēju”. Godīgi atzīstu, ka nekad agrāk par tādu rakstnieku dzirdēt nav nācies, taču esmu patiesi pārliecināta par to, ka cilvēkam, kurš strādā tik izcilās jomās, kā pedagoģija un literārā darbība, jau nu gan neklātos izplatīt šovinismu un ksenofobiju. Taču Rancāna k-gs to izplata. Un kā vēl! Šis autors avīzes lasītājiem stāsta par savu vareno etnogrāfisko atklājumu.

Pēc Veidemanes kundzes izteiktās piezīmes par to, ka „protams, tautas mentalitāte gadsimtu gaitā nemainās”, A.Rancāns turpināja viņam pamesto domu:

„Tieši to ar pagātnes starpniecību arī gribēju pierādīt, proti, ka krievu mentalitāte diemžēl ir laupītāju gēns, un viss pārējais ir tukša muldēšana. Ar pagātnes piemēriem labi var parādīt, kā tas bija un kas no tā laika gaitā sanāca. Būtība ir tāda, ka viņi nāca un laupīja, un arī tagad viņi nāk un laupa. Viņi lielākoties nav radīti strādāšanai, bet gan laupīšanai.”

„Tieši to ar pagātnes starpniecību arī gribēju pierādīt, proti, ka krievu mentalitāte diemžēl ir laupītāju gēns, un viss pārējais ir tukša muldēšana. Ar pagātnes piemēriem labi var parādīt, kā tas bija un kas no tā laika gaitā sanāca. Būtība ir tāda, ka viņi nāca un laupīja, un arī tagad viņi nāk un laupa. Viņi lielākoties nav radīti strādāšanai, bet gan laupīšanai.”


Ņemot vērā viņa „garadarba” nosaukumu — „Krievināšana”, kļūst saprotams, ka runa ir par krieviem! Tas nu gan ir viens pārdrošs atmaskotājs! Šis izteikums aizskar ne tikai krievu tautības pārstāvjus, bet arī daudzos cilvēkus, kuri sevi ir identificējuši ar krieviem. Tas, ko šis „kungs” atļāvās teikt, nav vienkārša kritika vien, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Tā ir norāde uz īpašību, kas raksturīga kopš dzimšanas noteiktam etnosam.

Nezinu, vai viņš aptvēra, ko ir pateicis, taču intervijas turpinājumā viņš teikto mīkstināja un atzina, ka, sak, ne jau visi kā viens viņi esot laupītāji.

Esot pats par sevi saprotams, ka starp krieviem ir daudz gaišu prātu, kultūras un mākslas cilvēku, jo lielā tautā daudz ko varot sameklēt. Nu, liels paldies par tādu augstsirdību!

Taču kopumā Rancāna k-ga viedoklis par notiekošo ir diezgan drūms — itin līdzīgs mūsu pie varas esošajiem „maniheistiem”, kuri visu pasaulē esošo ļaunumu skaidro ar „Maskavas garo roku”. Viņš ir pārliecināts, ka Maskava vēl joprojām uzspiež Latvijai savu gribu un organizē savu graujošo darbību. Pedagogs atzīmēja, ka mūsdienās maigā vara ir kļuvusi slēptāka un viltīgāka, taču tā neapšaubāmi turpinās. Atmodas laikā krieviskotāji mazliet pieklusuši, taču tagad jau atkal kļūstos arvien nekaunīgāki. Un notikumi Ukrainā viņus ir ļoti uzmundrinājuši.

Lasot visas šīs atklāsmes, vairāk nekā jebkad jutos kā tādas neiedomājamas aizspogulijas iemītniece. Kādā pasaulē dzīvo cilvēks, cik izmežģītām smadzenēm ir jābūt, lai kaut ko tādu teiktu pilnā nopietnībā! Padomājiet taču! Jau vairāk nekā divdesmit gadus mūsu valstij nav nekā kopīga ar Krieviju, krievi ir padzīti no valsts struktūrām, pataisīti par nepilsoņiem, viņu valoda ir pārvērsta par svešvalodu, tagad valda doma latviskot pat mazākumtautību bērnudārzus, taču viena „patriota” galvā Maskava Latvijā ir organizējusi „nekaunīgu rusifikāciju”! Labi, ja tās vēl būtu viena ārprātīgā valodas.

Nelaime tā, ka līdzīgi domā arī daudzi citi latvieši, bet varasvīri priekšvēlēšanu aizrautībā dara visu iespējamo, lai jauktu prātus nacionālajiem vēlētājiem un pārceltu viņus uz dzīvi paralēlā realitātē.

Īpaši raksturīgi ir tas, ka pats Rancāna k-gs savu viedokli uzskata par vienīgo iespējamo, turklāt vēl uz kaimiņiem — krieviem skatās nicinoši.

„Mums ir jādomā latviski! Paskatieties, kas notiek Krievijā — Putina reitings tur ir divkārt paaudzies. Viņi tur vēl joprojām dzīvo aiz priekškara, ne redz, ne saprot, kas notiek pasaulē,” — tā „rakstnieks” izsaka savu galīgo spriedumu.

Vārdu sakot, beigšu izlikties. Nicinoša attieksme pret noteiktu etnisku grupu un izteikumi par tās pārstāvju trūkumiem un tieksmi pēc vardarbības un noziegumiem ir klasiska rasisma izpausme. Atvainojos par tik banālām aksiomām, taču pat tādas dažs labs šeit Latvijā neuzskata par neapstrīdamām. Esmu gatava vēlreiz paskaidrot acīmredzamas lietas šiem paralēlās pasaules iemītniekiem: ikviena normāla cilvēka pienākums ir pretoties rasisma un neiecietības izpausmēm sabiedrībā, nepieļaut spriedzes eskalāciju jau tāpat pietiekami sarežģītajās starpetniskajās attiecībās Latvijā.

Tāpēc esmu sagatavojusi iesniegumu Drošības policijai sakarā ar izteikumiem, kas kurina nacionālos konfliktus, kā arī vērsos Žurnālistu savienībā sakarā ar avīzes un žurnālista profesionālās ētikas pārkāpumiem, kas izplata Rancāna rasistiskos izteikumus. Lai tagad šīs iestādes izskata situāciju un kvalificēti izvērtē šovinistu rīcību. Jā, neapšaubāmi, sūdzība ir civilizēta cilvēka ierocis. Lieta tāda, ka nekulturālā un atpalikušā sabiedrībā tādi gājieni labākajā gadījumā var beigties ar sadauzītu ģīmi. Nu, bet mēs taču esam mūsdienīgi cilvēki un, atšķirībā no saviem oponentiem, nekādā gadījumā nepārkāpjam likuma robežas, vai ne?

P.S. Vakar uzzināju, ka Drošības policija pārbaudīs  iespējamo starpnacionālā naida kurināšanu rakstnieka un pedagoga Antona Rancāna izteikumos saskaņā ar Nepilsoņu kongresa pārstāves Jeļenas Bačinskas iesniegumu. Krimināllikumā noteikta atbildība par apzinātu starpnacionālā naida kurināšanu, vainīgajam var tikt piespriesta brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.