Kādā no saviem iepriekšējiem „īpašajiem viedokļiem”, es tiku izteicis minējumu, ka agresijas pieaugšanas gadījumā, Ukraina gala beigās varētu tikt sadalīta divās daļās — Rietumu un Austrumu. Tolaik es vēl tiku cerējis, ka mana prognozes nepiepildīsies. Šodien esmu savu viedokli mainījis, un uzskatu, ka neskatoties uz acīmredzamajiem šī grūtā lēmuma mīnusiem, Rietumu Ukrainai jāatlaiž ar mieru.
 
Lai iet savā nodabā kurp vien acis rāda un uz kurieni ved sirds. Un steidzami ir jāglābj Krima ar Austrumu Ukrainu. Taču par to visu pēc kārtas. Es uzskatu par mērķtiecīgu izcelt notiekošās asiņainās pretestības divus aspektus, kurus es vēlētos izskatīt atsevišķi.
 
 
1. aspekts. Ekonomiskais
 
Labāk iesākumā nedaudz parēķināsim. VFR 2012. gada budžetā tika fiksēts proficīts vairāk par 5 miljardiem dolāri, esot 1 535 600 miljardu dolāru ienākumam un 1 530 000 miljardu dolāru izdevumiem, kas kopumā, uz kopējā fona, ir labi. Tanī pat laikā Deutsch Welle lepni tika paziņojusi, ka Vācijas valsts budžetā, 2013. gada pirmajā pusē (saskaņā ar Federālā statistikas resora iepriekšējiem datiem) tika reģistrēts ievērojams proficīts 8,5 miljardu eiro apmērā, kas uz brīdi sastāda 0,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šie ir brīnišķīgi rādītāji, salīdzinājumā ar pārējām daudz cietušās eiro zonas dalībvalstīm.
 
Šī mazā viltība slēpjas tajā, ka nedaudz agrāk VFR valdība veica oficiālus aprēķinus, kuri izrietēja no tā, ka 2013. gadā valsts budžeta deficītam ir jāsastāda 0,5 procenti, kaut arī iepriekšējā gada pieredze liecina, ka deficīta nemaz nebija.
 
Tādējādi, 2013. gada pirmajā pusgadā, ienākumi Vācijas budžetā sastādīja 604,5 miljardu eiro, un tas, lūk, ir par 16,3 miljardiem vairāk, kā iepriekšējā gada analoģiskā periodā. Tagad aplūkosim oficiālos datus par izdevumiem, kas šinī pat laikā sasniedza 596 miljardus, kas ir par 15,8 miljardiem mazāk, kā 2012. gada pirmajā pusē.
 
Salīdzinājumam: Francijas budžeta deficīts 2012. gadā sastādīja 127 miljardus dolāru, savukārt 2014. gadu gaidot, Balzaka un Zolā dzimtene bija rekordliela valsts parāda bažīgās gaidās, kas sastādīs 95 procentu no IKP, kas 2012. gadā sastādīja 2,613 triljonu dolāru.
 
Tādējādi, Vācija uz šodienu ir turīgākā un bagātākā, pārējo ES dalībvalstu fonā. Saskaņā ar vācu sociālo aģentūru datiem, mietpilsoņi netika samazinājuši savus tēriņus Ziemassvētku dāvanām tuviniekiem un draugiem, pat gluži otrādi, palielināja tos, par ko pārējā Eiropa cenšas uz tiem dusmoties, tomēr tai ļoti slikti tas sanāk. Vācijas biznesa korporācijas pamanās lobēt savas intereses Briselē, attiecībā par daudziem ienākumu pantiem — pat mazajā un kautrīgajā Latvijā vēlas izbīdīt aizliegumu, attiecībā par „nehumānu” žāvēšanas metodi senču stilā, jo paši gaļu žāvē, izmantojot ķīmiskus reaģentus, kas nebūt nav veselīgi, toties ienesīgi.
 
Esmu tik detalizēti apstājies pie ekonomiskajiem izklāstiem, lai parādītu, ka tieši Vācijai, šodienas ES, ir reālā ekonomiskā vara.
 
Daudzējādā ziņā, tās pieaugošie finansiālie rādītāji ir saistīti ar aktīvām ekonomiskām attiecībām ar Krieviju: Vācija šodien (vērts aizdomāties, ka tieši Vācija, nevis Kazahstāna, Ķīna, Baltkrievija vai Ukraina) ir pats nozīmīgais Krievijas partneris tirdzniecības jomā, jo uz to ir attiecināms 13,6 procenti visas Krievijas ārējā tirdzniecība. Tostarp, regulārajam un nepārtrauktajam Krievijas energonesēju eksportam, Vācijai ir dziļi stratēģisks raksturs. 20% Krievijas naftas eksportē Vācija. Apmēram 30% dabasgāzes no Krievijas tiek eksportēts uz Vāciju. Ko gan vēl? Krievija no Vācijas importē milzīgu daudzumu mašīnbūves jomas produktu.
 
Kā viens no lolotākajiem karojošās Merķeles, kura bieži konsultē Vācijas pilsoni bokseri Kļičko, laikmeta VFR sapņiem — likvidēt Austrumu Ukrainas smago mašīnbūves rūpniecību, kas baro pārējo Ukrainas daļu. Kam viltīgajai un gudrajai Vācijai tādi Ukrainas rūpniecības giganti kā Južmaš, kas ražo augstas klases raķešu-kosmisko tehniku Dņepropetrovskā? Priekš kam ir vajadzīgs Hartron, kas ražo un ekspluatē raķešu-kosmisko kompleksu vadības automātiskās sistēmas? Priekš kam Vācijai vajadzīgs Harkovas aviācijas uzņēmums, ja viņiem ir kopējs ar frančiem un spāņiem jaudīgs koncerns ar nosaukumu EADS (pēc Daimler-Benz-Aerospace apvienošanās 2000. gadā; tanī tika iekļauts arī pazīstamais vācu Focke-Wulf). Viens no galvenajiem mērķiem — slēgt un nolīdzināt līdz ar zemi Doņeckas metalurģisko rūpnīcu, kā ražošanas pilnā jauda ļauj gadā izkausēt līdz 1 miljonam tonnām tērauda (!).
 
Tikai vien no vagonu būvniecības uzņēmumiem var uzskaitīt 7 lielus uzņēmumus: Krjukovas vagonu būvniecības rūpnīca, Luganskas dīzeļlokomotīvju rūpnīca, Dņepropetrovskas elektrolokomotīvju rūpnīca, Ļvovas lokomotīvju remonta rūpnīca, Zaporožjes elektrolokomotīvju rūpnīca. Kam tas viss Eiropai tur ir vajadzīgs? Nauda, nauda iet secen, miljardi aizslīd garām rietumu korporatokrātu kabatām, kā gan viņi to var atļauties?
 
Un kur vēl Harkovas traktoru rūpnīca, kas izlaiž aptuveni 2000 — 25000 dažādu modifikāciju traktoru gadā? Nu kam tā ir viņiem vajadzīga, ja vāciešiem ir pašiem savs izslavētais Schönebeck? Tāpat arī BOMAG, kas ražo ceļa ruļļus, asfalta klājējus un vibroblietes milzīgā daudzumā. Un vēl Hamm AG (tie paši ceļa ruļļi), un Voith (aprīkojums celulozes-papīra ražotnēm, Hidroenerģētikas aprīkojums, turbo reduktori), un Metabowerke GmbH (kokapstrādes darbgaldi, elektroinstrumenti), un Gühring (viens no pasaulē lielākajiem aksiālo griezējinstrumentu ražotājiem). Šo sarakstu var papildināt ilgi un dikti.
 
Visbeidzot, aizdomāsimies par to, ka Ukrainā labi funkcionē tie uzņēmumi, kas ražo autobusus, autoceltņus, automašīnas un motociklus. Var uzskaitīt arī 7 šādus uzņēmumus, un tie ir tikai paši lielākie, jaudīgākie un finansiāli efektīvākie: Zaporožjes automobiļu rūpnīca, Kremenčugas automobiļu rūpnīca, Ļvovas autobusu rūpnīca, Čerņigovas autobusu rūpnīca, „Etalons”, „Bogdans”, Melitopoles turbo kompresoru rūpnīca. Tā taču ir atklāti nekaunīga rīcība pret vācu mašīnbūves nozari! Sensenā māmuļas Vācijas dzimtmuiža.
 
Kopumā, viss ir vienkārši un līdz riebumam ciniski — vācieši grib naudu.
 
Tikai man šķiet, ka austrumu oligarhu klani, kas ir pieraduši ļoti labi nopelnīt uz savas rūpniecības rēķina, lai arī ne vismodernizētākās pasaulē, taču drošas, jaudīgas un spēcīgas, kā sumbrs, nebūt nebūs ar mieru atdot visu gandrīz jau uzvarētājam. Mūsu ļaudis austrumos — tauta ar tvērienu un plecīga, jo pašlaik viss atrodas tādos ekstremālos-krīzes apstākļos, ka pēc prezidenta-kauna traipa aizbēgšanas nezināmā virzienā, valdības grožus savās rokās pārņems izmisušie tirgoņi, kuri kā atbildot uz atmosfēras nokaitēšanu no rietumu koordinatoru puses, var izsludināt referendumu par Krimas atdalīšanos (kā arī attiecībā par Donbasu, Zaporožje, Harkovas apgabalu un tā tālāk).
 
Piezīmei. Godātie austrumu Ukrainas oligarhu kungi, nevēlos piespēlēt liberāļiem un banderovciem-banderlogiem, taču varējāt tomēr saviem darbiniekiem paaugstināt algas. Tad viņi spēcīgāk sāks mīlēt dzimteni, kaut arī naudā laimi neatrast. Jo agrāk, saskaņā ar visnotaļ manis godātā Staņislava Govoruhina teiktā, arī tika dzīvojuši visumā nabadzīgi, tomēr visiem bija gana.
 
Šobrīd fabrikanti savam proletariātam rāda filmas televīzijā, kurās — kas gan to būtu domājis? — pareizi, Latvija atspoguļo Baltijas valstu „cietēja” piemēru — Eiropas ekonomiskās ekspansijas neaizsargātu upuri: ar līdz pamatiem sagrautu rūpniecību, piečakarētu tautu, izpārdotu zemi un korumpētu valdību, kura arī ir nepavisam ne valdība — marionete citu rokās.


2. aspekts. Ģeopolitiskais
 
Kontinentālā Vācija, atguvusies no Trešā Reiha sagraušanas sekām, savā Ceturtajā Reihā sapņo par totālu un neatgriezenisku Ukrainas rūpniecības paradīzes izpostīšanu. Šajā gadījumā, amerikāņiem ir ļoti izdevīgi attīstīt permanentu pilsoņu karu pie sava sensenā un neizbēgamā politiskā pretinieka- Krievijas robežām.
 
Vēl pavisam nesen mēs visi bijām liecinieki tam, kā uz arābu valstīm tika izcili izmēģināts jaunas revolucionāras tehnoloģijas asiņainais scenārijs (nosacīti sakot, zibens-revolūcija, kas ataino uzlabotu „krāsainās” revolūcijas modeli). Par tās galvenajiem etapiem ir: esošos varas demoralizācija un diskretizēšana izmantojot: a) tiešus un pastarpinātus apvainojumus; b) izsmalcinātas provokācijas — triecienus par vēsturiski vissāpīgākajiem punktiem; c) masu protesta akcijas ar pret valdības uzstādījumu izpaušanu. Par šo visu mazliet detalizētāk.
 
Mēs redzam, ka, no vienas puses, aicinājumi „iziet ielās’ aktīvi tiek izplatīti ar sociālo tīklu starpniecību; tādējādi savācās, no vienas puses, liels neieinteresētas tautas daudzums, kas līdz kaklam ir piepumpēti ar rusofobijas ideologu maisījumu, kuriem par to nekas nav, savukārt, no otras — iepriekš noalgoti „manifestētāji”, kuri saņem dažādas naudas summas atkarībā no viņu raksturlomām (sākot ar „darba skudrām” līdz lokālo šūniņu koordinatoriem un reģionālo grupu koordinatoriem).
 
Taču galarezultāts ir viens: viņi pārvēršas pakļāvīgā, gļēvā masā, ar ko var viegli manipulēt, līdzīgi kā ar pīrādziņu mīklu.
 
Ar dažiem peles klikšķiem vai nospiešanu uz vajadzīgajām pogām, vai arī mobilo telefonu skārienjutīgiem ekrāniem, to var novirzīt no viena stratēģiski svarīga punkta uz otru, un tie pat iepīkstēties nepagūs.
 
Pēc tam ir jāveic svētā upurēšana (atcerieties stereotipu situācijas: pašsadedzināšanās arābu tirgus laukumos, neticīgo nomētāšana ar akmeņiem, pusaudža nogalināšana no policistu puses). Pēdējais etaps („Svētais upuris”) veicina valdības deleģitimizācijas procedūras palaišanu, pēc kā tiek uzsākti tieši centieni demontēt valdības instances visos hierarhijas līmeņos, pielietojot tieša spēka iedarbības metodi. Pēc tam iesākas frontāls pilsoņu karš mežonīga, nevaldāma haosa apstākļos, kas savā būtībā, ir teicami vadāms un koordinējams. Pēc organizatoru ieceres, pilsoņu kara kontekstā, notiek valstiskuma kā koncepta desuverenizācija un demontāža.
 
Kopumā, piepildās anglosakšu ģeopolitiskā lobija lolotais sapnis: Krievijas pavēderē ir izraisīta asiņaina cīņa par ukraiņu plašo un bagāto zemi.
 
Būtībā, Ukrainu var transformēt gāztā un ekonomiski sadalītā reihskomisariātā — 2, tādējādi piepildīsies Alfrēda Rozenberga plāni, ar kuriem viņš dāsni un pilnībā nekautrējoties dalījās visās iespējamās „krāsainās grāmatās” , jā, un ne tikai tajās. Nedod Dievs slāviem atkal tādu likteni. Viens drausmīgs, iznīcību nesošs karš jau ir pagājis, kāpēc gan ir jāatkārto šīs šausmas. Nesaprot, ko viņi dara. Nelaime ir tajā, ka viņi pat neizprot savu funkciju, kā kabatas alvas zaldātiņiem, no kuriem atbrīvosies vienā jaukā brīdī. Viņus vienkārši norakstīs, pat paldies nepasakot — tāda ir Rietumu prakse.

Šo karu tika izraisījuši „mūsu amerikāņu partneri”, kuri izmantoja vietējo diplomātu noziedzīgo bezdarbību, attiecībā par kuriem, es atrodoties taisnīgās dusmās, par viņu noziedzīgo aklumu, nekaunēšos teikts, ka viņi tika padi..uši Ukrainu gadu garumā, un gala beigās to padi...sa dažu dienu laikā. Tā ir Krievijas ārējās izlūkošanas resoru katastrofiska kļūme, kuras vadībai bija jābūt atstādinātai, kaut arī šai lietai tas maz kā palīdzētu. Kaut arī amerikāņu un vācu izlūkdienesti pilnā sparā vada „miermīlīgo manifestāciju” procesu, nepievēršot uzmanību, kaut pieklājības pēc, uz formālajiem ietvariem. Vai tiešām zelta mirdzums, Ukrainas kuratoriem no Krievijas, tika apžilbinājis acis? Tagad tiem diža, kaut arī par vēlu nākusi māksla — godīga cilvēka dzīvē ir jābūt vietai ne tikai izslavētajam un visuresošajam dolāram (vai eiro), bet arī kaut kam citam, bet tieši — impērijas valstiskuma idejai, bez kuras Krievija, ar laiku, būs nolemta.
 
Diplomātiskā korpusa un ierēdniecības pārstāvji, acīmredzami, savas bezbēdīgās eksistences ilgu gadu garumā, bija gatavi pavedināties ar treknu un viegli pieejamu barību; no šejienes arī izriet visas Krievijas problēmas, kuras slēpjas tajā apstāklī, ka tā pastāvīgi, gadu pēc gada zaudē visus informatīvos karus, ko tā karo ar Rietumiem.
 
Taču, iespējams, ka virzība šajā jomā tomēr notiks: jo ne jau velti savus amatus tika ieņēmuši Dmitrijs Kiseļovs un Mihails Ļeontjevs. Laikā, kad viens no visodiozākajiem Krievijas eksministriem no Medvedjeva klana, Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis, attiecībā par tirdzniecības-ekonomiskās sadarbības attīstīšanu ar Krieviju (eh, nu gan ir tituls), Mihails Jurjevičs Zurabovs tika rakstījis dzeju, piesātinātu ar smalku liriku, Rietumos prasmīgi un izlēmīgi tika kultivēts cietsirdīgs, bezprincipu golems. Starp citu, ar regulāru, paša Janukoviča, finansiālu piebarošanu, kurš raksturīgi Gorbačova vērienam, tika pajājis paša valsti.
 
Mani izbrīna viena lieta — cik ilgi var zaudēt, jo rietumu armijas avangards jau klusītiņām ir tuvu piezadzies pie krievu pasaules valsts robežas?
 
Lai šis jautājums paliek retorisks, jo tā, iespējams, būs labāk. No otras puses, Putins jau tika pažvadzinājis ar ieročiem, Rietumi ir sapratuši to, ka karš nav vajadzīgs, un neskatoties uz kārtējām mediju pretestības zalvēm, ir gatavi sēsties pie sarunu galda, un pret kaut ko apmainīt Krimu. Bet Putins ar Merķeli, veicot savas sarunas, var panākt kopsaucēju, ņemot par pamatu Timošenko personību. Tādējādi, agresoru vidū arī mēdz būt nopietnas nesaskaņas, uz kurām Putina-Lavrova komandai ir jāmāk prasmīgi nospēlēt. Un arī glābt simtiem, tūkstošiem cilvēku, tautiešu — krievu, ukraiņu, poļu, ebreju un tatāru dzīvības.
 
Piezīmei. Līdztekus visam pārējam, svarīgu lomu spēlē civilizācijas faktors. Atcerēsimies, ka serbu kultūra — tā ir viena no senākajām slāvu kultūrām, viens no slāvu garīgā kanona centriem; tās ir teritorijas, no kurām ir cēlušies vecslāvu valoda (piederoša pie dienvidslāviem un kas tika attīstījusies no Solunskas dialekta, kurš tostarp bija izplatījies arī Balkānos).
 
Jāatgādina, ka Serbija kļuva par upuri nelietīgām rietumu provokācijām un NATO „paklāju bombardēšanām”, un tagad ir kā gluži bezmaksas darbaspēka piegādātāja, otršķirīgām Rietumeiropas ēstuvēm un viesnīcām. Ēģipte — milzīgs kultūrslānis, šeit pat nav jāizklāsta, kas tā par civilizāciju. Irāka — faktiski pirmās civilizācijas centrs, zikurātu dzimtene, Divupes teritorija. Sīrija — vecāko pareizticīgo klosteru dzimtene, viens no pareizticīgo ikonogrāfijas centriem.
 
Kijeva — krievu pilsētu māte, kņaza Vladimira Krāšņās Saulītes dzimtmuiža un galvaspilsēta. Tas ir nozīmīgs slāvu pareizticīgās kultūras centrs, kurā atradās senkrievu spēkavīru karadraudze.
 
Tādējādi, visi šie iznīcināmos punktus saista viens apstāklis — tie pārstāv to dižo civilizāciju šūpuļus, kas pēc garīgā satura, ir principiāli atšķirīgi no rietumu civilizācijas. Tādēļ rietumu civilizācija ir izvirzījusi sev mērķi — nesaudzīgi un neatgriezeniski demontēt šo oikumeņu, civilizāciju, garīgo pirmsākumu, visumā, to var saukt dažādi, vērtību pamatus.
 
Par lielu nožēlu, ar Serbiju un Irāku tas jau ir izdevies; Serbiju apdzīvo jau ne tā lepnā tauta, kura turējās ar augsti paceltu galvu visā savas sarežģītās vēstures gaitā, bet gan pilnīgi aizmirsta tauta, sašķēlusies un nabadzība, turklāt valsts turpina šķelties daļās un vārguļot no nebeidzamās ekonomiskās depresijas. Izpostītā un pabērna lomā atstātā Irāka — jaunu terorisma spēka struktūru treniņu placdarms, kas tiek veidotas ļoti profesionāli.
 
Nobeigšu vienkārši, sakot kā ir. Ukraina ir jānosargā, tas ir slāvu pasaules dzīvības jautājums.