Reportāžas par notikumiem Maidanā jau labu laiku atgādina ziņojumus no frontes, kas tikai palielina spriedzi Ukrainas iedzīvotāju vidū. Gan mājās, gan uz ielām cilvēki runā par pilsoņu kara sākumu, valsts sašķelšanos, valdības neizlēmību, opozīcijas bezjēdzīgajām prasībām un jauniem ekstrēmistu uzbrukumiem.
 
Kopš brīža, kad sākās Maidana protesti, valdība un opozīcija nav nonākusi ne pie kāda kompromisa, kas ļautu pārvarēt krīzi, toties viņiem ir izdevies sašķelt tautu savējos un svešiniekos.
 
Mēs vēl joprojām nesaņemam objektīvu informāciju, — abas puses to pasaniedz sev izdevīgā formātā.
 
Maksimālu aktivitāti izrāda opozīcijas un rietumvalstu plašsaziņas līdzekļi, kuri uzspiež cilvēkiem savu viedokli par notiekošo. Protestu dalībnieki tiek dēvēti par brīvības un demokrātijas aizstāvjiem, bet valdības piekritēji saukti par bandītiem, tituškiem (algotņi un provokatori) un otrās šķiras cilvēkiem.
 
Savukārt IeM un specdienestu pārstāvji atturas no notiekošā vērtējuma. Viņi parasti aprobežojas ar faktu konstatāciju.
 
Lai saņemtu pēc iespējas objektīvāku informāciju par notiekošo Maidanā un par to, kā patiesībā klājas „Berkuta” darbiniekiem, „КЭ” korespondents tikās ar Ukrainas IeM īpašo uzdevumu nodaļas „Berkuts” veterānu asociācijas valdes priekšsēdētāju Krimā (Simferopole), terorisma apkarošanas vienību „Alfa” Starptautiskās veterānu asociācijas darbinieku (Kijeva), īpašo uzdevumu vienību žurnāla „Братишка” (Maskava) speciālo korespondentu Vladimiru Kraševski.

 
— Protesti Maidanā ilgst jau vairāk nekā divus mēnešus, taču politiskais lēmums vēl joprojām nav pieņemts, un valdība vēl joprojām nav sniegusi protestu dalībnieku rīcības vērtējumu. Kāds pašlaik ir īpašo uzdevumu vienības darbinieku noskaņojums? Vai ar viņu fiziskajiem spēkiem un speclīdzekļiem pietiks, lai izpildītu savu uzdevumu un nodrošinātu kārtību?
 
— „Berkuta” cīnītāju un iekšējā karaspēka kareivju noskaņojums ir teicams. Par to lielā mērā varam pateikties viņu oponentu rīcībai otrpus barikādēm. Šajos mēnešos „revolucionāri” īpašo uzdevumu vienību darbinieku labā ir izdarījuši vairāk, nekā visi ģenerāļi un ministri kopš Ukrainas neatkarības iegūšanas brīža. Viņi ir likuši darbiniekiem sajust vienotību, un tagad viņi ir gatavi sargāt kārtību līdz uzvarai.
 
Agrāk „berkuti” no dažādiem valsts rajoniem viens uz otru skatījās šķībi, bet tagad viņus patiešām varam nosaukt par asinsbrāļiem.
 
Fizisko spēku un speciālo līdzekļu (tie gan ir briesmīgi novecojuši), kā arī līdz šim neizmantoto rezervju ir vairāk, kā pietiekami. Daudziem cīnītājiem ir darba pieredze masveida nekārtību zonā, kas tika iegūta Kosovā IeM speciālās miera nesēju apakšnodaļas (SPU) sastāvā. 2008. gadā ukraiņu un poļu īpašo uzdevumu vienības aktīvi piedalījās masveida nekārtību lokalizēšanas pasākumos Mitrovicas pilsētas ziemeļu daļā. Speciālās operācijas laikā 2008. gada 17. martā gāja bojā iekšējā karaspēka leitnants Igors Kinals no Ternopoles. Desmitiem kareivju guva ievainojumus.
 
Taču pašlaik galvenā problēma ir nejēdzīgā vadība, kā arī tas, ka valdība nav noteikusi skaidru un saprotamu pozīciju konflikta noregulēšanas jautājumā. Visatļautība rada nelikumību un haosu. „Berkuta” kolēģiem ārvalstīs šīs aksiomas ir labi zināmas, un tādos gadījumos viņi reaģē zibenīgi un stingri.
 
Šodien mēs vērojam valsts vadītāju iecietīgās izturēšanās un neizlēmības sekas: „brīvības cīnītāji” nesodīti sagrābj valsts iestāžu ēkas un varmācīgi gāž vietējo pašvaldību orgānus dažos Ukrainas rajonos.
 
Daudziem cilvēkiem rodas jautājums: „Kas vēl var notikt valstī? Ieroču arsenālu, milicijas pārvalžu, armijas daļu ieņemšana. Cik zārkiem jāparādās abās barikāžu pusēs, lai IeM īpašo uzdevumu vienības saņemtu skaidru pavēli — ieviest valstī kārtību?”


 
— Protestu dalībnieki ir sagatavojuši vairākas reportāžas par „Berkuta” darbībām. Tajās īpašo uzdevumu vienības tiek apsūdzētas par neattaisnotu cietsirdību, neskatoties uz to, ka visi ir redzējuši, kā televīzijas kameru priekšā lielījās ekstrēmisti, kuri apmētāja miličus ar akmeņiem un pudelēm ar degmaisījumu. Kā darbinieki vērtē savu biedru rīcību manifestu izkliedēšanas laikā?
 
— Diemžēl neattaisnota cietsirdība no „Berkuta” un iekšējā karaspēka kareivju puses tika konstatēta. Neapšaubāmi, neapbruņotu demonstrāciju dalībnieku piekaušana, cilvēka izģērbšana salā un žurnālistu piekaušana nedara godu tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem. Šādas rīcības attaisnošana ar atriebību par sakropļotajiem kolēģiem, morālo spriedzi vai pārlieku adrenalīna izdalīšanos nav pieļaujama.
 
Mēs nedrīkstam pielīdzināties pretējai pusei. Profesionālis ir cilvēks, kurš prot atraisīties no liekām emocijām un rīkoties likuma ietvaros.
 
Šādām negatīvām parādībām parasti ir daudz dziļākas saknes, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Jāatsauc atmiņā iemesli, kuru dēļ IeM sistēmā veidojās apakšnodaļas „Berkuts”, kādi cilvēki tās vadīja, kā tika apmācīti un trenēti šīs nodaļas darbinieki. Īpašo uzdevumu nodaļas izveides laikā tās vadībai tika izvirzīts medicīniskās atskurbtuves priekšnieks un speciālo uzdevumu vienības virsnieks, „sarkanā berete”, kas cīnījies karstajos punktos. Skaidrs taču, ka šie cilvēki atšķiras ne tikai no savu profesionālo iemaņu viedokļa, — viņu iekšējo, garīgo pasauli, „kodolu” nevar ne salīdzināt.
 
Miera laikā profesionāļi netiek augstu vērtēti. Visi atceras viņus tikai kara laikā, bieži vien tad, kad jau ir par vēlu.
 
Nu, bet ekstrēmists ir un paliek ektrēmists. Viņam patīk palepoties televīzijas kameru priekšā, pie viena apmētājot kārtības sargus ar „Molotova kokteiļiem”. Ko lai saka? Tāds ir viņa darbs.


 
— Vai pilsoņi atbalsta „Berkuta” darbiniekus?
 
— Jā, atbalsts ir jūtams. Pēdējo dienu notikumi ir radījuši īstu sašutuma vētru no civiliedzīvotāju puses gan Ukrainā, gan aiz tās robežām. Vienkāršie pilsoņi, kuri jūt līdzi notikumu centrā esošajiem kārtības sargiem, sūta viņiem siltu apģērbu un produktus. Sirsnīgs paldies viņiem! Malā nepaliek dažādu īpašo uzdevumu vienību darbinieki un veterāni no Ukrainas un kaimiņvalstīm. Viņi palīdz gan morāli un materiāli, gan sniedz noderīgus padomus.
 
— Vai opozīcijas pārstāvji ir mēģinājuši vienoties ar „Berkuta” darbiniekiem, lai viņi atbalstītu protestu dalībniekus un pārietu „tautas pusē pret valdību”?
 
— Jā, mēģināja gan, un ne vienu reizi vien. Piedāvāja gan naudu, gan mašīnas, pat dzīvokļus. Taču, kā zināms, kārtības sargi tādus piedāvājumus uzklausa ar ironiju un smaidu. Ko nozīmē — pāriet tajā vai citā pusē? Galu galā, darbinieks var iesniegt komandierim raportu, pamest nodaļu un nodarboties, ar ko vien sirds vēlas. Taču kāda tam ir jēga? Vienībā viņš ir iestājies nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka viņš to vēlējies. Var jau būt, ka tas skan patētiski, taču viņš sargā Likumu, nevis konkrēto prezidentu Janukoviču vai kādu noteiktu politisko spēku.
 
Esmu to jau teicis ne vienu reizi vien, taču atkārtošu: neraugoties uz psiholoģisko spiedienu, ko izjūt viņu ģimenes, it īpaši Ukrainas rietumu rajonos, neraugoties uz grūtībām un slodzi, ar ko saskārušies „Berkuta” darbinieki un iekšējā karaspēka kareivji, — neviens nav atteicies doties uz Kijevu un neatteiksies.
 
— Bet kā tad reportāža par Ļvovas „Berkuta” darbinieku, kurš iesniedza raportu par to, ka aiziet no vienības sakarā ar notikumiem Maidanā?
 
— Tā patiešām notika. Tikai raportu darbinieks uzrakstīja agrāk. Viņš ir sasniedzis pensijas vecumu, turklāt vēl paralēli vada sporta sekciju. Acīmredzot viņš vairs nevarēja apvienot uzņēmējdarbību ar dienestu, bet te pēkšņi pa rokai gadījās tāda reklāmas kampaņa. Viņa kolēģi stāstīja, ka šī cilvēka aiziešana no vienības nav noritējusi gludi un „pūkaini”... Jebkurā gadījumā, tā ir viņa personīgā darīšana, un ar Maidanu tam nav nekāda sakara.
 
— Kāda cilvēku grupa aktīvāk par citiem uzbruka milicijas darbiniekiem un organizēja bruņotas provokācijas? Tā bija stihiska parādība, vai viņu rīcībā bija jūtama organizētība?
 
— Aktīvākā provokāciju organizēšana tika konstatēta no tā saucamā „labējā sektora” cīnītāju, t.i., no visdažādāko nacionālistisko organizāciju un strāvojumu pārstāvju puses. Būtu grūti sniegt precīzu informāciju par to, kas un kādu apsvērumu dēļ piedalījās protestos to aktīvajā fāzē. Varu teikt tikai to, ka tika konstatēta organizācija un konkrēti sagatavotu „labējā sektora” kaujas grupu klātbūtne.
 
Kā zināms, kaujinieki plaši izmantoja dažādu pirotehniku, pudeles ar degmaisījumu un pneimatiskos ieročus.
 
Instruktoru vidū izcēlās labi pazīstami UNA — UNSO (Ukraiņu nacionālā asambleja — Ukraiņu nacionālā pašaizsardzība) pārstāvji ar karstajos punktos gūtu cīņu rūdījumu.
 
Jāatzīmē, ka priekšējās rindās atradās arī liels skaits dažnedažādu jauniešu. Viņi pret „Berkutu” rīkojas huligānisku dzenuļu, nevis ideoloģisku apsvērumu dēļ.
 
Tajā barikāžu pusē „Berkuts” ir pasludināts par ienaidnieku numur viens. „Berkuts” tiek pasludināts par vainīgu pilsoņu nolaupīšanā, spīdzināšanās, slepkavībās un Dievs vien zina, kādos vēl noziegumos. Neviens nevēlas saprast, ka „Berkuts” ir tikai instruments un izmanto likumīgas metodes, kas uzskaitītas „Likumā par miliciju”. Izņēmumus es jau iepriekš pieminēju.


 
— Vai Krima „Berkuta” darbinieki ir guvuši traumas un ievainojumus Maidanā mītiņu dalībnieku darbību rezultātā?
 
— Par laimi, tikai vieglus apdegumus un sasitumus. Pasliktinoties laika apstākļiem, īpašo uzdevumu vienības lielā mērā cieš no saaukstēšanās. Taču galvaspilsētā un citos rajonos kopumā hospitalizēti simtiem „Berkuta” un iekšējā karaspēka kareivji. Daudzi ir smagā stāvoklī.
 
— Vai Krima „Berkuts” piedalīsies kārtības nodrošināšanā, ja radikāli noskaņotie opozīcijas piekritēji Krimā centīsies organizēt Maidanam līdzīgus protestus?
 
— Es šos cilvēkus negribētu saukt par opozīcijas piekritējiem, jo proeiropeiskie lozungi un modernie demarši jau sen ir beigušies. Skaistais konfektes papīrītis ar uzrakstu „Eirointegrācija” ir izmests kā nevajadzīgs, un mēs beidzot esam ieraudzījuši tā saturu — rupju saimniecības ziepju gabalu. „Labējais sektors” opozīcijai nepakļaujas, — to viņu līderi jau ir ziņojuši ne vienu reizi vien.
 
Jautājums par Krimas „Berkuta” līdzdalību kārtības sardzē galvaspilsētā un pussalas reģionos ir nevietā. Protams, „Berkuts” izpildīs savu pienākumu tāpat kā līdz šim, un gribētos ticēt, ka mums tiks sniegts aktīvs Krimas iedzīvotāju atbalsts. Rodas iespaids, ka Krima vēl nav „iešūpojusies”, un, neskatoties uz skaidri jūtamo morālo spriedzi, pēc labākās sirdsapziņas iet uz darbu, nevis dienām un naktīm nīkst laukumos.
 
Patiesībā visur aktīvi veidojas kārtības sargu vienības gadījumam, ja uz Krimu ar mērķi destabilizēt situāciju tiks nosūtīti nacionālisti. Aktivizējusies vairāku īpašo uzdevumu vienību veterānu, kā arī dažādu sporta biedrību un baikeru klubu darbība. Nevajag celt gaisa pilis un pielīdzināties atsevišķiem cilvēkiem, kuri cenšas uzspiest savu viedokli par to, ka viss nokārtosies pats no sevis. Jau sen eksistē dažādu revolūciju tehnoloģijas, un tās ir izstrādājuši īsti speciālisti. Taču iedarbīgs līdzeklis, kas vienā rāvienā visu saliks pa plauktiņiem un normalizēs situāciju valstī, pagaidām gan vēl nav izstrādāts.
 
Pats Maidans tautu uztrauc mazāk, nekā tā virzītājspēks — nacionālisti.
 
Džins vārdā Nacionālisms jau sen ir izlaists no pudeles. Visvairāk satrauc fakts, ka šajā lietā aktīvi piedalījusies valdība un specdienestu vadība. Piemēram, prezidenta Juščenko valdības laikā tikai pilnībā pārrakstīta Ukrainas vēsture. Vēl vairāk — par varoņiem tika pasludināti fašistu līdzskrējēji un bendes, uz kuru sirdsapziņas ir veselu tautu genocīds. Tādām personībām, kā Šuhevičs un Bandera tika piešķirts Ukrainas Varoņa tituls. Uz mūsu rēķina klajā nāca desmitiem grāmatu, kas apdziedāja ukraiņu nacionālistu darbību, tika organizētas fotogrāfiju izstādes un muzeja ekspozīcijas. Šajā kontekstā gribētos uzdot jautājumu: „Cik grāmatas un fotoizstādes ir veltītas bojā gājušo Ukrainas tiesībsargājošo orgānu darbinieku piemiņai vai valsts īpašo uzdevumu vienību darbībai?” Atbilde nav īpaši jāmeklē — neviena!
 
— Kas pašlaik ir nepieciešams „Berkutam”? Vai nodaļa ir saskārusies ar neatliekamām vajadzībām?
 
— „Berkutam” ir vajadzīgs tautas atbalsts. Neatliekamas problēmas ir bijušas vienmēr. Laiku pa laikam Kijeva ir saņēmusi „trauksmes zvaniņus” no dažādiem rajoniem — par nepietiekamu sagatavošanas sistēmu, novecojušu ekipējumu un speciālajiem līdzekļiem. Īsts „trauksmes zvans” atskanēja pēc bēdīgajiem notikumiem Odesā, kur pēc divu milicijas darbinieku bojāejas pilsētā sākās īsta batālija. Situāciju pasliktināja atbilstošu treniņu un speciālās tehnikas trūkums, kā arī tas, ka nebija izstrādāta un noregulēta dažādu resoru pakļautībā esošo īpašo uzdevumu vienību sadarbība.
 
Vai ministriju un resoru līmenī tika izdarīti secinājumi un veikti atbilstošie pasākumi? Nē!
 
Šodien trauksmes zvans jau skan nepārtraukti. Uniforma nav ugunsdroša. Gluži pretēji — tā ir ugunsnedroša. Nav ne speciālā transporta, ne bruņutehnikas. Speciālie līdzekļi nekur neder. Cīnītāju ekipējums ir akmens laikmeta līmenī. Vēl joprojām nav koordinēšanas centra, kas vadītu no dažādiem Ukrainas rajoniem atbraukušo „Berkuta” nodaļu darbību. Ko tur lai saka? Atliek tikai nopūsties un just līdzi...
 
Taču pat šajā situācijā mūsu valsts ir viens no lielākajiem ieroču eksportētājiem pasaulē, — tirgojam to pa labi un pa kreisi.
 
Droši vien pienācis laiks valdībai padomāt par to, kā iegādāties mūsdienīgu ekipējumu un uniformas IeM īpašo uzdevumu vienību vajadzībām, nevis par bezjēdzīgu un nevienam nevajadzīgu antimaidanu organizēšanu uz budžeta rēķina. Nupat jau situācija kļūst absurda — īpašo uzdevumu vienību kaujinieki apavos saistzoles vietā pielāgo sieviešu higiēniskās paketes, ko pērk netālajā aptiekā.
 
Uz kādu Eiropu mēs īsti taisāmies? Ar tādu pieeju īstā vieta mums ir tikai Āfrikā — kādā klusā un nomaļā rajonā.