Šķiet, neviens vairs neapšauba to, ka 16. martā ieplānotā Krimas referenduma rezultātā tiks pieņemts lēmums pievienoties Krievijai. Taču tālākā notikumu attīstība ir atkarīga no Krimas tatāru kopienas attieksmes pret notiekošo.

Manās acīs Krima nav nekāda terra incognita. Savulaik netālu dzīvoju, esmu tur daudzkārt bijis, sākot jau no 70. gadiem. Nedēļām ilgi esmu ceļojis pa Krimu. Pēdējo reizi uz turieni devos pēc patreizējā premjerministra Sergeja Aksenova ielūgumu, tiesa, tolaik viņš politikā bija iesācējs, Krimas sabiedriski politiskās kustības “Krievu vienotība” līderis.



 
IMHOklubs ciemos pie Aksenova

Šīs tikšanās būtību es presē neatspoguļoju, jo tā bija tāda tikšanās kuluāros. Taču tagad, šķiet, varu atklāt dažas nianses, piemēram, to, ka pēc pazīstamā referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā Krimas kustība “Krievu vienotība” uzaicināja pārstāvjus no Latvijas pieredzes apmaiņai.

Jāpiebilst, ka visi Latvijas delegācijas dalībnieki bija mūsu IMHOkluba spīkeri: Boriss Cilēvičs, Igors Zlotņikovs, Jeļizaveta Krivcova, Miroslavs Mitrofanovs, Jeļena Breslava un Arnis Rītums. Šķiet, gatavojot konferenci, organizatori uzmanīgi iepazinās ar materiāliem mūsu portālā.

Konferencē tika apspriesta krievu valodas statusa referenduma organizācijas gaitā gūtā pieredze. Trīs dienas mēs apspriedāmies ar Krimas politiķiem, žurnālistiem, vēsturniekiem un uzņēmējiem. Kolēģi mūs uzklausīja vērīgi un ieinteresēti, daudz ko pierakstīja. Domāju, ka dažus mūsu paņēmienus viņi pašlaik izmanto savā 16. marta referendumā. No visas sirds ceru, ka viņiem paveiksies!

Savukārt es no savas puses iztaujāju viņus par krievu kopienas attiecībām ar Krimas tatāriem. Man izdevās aprunāties arī ar dažiem Krimas tatāru pārstāvjiem...

Attiecības viņu starpā ir sarežģītas. Krimas presē un politiķu izteikumos „tatāru tēma” tiek izskatīta tikai retumis, ar īpaši akcentētu „toleranci” (es saprotu, kāpēc tā), taču privātās sarunās, kas nav domātas presei, Krimas iedzīvotāji ir atklātāki...

 


Vēsture ir sena

Kad tiek skarta kopienu attiecību tēma, Krimas tatāri neizmanto vārdu „krievi” vai „krievvalodīgie”. Viņi saka — „slāvi”. Tāpēc arī pašlaik izmantošu šo terminu.

Slāvu un Krimas tatāru attiecības ir aizsākušās pirms vairākiem gadsimtiem. Krimas tatāru valsts — Krimas hana valsts pastāvēja no XV gadsimta vidus līdz XVIII gs. beigām, un šajā periodā lielākoties piedalījās ne īpaši smagā, toties ienesīgā biznesā — devās sirot pa slāvu teritorijām, laupīja un aizveda verdzībā skaistākās meitenes un spēcīgus, darbspējīgus vīriešus. Pastāvīgie uzbrukumi noveda pie tā, ka teritorija Dņepras kreisajā krastā tika pamesta.

Krimas tatāri bija galvenie vergu tirgotāji pasaulē. Sagūstītos slāvus tatāri pārdeva Krimas vergu tirgos, un pēc tam viņi nokļuva Turcijā, Arābijā un Tuvajos Austrumos. Vēsturnieku vidū pastāv versija, ka vārdi „sclavus” (latīņu val.) un „slave” (angļu val. — vergs) ir cēlušies tieši no „slāviem” — par to jāpateicas Krimas tatāriem. XVI — XVII gs. Krievijas budžetā pat tika iekļauts īpašs izdevumu postenis — gūstekņu izpirkšanai no Krimas hana rokām. Dažkārt tas sasniedza pat 5%.

XVIII gs. beigās Krievijas impērija, kurā tolaik valdīja Katrīna II, pēc asiņaina kara tomēr anulēja jautro Krimas tatāru valsti. Jāpiebilst, ka krievi pret tatāriem izturējās pietiekami iecietīgi. Viņi ne tikai netika saņemti verdzībā, gluži otrādi: tatāru garīdznieki un aristokrāti tika pielīdzināti krievu aristokrātiem un saglabāja visas savas tiesības.

 


Slēptais aizvainojums

Tautas, kurām reiz ir atņemts viņu pašu valstiskums, savu aizvainojumu kolonizatoriem nepiedod. Poļi, lietuvieši, latvieši, igauņi, dažas Kaukāza tautas... Krievijas vēsturē tādu ir daudz.

Arī Krimas tatāri neko nepiedeva. Kad 1941. gadā Krimu ieņēma hitleriskā Vācija, lielākā daļa Krimas tatāru hitleriešus sagaidīja kā atbrīvotājus. 1941. gadā Krimas tatāri burtiski masveidā (gandrīz 90%) dezertēja no Sarkanās armijas. Mazā Krimas tatāru tauta (aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju), nodeva hitleriskās Vācijas rīcībā veselus 8 policaju bataljonus — gandrīz 10 tūkstošus brīvprātīgo (!)... Tādi ir vēsturiskie fakti.

Pēc Krimas atbrīvošanas 1944. gadā šeit pastāvēja reāli asiņaina pretpadomju partizānu kara draudi. Kā zināms, ikviena partizānu kustība balstās uz civiliedzīvotājiem. Tā notika gan Baltkrievijā, gan arī ar „mežabrāļiem” Baltijas valstīs un Ukrainas rietumos. Pateicoties civiliedzīvotāju atbalstam, partizānu karš var ilgt vairākus gadu desmitus. Arī Krimas tatāriem civiliedzīvotāju atbalsts bija.

Pastāv tikai divas iespējas, kā ātri atrisināt partizānu problēmu. Pirmā — totāla civiliedzīvotāju iznīcināšana partizānu ieņemtajos rajonos un partizānu bāžu un atbalsta likvidācija ar „izdedzinātās zemes” paņēmienu. To izmantoja hitlerieši Baltkrievijā. Piemērs — operācija „Burvīgā ziema”.

Otrā iespēja — civiliedzīvotāju pārcelšana uz citu dzīves vietu. Tieši to 1944. gadā izmantoja Staļins, deportējot visus Krimas tatārus patālāk no frontes — uz Vidusāzijas dienvidiem. Protams, šī metode ir cietsirdīga, taču... Kā zināms, pat izcili demokrātiskā Amerika 1942. gadā organizēja japāņu izcelsmes iedzīvotāju masveida deportāciju uz šādām omulīgām koncentrācijas nometnēm. Kur bija fronte, kur — Amerika?..

 


Skumjā atgriešanās

1989. gadā, perestroikas karstumā Krimas tatāriem beidzot atļāva atgriezties dzimtenē, no kuras 1944. gadā tos deportēja Staļins. Sākās Krimas tatāru masveida emigrācija no Vidusāzijas uz Krimu. Taču kopš deportācijas pagājušo 45 gadu laikā tatāru zemē bija izaugusi jau otrā pēckara iebraucēju paaudze. Galvenokārt tie bija krievi. 1992. gadā pats personīgi vēroju tatāru atgriešanos Feodosijas rajonā. Izskatījās briesmīgi: masveida kautiņi, dedzināšana...

Tolaik izdevās mazināt konflikta smagāko fāzi: tatāri saprata, ka savas dzimtu teritorijas viņiem atgūt neizdosies. Sākās tā saucamā „zemes patvaļīgā sagrābšana” — tatāri sāka ieņemt neapbūvētās vietas kūrortu un lielpilsētu apkaimē, lauksaimniecības zemes, juridiskām personām piederošas zemes un celt savus ciemus ar mošejām un infrastruktūru. Daži dati liecina, ka pussalā patvaļīgi ieņemtās teritorijas platība pārsniedz 40 000 hektāru. Šobrīd šajās teritorijās atrodas aptuveni 300 Krimas tatāru ciemi, kuros dzīvo apmēram 200 tūkstoši cilvēku.

Zemes patvaļīgā sagrābšana turpinās arī šobrīd. Tā izskatās ieņemtās zemes (to fotografēju pats pirms diviem gadiem netālu no Simferopoles):


 
Četri mietiņi, šķūnītis — un pat nedomā bāzt degunu! Pēc jebkura mēģinājuma nogāzt šos mietiņus un šķūnīšus ieradīsies daži braši puiši, un tad dzīve vairs nebūs nekāda debessmanna. 90. gados Krimas tatāri cēla ciemus un dzīvoja uz šīm patvaļīgi sagrābtajām zemēm, bet tagad šī sagrābšana ir parvērtusies par ienesīgu biznesu. Sagrābtās zemes tiek „legalizētas” un pārdotas. Kā viņi to dabū gatavu? Ukrainā pašlaik par naudu vai daļu biznesā iespējams dabūt gatavu jebko.

 
Ukrainas kapitālisma krahs

Nesen TV tika demonstrēta dokumentālā filma par Kipras-Turcijas karu 1974. gadā. Dīvaini bija vērot pazīstamās vietas. Nabadzīgais zvejnieku ciems Aija-Napa, nabadzīgā Larnakas pilsētiņa... Kad 1994. gadā, tikai 20 gadus pēc kara, pirmo reizi devos uz Kipru, sala vai plīsa no naudas. 20 gadu laikā no nabadzīgas zvejnieku mītes tā ir pārvērtusies par modernu un bagātu kūrortu. Lūk, ko nozīmē kapitālisms un tūrisma industrija!
Taču Krima, nožēlojams padomju kūrorts, kādu to pirmo reizi ieraudzīju pirms 40 gadiem, nav mainījies ne par mata tiesu. Lūk, kā pašlaik izskatās galvenā „viesnīca” manā iemīļotajā Koktebelē:



Pirms 40 gadiem es šajā pašā vietā nakšņoju tādā pašā teltī. Tieši tāpat, kā pirms 40 gadiem, šīs „viesnīcas” viesi vēl joprojām turpina iet uz jūru pačurāt. Tolaik ar tualetēm bija problēma. Tās nav uzceltas līdz pat šim laikam. Lūk, kā izskatās šīs „viesnīcas” varenā „infrastruktūra”:


 
 Nekas nav mainījies!

Nē, šis un tas tomēr ir mainījies. Padomju laika pionieru nometnes, atpūtas nami, pansionāti — simtiem objektu 20 gadus ilgā ukraiņu kapitālisma laikā ir nojaukti. To vietā ir uzbūvētas Ukrainas prezidentu, ministru, viņu ģimenes locekļu un klanu rezidences un savrupmājas. Principā, Krimas dienvidu piekraste ir pārvērtusies par Kijevas ierēdņu un oligarhu vasarnīcu rajonu.

Mūsdienās Kijeva neilgojas pēc tūristiem Krimā. Pussala ar TŪKSTOŠ kilometrus garu piekrastes līniju siltās jūras krastā, ar neiedomājami skaistiem kalniem, divus tūkstošus gadu ilgu vēsturi un brīnišķīgiem pieminekļiem… Pussala — visas Padomju Savienības atpūtas vieta, ko savulaik “izreklamēja” jau Krievijas imperatori… Jūs smiesieties. Tagad tā sēž uz DOTĀCIJĀM!

Tāds nu ir Ukrainas kapitālisms — pat brīnišķīgo Krimu viņi ir noveduši līdz kliņķim. Centās visiem spēkiem, Maidanā dancoja un šamaņoja... Jā, es jau paredzu, ka gaidāmi jautājumi, tāpēc piebildīšu, ka Krimas analogs Krievijā — Krasnodaras apgabals — ir viens no ienesīgākajiem valsts reģioniem.

Šajā situācijā ir arī pozitīvā puse. Pašlaik Krimā ir fantastiski laba sabiedriskā ēdināšana. Sabraukušie tatāri šo jautājumu ir pārņēmuši savās rokās: sacēluši kafejnīcas un bistro, paši audzē jērus, teļus, dārzeņus, paši gatavo (manuprāt, to viņi prot labāk nekā citas bijušās PSRS tautas). Ja nu vēl tūristu skaits būtu lielāks... Bet no kurienes viņiem rasties? Pat Krimas iedzīvotāji brauc atpūsties uz Antāliju. Cilvēku, kuri gribētu dzīvot teltīs un čurāt jūrā, nav daudz...
 



Kaut nu tikai nebūtu kara…

Kāpēc tad es īsti ķēros pie pamatīga stāsta par savu iemīļoto Krimu? Tāpēc, ka galveno problēmu Krimā pašlaik nerada oranžbrūnie mēsli, kas var ierasties pussalā no Maidana — tos varētu mierīgā garā pagriezt atpakaļ jau Perekopā — uzstādīt pāris ložmetējus un “pieklājīgu nerunīgu kareivju” vadu. Tikai izdzirdot pirmo aizslēga klikšķi, viņi jau metīsies atpakaļ uz savu Maidanu, pa ceļam zaudējot Banderas karodziņus un apakšbikses.

Galveno problēmu Krimā rada piecus gadu simteņus ilgās tatāru un slāvu attiecības. Vēstures gaitā tās nav veidojušās labi. Piecu gadsimtu laikā Krimas tatāru tauta un slāvi nav kļuvuši par draugiem. Abas tautas pastāvīgi ir bijušas dažādās barikāžu pusēs un krājušas aizvainojumus. Arī pēdējo 20 gadu laikā šīs attiecības nav uzlabojušās.

Ukrainas bezjēdzīgās valdības (starp citu, arī viņi ir slāvi) laikā Krimā ir izaugusi jauno tatāru paaudze. Jaunieši vai prātā jūk no viņu ciemos valdošās nabadzības un bezcerības. Vairāki desmiti tūkstošu cilvēku... Viņi ir labi organizēti, nikni par savu nejēdzīgo eksistenci, viņu vidū itin sekmīgi ir pastrādājuši arī islāmistu radikāļi. „Mums ir islāmisti, vahabīti, salafīti... grupas, kas karojušas Sīrijā. Viņi saka: mūsu zemē ir ieradies ienaidnieks, un mēs esam gatavi,” — paziņoja viens no Krimas tatāru līderiem Mustafa Džemiļevs.

Krimas tatāru līderi ir dažādi. Ir saprātīgi cilvēki, taču ir arī Ukrainas valsts aparāta „piebaroti” pusbandīti-pusierēdņi, kurus „незалежная” zagļu valsts līdz šim apmierināja. (Esmu jau brīdinājis, ka es, kā cilvēks no malas, reizēm varu izteikties ne īpaši toleranti.)

Kad 26. februārī Simferopolē sadūrās divi mītiņi — Krimas tatāru un slāvu pārstāvji, sākās masveida kautiņš, kurā gāja bojā divi cilvēki. Atklāti sakot, mani pārņēma bailes. Ja Krimā sāksies Liels tatāru-slāvu konflikts, asiņainais Kijevas Maidans izskatīsies kā svētku pasākums bērnudārzā…

Taču pagaidām tas nav noticis. Krimas tatāru līderi ir ieņēmuši piesardzīgi gaidošu pozīciju un patreizējās Krimas valdības darbā neiejaucas, neskatoties uz to, ka referendumu par iekļaušanos Krievijas sastāvā viņi neatbalsta.

Laiks rādīs, kā izdevies ar viņiem vienoties, ar ko „pielabināt”, vai uz ilgu laiku...



J.Aleksejeva foto, 2012. gada 9. — 13. marts