No malas aplūkojot situāciju, kāda ir radusies no valodu aspekta, pilnīgi droši varam apgalvot, ka gaidāmais referendums par otru valsts valodu ir ļoti neviennozīmīgs. Principā patreizējais referendums — tas ir tikai iemesls norādīt uz sarežģīto situāciju, kāda radusies valsts varas un tautas, pareizāk sakot, valsts varas un nacionālo minoritāšu savstarpējās attiecībās.
 
Kāda ir referenduma jēga? Ikviens potenciālais referenduma dalībnieks tam piešķir vienīgi viņam pieņemamo nozīmi. Pat politiskajiem līderiem nav viennozīmīga viedokļa: dažs labs aicina balsot pret otru valsts valodu, cits uzskata par nepieņemamu pašu došanos pie balsošanas urnām. Pēc mūsu domām, arī opozīcija ir sašķelta un nosprauž dažādus mērķus: daži cilvēki neviltoti uzskata, ka Latvijā vitāli nepieciešama otra valsts valoda, cits tā nedomā, taču uzskata par savu pienākumu atbalstīt iniciatīvu.
 
Taču mums šķiet, ka lielākā daļa tomēr saprot, ka Latvijā pilnīgi pietiek ar vienu valsts valodu — latviešu valodu. Ilgajos kopdzīves gados tā nevienam nav kļuvusi par nastu, to pārvalda pietiekami liels skaits iedzīvotāju. Cilvēkus daudz vairāk uztrauc cits jautājums — varas pārstāvju attieksme pret nacionālajām minoritātēm.
 
Neviens gan neapšauba latviešu valodas statusu, taču valda stingra pārliecība par to, ka krievu valodas kā svešvalodas statuss Latvijā ir prettiesiski pazemināts un netiek ņemts vērā valstī, kur 40% iedzīvotāju saziņai ģimenē izmanto krievu valodu. Varas pārstāvji kategoriski cenšas ignorēt šo faktu, tāpat kā vispārējo situāciju.
 
Nemot vērā šo faktu, iespējams konstatēt kādu citu, strukturālu problēmu. Patreizējie varas pārstāvji nespēj definēt, kas ir valsts iedzīvotāji, it īpaši nacionālais mazākums: tas ir resurss vai apdraudējuma avots valstij? Diemžēl rodas iespaids par to, ka tomēr apdraudējums. Taču arī šīs problēmas zemteksts nav viendabīgs, arī tam ir savas saknes. Iespējams, tā slēpjas nacionālajā mentalitātē un katra indivīda pasaules uztverē.
 
Te nu mums jāatskatās vēsturē. Kardinālas atšķirības pasaules uztverē sāka veidoties jau 1990. gadā, kad radās jautājums par atdalīšanos no PSRS un neatkarīgas valsts dibināšanu.
 
Saglabājies kāds daiļrunīgs dokumens — Latvijas Tautas Frontes skrejlapa, kurā tika teikts: „Pienācis laiks apzināties to, ka šī zeme uz mūžīgiem laikiem ir mūsu Dzimtene, ka neatkarīgā Latvija būs valsts, kas par svarīgākajiem uzskatīs valsts pienākumus savu iedzīvotāju priekšā. Mēs nevēlamies mūsu neatkarīgajā valstī dalīt latviešus un citu tautību pārstāvjus. Likums būs visiem vienāds. Tiesības visiem būs vienādas. Un nebūs katram savas patiesības, — patiesība būs viena. Izlemsim kopā. Taču lemsim paši. Būsim brīvi cilvēki brīvā valstī.”



Nav nemaz tik grūti iedomāties, ka daļa iedzīvotāju kopš tā laika uzskata: tieši tāda valsts mums ir jāceļ kopā. Tas ir, tradicionālā skatījumā: valstij ir jārūpējas par iedzīvotāju skaita pieaugumu un labklājības celšanu.
 
Taču situācija ir kardināli mainījusies, un daudznacionālā valstī šobrīd jau tiek celta mononacionāla valsts pārvalde — latviskā Latvija ar nacionāldemokrātiju. Citiem vārdiem sakot, dažs labs valsti uzskata par „mūsu kopīgajām mājām”, citi — par „atsevišķu teritoriju ar titulētajai nācijai piešķirtām īpašām tiesībām”. Šīm grupām ir ļoti maz kopīgu iezīmju. Nav nemaz tik viegli atteikties no īpašām tiesībām, kas tiek piešķirtas atbilstoši nacionalitātei.
 
Varas pārstāvji pie mums daļu iedzīvotāju uzskata par „svešiniekiem”, par kaut kādu svešķermeni. Vara pie sevis ir nolēmusi, ka tai ir jāpauž tikai vienas iedzīvotāju daļas jūtas un viedokļi. Pārējie lai paši parūpējas par sevi, kā nu prot. Valstij nav nekādas daļas gar viņiem.
 
Vai patiešām tā ir tiesiska pieeja? Kurš pilnvarojis šo varu tā rīkoties? Vai patiešām valsts varas uzdevums ir uzņemties atbildību un risināt etniskos un kulturoloģiskos jautājumus par labu saviem īslaicīgajiem uzdevumiem? Jurijs Mihailovičs Lotmans reiz teica: „Valoda un kultūra pieder tautai, nevis varai.” Šodien vara cenšas privatizēt vērtības, kas tai nepieder. Tas ir zemiski un bīstami.
 
Protams, ikvienā valstī ir jābūt savai Kultūras ministrijai. Valsts tiešais uzdevums ir taisnīgi rūpēties par iedzīvotāju kulturālo izaugsmi, turklāt tai ir jāņem vērā visu iedzīvotāju, nevis kādas to daļas intereses. Taču lielākais paradokss ir tas, ka šobrīd ar valodas prasmes jautājumiem nodarbojas viss Ministru Kabinets. Un gaidāmais referendums tikai atkailina valsts varas pārstāvju un sabiedrības krievvalodīgās daļas starpā radušās domstarpības, — to iespējams raksturot kā politisku konfliktu.
 
Šajā gadījumā situāciju provocē pati valsts: ņemot vērā nespēju risināt sociāli ekonomiskās problēmas, tā cenšas šim, pēc būtības politiskajam konfliktam, t.i, konfliktam starp valsts varu un daļu sabiedrības tās klasiskajā izpausmē (referendumā taču balso tikai pilsoņi) piešķirt etnisku nokrāsu. Tas ir, rīkoties pēc pārbaudītās shēmas, provocējot latviešu un nelatviešu nesaskaņas un tādējādi izvairoties no jebkādas atbildības. Tas taču ir acīmredzams, ka vienas iedzīvotāju grupas prasības ir likumīgas un pamatotas.
 
Šāda priekšstatu nomaiņa ir redzama jebkāda ranga politiķu paziņojumos. Vienīgais izņēmums ir prezidents A.Bērziņš — viņš mēģina vismaz zināmā mērā saglabāt tradicionālo viedokli par valstiskumu, valsti, kurā visiem pietiek vietas.
 
Pilnīgi iespējams, ka ilgadējā un sekmīgā latviešu dzīve šajā teritorijā citu valstu un tautu sastāvā kā etnosam nav gluži piemērota mūsdienu apstākļos, kad latvieši ir ieguvuši valstiskumu. Iespējams šāda situācija liek varas pārstāvjiem saskatīt svešiniekus un draudus apkārtējos cilvēkos, kuri neatbilst ierastajiem sociāli etniskajiem marķieriem. Taču veidot valsts iekšpolitiku uz apdraudējuma pamata, ko nes 40% šīs valsts iedzīvotāju — nu, tas pārspēj saprāta robežas.
 
Varas pārstāvju retorikā ir saskatāmas divas nesavienojamas kategorijas. Pirmā: pretenzijas uz eiropeisko cilvēka tiesību aizsardzības un ievērošanas modeli un dažādu Eiropas konvenciju pieņemšana. Otrā: demonstratīva titulētās nācijas īpašo tiesību akcentēšana.
 
Taču, pievēršot uzmanību Eiropas konvencijām (piemēram, cilvēktiesību konvencijai), redzam, ka nevienā no tām nav atrodams ne vārds par vienas nācijas priekšrocībām citas nācijas priekšā. Taču pie mums visas varas pārstāvju runas par titulētās nācijas tiesībām norit parastajā tradicionālajā nacionālajā paradigmā. Tas nav nekas slikts, tikai to vajag viennozīmīgi atzīt un paziņot pārējiem.
 
Valsts pārvalde ir visu Latvijas pilsoņu un nepilsoņu milzīga atbildība. Pārdomāsim savus izteikumus un rīcību. Neļausim valsts varas pārstāvjiem politisku konfliktu pārvērst par etniskām pretrunām.