Ārpolitiskos strīdos pastāvīgi tiek pieminēti starptautisko tiesību pārkāpumi. Sak, kāda valsts šīs tiesības ir pārkāpusi, tāpēc citas valstis to nosoda.

Tālāk parasti seko aizraujoša polemika: kas tieši ir pārkāpis, kas ir pārkāpts, kura vaina ir lielāka. Visiem šiem strīdiem nav ne mazākās jēgas, jo starptautiskās tiesības vienkārši nepastāv.

Vienkārši izskatīsim citas tiesību formas, un atšķirība kļūs acīmredzama.

Tiesiskās attiecības raksturo divas ārkārtīgi svarīgas pazīmes. Gan kriminālajās, gan civilajās, gan administratīvajās tiesībās tās ir saskatāmas, taču starptautiskajās tiesībās to nav.

Pirmkārt, tā ir likuma esamība. Gudri cilvēki jau iepriekš pārdomā dažādas situācijas un norāda tiesisko izeju no tām. Parādās kriminālais, civilais, administratīvais kodekss... Pēc tam jebkāda apšaubāma rīcība tiek salīdzināta ar iepriekš sagatavotajiem likumiem, un tiek (vai netiek) konstatēts pārkāpums. Ja pārkāpums ir konstatēts, tas tiek novērsts saskaņā ar šī paša likuma prasībām, nepieciešamības gadījumā nosakot sodu vainīgajam.

Reizēm tiek konstatētas acīmredzami prettiesiskas darbības, taču likumu autori ir kļūdījušies, aizmirsuši vai nav spējuši izdomāt likumu, kas aizliegtu šādas darbības. Sabiedrība ir sašutusi, taču neko nevar darīt — kamēr nav likuma, nav arī soda.

Aktuāls šādas situācijas piemērs — „spaisu” tirdzniecība. Visiem ir zināms, cik tie ir kaitīgi, cilvēki iet bojā, taču tiesībsargi nevar ķerties pie efektīviem pasākumiem — nav likuma. Pārmetumi par to tiek izteikti likumdevējiem.

Otrā īpatnība — neatkarīga tiesa. Tiek iecelti augsti izglītoti cilvēki, kuri nekādā veidā nav saistīti ne ar tiem, kas pieņēmuši likumus, ne ar tiem, kas tiek turēti aizdomās par likumpārkāpumiem. Tikai viņiem ir tiesības pieņemt lēmumu par to, kam taisnība, kurš vainīgs, kāds sods tiks piespriests, ja tas nepieciešams.

Bet tagad mēģināsim novilkt paralēles ar starptautiskajām tiesībām. Kā jums patiks tiesa, ja  ir zināms, ka tiesnesis ņem kukuļus, tātad citus kukuļotājus nenotiesās? Toties reiz tika izvarota viņa sieva, tāpēc viņš ir īpaši stingrs pret izvarotājiem un neuzklausa nekādus attaisnojumus.

Tomēr tādi ir tiesneši, kuri pieņem lēmumus starptautisko tiesību ietvaros. Piemēram, ANO Ģenerālā Asambleja izskata Ukrainas sūdzību pret Krieviju Krimas aneksijas jautājumā. Principā, abām ieinteresētajām valstīm nevajadzētu piedalīties lēmuma pieņemšanā, taču tās piedalās balsošanā. Arī citu „tiesnešu” lēmumi ir viegli prognozējami, jo to pamatā ir nevis patiesības noskaidrošana, bet gan viņu savtīgās intereses.

Piemēram, Armēnija balso pret rezolūciju. Mums paskaidro: tāpēc, ka Armēnija pati faktiski ir sagrābusi Karabahu un baidās, ka gadījumā, ja Krievija tiks nosodīta, pēc tam pienāks arī viņu kārta. Toties Turcija balso „par”. Vai tad turki nekad neko nav iekarojuši? Nē, viņi ir ieņēmuši Kipras ziemeļu daļu, taču ne anektējuši, tāpēc tagad apskauž nekaunīgo Krieviju. Bez tam Turcija nevēlas radīt precedentu saviem kurdiem, kuri sapņo atdalīties no Turcijas.

Protams, nav nekādas jēgas runāt par tiesiskajām attiecībām, ņemot vērā tādu tiesnešu kvalitāti un objektivitāti. Drīzāk jau rodas asociācijas nevis ar tiesas sēdi, bet gan mafijas klanu vadoņu sapulci, kurā viņi cenšas atrisināt pretrunas: katrs tikšanās dalībnieks ne īpaši domā par to, kā panākt taisnīgumu, toties rūpīgi sargās pats nokļūt uzmanības centrā līdzīgā sapulcē par tām prettiesiskajām darbībām, kas veido viņa ienākumu avotu.

Īpaši aktuāla ir tāda paralēle ar ANO Drošības padomes sēdēm, kurās piecām lielvalstīm (galvenajiem pahaniem) ir tiesības pielikt punktu jebkuram jautājumam, ja tā risināšana skar viņu intereses.

Īpaši labi paralēle ar noziedzīgo pasauli ir redzama vienā no svarīgākajiem starptautisko tiesību principiem: neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās. No tāda paša skatupunkta Šura Balaganovs nosodīja Paņikovski par to, ka viņš, pārkāpjot „konvenciju”, krāpās svešā teritorijā.

Vai tad kāds brīnums, ka uz starptautisko tiesību pārkāpumiem sabiedrība visā pasaulē reaģē ar prettiesiskām metodēm?

Te lūk, tika konstatēts, ka Krievija ir nelikumīgi anektējusi Krimu. Tiek liktas lietā sankcijas: vairākiem krievu uzņēmējiem un politiķiem tiek liegta iespēja iebraukt Eiropas Savienības un NATO valstīs, viņu aktīvi ir iesaldēti. Nevienā no minētajām valstīm tiesa nevarēja pieņemt tamlīdzīgu lēmumu — tās visas ir tiesiskas valstis.

Nav taču saprotams ne tas, kāpēc tika izraudzīti tieši šie politiķi, nevis kādi citi, ne arī tas, kā uzņēmēji varēja novērst Krimas pievienošanos Krievijai, kāds sakars ar notikušo ir Ukrainas bijušajam premjerministram Azarovam, kurš tika atbrīvots no amata divus mēnešus pirms visiem šiem notikumiem. Pie tam cilvēks, kurš tiek apsūdzēts visvairāk — Krievijas prezidents Putins — nav pakļauts nekādām sankcijām. Tiek sodīti viņa draugi, taču draudzīgās attiecības ir apstiprinātas tikai baumu līmenī.

Interesanti būtu zināt: vai tiks sodīti arī kādas citas valsts prezidenta draugi, ja viņš pievienos savai valstij kādu teritoriju? Atkal taču visu noteiks intuīcija.

Arī citi starptautisko tiesību principi ir acīmredzami prettiesiski. Piemēram, kā iespējams apvienot pašnoteikšanās tiesības ar valsts teritoriālās neaizskaramības principu. Tulkojumā krimināltiesību valodā tas skan apmēram tā: „ja es esmu nozadzis govi, tas ir labi; ja man ir nozaguši govi — tas ir slikti.” Nav taču iespējams realizēt pašnoteikšanās tiesības, nepārkāpjot kādas valsts teritoriālās neaizskaramības principu.

Starptautiskās tiesības regulē principi, ko nekādā gadījumā nav iespējams atzīt par tiesiskiem. Varbūt tad vismaz starpvalstu līgumus varam izskatīt tiesību kategorijās? Nekā tamlīdzīga.

Civiltiesību postulāts: nekādi līgumi nevar pārkāpt trešo personu likumīgās intereses. Vai šis postulāts ir attiecināms arī uz starptautiskajām tiesībām? Dažkārt tā ir. Vispāratzīts fakts: Molotova-Ribentropa pakts ietekmes sfēru sadales jautājumos ir juridiski bezjēdzīgs, jo ne PSRS, ne Vācijai nebija tiesību pieņemt lēmumu par Baltijas valstīm un Poliju.

Savukārt citos gadījumos šis saprātīgais princips netiek izmantots. Piemēram, Krievijai tiek pārmests Budapeštas memoranda pārkāpums, kurā tika garantēta Ukrainas teritoriālā neaizskaramība. Patiešām, tas ir pārkāpums. Taču jāņem vērā: šis memorands pārkāpj Ukrainas tautas suverēnās tiesības — pieņemt lēmumu par to, kā dzīvot tālak. Ja valsts iedzīvotāji savā starpā ir sastrīdējušies tā, ka vairs nespēj dzīvot vienā valstī, ārējiem spēkiem nav nekādu tiesību likt šķēršļus šīs valsts iedzīvotāju likumīgajām tiesībām — pieņemt lēmumu par atdalīšanos.

Tātad mēs pieprasām, lai Krievija, kura reiz ir pieļāvusi kļūdu un parakstījusi prettiesisku memorandu, turpinātu tādā pašā garā.

Jāsaka gan, ka starptautiski tiesiskajos strīdos neloģiska uzvedība ir bieži vērojama.

Piemēram, Krievija savu pozīciju Krimas jautājumā motivē ar Kosovas precedentu — sak, mēs tolaik uzstājāmies par Dienvidslāvijas teritoriālās neaizskaramības saglabāšanu, taču mūsu vārdos neviens neklausījās. Tāpēc pašlaik mēs varam minēt visus argumentus, ko jūs tolaik izmantojāt Kosovas jautājumā.

Ļoti pārliecinoši. Taču vai tad tas patiešām nozīmē, ka Krievija uzskata par kļūdainu savu sākotnējo pozīciju Kosovas jautājumā un tagad atzīst tās neatkarību? Protams, ne, un gadījumā, ja Kosovas iedzīvotāji pieprasīs paskaidrojumus, viņiem tiks atkārtots 2008. gadā teiktais, norādot iemeslus, kāpēc viņu valsts dibināšana nav iespējama.

Kāpēc gan cilvēce, kas panākusi tādu progresu pilsoņu tiesisko attiecību formēšanas jomā, nespēj to pašu panākt valstu attiecībās? Atbilde ir ļoti vienkārša: tāpēc, ka nevēlas to darīt.

Jebkuras demokrātiskas valsts konstitūcijā ir pants, ka visa vara tajā pieder tautai. Vārdu sakot, katrs pilsonis uztic visiem pārējiem pilsoņiem iespēju pieņemt lēmumus ar balsu vairākumu. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi — kā nolems vairākums, tā visi rīkosimies.

Taču citu valstu pilsoņiem mēs neuzticamies, viņu viedoklim nav nekādas nozīmes. Taču tādā gadījumā mēs nevaram uzticēties arī viņu kopīgas gribas izpaudumam, ko atspoguļo šīs valsts valdības lēmumi.

Tāpēc tiesiskās attiecības valstu starpā ir principiāli neiespējamas.

Minēšu raksturīgu piemēru. Irāna tiek pakļauta sankcijām tikai tāpēc vien, ka pastāv aizdomas: valsts vēlas iegūt kodolieročus, — tas ir nelikumīgi. Valstīs, kas uzstāj uz šīm sankcijām, kodolieroči ir, — tas ir netaisnīgi. Taču lielākā daļa cilvēces mierīgāk guļ, ja Irānai — valstij, kurā lielākā daļa varas pieder neprognozējamiem reliģiozajiem fanātiķiem, kodolieroču nav, tāpēc tiek darīts viss iespējamais, nepievēršot uzmanību taisnīgumam un likumībai.

Teiktais nebūt neliecina par to, ka valstu starpā valda rupja vardarbība, vai strīdos starp tām nav ne vainīgo, ne arī taisnības. Nevajag secināt, ka mēs nevaram spriest par to, vai kāda valsts ir rīkojusies pareizi, un pieprasīt taisnprātīgu rīcību.

Teiktais nozīmē tikai to, ka starpvalstu attiecības ir ārpus tiesību sfēras. Runas par starptautisko tiesību pārkāpumiem ir liekulība un propaganda, un mums nevajadzētu tajā iesaistīties.