Austrumos realizētās nacistu iznīcinošās politikas izpētei ir raksturīga dinamika, kas atkarīga ne vien no avotu bāzes satura un sabiedrības uzmanības, bet arī no pētījumu iekšējās loģikas. Sākotnēji pētnieki īpaši pievērsās vispārējiem jautājumiem: nacistu iznīcinošās politikas izveidei, tās konkrētām izpausmēm¹ un atbildībai par nacistiskās partijas, SS un drošības policijas izdarītajiem noziegumiem. Pēc tam uzmanība tika pievērsta arī vērmahtam, kas ilgu laiku netika turēts aizdomās². Pētnieku uzmanība nemainīgi pievērsās nevis iznīcinošās politikas ideologiem un vadoņiem, bet gan tiešajiem izpildītājiem, „parastajiem cilvēkiem”, kas īstenoja masu slepkavības³.

Kad sabruka „dzelzs aizkars” starp PSRS un Rietumu pasauli un postsovjetiskajā teritorijā sākās „arhīvu revolūcija”, sabiedrībā aktivizējās pētījumi, kas bija veltīti nacistu okupācijas un iznīcināšanas politikas realizācijai konkrētos apgabalos.⁴ Pētījumu teritoriāla lokalizācija ļāva pievērsties vietējo kolaboracionistu nodaļu⁵ lomai, kuru ieguldījumu nacistiskās politikas realizācijā ir praktiski neiespējami pārspīlēt. Atklājās, ka daudzās masu slepkavībās bendes nebija ne NSDAP locekļi, ne vācieši. Šajā situācijā tradicionālie vēsturnieku apgalvojumi, ka pastrādātajos noziegumos vainīgi ir tikai nacisti un vācieši, kļuva apšaubāmi. Protams, neviens neapšaubīja faktu, ka zvērīgos iznīcināšanas plānus izstrādāja un īstenoja tieši vācu nacisti. Taču kļuva skaidrs, ka bez vietējo kolaboracionistu līdzdalības nacisti nespētu organizēt „nevēlamo elementu” iznīcināšanu tik satriecošos apjomos. „Atbildot uz jautājumu, kā vispār varēja notikt Holokausts, vēsturniekiem jāņem vērā kolaboracionisms Austrumos, – šajā sakarā norādīja amerikāņu vēsturnieks M.Dīns – Vietējo spēku līdzdalība šajos zvērīgajos noziegumos nekādā mērā nemazina nacistu atbildību, taču tā bija raksturīga Holokausta īstenošanas iezīme norādītajos apgabalos”⁶.

Fakts, ka nacisti plaši izmantoja „zemāko rasu” pārstāvjus, lai realizētu rasistisko iznīcināšanas politiku, izrādījās diezgan negaidīts; tālāka kolaboracionisma fenomena izpēte norādīja pētniekiem jaunas netriviālas problēmas. Kolaboracionistiskie formējumi ilgu laiku tika uzskatīti par nacistu strikti kontrolētu politikas instrumentu; tātad par noziegumu plānošanu un izdarīšanu pilnībā atbildīgi bija nacisti.

Parasti tieši tā arī notika: lielākā daļa atbalsta policijas vienību, ko veidoja padomju kara gūstekņi un mobilizētie vietējie iedzīvotāji, bija tikai nacistiskās politikas instruments, dažkārt visai neuzticams.⁷  Taču vairāki gadījumi šajā shēmā neiekļāvās. Daži formējumi  un struktūras, kas sadarbojās ar nacistiem, tika kontrolēti tikai daļēji, tiem piemita sava politiskā subjektivitāte, un tie realizēja politiku, kas tikai līdz zināmai pakāpei saskanēja ar nacistu plāniem. Taču vienlaikus tie kopā ar nacistiem piedalījās ebreju un „naidīgu elementu” masu slepkavībās.

Latvijas prezidenta kancelejas Vēsturnieku komisijas vadītājs Inesis Feldmanis šo fenomenu dēvē par „taktisko kolaborāciju”: „Līdzās tādiem terminiem kā “kolaborācija” (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai “kolaboracionisms” (nodevīga sadarbība) iespējams izmantot jēdzienu “taktiskā kolaborācija”. Ar to tiek apzīmēta sadarbība ar vācu okupācijas varu, kas bija vērsta uz latviešu tautas interesēm atbilstošu mērķu sasniegšanu.”⁸  Neskatoties uz to, ka Feldmanis atklāti konjuktūrisku iemeslu dēļ pilnībā ignorē „taktisko kolaboracionistu” noziedzīgo darbību un pat cenšas nepamatoti parādīt viņus kā savdabīgus pretošanās kustības dalībniekus⁹, viņa ieviestā jēdziena izpēte šķiet noderīga.

Pēdējā laikā izpētīts kāds hrestomātisks šādas struktūras piemērs. Tā ir Ukraiņu nacionālistu organizācija (UNO, ОУН). Šī radikālā fašistiska tipa organizācija ilgu laiku cieši sadarbojās ar vācu specdienestiem un 1941. gada vasarā nacistu interesēs organizēja pretpadomju sacelšanās Rietumukrainā. Tās locekļi kalpoja vērmahta daļās un vietējās policijas vienībās. UNO bija savi plāni par „ebreju jautājuma atrisināšanu”, un „naidīgu elementu”¹⁰ iznīcināšanu”, kas lielā  mērā atgādināja nacistu plānus. Lai tos realizētu, 1941. gada vasarā UNO formējumi cieši sadarbojās ar nacististu operatīvajām nodaļām un SS apakšvienībām.¹¹ Nacisti ukraiņus uzskatīja par „zemākās” rases pārstāvjiem, tāpēc jau 1941.gada rudenī burtiski izstūma banderoviešu UNO opozīcijā un uzsāka represijas pret tās aktīvistiem.¹² Taču UNO(B) vadība vēl joprojām stingri kontrolēja ukraiņu policijas palīgspēku bataljonu sastāvu, kas 1942.gadā īstenoja ebreju iznīcināšanu. „Kad sākās karš, mēs tūlīt izveidojām ukraiņu karaspēka apakšvienības”, — pēcāk atcerējās Vasilijs Kuks, viens no UNO(B) vadītājiem. – „Kad ieraudzījām vāciešu naidīgo attieksmi pret to, mēs nomaskējām šo karaspēku par policiju un tur apmācījām cilvēkus”.¹³ UNO iespaids uz ukraiņu milicijas formējumiem tika atzīts arī vācu dokumentos.¹⁴

Saskaņā ar UNO pavēli 1943.gada sākumā šie formējumi aizgāja mežos un kļuva par ukraiņu nacionālistu organizēto asiņaino etnisko tīrīšanu triecienspēku, kas bija vērstas pret poļu iedzīvotājiem Voliņā. 1943.gadā notikušais „Voliņas slaktiņš” bija UNO pašdarbība¹⁵, turpretim 1941.gada vasarā ebreju masu slepkavībās kopā ar ukraiņu nacionālistiem piedalījās arī nacisti. Ņemot to vērā, par vienu no visvairāk apspriestajiem jautājumiem, šķiet,  tuvākajā laikā varētu kļūt atbildības jautājums. Agrāk 1941.gada vasarā Rietumukrainā notikušās ebreju masu slepkavības pētnieki uzskatīja par nacistu organizētu „Holokausta prelūdiju”, taču vai ir iespējams neņemt vērā faktu, ka lielāko daļu šo slepkavību neizdarīja nacisti, ka tas nenotika  nacistu (kaut arī tiem visai līdzīgu) plānu rezultātā? Vai iespējams apgalvot, ka UNO atbildība par šiem konkrētajiem noziegumiem ir lielāka nekā nacistu atbildība?

UNO nebija vienīgā organizācija, kas gatavoja savus politiskos plānus, sadarbojoties ar dažādām nacistiskās Vācijas struktūrām. Pēc Lietuvas pievienošanas Padomju Savienībai izveidojās Lietuvas Aktīvistu Fronte (LAF), kas līdzīgi UNO sadarbojās ar nacistiskās Vācijas izlūkdienestiem, palīdzēja PSRS iebrukušajām vācu daļām, un saskaņā ar iepriekš izstrādātiem plāniem 1941.gada vasarā īstenoja cietsirdīgas ebreju un padomiski noskaņotu lietuviešu masu slepkavības¹⁶; turklāt šīs slepkavības „lietuviešu aktīvistu” nodaļas veica gan patstāvīgi, gan sadarbībā ar nacistu operatīvajām grupām.¹⁷ Tāpat kā Ukrainā, arī Lietuvā vācu okupācijas iestādes noraidīja LAF vadības lūgumus radīt kvazivalstisku veidojumu. 1941.gada rudenī tās sāka civilās administrācijas un policijas palīgnodaļu tīrīšanu un atbrīvojās no lietuviešu aktīvistiem, kuri ilgojās pēc valsts neatkarības.

Līdzīgs politiski subjektīvā kolaboracionisma piemērs (kam gan nav nekāda sakara ar nacistu karu pret PSRS, taču arī tam ir liela nozīme) – 1941.gada pavasarī nacistu izveidotā „Neatkarīgā Horvātijas valsts”. Nacisti dāvāja horvātu nacionālistiem („ustašiem”) to, ko neatļāva UNO un LAF, — savu kvazivalstiskumu un iespējas politisko plānu realizācijai. Rezultātā Horvātijas valdība uzsāka serbu iedzīvotāju iznīcināšanu un izsūtīšanu. Par šīs politikas  upuriem kļuva vairāki simti tūkstošu cilvēku. Tas nebija nacistu noziegums: vācu okupācijas varas pārstāvji, pamatojoties uz saviem „jaunās kārtības” uzturēšanas ieskatiem, izrādīja neapmierinātību un pat pretojās „sutašu” veiktajiem noziegumiem.¹⁸

Šobrīd pētnieki diskutē par fašisma fenomenu Austrumeiropā (atsevišķas tā izpausmes ir UNO, LAF un „sutaši”), vairāk vai mazāk patstāvīgu no itāļu fašisma un vācu nacisma¹⁹. Tas ir interesants jautājums, taču šobrīd mēs pie tā neapstāsimies. Mūsuprāt, daudz svarīgāka ir jau skartā tēma – atbildība par izdarītajiem noziegumiem.

Tādu politiski subjektīvu struktūru, kā UNO vai LAF atbildības jautājums šķiet vienkāršs: ja reiz šīs organizācijas patstāvīgi plānoja un veica noziedzīgas darbības, lai arī izmantojot nacistu radīto militāri-politisko situāciju, tātad tās nes atbildību arī par šīm darbībām. Daudz sarežģītāks ir jautājums par atbildību gadījumā ar kolaboracionistiskajiem veidojumiem, kuru kontrole bija divkārša: tiešā nacistu kontrole un slepenā – no patstāvīgu politisku struktūru puses. Kā piemēru minēsim nacistu izveidotos ukraiņu policijas palīgspēku bataljonus, kuru sastāvu lielā mērā kontrolēja tobrīd okupantiem opozīcijā esošā UNO(B). Šīs apakšvienības nacisti izmantoja ebreju masu slepkavību veikšanai. Notikumi 1943.gada sākumā liecina par to, ka UNO(B), kas stingri kontrolēja minētos formējumus, nekādi nemēģināja pretoties šīm slepkavībām, tāpēc mēs varam runāt par UNO(B) faktisku līdzdalību šajos noziegumos. Protams, lielākā daļa atbildības tomēr gulstas uz vācu nacistiem, kuri izmantoja ukraiņu policijas formējumus saskaņā ar saviem mizantropiskajiem plāniem.

Jautājums par atbildību par masu slepkavībām, ko Voliņā pastrādāja poļu policijas palīgvienības pret ukraiņu zemniekiem, nav tik viennozīmīgs. Kā jau minējām, 1943.gada pavasarī UNO(B) kontrolētie ukraiņu policijas bataljoni Voliņā devās mežos, un ukraiņu nacionālistu vadība tos izmantoja vērienīgai etniskajai tīrīšanai, kas bija vērsta pret poļu iedzīvotājiem. Mežos aizgājušo vietā nacisti nodibināja jaunas policijas nodaļas, lielākoties no poļu tautības iedzīvotājiem. Šīs apakšvienības daļēji kontrolēja poļu pagrīdes dalībnieki²⁰ un izmantoja „atbildes” akcijās – ukraiņu iznīcināšanā, kas dažkārt bija ārkārtīgi nežēlīgas.²¹ Cik liela atbildība par šiem noziegumiem gulstas uz nacistiskajām struktūrām, kam pakļāvās poļu policisti, un cik liela – uz poļu pagrīdi, kas zināmā mērā kontrolēja tos pašus policistus? Un vai šīs slepkavības vispār var uzskatīt par nacistu iznīcinošās politikas elementu? Vai šīs akcijas zināmā mērā nebija tikpat patstāvīgas, kā gandrīz vienlaikus noritējušās poļu slepkavības? Šobrīd pētniekiem vēl nav precīzas atbildes uz šiem jautājumiem.

Uz jautājumu par to, cik lielā mērā lietuviešu nacionālisti kontrolēja nacistu izveidotos lietuviešu palīgbataljonus pēc LAF izformēšanas 1941.gada beigās, viennozīmīgas atbildes nav, šeit nepieciešami papildu pētījumi.  Spriežot pēc visa, lietuviešu nacionālistiem, kas sadarbojās ar nacistiem, tomēr bija zināma politiska patstāvība un iespējas realizēt plānus, kas atšķīrās no nacistu plāniem (piemēram, par to liecina fakts, ka okupantiem tā arī neizdevās izveidot lietuviešu Waffen-SS divīziju, kā arī 1944.gadā izveidotā t.s. „Lietuvas vietējā komanda”²²). Ņemot vērā to, ka lietuviešu policijas bataljonu lielākoties veidoja LAF kaujinieki (t.s. „nacionālie partizāni”)²³, kas darbojās 1941.gada vasarā, iespējams pieņemt, ka arī šajās nodaļās lietuviešu nacionālistu ietekme bija diezgan ievērojama. Taču atšķirībā no UNO(B) vadības, lietuviešu nacionālisti neveda šīs nodaļas mežos. Viņi deva priekšroku nevis patstāvīgai politikai, bet gan iespējai vienoties ar okupācijas varu. Ja šis pieņēmums ir patiess, jārunā par nacistu un lietuviešu nacionālistu kopīgu atbildību par lietuviešu policistu apakšvienību noziegumiem, piemēram, par ebreju iznīcināšanu Sluckas pilsētā Baltkrievijā 1941.gada oktobra beigās²⁴.

1941.gada vasarā, koordinējot savas darbības ar nacistu specdienestiem, „nacionālie partizāni” darbojās ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā un Igaunijā. Tāpat kā lietuviešu „brāļi”, viņi slepkavoja ebrejus un vietējos padomiski noskaņotos iedzīvotājus, kā arī labprāt pievienojās vācu okupantu izveidotajām policijas palīgnodaļām. Zināms, ka okupācijas vara augstu vērtēja šīs apakšvienības un bieži izmantoja tās represīvās operācijās citu padomju republiku teritorijās²⁵. Taču atšķirībā no Lietuvas, latviešu un igauņu „nacionālajiem partizāniem” nebija lielas politiski patstāvīgas organizācijas, līdzīgas LAF. Tas nedod iespēju pētniekiem atbildēt uz jautājumu par to, vai latviešu un igauņu pretpadomju struktūrām bija izstrādāti plāni „nevēlamā elementa” izskaušanai. Līdz ar to grūti rast atbildi jautājumā par atbildību masu slepkavībās vainīgajiem. Vai šajā gadījumā iespējams apgalvot, ka par ebreju un komunistu iznīcināšanu 1941.gada vasarā un rudenī atbildīgi ir ne vien nacisti, bet arī latviešu un igauņu „nacionālo partizānu” organizācijas? Acīmredzot tā ir, taču šim pieņēmumam nepieciešams detalizētāks pamatojums.

Katrā gadījumā, ir atrasti pierādījumi tam, ka Igaunijas teritorijas totālas etniskās tīrīšanas, kā arī Krievijas pierobežas zemju un iedzīvotāju ekspluatācijas plānus kala igauņu kolaboracionistiskās „pašpārvaldes” vadītājs Hjalmars Mee, kura ambīcijas vāciešus nesajūsmināja. Mūsdienu pētnieces no Igaunijas G.Ponomarjova un T.Šora īpašu uzmanību pievērš sekojošiem aspektiem: „1941.g. bija aizliegta jebkāda krievu kultūras pieminēšana. Nedrīkstēja spēlēt Čaikovska mūziku vai pieminēt Puškina vārdu, uz laiku atdzima ideja nojaukt Aleksandra Ņevska katedrāli Tallinā. Igauņu direktorijas galva H.Mee piedāvāja pārcelt visus Igaunijas krievus aiz Peipusa robežām, bet igauņus un somus – ingermanlandiešus pārvest no Krievijas uz Igauniju. Taču Igaunijā palikušie krievi pierādīja saivu lojalitāti, tāpēc viņus lika mierā. Līdz 1942.gada pavasarim Vācijas ideologu augstākajā ešelonā, ko vadīja A.Rozenbergs, nostiprinājās viedoklis par nepieciešamību sadarboties ar pilsoņiem²⁶, kuros saglabājusies neapmierinātība ar iepriekšējo varu”. Tāpat, iespējams, tieši pārmērīgais Pleskavā notikušo „igauņu drošības policijas ārējās nodaļas un SD represiju” etnopolitiskais refrēns piespieda vāciešus pārdēvēt un pārformēt šo apakšvienību²⁷. Kopumā „nacionāli noskaņotie” igauņu kolaboracionisti labprāt piedāvāja savus „etniskā jautājuma” risinājumus, deva priekšroku iespējai vienoties ar vāciešiem vai ar viltu sasniegt savus mērķus, nenovedot situāciju līdz tiešai konfrontācijai ar okupantiem. Turpmāki detalizēti pētījumi varētu sniegt priekšstatu par atbildību šādu darbību gadījumā.

Dažos emigrantu avotos un mūsdienu vēsturnieku darbos sastopami apgalvojumi par atsevišķu kolaboracionistu soda nodaļu patstāvību nacistu okupētajā Latvijā. Pirmkārt, tas attiecas uz Latvijas politisko policiju, kuras sastāvā jau 1941.g. oktobrī bija 415 darbinieki.²⁸ Herberts Teidemanis, Latvijas politiskās policijas vadītājs laikposmā no 1942.g. aprīļa līdz 1944.g. oktobrim, vienā no savām pēckara vēstulēm atminējās, ka Drošības policijas un SD latviešu politiskā nodaļa saglabāja ievērojamu rīcības brīvību. Šo tēzi apstiprina tādi fakti, “kā telpas atsevišķā ēkā, autonoma kadru politika, tiesības uzsākt un vadīt izmeklēšanu, neziņojot par to komandierim,²⁹ patstāvīgi izdarīt apcietināšanas un atbrīvot no apcietinājuma, ziņojot par to tikai post factum, kadru un aģentu tīkla veidošana bez vācu līdzdalības un bez pienākuma to izpaust, resp., uzrādīt vācu nodaļām vai komandierim tieši”.³⁰ Patstāvīga drošības policijas un SD apakšnodaļa bija arī Operatīvā komanda R, saukta arī par „Latviešu kartotēku”. Zināms, ka tās sastāvā dienējošie vairāk kā 60 darbinieki un vairāki simti aģentu³¹ sastādīja komunistu, padomju varas atbalstītāju, sociāldemokrātu un citu „aizdomīgu personu” sarakstus, kuros jau 1941.g. 15. oktobrī bija 23000 cilvēku,³² taču vēl nav konstatēts, kādā mērā vācieši kontrolēja „melno sarakstu” veidošanas kritērijus. Vēl aizvien nav noskaidrots jautājums par to, cik lielā mērā latviešu un igauņu policijas bataljonus kontrolēja vietējā „nacionālā pagrīde”. Mūsdienu vēsturnieki gan Latvijā, gan Igaunijā apgalvo, ka šāda „nacionālā pagrīde” (to lielākoties veidoja aktīvisti, kas sadarbojās ar nacistisko okupācijas varu) pastāvēja³³, taču izvairās no jautājuma par to, cik lielā mērā tā ietekmēja okupantu izveidotos nacionālās policijas formējumus. Daži zinātnieki virspusēji atzīmē, ka šāda ietekme eksistēja, savukārt citi Baltijas policijas formējumus raksturo kā nacistu algotņus, nenoliedzot neveiksmīgus kontroles mēģinājumus no „pagrīdes” puses³⁴, taču lielākā daļa cenšas savos pētījumos no šī sāpīgā jautājuma izvairīties.

Pētot dažas represīva rakstura operācijas, ko veica latviešu policijas bataljoni, secinām, ka tās neaprobežojās tikai ar nacistu plānu īstenošanu. Piemēram, 1943.g. sākumā Latvijas-Baltkrievijas pierobežā noritēja operācija „Burvīgā ziema”, kas, saskaņā ar vēsturnieka A. Šneera (Izraēla) datiem, latviešiem kļuva par „vergu medībām”: latviešu policistu sagūstītos baltkrievu pusaudžus nosūtīja piespiedu darbos nevis uz Vāciju, kā tas notika parasti, bet gan uz Latviju, kur tie tika sadalīti starp bagātajiem latviešu zemniekiem.³⁵ Ņemot vērā to, ka Vācijā tajā laikā bija liels darbaspēka trūkums, rodas iespaids, ka šajā gadījumā nacistu represīvās politikas operācijas ietvaros tika īstenoti ne tikai nacistu plāni, tāpat kā poļu policijas palīgvienību represiju laikā Voliņā.

Fakti liecina par to, ka vairākos gadījumu latviešu policijas formējumi soda operāciju laikā izrādīja lielāku cietsirdību, nekā vācieši. Tās pamatā ir agresīvi rusofobi uzskati, plaši izplatīti šo apakšnodaļu militārpersonu vidū. Piemēram, pētniekiem labi pazīstams „Krievu atbrīvotāju armijas” virsnieka – leitnanta V.Baltiņa ziņojums par latviešu kolaboracionistisko formējumu noziegumiem: „1944. gada 23. aprīlī man nācās apmeklēt Moročkovas sādžu. Tā visa bija nodedzi¬nāta. Pagrabos dzīvoja esesieši. Dienā, kad ierados, viņu vietā bija jāierodas vācu nodaļai, taču man izdevās latviešu valodā aprunāties ar dažiem esesiešiem, kuru uzvārdus es nezinu. Pajautāju vienam no viņiem, kādēļ ap sādžu ir nogalināto sieviešu, vecu cilvēku un bērnu līķi, simtiem neapglabātu līķu, kā arī nogalināti zirgi. Gaisā bija stipra līķu smaka. Atbilde bija šāda: „Mēs viņus nogalinājām, lai iznīcinātu pēc iespējas vairāk krievu.” ³⁶

Šeit atkal saskatāma paralēle ar nacistu formāli kontrolēto poļu policijas bataljonu darbību Voliņā. Šīs nodaļas vietējos ukraiņus nogalināja nevis nacistu politikas realizācijas apsvērumu dēļ (okupācijas varas iestādes tolaik par būtiskāku uzskatīja kārtības saglabāšanu reģionā), bet gan ukraiņu un poļu etniskā konflikta ietvaros. Šķiet, vairākos gadījumos līdzīga bija arī latviešu policijas nodaļu locekļu motivācija. Tādā gadījumā atbildību par šiem noziegumiem jānes ne vien vācu nacistiem – represiju virziena noteicējiem, bet arī latviešu policistiem, kas veica konkrētas darbības, un „nacionālajām” struktūrām („pašpārvaldēm” un pagrīdes organizācijām), kas tos kontrolēja, protams, ja šī kontrole patiešām pastāvēja.

Pateicoties nesenajiem pētījumiem, mēs varam ieskicēt daudzpusīgāku nacistu okupētajās Austrumu teritorijās izdarīto noziegumu ainu. Tās pamatā vēl joprojām paliek nacistu izstrādātie iznīcināšanas plāni, kas tika ieviesti dzīvē gan ar vācu struktūru (Operatīvās grupas, SS, slepenā lauka policija, vērmahts, okupācijas administrācija), gan ar daudzu vietējo kolaboracionistisko vienību palīdzību. Par šiem noziegumiem atbildīga ir nacistu vadība. Taču līdztekus nacistu plāniem pastāvēja arī plāni, ko izstrādāja struktūras ar patstāvīgu politisku subjektivitāti („taktiskie kolaboracionisti”), tādas kā LAF un UNO. Viņu plāni tika aktīvi īstenoti 1941.gada vasarā; par tolaik izdarītajiem masu noziegumiem atbild šīs organizācijas un tikai daļēji – nacisti (gadījumos, kad iznīcināšanas akcijas tika veiktas kopīgi). Atšķirīga kopīgās atbildības pakāpe būtu jāizskata gadījumos, kad noziegumus izdarīja gan nacistu, gan politiski patstāvīgu struktūru kontrolētie kolaboracionistiskie veidojumi. Tieša atbildība par noziegumiem gulst uz tiem, kas savām rokām iznīcināja nevainīgus cilvēkus.



1  Streit C. Keine Kameraden: Die Wehrmacht und die sowjetischen Kriegsgfangenen 1941 – 1945. Stuttgart, 1978; Уничтожение евреев СССР в годы немецкой оккупации (1941 — 1944). Иерусалим, 1991, utt.
2  Skat.: Verbrechen der Wehrmacht: Dimensionen des Vernichtungskrieges 1941 – 1944. Ausstellungskatalog. Hamburg, 2002.
3  Browning C. Ganz normale Männer: Das Reserve-Polizeibataillon 101 und die "Endlösung" in Polen. Hamburg: Rowohlt, 1993.
4  Piem.: К’яры Б. Штодзённасць за лiнiяй фронту: Акупацыя, калабарация i супрацiў у Беларусi  Berkhoff K. Harvest of Despair: Life and Death in Ukraine under Nazi Rule. Cambridge, 2004. 
5  Дин М. Пособники Холокоста: Преступления местной полиции Белоруссии и Украины, 1941 – 1944. СПб., 2008. 
6  Turpat. 205.lpp.
7  Feldmanis I. Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā // Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures uztvere. Starptautiskās konferences materiāli 2009. gada 27.–28. oktobrī Rīgā: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 26. sēj. Rīga, 2010, 173. lpp. 
8  Skat.:  Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures uztvere. 181. lpp. 
9  Berkhoff K.C., Carynnyk M. The Organization of Ukrainian Nationalists and its Attitude toward Germans and Jews: Yaroslav Stets’ko’s 1941 Zhyttiepis // Harvard Ukrainian Studies. 1999. № 3 – 4; Курило Т., Химка I. Як ОУН ставилася до євреїв? Роздуми над книжкою Володимира В'ятровича // Украïна модерна. 2008. № 2; Carynnyk M. “Jews, Poles, and other scum”: Ruda Różaniecka, Monday, 30 June 1941. Paper prepared for the Fourth Annual Danyliw Research Seminar in Contemporary Ukrainian Studies, Ottawa, 23-25 October 2008; Дюков А.Р. Второстепенный враг: ОУН, УПА и решение «еврейского вопроса». М,, 2009; Rossolinski-Liebe G. The "Ukrainian National Revolution" of 1941: Discourse and Practice of a Fascist Movement // Kritika: Explorations in Russian and Eurasian History. 2011. Vol. 12. № 1. Р. 83–114; Carynnyk M. Foes of our rebirth: Ukrainian nationalist discussions about Jews, 1929-1947 // Nationalities Papers. 2011. Vol. 39. № 3. P. 315 — 352.
10 Piem.: Carynnyk M. The Zolochiv Pogrom of 1941: Paper prepared for the forty-first national convention of the American Association for the Advancement of Slavic Studies, Boston, 12 — 15 November 2009; Хеер Х. Прелюдия к Холокосту: Львов в июне – июле 1941-го // Журнал российских и восточноевропейских исторических исследований. 2010. № 2 – 3. 4 – 18. lpp.
11 Дюков А.Р. Второстепенный враг. 86 – 88. lpp.
12 Кук В. УПА в запитаннях та вiдповiдях Головного Командира. Львiв, 2007. 18. lpp. 
13 Skat., piem.: ОУН і УПА в 1943 році: Документи. Київ, 2008. 98 — 99. lpp.
14 Skat.: Дюков А.Р. «Польский вопрос» в планах ОУН(Б): От насильственной ассимиляции к этническим чисткам // Забытый геноцид. «Волынская резня» 1943 — 1944 годов: Документы и исследования. М., 2008. 
15 Truska L. The Crisis of Lithuanian and Jewish Relations (June 1940 – June 1941) // Holokausto prielaidos. Antisemitizmas Lietuvoje = The Preconditions for the Holocaust. Anti-semitism in Lithuania. Vilnius, 2004. P. 194 – 201.
16 Skat.: Kwiet K. Rehearsing for Murder: The Beginning of the Final Solution in Lithuania in June 1941 // Holocaust and Genocide Studies. 1998. Vol. 12. №1. P. 13 – 14.
17 Ривели М. Архиепископ геноцида. Монсеньор Степинац, Ватикан и усташская диктатура в Хорватии, 1941 — 1945. М., 2011. 97. lpp.
18 Fascism in East Central and Southeastern Europe: Mainstream Fascism or ‘Mutant’ Phenomenon? // East Central Europe. 2010. №  37. Р.  331–333; Химка Дж.-П. О значении ситуационного элемента в восточно-центральноевропейском фашизме // Ab Imperio. 2010. № 4. 102 – 111. lpp.
19 Ільюшин І. Українська Повстанська Армія і Армія Крайова: Протистояння в Західній Україні (1939—1945 рр.). Київ, 2009. 256. lpp.
20 Skat., piem.: Ольховскький I. Кривава Волынь. Кн. 1: Украïнсько-польське протистояння на теренах Любомльського та Шацкого районiв у 1939 — 1945 роках. Киïв, 2008. 75 — 77.  lpp.
    Pēc padomju karaspēka ienākšanas Rietumukrainā daudzi poļi iestājās padomju iznīcināšanas bataljonos, kas tika radīti cīņai pret vācu diversantiem un UNO-UPA kaujiniekiem. Tāpat kā gadījumā ar poļu palīgbataljoniem, daudzus poļus, kas sastāvēja soda bataljonos, kontrolēja poļu pagrīde un izmantoja uzbrukumos vietējiem ukraiņu iedzīvotājiem. Vardarbības līmenis krasi pazeminājās tikai pēckara iedzīvotāju apmaiņas rezultātā starp Ukrainu un Poliju un pēc ukraiņu nacionālo soda bataljonu izveides. Šis secinājums izdarīts un uz UNO teritoriālo struktūru dokumentu analīzes pamata, kas publicēti: Лiтопис Украïнськоï повстанськоï армиï. Торонто; Львiв, 2010. S. 49 — 50. 
21 Станкерас П. Литовские полицейские батальоны, 1941 – 1945 годы. М., 2009.   229 – 233. lpp.
22 Skat., piem.: Трагедия Литвы, 1941 — 1944 годы: Сборник архивных документов о преступлениях литовских коллаборационистов в годы Второй мировой войны. М., 2006. Lpp. 93 — 94, 100 — 101. 
23 Свидетельствуют палачи. Уничтожение евреев на оккупированной территории Беларуси в 1941 — 1944 гг.: Документы и материалы. Минск, 2009. 65 — 67. lpp. 
24 Zīmīgi ir tas, ka latviešu vienībās alga bija daudz augstāka, nekā ukraiņu vai baltkrievu policistu alga. Skat.: Стэнаграма нарады вышэйшага кіраўніцтва Генэральнай акругі Беларусь (Менск, 8—10 красавіка 1943 году) // ARCHE. 2010. № 7 – 8. 449. lpp.
25 Пономарева  Г.М., Шор Т.К. Русская печать и культура в Эстонии в годы Второй мировой войны (1939-1945) = Vene trükisõna ja kultuur Eestis II Maailmasõja ajal (1939-1945). Tallinn, 2009. 173. lpp.
26 Пономарева Г.М., Шор Т.К. Русская печать и культура в Эстонии в годы Второй мировой войны (1939-1945) = Vene trükisõna ja kultuur Eestis II Maailmasõja ajal (1939-1945). Tallinn, 2009. 173. lpp.
27 Skat.: Алексеев Ю. Моглинский лагерь: история одной маленькой фабрики смерти. М., 2011. 
28 Skat.: Krausnick H., Wilhelm H. H. Die Truppe des Weltanschauungskrieges. Die Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD 1938–1942 // Quellen und Darstellungen zur Zeitgeschichte. – Stuttgart, 1981, Bd. 22, 478. lpp.
29 Latviešu politiskā policija no 1942. gada 3. aprīļa pakļāvās tieši Latvijas drošības policijas un SD komandierim SS šturmbanfīreram dr. R. Langem. 
30 Cit. pēc: Kangeris K. Policijas struktūras Latvijā vācu okupācijas laikā (1941-1945) // Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 16. sēj.). Rīga, 2005. 299. lpp.
31 Felder B. M. “Die Spreu vom Weizen trennen …” Die Lettische Kartei – Pērkonkrusts im SD 
Lettland 1941–1943 // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2003: Pakta zona. – Rīga, 2004, 
57. lpp.
32 Kangeris K. Policijas struktūras Latvijā vācu okupācijas laikā (1941-1945) // Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 16. sēj.). Rīga, 2005. 298. lpp.
33 Piem.: Zunda A. Resistance against Nazi German Occupation in Latvia: Positions in Historical Literature // The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940 – 1991. Riga, 2007. P. 148 – 158; Обзор периода оккупации. Таллинн, 2004. 91 – 92. lpp.
34 Šādu formulējumu pēc pirmo policijas bataljonu izveidotāja Roberta Oša, kas bija vīlies vācu komandieru uzvedībā, izmantoja mūsdienu vēsturnieks Kārlis Kangeris: «latviešu policijas bataljonu locekļi ir kļuvuši par algotņiem, kuriem par veikto darbu samaksā» Sk.: Kangeris K. Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943 gadā // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj.). Rīga, 2004. 333. lpp.
35 Шнеер А. Они стали латышами? Или ... немцами? (Uz Latviju 1942.-1944.g. deportēto krievu un baltkrievu bērnu likteņu sociālie aspekti). Ziņojums nolasīts starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Sadalītā Austrumu Eiropa: robežu un iedzīvotāju transfērs, 1938-1947.g” (2010.g. 2.-3.sept., Ļvova).
36 «Уничтожить как можно больше русских» // Источник. 1998. № 2. С. 74 – 75. Publikācija ar atsauci uz Valsts kara arhīvu Fraiburgā (Vācija): ВА-МА. МSg 149.