2014. gada 9. maijā par godu Uzvaras dienai organizētajā mītiņā Hersonas apgabala galva Jurijs Odarčenko teica, ka Trešā reiha fīrers Ādolfs Hitlers „akcentēja tādus lozungus, kā nepieciešamība atbrīvot cilvēkus no komunisma jūga un Staļina tirānijas.” Ukrainas apgabala vadītājs faktiski atkārtoja vienu no Gebelsa propagandas galvenajiem postulātiem. Līdz ar to viņa vārdi skaidri apliecināja pasaulei, kādi ļautiņi ir nākuši pie varas Ukrainā.

Kopš valsts apvērsuma brīža ir pagājuši tikai trīs mēneši, bet jaceņuki, turčinovi un porošenki jau ir paveikuši pietiekami daudz, lai cilvēki, kuri nav zaudējuši spēju kritiski vērtēt notiekošo, saprastu: Ukrainas iedzīvotājiem nekas labs no patreizējās Kijevas valdības un tās līdzskrējējiem reģionos nav gaidāms. Nekāda propaganda nespēs ilgu laiku slēpt šo cilvēku nespēju efektīvi pārvaldīt valsti un tās ekonomiku. Ukraina gāžas bezdibenī, un daudzi politiķi un eksperti uzskata par iespējamu izsalkušo iedzīvotāju protestu un dumpju izcelšanos. Odarčenko paziņojums uz šī fona ir vēl vairāk sakaitējis situāciju Ukrainas sabiedrībā.

 
Hitlera plāni Ukrainā

Tuvojas Lielā Tēvijas kara sākuma 73. gadadiena. Pilnīgi iespējams, ka 22. jūnijā no ukraiņu politiķu puses atkal izdzirdēsim jaunas atklāsmes par Vācijas „atbrīvotāju misiju” Ukrainā. Tāpēc pašlaik ir īstais brīdis atgādināt, kādi patiesībā bija nacistisko vadoņu plāni attiecībā pret Ukrainu un tās tautu, pastāstīt, ko ukraiņiem maksāja to realizācija.

Sāksim ar to, ka īsi pirms uzbrukuma Padomju Savienībai Hitlers nosūtīja vēstuli savam kolēģim Itālijā — Benito Musolīni. Fīrers neslēpa no viņa savu interesi par Ukrainu un tās iemeslus: „Kas attiecas uz cīņu Austrumos, duče, tā, protams, būs smaga, taču es nešaubos par lieliem panākumiem. Es ceru, ka rezultātā mums izdosies uz ilgu laiku nodrošināt Ukrainā vispārēju produktu bāzi. Tā nodrošinās mums resursus, kas, iespējams, mums būs nepieciešami nākotnē.”

Tātad Ukraina iebrucējiem bija nepieciešama kā kolonija. Taču, runājot par pašu ukraiņu nākotni, kurus Hitlers it kā gatavojās atbrīvot, jāpatur prātā, ka fiksēts pietiekami atklāts fīrera izteikums šajā sakarā: „Ja mēs vēlamies radīt Lielo Vācijas impēriju, mums ir jāizspiež no viņu dzīvesvietām un jāiznīcina slāvu tautas — krievi, poļi, čehi, slovāki, bulgāri, ukraiņi un baltkrievi. Nav nekādu iemeslu to nedarīt.”

Pirmkārt, bija jāiznīcina tie slāvu tautu pārstāvji, kuri nevēlējās samierināties ar likteni, otrkārt, vecīši, bērni, slimnieki un invalīdi. Pārējiem, ja vien viņi gribēja saglabāt dzīvību, bija uz mūžu jākļūst par Trešā reiha vergiem vai jāstājas nacistu dienestā — jākļūst par policistiem un bendēm.

Interesanti, ko būtu izvēlējies Odarčenko, ja būtu nokļuvis nacistu okupācijā?



Visiem Ukrainas pilsoņiem, kuri Hitleru uzskata par atbrīvotāju, vajadzētu painteresēties par to, kādas bija fīrera domas Ukrainas suverenitātes un teritoriālās neaizskaramības jautājumā. 1941. gada 16. jūlijā apspriedē pie Hitlera tika pieņemts lēmums sadalīt Ukrainas PSR. Rezultātā Ļvovas, Drogobičskas, Staņislavskas un Ternopoles apgabali tika iekļauti Galicijas distriktā, bet Volinskas un Rovenskas apgabali — Ukrainas reihskomisariāta sastāvā.

Černovickas apgabals, Viņņickas apgabala dienvidu daļa un Nikolajevskas apgabala rietumu daļa tika atdota Rumānijai. Par pašu ukraiņu viedokli nacisti interesējās apmēram tāpat, kā pašlaik par to interesējas amerikāņi un eiropieši. Vārdu sakot, neviens neuzskatīja par vajadzīgu uzklausīt pašus ukraiņus.


1941. gada svelmīgā vasara

Neplānoju šajā materiālā aprakstīt asiņainās kaujas, kas 1941. gadā izvērsās Padomju Ukrainas teritorijā. Atzīmēsim tikai to, ka Padomju armijas Dienvidrietumu frontes karaspēks nodarīja ienaidniekam jūtamus zaudējumus un ilgi neļāva tam ieņemt Kijevu. Uz mūžīgiem laikiem vēsturē ir iegājis 131. dzota garnizons — 11 jauni kareivji , ko komandēja 19 gadus vecais leitnants Vasilijs Jakuņins. Četras dienas viņi aizturēja ienaidnieka pārspēka uzbrukumus pie Kremņišče ciema netālu no Kijevas un atteicās padoties, nonākuši aplenkumā. Hitlerieši iznīcināja dzotu ar tanku un liesmu metēju palīdzību.

Bojāgājušie varoņi bija tikpat veci, kā tie, kuri šodien Sv.Georga lentītes dēvē par „koloradkām” un auro” „Kurš nelēkā, tas — krievs!”, „Krieviem — nazi ribās!”, „Pakārt krievus!” un Banderas saukļus „Slava Ukrainai! Varoņiem — slava!” 131. dzota varoņi atdeva savas dzīvības par Dzimteni, saucot ko citu. Tāpat kā daudzi citi, gan visiem labi zināmi, gan arī nezināmi varoņi izjauca „blickrīga” plānus un lika pamatus Lielajai Uzvarai.

Jāpiekrīt moldāvu vēsturnieka un politologa Sergeja Nazarijas domām, kurš reiz piezīmēja: „Nacisti ātri saprata, ka viņiem neizdosies kompensēt Kijevas operācijā zaudēto laiku. Pie tam tas bija piespiedu laika zudums, kas nebija atkarīgs no politisko vadoņu vai armijas vadības gribas. Kamēr vien padomju karaspēks nosargāja Kijevu, kamēr nebija savienojušās „Centra” un „Dienvidu” armiju grupas, kamēr vien bija apdraudēti centrālā grupējuma flangi Smoļenskas-Maskavas virzienā, vācu armija nevarēja turpināt uzbrukumu ne dienvidos — uz Donbasu un Krimu, ne arī doties uz Maskavu.”

Milzīgs bija arī Padomju Ukrainas civiliedzīvotāju ieguldījums „blickrīga” plānu izjaukšanā. 1941. gadā viņi darīja visu iespējamo, lai aizsargātu savas pilsētas. Gadījumā, ja tās nebija iespējams noturēt, viņi evakuēja visu iespējamo. UK(b)P Dņepropetrovskas apgabala komitejas otrais sekretārs Konstantīns Gruševojs atceras:

„Cīņas par Dņepropetrovsku turpinājās no 20. līdz 25. augustam... Ugunsgrēku liesmu un dūmu ieskautā Dņepropetrovska turpināja cīņu līdz pēdējam. Cīnījās ne tikai kareivji. Cīņās piedalījās iedzīvotāji. Dņepropetrovskas metalurģisko iekārtu rūpnīcas strādnieki šajās dienās, apšaudēs beidza būvēt bruņuvilcienu, kurš kaujā devās tieši no ceha. Nevienu dienu netika pārtraukts darbs pussagrautajos rūpnīcas cehos, kuros tika ražoti liesmu metēji. Tāpat kā iepriekš, šeit tika remontēti cīņās par pilsētu bojājumus guvušie tanki. Neskatoties uz apšaudi, upes strādniekiem izdevās visus tvaikoņus izvest uz Samaras upi, demontēt peldošā transporta dzinēju iekārtas un nosūtīt tās uz aizmuguri. Dzelzceļnieki apšaudes laikā remontēja ritošo sastāvu un bojātos sliežu ceļus — viņiem izdevās nosūtīt uz valsts austrumu rajoniem pēdējos ešelonus ar cilvēkiem un rūpnīcu iekārtām. Medicīniskais personāls nepameta slimnīcas un hospitāļus, kuros vēl bija ievainotie un slimnieki. Artilērijas apšaudes laikā telefonistes nepameta telefona stacijas ēku, telegrāfisti — telegrāfa ēku.”

Šāda aina tajos skarbajos laikos bija vērojama visur.

Diemžēl tipiska aina bija vērojama arī, parādoties „atbrīvotājiem”. Pilsētnieki pie Dņepropetrovskas raka ierakumus, kad pēkšņi parādījās vācu motociklisti. Dņepropetrovskas teātra skolas studente Fruma Ickoviča atceras: „Mūs, divas meitenes, ielenca vairāki motociklisti. Viņi sāka mūs ķerstīt, mēs centāmies viņus atvairīt, bet viņi piekāva mūs ar automātu laidēm. Sita pa krūtīm, man spēcīgi sasita galvu un seju. Pēc tam viņi sāka izklaidēties. Mēs skrējām, bet viņi mūs panāca un ar motocikliem notrieca no kājām. Man bija gari mati. Mani sagrāba aiz bizēm un brauca tālāk. Nācās skriet līdzās. Nespēju ātri paskriet un nokritu. Tad viņi mani vilka pa zemi un atkal sita...”
 


Meitene atguva samaņu tikai vakarā — piekauta, asinīm noplūdusi, saplēstā apģērbā. Visapkārt gulēja izvaroto un nogalināto draudzeņu līķi. Ar grūtībām viņa atgriezās pilsētā, taču dzimtās mājas vairs nebija — tās vietā vīdēja lādiņa izrautā bedre. Aizkļuvusi līdz tantes mājām, viņa ieraudzīja, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem. Tanti Rozu hitlerieši pakāra, viņas meitas — dvīnītes bija nošautas. Tāda izrādījās „viena diena Frumas Ickovičas dzīvē.”

Šādus faktus nav iespējams atrast nacistu karavadoņu memuāros, ko par baltu patiesību uzskata daži krievu un ukraiņu vēsturnieki un publicisti. No Dņepropetrovsku ieņēmušā ģenerāļa Eberharda fon Makenzena atmiņām varam spriest, ko īsti vērta ir sakauto hitleriešu armijas virspavēlnieku skribelējumi. Vairākus gadus pēc kara beigām, kad nacistu noziegumi jau bija labi pazīstami, šis nepiebeigtais Hitlera līdzskrējējs turpināja melot: „Pilsētas civiliedzīvotāji izturējās mierīgi, pat priecājās par atbrīvošanos no boļševisma.” Vai tik ne Makenzena atmiņas ir kļuvušas par patreizējā Hersonas apgabala galvas rokasgrāmatu?

Pie okupētās Padomju Ukrainas iedzīvotāju iznīcināšanas nacisti un viņu līdzskrējēji — ukraiņi ķērās nekavējoties.

528. kājnieku pulka komandiera majora Rezlera ziņojumā lasām:

„1941. gada jūlija beigās 528. kājnieku pulks (..) atradās ceļā no rietumiem uz Žitomiru, kur to vajadzēja izmitināt atpūtai. Kad kopā ar štābu ierados uzturēšanās vietā, izdzirdējām šauteņu zalves, kas sekoja viena otrai ar zināmu intervālu. Tām sekoja pistoles šāvieni. Nolēmu noskaidrot, kas par lietu... Kad beidzot uzrāpāmies uzbēruma virsotnē, mūsu acīm pavērās drausmīga aina. Stūrī bija izrakta aptuveni 7 — 8 metrus gara un 4 metrus plata bedre. Vienā tās malā gulēja izraktās zemes kaudze. Tā līdz ar bedres sienu viscaur bija noplūdusi asinīm. Bedre bija pilna ar visdažādāko vecumu sieviešu un vīriešu līķiem. To bija tik daudz, ka bedres dziļumu noteikt nebija iespējams. Aiz zemes vaļņa stāvēja policijas komanda virsnieka vadībā. Uz policistu formas tērpiem vīdēja asinis... Aina bija tik baismīga, ka vēl joprojām nespēju to aizmirst.”

Tikpat baismīgs bija 2014. gada 2. maijs Odesā, kur ukraiņu jaunietes ar smaidu sejā gatavoja „Molotova kokteiļus” un ukraiņu puiši smaidot apmētāja ar tiem savus līdzpilsoņus.


Ebreju, komunistu, karagūstekņu un civiliedzīvotāju iznīcināšana

1941. gada 19. septembrī hitleriešu karaspēks ieņēma Kijevu. Desmit dienas vēlāk sākās Babij Jar šausmas. Tās turpinājās divus gadus (nāvessodi parasti tika izpildīti otrdienās un sestdienās) un aiznesa vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku dzīvības. Visus šos cilvēkus nacisti un viņu līdzskrējēji vispirms „atbrīvoja” no personiskā īpašuma un pēc tam — arī no dzīvības.

Kijevas nomalē tika izveidota Darņickas nometne. Rakstnieks Anatolijs Kuzņecovs stāsta, kas tajā notika ar karagūstekņiem: „Viņi uzraka zemi un apēda visu iespējamo. Piektajā un sestajā dienā viņi grauza savas siksnas un apavus. Astotajā un devītajā dienā daudzi gāja bojā, bet pārējie izskatījās kā prātu zaudējuši. Līdz divpadsmitajai dienai izdzīvoja tikai daži — zaudējuši prātu, ar blāvu skatienu viņi grauza un košļāja nagus, meklēja kreklos utis un bāza mutē.” Vietējo iedzīvotāju mēģinājumiem nodot karagūstekņiem ēdienu punktu pielika apsargu automātu šāvieni. Sarkanarmieši lūdza viņus nošaut — lai pārtrauktu mokas.”
 
Ukraiņu jaunieši nezina, un daudzi arī nemaz nevēlas zināt, kas notika Gogoļevskas nometnēs (Poltavas apgabals).

Bijušais gūsteknis D.M.Beļičenko, kurš pēc kara dzīvoja Groznijā, to visu redzēja pats savām acīm:

„Gogoļa nometnēm cauri veda prettanku grāvis. Tajā iekūra ugunskurus, sadzina karagūstekņus grāvī un uzrīdīja suņus. Suņi dzina karagūstekņus ugunī. Vācu fašisti stāvēja augšā un smējās. (..) Viņi meta pūlī rokasgranātas, rīdīja gūstekņus ar suņiem. Rudenī bieži lija, karagūstekņi bija samirkuši un izbadējušies, ik dienas bojā gāja simtiem cilvēku.”
 
Slavutas pilsētas (Kameņec-Podoļskas apgabals) nometnes ieslodzītais, bijušais karagūsteknis majors Aleksašenko liecināja:

„Ēdiens, ko mums deva, nebija nekas cits, kā vien 250 — 300 grami maizes, kuros milti gandrīz līdz pusei bija sajaukti ar zāģu skaidām. Deva arī tā saucamo „balandu” — zupu no nemizotiem kartupeļiem, griķu pelavām un sapuvušiem dārzeņiem. Šī „balanda” smirdēja kā samazgu bedre. Taču cilvēki bija tik izsalkuši, ka metās tai virsū un aprija nesakošļājot, lai cik briesmīga tā būtu.”

No tāda ēdiena cilvēki mira kā mušas. „Gadījās, ka līķu telpā tika sanesti arī dzīvi cilvēki, — atcerējās Aleksašenko. — Tādi gadījumi nebija retums. Mani pašu, kad slimoju ar tīfu, nolika uz nestuvēm un gribēja nest uz līķu telpu, taču es laikus attapos un sāku kliegt. Tad mani nolika atpakaļ.”

Minēsim arī Staļinskas (tagadējā Doņeckas) apgabala Artjomovskas karagūstekņu lazaretes ārsta Aleksandra Kamiševa liecību:

„Slimnieku skaits lazaretē bija tik liels, ka karagūstekņi gulēja uz kailas cementa grīdas, cieši saspiedušies kopā. Vienu reizi tika izsniegti salmi, taču tie drīz vien sapuva. Kad slimnieki vērsās pie „lazaretes” administrācijas ar lūgumu izniegt salmus, uz kā gulēt, oderštabsartcs Tīmers atbildēja: „Salmi ir vajadzīgi zirgiem.”

Artjomovskas „krīgsgefangen-lazaretē” — padomju karagūstekņu iznīcināšanas vietā tīšām tika izplatītas infekcijas slimības. Vienā kazarmā tika izvietoti cilvēki, kas cieta no izsitumu tīfa, dizentērijas, smagi un viegli ievainotie. Īsā laikā viņi visi saslima un gāja bojā. Vienā kopējā kazarmā izsitumu tīfa un dizentērijas slimnieku skaits sasniedza līdz 600 cilvēkus, neskatoties uz to, ka parastā situācijā šādās telpās būtu iespējams izvietot ne vairāk, kā 200 cilvēkus.

Nacistu koncentrācijas nometnes izveidojās arī Ukrainas rietumu daļā. Piemēram, Ļvovas apkaimē Janovskas nometnē kara gados bojā gāja 300 tūkstoši cilvēku, savukārt Ličakovskas nometnē — 200 tūkstoši cilvēku.

 

Civiliedzīvotāju iznīcināšanai tika plaši izmantots kāds civilizēto eiropiešu izgudrojums — gāzes automobilis. Tiesas procesā Harkovā, kas noritēja 1943. gada 15. — 18. decembrī, apsūdzētais — vecākais jefreitors Reclavs Reingards liecināja: „Kad automašīnā bija jāsēdina sievietes, aina bija briesmīga. Visas sievietes, nerunājot jau par bērniem, raudāja, krita ceļos, lūdza apžēloties. Sieviešu vaimanas sajaucās ar bērnu raudām — viņi vērsās pie mums, visu šo ļaundarību tiešajiem dalībniekiem un izpildītājiem, lūdzot viņus žēlot. Taču viņi saņēma tikai spērienus, sitienus ar šauteņu laidēm un pistoļu rokturiem. Tādos gadījumos mēs kopā ar citiem GFP (Geheime Feldpolizei) un SD (Sicherheitsdienst Reichsführer) ierēdņiem sasējām sievietēm rokas un grūdām mašīnā.

Ar bērniem darbs bija vienkāršāks. Viņus grāba aiz rokām, nereti — arī aiz kājām un atvēzējoties meta mašīnas kravas kastē. Tāda rīcība izsauca lāstus, pagalmu pildīja satriecoši kliedzieni, lūgumi palīdzēt un apžēloties. Atceros kādu gadījumu: sieviete, kuras acu priekšā SD virsnieks iemeta kravas kastē viņas bērnu, metās viņam virsū, ieķērās ar rokām sejā un saskrāpēja līdz asinīm. Tādi nepadevīgi arestanti visbiežāk tika uz vietas nošauti, bet pēc tam samesti mašīnā.”
 

Padomju Ukrainas izlaupīšana

Saskaņā ar Hitlera plāniem, „atbrīvotā” Ukraina vācu okupācijas laikā tika pārvērsta par Trešā reiha koloniju. Ārkārtas valsts komisija, kuras uzdevums bija vācu fašistisko iebrucēju un viņu līdzskrējēju ļaundarību noskaidrošana un izmeklēšana, kā arī pilsoņiem, kolhoziem, sabiedriskajām organizācijām, PSRS valsts uzņēmumiem un iestādēm nodarīto zaudējumu izmeklēšana (ĀVK) aprēķināja: Ukrainas PSR tika nodarīti zaudējumi 285 miljardu rubļu apmērā. Pat KPSFR nodarītie zaudējumi, saskaņā ar šīs komisijas aprēķiniem, bija mazāki — 249 miljardi rubļu.

Smagu iespaidu atstāj par atsevišķiem apgabaliem apkopotie dati, ko min ĀVK:

„Kameņec-Podoļskas apgabalā vācu iebrucēji... nokāva vai nogādāja uz Vāciju 176 tūkstošus liellopu, 235 tūkstošus cūku, 158 tūkstošus aitu un kazu, 687 tūkstošus dažādu putnu, 190 tūkstošus zirgu. Kolhozniekiem tika atņemti 142 tūkstoši tonnu graudu un miltu... Žitomiras apgabalā 1920 kolhozos okupanti atņēmuši vairāk nekā 240 tūkstošus liellopu, 195 tūkstošus zirgu, 200 tūkstošus cūku, 230 tūkstošus aitu un kazu, 460 tūkstošus dažādu putnu, 55 tūkstošus tonnu graudu, sagrāvuši un iznīcinājuši vairāk nekā 20 tūkstošus kolhozu ēku.”

Līdzīga aina bija vērojama arī citos Padomju Ukrainas apgabalos. Vai tad varēja būt citādi? Vācu karaspēkam atkāpjoties no Ukrainas teritorijas, SS reihsfīrers Heinrihs Himlers kategoriski pavēlēja saviem padotajiem: „Jāpanāk, lai, atkāpjoties no Ukrainas, nepaliktu neviens cilvēks, neviens lops, neviens centners graudu, neviena pati sliede; lai nepaliktu vesela neviena māja. Lai nebūtu nevienas šahtas, kuras darbu nebūtu iespējams atsākt vēl ilgus gadus, lai nebūtu nevienas akas, kurā ūdens nebūtu saindēts. Pretiniekam ir jāierauga pilnībā nodedzināta un sagrauta valsts.”

Šī Himlera pavēle diemžēl tika izpildīta, lai arī ne visā pilnībā.

Un tomēr smagākie zaudējumi, ko Lielā Tēvijas kara gados cieta Ukraina, bija nevis materiālo vērtību, bet gan cilvēku zaudējumi. 1945. gada 30. decembrī Nikolajs Šverniks nosūtīja Josifam Staļinam un Georgijam Maļenkovam ĀVK darba atskaiti. Nodaļā „Fašistu ļaundarības Ukrainā” ir minēti arī sekojošie fakti:

„1941. gada novembrī Harkovā tika saņemti ķīlnieki — 1250 vecīši, pusaudži un sievietes ar zīdaiņiem. Arestētie tika spīdzināti; 250 no viņiem tika pakārti uz namu balkoniem un kokos. Rovno un Rovenskas apgabalā hitlerieši ir nogalinājuši un nomocījuši 175 tūkstošus cilvēku. Pēc drošības policijas un SD priekšnieka majora Vilhelma fon Muldes, lauka komandanta pulkveža fon Alberti un pilsētas komandanta majora fon Hedemana pavēles Dņepropetrovskā 1941. gada 13. — 14.oktobrī mežu audzētavas teritorijā iepretīm Transporta institūtam tika nošauti vai dzīvi dziļā gravā samesti 11 tūkstoši padomju civiliedzīvotāju. Zaporožskas apgabala Osipenko pilsētā 1943. gada 11, septembrī gebitskomisārs Belete paziņoja pa radio: „Sakarā ar frontes pārcelšanu pavēlu evakuēt Berdjanskas apgabalu. Saskaņā ar vacu karalaika likumiem, cilvēkiem, kuri 13. septembrī atradīsies apgabala teritorijā, tiks piespriests nāves sods.” Šajās dienās vācieši pilsētā un tās apkaimē nošāva vai sadedzināja vismaz 4 tūkstošus cilvēku...

Kopumā hitleriešu bandīti Padomju Ukrainas teritorijā ir nomocījuši, nošāvuši, pakāruši vai sadedzinājuši 3 178 084 padomju pilsoņus.”

Tātad nekādiem odarčenko, turčinoviem un porošenkiem neizdosies slēpt patiesību par šo karu.

Oļegs Nazarovs, vēstures zinātņu doktors