Kā diagnosticēt saslimšanu

Protams, vadoties no parazītisko ideju verbalizācijas. Tiklīdz kāds iebļaujas par nepieciešamību piešķirt priekšrocības un privilēģijas nevis nopelnu dēļ, bet gan vienkārši pareizas dzimšanas dēļ, varat droši norādīt uz iepriekšminēto diagnozi.

Privilēģijas var būt pat ārkārtīgi eksotiskas, pamatojums — patiešām fantastisks (jā, jā, es runāju par protoukriem un Latvijas globusu), turklāt deklarēts oriģināli, taču tajā jābūt iekļautiem diviem nosacījumiem:

— MAN pienākas...
— VIŅU pienākums ir...

Jāsaka, ka otrais punkts ir tikpat svarīgs kā pirmais. Lieta tāda, ka nacisms ir parazīstisms, un tam vitāli nepieciešams donors. Bez tā nacisms panīkst. Tāpēc vienmēr — vienmēr — un visur, kur vien parādās nacisti, viņi acumirklī „ieceļ” vainīgos — tos, kuri parasti ir vainīgi tikai pie tā, ka nacistiem gribas ēst.

Lai apstiprinātu diagnozi, noteikti sameklējiet tos, kuri, pēc nacistu domām, viņiem ir parādā. Ja tas ir nacisms, parādnieki noteikti tiks nosaukti un personificēti.


Nu, tātad esam diagnosticējuši nacismu — Nazi simplex. Kā rīkoties tālāk?

Esiet modri, jo pacienta pirmā reakcija parasti ir paziņot, ka ar šo kaiti slimo nevis viņš, bet gan ārsts, kā arī vispārināt pašam sevi vai līdz visuma mērogam, piemēram: „Ko jūs runājat? Jūs uzskatāt, ka MĒS VISI (pilsētas, valsts, planētas iedzīvotāji) esam slimi?!!” Nemulstiet, tas nav nekas neparasts. Nacistiem nez kāpēc ļoti nepatīk slimot ar nacismu vienatnē. Kaut kāda iemesla dēļ viņi kaunējas slimot ar nacismu personiski, it kā tā būtu kāda venēriska kaite.

Nu, bet apvienojušies saišķīšos (itāļu val. „fascio”), turklāt vēl būdami skaitliskā pārspēkā, varbūt pat ar ieročiem un vēl jūtot uz pleca Labās impērijas uzmudrinošo roku, nacisti uzmudrinās un pārstāj no savas slimības kaunēties. Tad viņi iebāž trakokreklos visu slimnīcas sastāvu un ķeras pie savas iemīļotās kolektes vākšanas. Te nu viņi parāda īstus atjautības brīnumus un improvizācijas talantu — ekspropriācija ir jāveic pēc visiem kolektīvo medību noteikumiem: provokācija, iedzīšana un nokaušana. Tam seko nākamais upuris, kas tiek apsūdzēts par iepriekšējā desas luņķa iedzīšanu un nokaušanu. 

Minēto procedūru vēsturiskie piemēri:

Provokācija. Reihstāga aizdedzināšana 1933. gadā līdz ar izrēķināšanos ar komunistiem, kā arī tik līdzīgie ugunsgrēki Kijevā līdz ar masu apšaudi 2014. gadā (ak jā, arī komunistiskās partijas grautiņi, kā nu bez tiem!)
 
Medījuma iedzīšana un nogalēšana. Ebreju grautiņi — „Kristāla nakts” Vācijā 1938. gadā un tik līdzīgie revolucionāru grautiņi Ukrainā ar daudzmaz vērtīgākās mantības privatizāciju 2014. gadā.
 
Norāde uz jauniem „vainīgajiem” - medījumu. Te nu viss ir tradicionāli:  pagājušajā gadsimtā — PSRS, šajā — Krievija. Turklāt vēl ar vienu un to pašu ieganstu — ar apsūdzību par to, ar ko paši slimo — par nacionālismu/fašismu. Civilizācijas upgrade — nekādu pamatojumu vai mēģinājumu sameklēt kaut kādas privilēģijas, kas Krievijā kopš dzimšanas būtu piešķirtas etniskajiem krieviem.
 

Ko nedrīkst uzsākt ar nacistiem

Vēsturiskā retrospektīva:

a)  Mēģināt vienoties un rast kompromisu... Tāda pieredze bija, tāpat kā mēģinājumi vienoties. Šīs pieredzes nosaukums ir Molotova-Ribentropa pakts. Līdz pat šim laikam nekādi nevaram to kaunu nomazgāt! Tas ir, mēģinājumi vienoties ar nacistiem vienmēr atgādina mēģinājumus iemācīt vilku ēst burkānus. Uzdevums ir gan grandiozs, gan bezcerīgs. Mēģināt dalīties ar nacistiem — tas nozīmē parādīt, ka jums kaut kas ir. Ja nacisti ir dabūjuši no jums kādu daļiņu, jūs varat būt droši — viņi ieradīsies pēc visa pārējā.

b) Cerēt, ka viņi apstāsies paši. Pagaidām nekas tamlīdzīgs cilvēces vēsturē nav redzēts. Viņi nekad nav apstājušies, it īpaši gadījumā, ja kāds viņiem kaut ko ir atdevis un sācis meklēt kaut kādus kompromisus. Labsirdīgais Čemberlens 1938. gadā, atdevis nacistiem Sudetu apgabalu, atveda „mieru veselai paaaudzei”. Nacisti nekavējoties „pateicās” viņam, pēc gada ierodoties pakaļ visai pārējai Eiropai.
Pacifistu lozungus „Mēs — par mieru” un „Nē — karam” nacisti uztver kā paceltu balto karogu un „trīs dienas — izlaupīšanai”. No sadursmes izvairīties neizdosies. Panāks ar lozungu „Tas, kurš nelēkā, tas — krievs!” un nedod Dievs, ja nelēkāsi — slimnīca vai Dieva valstība tev garantēta, ja veselība nav pietiekami stipra.

Tā nu iznāk, ka nāksies kauties, lai cik ļoti „vainīgajam medījumam” gribētos miera — dzīvot tomēr gribas vairāk. Nav nemaz jābrauc uz Kijevu, var mierīgi pagaidīt Smoļenskā, Donā vai Kubaņā. Viņi ieradīsies paši — par to varat būt droši. Vienmēr ir ieradušies un ieradīsies arī tagad. Par to jau viņiem naudu maksā.

 
Ar ko mūsdienu neonacisti atšķiras no saviem klasiskajiem priekšgājējiem

Klasiskie nacisti cīnījās par to, lai labi klātos viņu nācijai. Neonacisti cīnās par to, lai citām nācijām būtu slikti. Pārdomājiet atšķirību ar konkrēta piemēra palīdzību:

„1994. gada 14. jūnijā tika parakstīta vienošanās ar nosaukumu „Vienošanās par partnerattiecībām un sadarbību Ukrainas un Eiropas Savienības un tās dalībvalstu starpā”. Tā paša gada 10. novembrī vienošanos ratificēja Augstākā Rada, un 1998. gada 1. martā šis dokuments stājās spēkā.

Saskaņā ar šo neviena neanulēto dokumentu,  pareizāk sakot, ar tā 1996. gadā parakstīto pielikumu, kas arī stājās spēkā 1998. gada 1. martā, četru gadu laikā tiek piešķirtas trīs naudas summas. ES valstis garantēja Ukrainai kopējo summu 160 (!) miljardu dolāru apmērā kā kompensāciju par atteikšanos no kodolieročiem un Černobiļas avārijas seku likvidāciju. Kā zināms, Ukraina izpildīja savas saistības noteiktajā termiņā, taču ar naudu pagaidām nav nekādas skaidrības. Lai kā es centos pārbaudīt, nekādas pēdas atrast neizdevās.” (Veršiņins)

Vienošanās par Ukrainas un ES asociāciju anulē 90. gados parakstīto līgumu par 160 miljardu eiro piešķiršanu Kijevai no Eiropas valstu puses kā kompensāciju par atteikšanos no kodolieročiem.

Tas nav vienīgais piemērs. Vienkārši tas ir spilgtākais starp patreiz aktuālākajiem. Tā ir sistemātiska „nelaime”, un tās iemesls nav ne stulbums, ne nicinājums pret „dzelteno sātanu”. Ar to viss ir kārtībā. Iemesls ir tāds, ka neonacisti patiešām pret savu zemi izturas kā pret okupētu teritoriju.

Tā ir viņu „Ahileja pēda”, „piektais punkts”, caur kuru iespējams sākt ārstēšanu.