Pagājušā gadsimta 30. gadi pasaules vēsturē uz visiem laikiem saglabājušies kā pārmaiņu posms. Laiks, kad cilvēki izjuta laikmeta beigas – nojausma par visa nopelnītā un sasniegtā drīzu sabrukumu pacēlās pār viņu galvām gluži kā Damokla zobens.
 
Šajā sarežģītajā laikā tika likti pamati nacistiskās Vācijas iebrukumam PSRS teritorijā. Tas bija netīru intrigu un atklātu nodevību laiks. Ar diplomātisku triku vīģes lapu tika aizsegti viszemiskākie mērķi.
 
Amerikāņu un Rietumeiropas pienu zīzdams, auga mazulis vārdā Trešais Reihs. Tas auga neiedomājami ātri, atkozdams garšīgākos un treknākos kumosus. Dažs labs bija gatavs viņu barot no rokas – kā uzticamu Cerberu, ko jebkurā brīdī būs iespējams uzrīdīt pretiniekam. Tas viss gan tika lepni dēvēts par „neiejaukšanās politiku”, taču pēc būtības tas bija ģeopolitiska scenārija „Kā no maza Hitlera izaudzēt lielu” inscenējums.
 
Kaunpilns bija slavētās Versaļas-Vašingtonas konfliktu noregulēšanas sistēmas sabrukums –kapu tai izraka paši sistēmas radītāji. PSRS pakāpeniski atguvās pēc asiņainākā pilsoņu kara un briesmīgās militārās intervences. Bet ko šajā laikā darīja neatkarīgā Latvija, kurai pirms pusotra desmita gadu bija izdevies izpelnīties savu vietu pasaules kartē? Kā izturējās „pirmā parlamentārā”? Tur jau ir tā lieta! Kā vienmēr, kā pirmā, senākā.
 
Anglijas un Francijas valdošā kārta mierīgi un aukstasinīgi vēroja, kā Musolīni piekritēji uzsāka militāru uzbrukumu Abesīnijai 1935. gadā. Jau pēc gada situācija atrisinājās par ļaunu pēdējai. Nu, uzminiet, kura valsts Eiropā pirmā atzina Abesīnijas okupācijas leģitimitāti? Protams, Latvija. Tās Ārlietu ministrija, ne aci nepamirkšķinājusi, apsveica itāļu fašistu patvaļīgās darbības Āfrikā. Reizēm tomēr ir patīkami parībināt ieroču kopā ar šīs pasaules varenajiem.
 
Pēc Hitlera piekritēju nākšanas pie varas daudzām Eiropas valstīm draudēja hitlerizācija šī vārta tiešākajā un nežēlīgākajā nozīmē. Šausmina tas, ka daudzi brīvprātīgi tiecās to panākt, ciniski manipulējot ar sabiedrisko viedokli un pieradinot masas pie bēdīgi slavenās „jaunās kārtības” iestāšanās neizbēgamības. Ne jau pirmo reizi Rietumi audzēja golemus, lai apmierinātu savas ģeostratēģiskās kaprīzes, lai saglabātu tīras rokas un, zināmā mērā – arī sirdsapziņu.
 
Šodien pasaulē mūsu acu priekšā norit tas pats, tikai mazliet tālāk uz dienvidiem. Somālijā, Irākā un kopš nesena laika arī Lībijā darbojas konspirētas profesionālu kaujinieku-diversantu apmācības nometnes suverēnu valstu ieņemšanai. Ja atgriezīsimies 30. gados, ieraudzīsim, ka arī Latvijai draudēja līdzīgs liktenis. Tam ir pietiekami daudz pierādījumu. Tie jau sen vairs netiek slēpti, tagad atliek tikai kārtīgi pameklēt.
 
Drosmīgais nacistu diplomāts SS brigadenfīrers Ernsts fon Vaiczekers atceras, kā 1938. gada aprīlī personiskas vizītes laikā Hitlers, kurš necieta nekādu eifēmismus un pārējās bērnu čalas, tieši paziņoja Musolīni, ka Vācija vispirms plāno pievienot sev ne vien Sudetas apgabalu un Polijas koridoru, bet arī Baltijas valstis (E. Weizsäcker, Erinnerungen, München, 1950, 158. lpp.).
 
Vēlāk, 1939. gada janvārī populārais nacistu žurnāls “Osteiropa”, viens no darbīgās Gebelsa ministrijas mehānismiem, atklāti rakstīja, ka dabiskākā Latvijas nākotnes izvēle būs pievienošanās Vācijai. Iespējams, Baltijas valstu valdībām nebija ne mazākās nojausmas par nacistu vadoņu plāniem, taču nekāds noslēpums tas nebija. Etnokrātiski noskaņotie “Pirmās  neatkarīgās” politiķi paši pievēra acis uz šo jautājumu un pievēra acis elektorātam. Galu galā, Kārli Ulmani, pagaidu valdības galvu jau 1919. gada ziemā-pavasarī uz tvaikoņa “Saratova” klāja savā pusē pārvilināja angļu diplomāti-izlūki, atstājot vācu landesvēru un baltgvardiešu daļas ar varen garu un treknu degunu.
 
Pastāv aizdomas, ka visu triju Baltijas valstu pagaidu valdību galvas tolaik jau sen bija angļu ietekmē. Viņiem tika dotas instrukcijas par to, kā pareizi padoties Hitleram, lai tam būtu iespēja izmantot šo valstu teritorijas kā sanitāro koridoru uzbrukumam PSRS. Un viss notiktu tā, kā viņi plānoja, ja vien netiktu noslēgts “Molotova-Ribentropa pakts”, ko šodien nenosoda tikai pēdējie sliņķi un vienaldzīgie.
 
Tā nu 29. septembrī Minhenē tika noslēgta vienošanās, ko Rietumos tik rūpīgi cenšas aizmirst, imitējot priekšlaicīgu sklerozi, ka vai ausis kustas. N.Zadornova bibliotēkā jau labu laiku ir atrodama izlase “Документы по истории Мюнхенского сговора”. Tajā minētas visas šīs gadsimta nodevības liecības. Ikviens interesents var ar tiem iepazīties. Tos iespējams atrast arī bezgalīgajās interneta ārēs, kur tie izkaisīti veselām kaudzēm.
 
Latvijas valdība ārpolitikas resora vadītāja, bijušā Vladimiras skolas junkera Vilhelma Nikolajeviča Muntera kunga personā saprotami izskaidroja tautai, ka Minhenes līguma noslēgšana ir svarīgs solis miera nodrošināšanai. Kā pret to lai iebilst? Salīdziniet ar „otrās neatkarīgās” politiku. Tā droši var pretendēt uz „otrās senākas” statusu. Vai tiešāk latviešu pūdelis būtu ieņurdējies?..
 
Pēc Čehoslovākijas aneksijas, kad angļu, franču un amerikāņu mudinātā nacistu valdība vienā nodotās valsts galā izveido Bohēmijas un Morāvijas protektorātus, bet otrā — „Slovākijas valsts” marionešu valdību hroniskā jūdofoba Jozefa Tiso vadībā, Reiha apetīte sāka augt par lielu prieku viņa auklītēm. Jo vairāk šis zvērs aprija, jo vairāk viņam gribējās ēst.
 
Baltieši savu „X” stundu sagaidīja, — ne mūsējie, bet gan tie, kas atradās tālāk uz dienvidiem. Agrā un vēsā pavasarī, 1939. gada 20. martā Ribentrops, izbaudīdams savu svēto nekaunību, ultimatīvā formā pieprasīja nekavējoties „atdot” Mēmeli un Mēmeles apgabalu. Iebiedējot Lietuvu, viņš piebilda, ka pretējā gadījumā „jautājums pāries armijas rokās”. Lietuvas valdībai nebija īpaši daudz iespēju pretoties, tāpēc tā bija spiesta pieņemt nacistu teritoriālās prasības, un jau 1939. gada 22. martā tika parakstīta uz ātru roku sagatavotā vienošanās par Klaipēdas nodošanu Vācijai.
 
Padomājiet vien par to, kādā ātrumā viss tika paveikts: jau 23. martā jaunajā Vācijas teritorijā ienāca nacistu armija. Ieradās spēcīga jūras kara eskadra, kas demonstratīvi šķērsoja Baltijas jūru, un uz bruņukuģa „Deutschland” (tās pašas, kas über alles) klāja ceļā devās pats fīrers. Baltijas jūras gaisā bija jūtama svastikas brūnganā dvaša. Lietuvieši atkāpās Hitlera spiediena rezultātā, nesagaidot palīdzību no „sabiedrotajiem” (žēl, ka šajā gadījumā nav iespējams izmantot par pēdiņām izteiksmīgāku līdzekli).
 
Nu, bet Latvija? Tauta uztraucās, taču klusēja. Kurzemes divīzijas kareivji bija sašutuši un sūdzējās par to, ka šajās kritiskajās dienās Latvijas armija nebija kaujas gatavībā. Karavīri „izlaida tvaiku” kazarmās. Bet ko iesāka armijas vadība? Lūk, ko: tik atbildīgā brīdī Latvijas aizsardzības resora vadība, ģenerāļi Hartmanis un Berķis devās ārvalstu vizītē uz Somiju.
 
Lasot šos dokumentus, gribot negribot rodas secinājums, ka vēsture ir asiņains leļļu teātris neatkarīgi no mēroga un darbojošos personu līmeņa. Valsts valdība un oficiālā prese pasteidzās nodot sirsnīgus sveicienus „viedajiem un tālredzīgajiem” Lietuvas valdības politiķiem, kuri pieņēma lēmumu atdot Klaipēdu nacistiem.
 
Vēlāk sākās Hitlera uzbrukums Polijai. Valsts rietumu daļa tika okupēta ļoti ātri, taču Trešā Reiha armija nedomāja apstāties pie sasniegtā, un āriešu pulki drīz vien devās austrumu virzienā. Varšava varonīgi cīnījās pret nacistiem, taču spēki bija nevienlīdzīgi, un 28. septembrī tika parakstīts akts par šī pēdējā bruņotās pretošanās centra kapitulāciju.
 
Jāatzīmē, ka Polija, neskatoties uz PSRS lūgumiem, miera laikā nepiekrita izlaist Sarkanās armijas daļas cauri savai teritorijai, lai dotu pretsparu nacistu militārajam aparātam.
 
Protams, tūlīt pēc kara sākuma PSRS valdība veica pasākumus savas armijas kaujas gatavības palielināšanai, un, kad situācija kļuva pilnīgi skaidra, deva pavēli par armijas ieiešanu Baltkrievijas un Ukrainas rietumu daļā ar mērķi aizstāvēt iedzīvotājus, kuriem nebija kontaktu ar saviem tautiešiem saskaņā ar 1921. gadā noslēgto Rīgas miera līgumu. Līgumu, kurš vienkārši zaudēja spēku – to palaida vējā gan Polija, gan tās drošsirdīgie līdzgaitnieki, it īpaši Francija – šis kontinentālās Eiropas stabilitātes un drošības garants ar plašām iespējām, neizdarīja nevienu šāvienu, ne aizstāvot Čehoslovākiju, ne arī Poliju, kaut arī tas bija viņas pienākums.
 
Atzīmēšu, ka Sarkanās Armijas karagājiena rezultātā, kura aizstāvēja savas valsts  robežas, ukraiņiem un baltkrieviem pirmo reizi vēsturē radās iespēja no jauna izveidot vienotas nacionālās valstis. 6 miljoni ukraiņu un 3 miljoni baltkrievu atbrīvojās no ilgstošā nacionālā un sociālā poļu muižnieku jūga. Tā nav nekāda propaganda, tas ir vēsturisks  fakts. Savas dzīvības izglāba arī daudzi vietējie ebreji.
 
Svarīgi ir arī tas, ka padomju armijai radās iespēja pavirzīties tālāk uz rietumiem par 200 – 300 kilometriem, tātad atvirzīt kara nelaimi tālāk no savām robežām. Valdība saprata, ka nepieciešama steidzama Sarkanās Armijas pastiprināšana un viegli pārvaramās rietumu robežas nostiprināšana.
 
Iejūtoties padomju valsts ādā 30. gadu beigu periodā, jūs sapratīsiet patiesos kara draudu mērogus, kas bija jūtami no visām pusēm: austrumos Japāna atļaujas dažādus izteicienus, kuros jūtams atklāts militārisms, bet rietumos Baltijas valstu vadītāji ar lielām simpātijām skatās uz hitlerisko Vāciju, kura milzu kumosiem aprij Eiropas – centrālās un Austrumeiropas teritoriju, nevis tās rietumu daļu. 
 
Nebija nekāda pamata šaubīties par to, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas līderi ir gatavi pirmajā izdevīgajā brīdī izdarīt nacionālu nodevību un nodot savas valstis pēc pirmās pavēles, kā tas nesen notika ar Čehoslovākiju. Nācās ņemt vērā arī mazos Baltijas valstu spēkus, kuri diezin vai spētu stāties pretī agresoram.
 
Ja PSRS tajā brīdī būtu pieļāvusi, ka Baltijas valstu okupē nacistiskais mežonis, ikvienam, kam ir kaut kāda nojausma par pasaules politisko karti, būtu skaidrs, ka tādējādi tiktu tieši apdraudēts tāds stratēģiskais centrs, kā Ļeņingrada, turklāt padomju flote būtu nobloķēta Somu līča austrumu daļā – tas būtu daudz briesmīgāk.
 
Šeit es atļaušos pagaidām apstāties. Neturpināšu visu šo vēsturisko nianšu uzskaiti. Iespējams, turpināšu nākamreiz. Taču es gribētu pievērst godātās auditorijas uzmanību kādam faktam: lai zinātu, kā dzīvot tālāk, ir jāizprot, kas ir tavs īstais ienaidnieks. Tas, kurš visu laiku slēpjas aiz paša radītā golema muguras. Vispirms golems tiek rūpīgi audzināts ģeopolitiskajā kolbā, tajā tiek ieguldīti arvien jauni līdzekļi. Vispirms golemu nākas barot no pudelītes, bet pēc tam, kad tas ir pietiekami liels, to var izlaist brīvībā, parādīt ar pirkstu un dot komandu „fas”. Pēc tam golemam atliek tikai mesties virsū jaunajam upurim.
 
Par Krievijas un visas krievu pasaules problēmu es uzskatu to, ka tā bieži neizprot, kas ir īstais ienaidnieks, kas rīkojas ar visiem golema (vai pat vairāku golemu) vadības mehānismiem.  Pagājušā gadsimta 30. gadi pagāja savdabīgā futbola spēlē – ilgu laiku virsroka spēlē piederēja vienai pusei: pilsoņu karš Spānijā, Reinas apgabala remilitarizācija, Klaipēdas sagrābšana, Austrijas anšluss, Čehoslovākijas sadalīšana... Gols pēc gola, viens soda sitiens pēc otra.
 
Taču galu galā PSRS, tas ir, mēs, guvām uzvaru, pēc kuras acumirklī sākās nākamais nogurdinošais mačs, kurš piecdesmit gadus vēlāk beidzās, šķiet, ar daļēju zaudējumu. Tas, ko pašlaik saku, no vienas puses, ir elementāri un banāli, tacu no otras puses, es kautrējos to akcentēt un pasvītrot, jo mūsu vienīgie ieroči ir tikai zināšanas.
 
Pašlaik pasaulē ir valstis, kuru valdība dara visu iespējamo, lai tās tiktu uzskatītas par īstu „ļaunuma asi”: piemēram, ASV, Anglija, Francija, Nīderlande, Zviedrija un vairāki to  satelīti. Šo valstu iedzīvotāju vaina ir tikpat liela, jo gadu no gada viņi paklausīgi un bez iebildumiem balso par savu valdību, tāpat kā viņu vecāki – agrākais elektorāta bars – vēlēšanās atbalstīja Halifaksu, Čemberlēnu, Daladjē, Musolīni, Hitleru un citus burvīgus cilvēkus (piemēram, Latvijas Saeimas deputātus starpkaru periodā), pildot labas degvielas lomu tiem, kas hroniski tiecas kļūt par Napoleonu, ar profesionālu cinismu nepievēršot uzmanību miljoniem cilvēku sviedriem un asinīm.
 
Baltijas valstis vienmēr atrodas pa vidu, tajās laiku pa laikam uzvar te viens, te otrs. Pašlaik šeit uzvar ļaunums. Jā, pasakās jau galu galā uzvar labais, arī brāļu Grimmu teiciens vēsta, ka „īsta pasaka izceļas ar to, ka nekad nesatrūkst tās saikne ar dzīvi, jo dzīvē rodas pasaka un pie dzīves tā atgriežas”, tāpēc varam cerēt, ka arī pie mums agri vai vēlu uzvarēs labais.