Tieši pirms desmit gadiem notika kaut kas īpašs — iespējams, spilgtākais notikums, kam esmu pielicis savu roku. 2004. gada 5. un 11. februāris... šajās dienās lielākā daļa Rīgas krievu skolu audzēkņu no rīta nesēdās skolas solos. Viņi paķēra līdzi lielu skaitu jaunāko skolēnu un kolonnās devās uz pilsētas centru — protestēt pret gaidāmo vidējās izglītības pārvešanu uz latviešu apmācību valodu.
 
Atgādināšu vēsturi. 1998. gada oktobra pirmajā sestdienā, kā jau klājas, tika ievēlēta kārtējā Saeima. Toreiz lielākā daļa iepriekšējās Saeimas deputātu zaudēja mandātus, taču, saskaņā ar mūsu valsts dīvainajām paražām, viņi vēl mēnesi turpināja piedalīties sēdēs un ražoja likumus. Tika pieņemti nenozīmīgi tehniski Izglītības likuma grozījumi pēdējā lasījumā, un pēkšņi viens no šiem neveiksminiekiem iesniedza grozījumu — no 2004. gada pārvest visu vidējo izglītību uz latviešu apmācības valodu. Tam pretojās gan ministrija, gan Saeimas komisja, taču jau gandrīz atlaistie deputāti nobalsoja „par” — gribējās kādam izdarīt kādu riebeklību, atmaksājot par savu fiasko. Tā uz līdzenas vietas tika radīta problēma.
 
Mūsu priekšniecība nereti izrāda saprātīgu piesardzību, „pievelkot skrūves”, taču atpakaļ gan negrib spert ne soli, lūzti vai plīsti. Sabiedrība satraucās, tika izveidota Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR). Asociācija organizēja vecāku sapulces, kurās tika zvērēta uzticība un lūgta atļauja vēl mazliet pamācīties krievu valodā.
 
Tas viss beidzās ar mītiņu parkā 2003. gada maijā. Mītiņu atklāja latviešu dziesma „Dzimtā valoda”. Dziesmas autori — grupa „Līvi”, kaislīgi nacionālisti — nekavējoties iesūdzēja tiesā mītiņa iniciatorus par viņu daiļrades produkta izmantošanu. Patiešām, tā taču ir zaimošana — pieņemt, ka nepilnvērtīgajiem okupantiem arī ir tiesības uz dzimto valodu.
 
Kļuva skaidrs, ka ar LAŠOR metodēm vien nepietiek. Radikālāki skolu reformas pretinieki nodibināja Krievu skolu aizsardzības štābu.

Taču gatavība atteikties no pazemīgas lojalitātes — tā vēl nav izlēmīgu darbību programma. Pretinieku bija iespējams iebiedēt nevis ar stingru retoriku, bet gan ar enerģiskām, līdz tam brīdim nepieņemamām darbībām.
 
Štābā strādāja aptuveni četrdesmit cilvēki. Ceturto daļu no viņiem veidoja profesionāli politiķi, pārējie — cilvēki, kam šis jautājums nebija vienaldzīgs, galvenokārt vecāki, kuru bērnus apdraudēja reforma. Fiksētu štāba locekļu nebija, aktīvisti ieradās, pēc tam nogura, un viņu vietā parādījās citi. Viņi pulcējās divas vai trīs reizes nedēļā, strīdējās, organizēja dažādas akcijas.
 
Cilvēki, kuriem sabiedriskais darbs ir neierasts, parasti domā „inficēt” visus ar savu entuziasmu. Jaunie štāba darbinieki bija pārliecināti — jo tuvāk nāk liktenīgais 1. septembris, jo vairāk vecāku uztrauksies par savu bērnu likteni un piedalīsies protesta akcijās. Man bija skaidrs, ka tās ir veltas cerības: cilvēki ir aizņemti darbā un vispār ir pieraduši gaidīt, līdz problēma atrisināsies pati no sevis.
 
Es uzstāju, ka jautājumu var atrisināt tikai tie, ko šis jautājums skar tieši: skolēni un skolotāji. Skolotāji lielākoties latviski runāja vēl sliktāk nekā skolēni, viņi nespēja kvalitatīvi pasniegt priekšmetu, taču nebija to, kas varētu viņus aizvietot. Skolotāju streiks atrisinātu problēmu dažu dienu laikā. Tomēr skolotāji ir tik bailīgi, ka nebija par ko runāt.
 
Mani biedri no Štāba iebilda pret skolēnu iesaistīšanu: mēs visu laiku prasām, lai mūsu bērni mācītos, bet tagad pēkšņi paši vedīsim viņus pastaigāties. Par laimi, man atradās sabiedrotā — vecāko klašu skolniece Nastja. Viņa ieradās Štābā ar to pašu domu un piedāvājās apstaigāt skolas, aprunāties ar skolēniem. Tas bija ļoti efektīvi: tāda glīta maza meitene ierodas aprunāties ar puišiem. Nu, vai tad atradīsies kads septiņpadsmit gadus vecs puisis, kurš spēs nosēdēt skolā!
 
Eksperimentālā demonstrācija tika organizēta decembra vidū. Piedalījās tikai viena skola no Maskavas forštates. Direkcija aizslēdza durvis, taču skolēni vispār neiegāja iekšā. Televīzijas darbinieki nostrādāja meistarīgi — viņiem izdevās ļoti iespaidīgi atainot šo ne īpaši plašo akciju. Ieraksts tika demonstrēts Krievijas televīzijā, un par krievu skolēnu varoņdarbiem uzzināja visa krievvalodīgā pasaule.
 
Janvārī jautājums tomēr nokļuva Saeimā. Varas orgāni piekrita nedaudz mīkstināt savu pozīciju, un atļāva pasniegt 40% priekšmetu krievu valodā. Kad šis jautājums tika izskatīts otrajā lasījumā, pie parlamenta ēkas stāvēja jau tūkstošiem skolēnu.

Mums paveicās: šajā dienā kaut kādu iekšēju nesaskaņu dēļ valdība demisionēja. Bērni sacēla degunus gaisā: sak, mums taču ir izdevies padzīt ienīsto „Melno Kārli” — tālaika odiozo izglītības ministru Šadurski.
 
5. februārī likums tika izskatīts pēdējā lasījumā. Šajā dienā demonstrācija bija vispārēja. Lielākā daļa skolu administrāciju šķēršļus nelika, desmitās un vienpadsmitās klases devās prom gandrīz pilnā sastāvā. Protams, dažs labs cilpoja mājup, taču lielākā daļa priecīgi devās uz Vecrīgu. Tas ir vareni — iet nelielā salā domubiedru pūlī no dzimtajiem Pļavniekiem, Ķengaraga vai Imantas ar plakātiem, izsaucot lozungus automašīnu uzmundrinošo signālu pavadījumā... Jā, no patālākiem rajoniem skolēni brauca ar autobusiem — arī tas bija tīri labi.
 
Trešajā lasījumā valodu proporcija tika nostiprināta — otrajā figurēja daudz stingrāki nosacījumi. Panākumi bija, taču ar to bija maz: pieprasīsim,  lai prezidente neparaksta likumu!
 
Tolaik daudzi aktīvi skolēni jau bija kļuvuši par pilntiesīgiem Štāba locekļiem. Viņi droši pauda savu viedokli, un paustie apsvērumi bija pilnīgi pamatoti. 8. februārī, svētdienas vakarā mēs sēdējām un apspriedām nākamās manifestācijas datumu. Prezidents pieņemto likumu parasti paraksta tieši pēc nedēļas. Tātad pasākums ir jārīko ceturtdien, 12. februārī.
 
Pēkšņi pieceļas viens tāds nopietns zēns un saka, ka tas nav labi. Jau divas reizes esam ceturtdienās gājuši demonstrācijās, skolotāji, kuru mācību stundas notiek šajās dienās, apvainojas. Nu. tad piektdien? Te kāda meitene sarkdama paskaidro — nē, tas neder. 14. februāris ir sv.Valentīna diena — šajā gadā tā iekrīt sestdienā. Tāpēc visi atbilstošie rituāli ir jāveic piektdien. Tā ir svēta lieta. Bērni paliek skolā.
 
Ko iesākt? Skolēni saka — pamēģināsim trešdien. Rīt uzdrukājiet skrejlapas, mēs tās vakarā paņemsim, otrdien izdalīsim, bet trešdien iesim uz prezidentes pili. Tolaik tas organizatoriski bija iespējams. 11. februārī notika visplašākais pasākums.
 
Taču prezidente nobijās un parakstīja likumu iepriekšējā vakarā, otrdien. Pirms tam viņa uzaicināja pie sevis trīs skolnieces no Štāba, jauki aprunājās ar viņām, atzīmēja viņu augsto valsts valodas prasmi, bet sarunas noslēgumā ieteica viņām saģērbties siltāk. Ļaunā kanādiete, kam liktenis bija lēmis uzkāpt pašā mūsu valsts virsotnē, savas karjeras laikā ir pateikusi dažādas draņķības. Šis padoms bija viens no ļaunprātīgākajiem.
 
Mēs stāvējām pie Prezidenta pils — vairāki tūkstoši jauniešu skandēja savas prasības. Es stāvēju līdzās sava drauga, žurnālista meitai Aņai, Štāba aktīvistei. „Varbūt  iesim uz turieni?” — viņa saka un rāda uz netālo Vanšu tiltu.
 
Vēl joprojām man šķiet, ka šis mirklis bija ļoti svarīgs. Ja mēs būtu izlēmuši aizšķērsot ielu, valdība būtu padevusies. Taču Štābs nolēma, ka tādam riskam bērnus pakļaut nedrīkst, un mēs staigājām tikai pa ietvēm. Iespējams, tā bija mūsu kļūda.
 
Tolaik mēs patiešām pārvaldījām situāciju. Darījām to, ko uzskatījām par pareizu, un policija tikai noslēdza satiksmi. Tikai 27. februārī tiku izsaukts uz nopratināšanu un protokola sastādīšanu par masveida akciju laikā pieļautajiem pārkāpumiem.
 
Ideālā kārtība, ko jaunieši ievēroja demonstrāciju laikā, bija parsteidzoša. Uz katru pieaugušo akcijas dalībnieku bija gandrīz vai simt pusaudži, un pie tam nebija neviena grafiti zīmējuma, nevienas saskrāpētas mašīnas, nerunājot jau par izdauzītiem logiem. Jaunieši izprata, cik svarīga ir viņu misija, un vairākas stundas uzvedās daudz labāk, nekā citkārt. Vēl nekad mūžā nebiju guvis tādu prieku, atrodoties jauniešu sabiedrībā.
 
Pēc tam vilnis noplaka. Skolēni-aktīvisti palika Štābā, sadraudzējās, izdomāja interesantas lietas. Taču piecelt kājās tādas klasesbiedru masas liela mēroga akcijām viņiem vairs neizdevās. Jaunieši viegli iedegas un ātri atsalst. Tas ir jāņem vērā. Tiesa, vēl dažas demonstrācijas, kuru laikā ielās iznāca vairāki tūkstoši cilvēku, tomēr notika.
 
Jāatzīmē skolu administrāciju augstsirdīgā rīcība — neviens no aktīvistiem netika sodīts. Es tolaik biju deputāts, Rīgas domes izglītības komitejas loceklis. Pēc mana lūguma rajonu skolu valžu vadītāji zvanīja saviem padotajiem — nedaudzajiem skolu direktoriem, kuri centās izdarīt spiedienu uz skolēniem, — un lūdza to nedarīt.
 
Interesants fakts: agrāk, rodoties nepieciešamībai iecelt direktoru, daudzi skolotāji lūdza: ieceliet latviešu valodas skolotāju. Viņa ir „savējā”, pasargās mūs no priekšniecības. Tieši šīs latvietes, kas agrāk lieliski sapratās ar kolektīvu, bieži varen satraucās skolēnu protesta akciju laikā. Tā jau ir — baro vilku, kā barodams... 
 
Nu, visi šie notikumi risinājās pirms desmit gadiem. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai novērtētu, vai tolaik esam rīkojušies pareizi, ko skolēniem un mums visiem ir devuši šie vētrainie protesti.


Nobeigums šeit