Kā dažas reizes pasakot baltu patiesību, parādīt optimistisku, taču absolūti nereālu ainu par cilvēka tiesību ievērošanu Latvijā? To varam mācīties no Nila Muižnieka, mūsu valsts pilsoņa, kas ieņēmis Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra augsto posteni.

Nila Muižnieka teikto uzzinājām, pateicoties Ilzei Naglei, Latvijas televīzijas korespondentei Briselē. Muižnieks kritizē nevis konkrētus Konstantina Konstantinoviča Dolgova, KF ĀM pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos, izteicienus. Faktiski viņa polemika ir vērsta arī pret mums, jo savu viedokli jautājumā par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā mēs regulāri pavēstam gan Dolgovam, gan Muižniekam, gan visiem labas gribas cilvēkiem. Protams, mēs esam pateicīgi Krievijai par to, ka tā izmanto savas iespējas, lai padarītu skaļāku vienas sabiedriskās organizācijas kluso balstiņu, un uztver atbildes sitienus.

Īsā rakstā ir izskatīti gan nepilsoņu jautājumi, gan situācija ar valodu diskrimināciju darba tirgū un mazākumtautību izglītību, gan arī nacisma glorifikācijas problēmas.

1. Nepilsoņi

Eirokomisārs atzīst, ka nepilsoņu tiesību sfērā ir sastopamas atsevišķas problēmas, taču pat šajā jautājumā situācija uzlabojas: „Gandrīz divdesmit gadus esmu uzsvēris, ka jautājums par nepilsoņu bērniem attiecas uz bērnu tiesību sfēru. Nesen likums tika mainīts, un gandrīz visi patreiz dzimušie nepilsoņu bērni tagad tiek uzņemti pilsonībā. Tas ir solis uz priekšu.” Komisāra vārdi liecina, ka iespējams runāt par prettiesisku liegumu nepilsoņiem strādāt vairākās profesijās (dažām no tām liegums tika apstrīdēts tiesā).

Patiešām, 2013. gadā, pirmo reizi pēc 1998. gada, tika pieņemti grozījumi likumā „Par pilsonību”. 1998. gadā, pēc referenduma, kurā tika gūts minimāls balsu pārsvars, parādījās iespēja reģistrēt pilsonībā nepilsoņu ģimenē dzimušu bērnu gadījumā, ja abi vecāki rakstiski vērsās imigrācijas dienestā. Bija vajadzīgi 15 gadi (!), lai rastos iespēja reģistrēt bērnu dzemdību namā, saņemot mātes vai tēva iesniegumu.
 

Izvērtējot šī progresa iespaidīgos tempus, nenāktu par ļaunu to raksturot arī no kvantitatīvā viedokļa. Nepilsonībā dzimušo mazākumtautību bērnu daļa ir proporcionāla nevis nepilsoņu daļai mazākumtautību vidū (2013. gadā — 33%), bet gan (pat neskatoties uz bēdīgo nepilsoņu vecuma vērtējumu) šīs daļas kvadrātam (11%). 2012. gadā ģimenēs, kurās abi vecāki ir nepilsoņi, ir dzimuši 292 bērni.

Ņemot vērā to, ka 2013. gada 1. jūlijā Iedzīvotāju reģistrā bija reģistrēti 289 729 nepilsoņi, progress ir skāris tikai 0,1% no kopējā skaita. Pie tam divus gadus ilgajā diskusijā, kas Saeimā ritēja likumprojekta sakarā, NEVIENS no Saeimas deputātiem nav izvirzījis NEVIENU ieteikumu, kas palīdzētu patiešām radikāli mazināt masveida nepilsonību.

Vēl vairāk, 2013. gadā naturalizācijas noteikumi, kas attiecas nevis uz jaundzimušajiem, bet uz visiem nepilsoņiem, kļuva vēl stingrāki (uzturēšanās cenzs, izglītības iegūšana latviešu skolā, atvieglojumu jautājuma izskatīšana tika nodota Saeimas ziņā). Un tas viss notiek, neskatoties uz to, ka naturalizācijas tempi laika posmā no 2005. līdz 2013. gadam ir kritušies no 19 169 līdz 1732 cilvēkiem, tātad tie ir samazinājušies 11 reizes! Taču pat šī pusbeigtā naturalizācija ir seškārt efektīvāka nekā jaundzimušo reģistrācija pilsonībā pēc vecāku iesnieguma.

Būtu es bijis Muižnieka kunga — tādu necilu pelēnu dzemdējušā Eiropas tiesību aizsardzības kalna vietā, es, šķiet, ciestu klusu šajā jautājumā, lai nelietu ūdeni uz Krievijas dzirnavām.

Muižnieks piemin, ka vairāki pret nepilsoņiem vērstie aizliegumi ir apstrīdēti tiesā. Patiesībā viņš tīri labi zina, ka apstrīdēts tikai VIENS nepilsoņu tiesību ierobežojums — pensiju jautājumā. Jau 2009. gadā valdība cieta sakāvi lietā „Andrejeva pret Latviju” Eiropas tiesas Lielajā palātā ar rezultātu 16:1. Tomēr Latvija līdz pat šim brīdim nav mainījusi likumdošanu, un sprieduma izpilde vairāk nekā piecus gadus nekustīgi karājas gaisā Eiropas Padomes Ministru komitejas kontrolē. Tajā pašā EP, kur Muižnieks ir ieņēmis komisāra vietu.

2. Valodu ierobežojumi darba tirgū

„Lasot aptauju datus, kļūst redzams, ka ne krievvalodīgie, ne krievi Baltijas valstīs nekādu diskrimināciju nejūt. Pirms pāris gadiem veiktā ES aģentūras milzīgā pētījuma rezultāti liecina, ka Somijā krievi jūt diskrimināciju daudz spēcīgāk nekā Latvijā” — ziņo komisārs. „Tātad subjektīvais vērtējums neatbilst Krievijas apgalvojumiem. Jāsaka, ka cilvēkiem, kas latviešu valodu nepārvalda, darba tirgū konkurēt ir grūtāk, un viņi to var uzskatīt par diskrimināciju, taču tas ir valodas zināšanu jautājums. Tomēr ir skaidrs, ka pilnveidojumi mazākumtautību politikas jomā ir nepieciešami.”
 

Ko vērtas ir aptaujas, ar ko Muižnieks sakauj Dolgovu? Viena no tām (Jelgava, 2007. gads) liecina, ka darbiniekiem izvirzītās valodu prasības par pārmērīgām atzina 11% latviešu un tikai 6% aptaujāto nelatviešu.

Šāda aptauja liek izdarīt tikai divus secinājumus:

1) Ne jau visiem latviešiem patīk Nacionālā Apvienība;

2) Šeit nav Somija, un pēc aptaujas krievi gluži pamatoti gaida valodu inspektora apciemojumu.

Jautājumā par objektīvajiem datiem gribētos lūgt, lai Muižnieks parāda kartē vēl vienu valsti, kurā visām klasifikatorā norādītajām 3611 sabiedriskajā sfērā iekļautajām profesijām — no kapsētas sarga līdz pat premjerministram — ir norādīta valodas zināšanu kategorija.

No 2011. gada tām pievienotas vēl 1195 privātajā sfērā iekļautās profesijas. Pateicoties valsts ietekmei uz Rietumu cienīto privāto biznesu, valsts eksāmenu komisijā ir izveidojušās milzīgas (uz veselu pusgadu) rindas. Pie tam 2006. — 2008.gg. „melnajā periodā” 29 — 33% cilvēku nespēja sekmīgi nokārtot šīs pārbaudes.

Valodas prasību un valodas zināšanu līmeņa salīdzinājums liecina, ka 74% profesiju sabiedriskajā sfērā un 31% profesiju privātajā sfērā (B1 un augstākas kategorijas) nav pieejamas pusei pieaugušo nelatviešu. Vairāk nekā pietiekami, lai vērstos pie Muižnieka pēc palīdzības, un, to nesaņemot, lūgtu aizsardzību no Dolgova.

Turklāt vēl ne vārda neesmu teicis par valodu inspekcijām — to saņemto sūdzību skaita un iekasēto naudas sodu pieaugumu itin labi varam salīdzināt ar tautsaimniecības rādītāju pieaugumu „okupācijas” laikos.

3. Mazākumtautību izglītība

„Visi runāja par vidusskolu pāriešanu tikai uz latviešu apmācības valodu, ignorējot Latvijas saistības mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ietvaros, ignorējot Satversmes tiesas lēmumu par mazākumtautību izglītību, ignorējot Latvijas saistības cilvēktiesību ievērošanas sfērā,” — atzina Muižnieks. „Par laimi (nupat izlasīju valdības deklarāciju), es nesaskatu nekādus punktus par izglītību tikai latviešu valodā. Man šķiet, tas būtu problemātiski, taču, par laimi, nekā tāda tur nav,” — viņš sacīja.

Par laimi, „nekā tāda nebija” Straujumas valdības janvāra deklarācijā. Taču gan janvāra, gan arī novembra koalīcijas līgumā saglabājās ideja par VISAS (ne tikai par vidējās) vispārizglītojošās izglītības pilnīgu pāreju uz mācību procesu latviešu valodā, ieskaitot bērnudārzus. Tiesa, abos dokumentos bija teikts, ka Nacionālajai Apvienībai ir tiesības izvirzīt šo ideju, taču pārējie koalīcijas locekļi var to arī neatbalstīt.

Piemēram, atbilstošais Nacionālās Apvienības likumprojekts tika noraidīts 2013. gada 30. maijā, nododot to komisijai ar minimālu balsu pārsvaru: „par” — 41, „pret” — 43, atturējās” — 2, balsojumā nepiedalījās — 2 deputāti. Likumprojektu atbalstīja trīs no četriem politiskajiem spēkiem, kas veido valdošo koalīciju: Nacionālā Apvienība, premjerministra partija „Vienotība” un neatkarīgo deputātu grupa. Citu starpā „par” nobalsoja arī toreizējā Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa un izglītības komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete. „Par” nobalsoja arī vairāki tolaik opozīcijā esošās ZZS deputāti, ieskaitot PATREIZĒJO Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāju Jāni Vucānu.

„Pret” balsoja tolaik valdošajā koalīcijā strādājošā Reformu partija. Tas izšķīra likumprojekta likteni. Savukārt pašlaik trim koalīcijas partneriem nav nekādu principiālu domstarpību jautājumā par krievu skolu likteni.

Straujumas pirmā un otrā valdība atšķiras tikai ar to, ka pirmajam koalīcijas līgumam bija arī pielikums. Tajā VISA valdība solīja līdz pilnvaru noslēguma brīdim (2014. gada novembrim) sagatavot un pieņemt Nacionālās Apvienības piedāvājumam atbilstošu normatīvo bāzi. Par laimi, ar šīm saistībām valdība netika galā. Par to varam pateikties gan LCK saprātīgajām starptautiska mēroga darbībām, gan arī atjaunotā Krievu skolu aizsardzības štāba rīcībai.

Patreizējā koalīcijas līgumā šāda pielikuma nav, taču valdošā koalīcija jau ne vienu reizi vien ir demonstrējusi vēlēšanos iznīcināt krievu skolas. Jāpiebilst, ka izglītība krievu valodā tiek sekmīgi nīdēta arī ar metodēm, kas nav saistītas ar dramatiskiem likumu grozījumiem.

4. Nacisma slavēšana

„Izteikti vairāki pilnīgi nepamatoti pārmetumi — par nacisma atdzimšanu un glorifikāciju. Nav nekādu neonacistisko partiju, vardarbības un antisemītisma attiecībā uz mazākumtautībām. Protams, atsevišķi gadījumi ir bijuši. Taču ne Latvijā, ne arī citās Baltijas valstīs es neesmu manījis nekādas sistemātiskas slepkavības ar rasistisku motivāciju. Protams, pastāv strīdīgi un ļoti atšķirīgi viedokļi par vēsturi, taču, pēc manām domām, būtu problemātiski spriest par nacisma atdzimšanu,” — uzskata Muižnieks.

Tāpat kā daudziem lasītājiem labi pazīstamais Turcijas pavalstnieks Ostaps Benders, es dziļi cienu kriminālkodeksu, tāpēc nevēlos sākt diskusiju un nosaukt dažu labu cilvēku par nacistu. Arī Hitlers, kļuvis par reihskancleru demokrātisku vēlēšanu rezultātā, nevienu sākumā kapā neiedzina. Taču mani it nemaz nesajūsmina fakts, ka viena no valdošajā koalīcijā esošajām partijām tur godā tādas ievērības cienīgas dienas, kā 16. marts un 15. maijs.

Prātā jāpatur arī tas, ka deklarācija par SS latviešu leģionāriem tika pieņemta 1998. gada 29. oktobrī — tajā pašā dienā, kad tika pieņemts Izglītības likums, un par to balsoja tie paši deputāti. Likuma sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka no 2004. gada 1. septembra mazākumtautību vidusskolas pilnībā pāriet uz latviešu apmācību valodu.

P.S. Iespējams, tik graujošu rezultātu palīdzēja nodrošināt arī Ilze Nagle — korespondente, kas sniedz informāciju par Muižnieka uzskatiem. Lai nu kā, taču pat mūsu abu saglabātā informācija par komisāra teikto liecina, ka salīdzinājumā ar vietējo Tiesībsargu viņš ir daudz iecietīgāks attiecībā uz mazākumtautībām.