Ukrainā izsludināta „trešā mobilizācija”. Ierindnieku, seržantu un jaunāko rezerves virsnieku iesaukuma vecums ir palielināts no 50 līdz 60 gadiem...

Kā jau ikviens cilvēks, kurš dienējis Padomju armijā, tādas lietas tīri automātiski skatu pats no sava viedokļa. Esmu Padomju armijas rezervists, kapteinis. Pēc augstskolas dienēju divus gadus un pēc tam vēl vairākas reizes gadījās piedalīties dažādos pasākumos rezervistiem. Kopumā sanāk gandrīz trīs gadi... 1981. gada decembrī saņēmu nosūtījumu uz Afganistānu. Toreiz man iedeva nedēļu atvaļinājuma. Aizbraucu pie ģimenes, nobučoju trīs mēnešus vecās meitiņas rozīgo dupsīti un atvadījos no sievas..

Taču nedēļu pirms izlidošanas uz Taškentu (no turienes bija paredzēts ar armijas lidmašīnu doties uz Kabulu) pienāca aizsardzības ministra pavēle: „divgadniekus” uz Afganistānu nesūtīt manā vietā karā devās mans kaimiņš no virsnieku kopmītnēm — kadru virsnieks Serjoga Jarockis. Pēc pusgada Serjoga atgriezās invalīdu ratiņos — mīnas šķemba viņam bija izsitusi divus mugurkaula skriemeļus, tāpēc muguras smadzenēs bija 5 centimetrus gara šķirba. Ķermeņa apakšdaļa bija atslēgta uz visiem laikiem... Piedod, Serjoga, Dievs mans liecinieks — es necentos izvairīties no Afganistānas...

Cīņā dodas večuki

Sergejs Jarockis ir dzimis kijevietis. Tāpat kā man, arī viņam nesen apritēja 55 gadi. Ja toreiz nebūtu bijis tās  šķembas, tagad viņš būtu saņēmis pavēsti no rajona kara komisariāta ar piedāvājumu pakarot par Lielo Ukru valsti...

Pavēsti viņš saņemtu neapšaubāmi, viņš ir tankists. Tā patreiz ir pieprasīta specialitāte. Kad Augstākajā Radā tika apspriests jautājums par iespēju palielināt iesaukuma vecumu līdz 60 gadiem, no tribīnes atskanēja sekojošs pamatojums: lai būtu iespējams iesaukt armijā Afganistānas veterānus. Sak, no pēcpadomju jauniešiem nav nekādas jēgas (tikpat viņi ne vella neprot, mirst kā mušas), bet vecajiem padomju kadriem ir pieredze...

Kāpēc es pievēršu īpašu uzmanību vecumam? Tāpēc, ka saskaņā ar PSRS pieņemto likumu par vispārējo karaklausību, kareivjiem karaklausības vecums bija 50 gadi, jaunākajiem virsniekiem — 55 gadi. Tātad pēc tam neviens vairs netika iesaukts — pat ne uz divas nedēļas ilgu pulcēšanos, kur nu vēl karā. Savukārt aktīvā karadienesta vecums (kad vēl varēja nosūtīt uz „karsto punktu”) kareivjiem aprobežojās ar 30 gadiem, bet virsniekiem līdz kapteiņa pakāpei — ar 40 gadiem.

Vienīgā reize PSRS vēsturē, kad uz fronti devās 50 gadus veci vīri, bija katastrofiskais 1941. gada augusts. Nekad vēl pasaules vēsturē nav dzīti karā 60 gadus veci pensionāri. Pat patreizējo Lielo Ukru iedvesmotājs — Ādolfs Hitlers 1945. gada totālās mobilizācijas laikā norādīja, ka par 55 gadiem vecāki vīri tiek ņemti armijā tikai brīvprātīgi.

 

Nu, un kur tad jūs esat, puiši?

Ja paskatīsimies, kādas armijas daļas piedalās pilsoņu karā valsts austrumos ukru pusē, šoks būs paliels. 15 brigādes-divīzijas, 4 atsevišķi pulki, vairāk nekā pussimts atsevišķu nodaļu, daļu un bataljonu. Mierlaikā tas nozīmētu, ka sapulcēti aptuveni 35 — 40 tūkstoši kareivju. Ja visas šīs armijas daļas ir sakomplektētas pilnībā, sanāk apmēram 70 tūkstoši. Bet ukroarmijas Ģenerālštābs ziņo, ka viņi nekādi nevar nosūtīt uz fronti vairāk kā 20 tūkstošus. Pie tam — ieskaitot visas aizmugures nodaļās. Tātad karadarbībā piedalās ne vairāk kā 7 — 10 tūkstoši kareivju.

Ar tādu armiju vienkārši nav iespējams pārņemt kontroli dumpīgajā apgabalā ar 8 miljoniem iedzīvotāju. Nereāli ir pat organizēt atbrīvoto teritoriju patrulēšanu, kur nu vēl cīņu ar partizāniem. Skatos ukrotelevīziju, lasu ukrointerneta portālus un esmu jau apstulbis no kliedzieniem. Ģenerāļi kliedz, ka armijā nav kareivju, nav iespēju komandēt (starp citu, ģenerāļu gan tur ir papilnam).

Maidana laikā Jarošs kopā ar Tjagņiboku stāstīja, ka viņiem ir 200 tūkstoši kareivju. Meloja protams. Nu, kādi divdesmit tūkstoši jau viņiem bija. Kur tad viņi ir? Kāpēc viņi nav frontē? Ukroarmijā, kas cīnās austrumu frontē, ir 13 teritoriālie „brīvprātīgo” bataljoni, ko veido „Maidana simti” (Ļvovas apgabala 3. teritoriālais bataljons, „Piekarpatu” 5. teritoriālais bataljons, Viņņicas 9. teritoriālās aizsardzības bataljons... utt.). Parastā situācijā atsevišķā bataljonā ir jābūt piecsimt kareivjiem. Šajos nav vairāk par piecdesmit. No tāda pat jēdzīga rota neiznāk.

Iedomājieties vien: valsts, kurā ir 42 miljoni iedzīvotāju (bez Krima — 40 miljoni) nevar apbruņot pāris simttūkstošus kareivju un pusstundas laikā nospiest uz ceļiem trīs tūkstošus slikti apbruņotu sacelšanās dalībnieku. Arī ar padomju laika noliktavās esošo bruņojumu būtu pietiekami, lai apbruņotu armiju ar 5 miljoniem kareivju. Lādiņu un patronu pietiktu pusei Trešā pasaules kara...

Duraku nav

Kijevā dzīvo kāds mans paziņa — Vitālijs. Šad un tad aprunājamies pa Skype. Viņam ir 35  gadi. Vitālijs ir ļoti “oranži” noskaņots — aiz muguras ir divi Maidani. Viņš nav nekāds idiots, strādā par vidējā posma masu mēdiju menedžeru — ļoti radošs cilvēks, tīri labi (salīdzinoši) pelna. Maija beigās Vitālijs saņēma pavēsti. Saskaņā ar to viņam bija jāierodas uz pārkvalifikācijas pulcēšanos — viņš ir artilēristu leitnants-rezervists. Saskaņā ar pavēsti viņš ieradās norādītajā vietā.

Starp citu, padomju laikā es arī necentos izvairīties no rezervistu nodarbībām. Kāpēc man tas būtu vajadzīgs? Uz 3 — 4 nedēļām izrauties no darba un ģimenes ikdienas, „patusēties” ar puišiem — rezerves virsniekiem, pēc sirds patikas pašaudīties, pavizināties tankā, paēst griķus no katliņa, pa vakariem iemest kādu vodkas glāzīti, aizšauties uz tuvējo ciemu uz dančiem, palēkāt ar meitenēm... Ja tas viss gadās vasaras pusē, tad to var saukt par vienreizēju atvaļinājumu.

Mans paziņa Vitaļiks, ieradies pulcēšanās vietā, nojauta, ka tā nav nekāda vienkārša pulcēšanās. Katru dienu nometnē ierodas autobusi un ved puišus „padežurēt pie NATO zonas robežas”. Pulkveži stāsta, ka „tur neviens nešauj, notiek tikai patrulēšana”, sak, pēc pāris dienām atvedīsim atpakaļ... Taču atpakaļ neviens netiek vests …

Vitaļiks, kā jau radoša personība, nojauta, ka tā nav nekāda „mierīgā patrulēšana”. Iedeva 100 dolārus savam pulkvedim, lai viņu palaistu uz kādu dienu uz Kijevu. Kijevā par 500 dolāriem viņš nopirka izziņu par sirds nepietiekamību un tika vaļā... Nē, viņš, protams, IR Maidana ideālu un eiropeiskās izvēles pusē, taču tāpēc vien jau viņam negribas saņemt lodi pierē. Viņš tak vēl nav galīgi prātu izkūkojis...

 

Visas tautas plakanā pēda

Vitaļikam paveicās. Maijā iespēja tikt vaļā no dienesta maksāja 500 dolārus. Pašlaik cenas ir pieaugušas līdz 2 tūkstošiem — no ukraiņu viedokļa tā ir pamatīga nauda. Turklāt „sačkošana” tur ir organizēta konveijera līmenī. Nav jēgas mēģināt iedot „ķepā” kara komisāram — nobīsies. Toties ir desmitiem „juridisku firmu”, kas piedāvā tamlīdzīgus pakalpojumus. Aiznes kara biļeti un naudiņu, bet pēc pāris dienām saņem dokumentu ar zīmogu „karadienestam nederīgs”. Starp citu, to iespējams noformēt arī kredītā — ieķīlāt dzīvokli...

„Mobilizācija” Ukrainā neiet nekādā jēgā. Kijevas ukri atsakās iesaukt armijā vīrus no dienvidaustrumu apgabaliem. Ne jau visi atbalsta viņu Maidana ideālus — var likties prom pie pretinieka kopā ar visiem tankiem. Puišus no pilsētām arī ir pagrūti dabūt rokā — ej vien sameklē. Negribas taču pa pagultēm dzīvoklī ložņāt. Cīnītājus neizdodas savākt pat banderiešu Ļvovā. Tur puiši ir īpaši radoši — katram otrajam jau ir „astma” un „plakanā pēda”.

Tāpēc pašlaik ukroarmijas galvenais kontingents ir „raguļi” no rietumpuses laukiem. Ciemā zem mammas gultas palīst neizdosies — tur visi visu zina. Bēguļot arī nebūs labi — katram otrajam ir saimniecība, dārzs, vistas, cūkas... Tomēr arī šeit ir problēmas: ukraiņu sievas dumpojas. Gulstas uz ceļa, metas kara komisāriem cekulā. Sak, nelaidīsim mūsu zēnus jūsu stulbajā karā! Lauku ukrainietes ir varenas miera nesējas. Es no viņām organizētu īpašu sieviešu ANO bataljonu, kas mestos cekulā kara komisāriem visā pasaulē.

 

Dažam — karš, citam — mīļā māmulīte...

Ukrainā ir tāda trakomāja, kādu pat grūti iedomāties. Nelietīgie maitasgabali — visi šie porošenki-kolomoiski-parubiji-jaceņuki-turčinovi ir sacēluši savā zemē karu pēc aizjūras mērkaķu pasūtījuma. Šajā karā viens otru nogalina nevis porošenki-kolomoiski-jaceņuki vai aizjūras mērkaķi, ne arī radošie „vitaļiki” no Kijevas, bet gan vienkārši puiši — strādnieki, zemnieki, vakarējie skolēni un Afganistānas veterāni…

Paralēli rit pavisam cita dzīve. Ļvovā, Odesā un Kijevā jaunieši dejo diskotēkās, ieturas restorānos, ved garkājainas meitenes paelpot svaigu gaisu... Un vienlaikus viņu vienaudžus viņu pašu valstī nogalina „Grada” zalve... Apdeguši līķi, cilvēku iekšas koku zaros, raudošas sievas, Vienā un tajā pašā dienā Petro dodas mirt pie Doņeckas, bet Vitaļiks dodas uz Antāliju tūrē „all inclusive”…

Kāda mana paziņa, ukrainiete strādā aģentūrā, kas tirgo nekustamo īpašumu ārzemēs (mājas Spānijā). Viņai pašlaik ir varens klientu pieplūdums. Kara komisāri, ukroarmijas pulkveži un ģenerāļi, kara komisariātu medicīnisko komisiju ārsti... Puvekļi ceļas augšup... Tāda ir mūsdienu Ukraina.

Zēni, vai patiešām ir vērts mirt PAR KAUT KO TĀDU?